Padomju un nacisma okupācijas varas represētie Latvijas Republikas ārlietu dienesta darbinieki

10.08.2016. 09:16

CIEŠANĀM NOLEMTIE

Pēc 1940. gada okupācijas politiski represētie

Latvijas diplomāti un ārlietu darbinieki

1940. gada jūnijā okupētajā Latvijā tika iedarbināts un, pakāpeniski pieņemoties spēkā, sāka griezties represiju moku rats. Tas negāja secen daudziem Latvijas diplomātiem un ārlietu darbiniekiem. Viņu darbs Latvijas labā tika novērtēts kā kontrrevolucionārs noziegums, par ko pienācās sods pēc okupētājvalsts kriminālkodeksa pantiem un iedibinātajā kārtībā. Piecdesmit viena ciešanām nolemtā dzīvesstāsts ir zināms.

Kopumā represēti:

  • 1940. gada jūlijs - 1941.gada 14.jūnijs  19;
  • 1941.gada 14.-19.jūnijs  26;
  • 1942.-1949.gads  6.

Apcietināti

  • ieslodzīti cietumos  21,
  • izvesti uz soda nometnēm  25;

Administratīvi izsūtīti  5;

Sodīti ar tiesas spriedumu vai ārpustiesas lēmumu:

  • nāvessods nošaujot  11,
  • cietumsods  4,
  • ieslodzījums soda nometnēs  11,
  • izsūtījums nometinājumā  1;

Miruši:

  • cietumos un soda nometnēs:
    • līdz notiesāšanai  20,
    • izciešot sodu  7,
  • administratīvajā izsūtījumā  1;

Atgriezušies Latvijā pēc soda izciešanas vai administratīvā izsūtījuma  11;

Turpmākais liktenis nezināms  1.

Baismā bilance nav noslēgta, tāpēc jāturpina darbs, apzinot VISUS ārlietu resorā strādājušos, kas pēc 1940. gada jūnija okupācijas tika apcietināti, izvesti no Latvijas, ieslodzīti soda nometnēs vai nometināti svešumā.

Tas ir mūsu, atjaunotās neatkarīgās Latvijas ārlietu darbinieku, pienākums.

Hermanis ALBATS

Ministrijas pārvaldnieks, ģenerālsekretārs

(24.08.1879-09.02.1942)

Pauls ALBERTS

I šķ. Sekretārs

(02.09.1901-12.07.1941)

Teodors ANŠEVICS

Departamenta direktors

(16.12.1900-23.01.1942)

Antons BALODIS

Ministrs

(15.01.1880-01.01.1942)

Georgs BISENIEKS

Sūtnis

(19.12.1885-27.07.1941)

Arvīds BREDERMANIS

I šķ. Sekretārs

(10.10.1900-22.02.1970)

Bernhards BUĶIS

Vicekonsuls

(19.06.1881-14.06.1942)

Hugo CELMIŅŠ

Ministrs

(30.10.1877-30.07.1941)

Kārlis DUCMANIS

Sūtnis

(10.11.1881-20.08.1943)

Ēriks FELDMANIS (GRODSALA)

Sūtnis

(12.09.1884-04.08.1945)

Markus GAILĪTIS

Diplomātiskais pārstāvis

(27.06.1882-14.07.1942)

Pauls GAILĪTIS

Departamenta direktors

(29.05.1896-15.07.1943)

Ernests GIRGENSONS

Padomnieks, I šķ.sekretārs

(03.08.1891-1974)

Jēkabs GROSKOPFS

II šķ.sekretārs

(28.01.1877-28.06.1944)

Jānis GRIŠĀNS

Nodaļas vadītājs

(05.10.1891-27.09.1945)

Jēkabs GROTS

Nodaļas vadītājs

(15.05.1888-17.06.1942)

Oto HASMANIS

Konsuls

(20.08.1873-14.08.1941)

Aleksandrs JĀKABSONS

Konsuls

(22.05.1871-01.09.1941)

Visvaldis JANKAVS

I šķ.sekretārs

(07.11.1895-pēc 22.04.1942)

Mārtiņš JESKE

I šķ.sekretārs

(12.11.1883-24.11.1941)

Vilis KALNIŅŠ

II šķ.sekretārs

(28.08.1900-11.10.1941)

Andrejs KAMPE

Departamenta direktors

(17.11.1905-15.03.1942)

Aleksandrs KĻAVIŅŠ

I šķ.sekretārs

(14.03.1897-20.12.1941)

Fricis KOCIŅŠ

Sūtnis

(10.05.1895-28.07.1941)

Eduards KRASTS

Ģenerālkonsuls

(02.06.1879-07.11.1941)

Bruno KRIEVIŅŠ

I šķ.sekretārs

(08. 04.1894-16.02.1944)

Alfreds KRIŠJĀNIS

Nodaļas vadītājs

(09.08.1893-12.07.1942)

Jānis KŪLMANIS

I šķ. sekretārs, vicekonsuls

(19.09.1875-10.04.1942)

Atis ĶENIŅŠ

Diplomātiskais pārstāvis

(28.07.1874-09.03.1961)

Elfrīda LAUVA

II šķ. Sekretāre

(29.02.1896-15.03.1988)

Arturs ĻŪĻE

Ģenerālkonsuls

(06.01.1882-19.12.1941)

Vilhelms MUNTERS

Ministrs

(25.07.1898-11.01.1967)

Mārtiņš NUKŠA

Sūtnis, Ģenerālsekretārs

(29.09.1878-17.05.1942)

Jānis OZOLIŅŠ

Vicekonsuls

(16.07.1883-22.06.1941)

Kārlis OZOLS

Sūtnis

(08.05.1882-pēc 23.06.1941)

Hermanis PUNGA

Konsuls. nodaļas vadītājs

(16.04.1877-12.04.1941)

Aleksandrs RUSMANIS

I šķ.sekretārs

(16.11.1890-28.01.1963)

Pēteris RUŠENS

Konsuls, I šķ. Sekretārs

(17.12.1881-pēc 1946. gada aprīļa)

Ludvigs SĒJA

Ministrs

(02.06.1885-15.02.1962)

Jānis SESKIS

Sūtnis

(16.05.1877-pēc 23.06.1941)

Arturs STEGMANIS

Departamenta direktors

(05.10.1902-15.01.1986)

Kārlis STUDENTS

I šķ.sekretārs, konsuls

(27.03.1885-08.03.1964)

Aleksandrs ŠULMANIS

Nodaļas vadītājs

(04.08.1886-11.02.1941)

Arnolds TOMSONS

Nodaļas vadītājs

(21.08.1895-02.03.1942)

Mirdza TOMSONE

Kancelejas ierēdne

(17.08.1908)

Kārlis ULMANIS

Ministrs

(04.09.1877-20.09.1942)

Augusts VAIDZĪBA

Nodaļas vadītājs

(07.02.1888-03.09.1941)

Teodors VEIHERTS

II šķ.sekretārs

(19.05.1894-31.03.1942)

Matilde VESMANE

II šķ.sekretāre

(12.01.1888-01.04.1950)

Fridrihs VESMANIS

Sūtnis

(15.04.1875-07.12.1941)

Jānis VESMANIS

Sūtnis

(03.05.1878-13.06.1942)

SKAIDROJUMI

Represīvās institūcijas Latvijā. Tūlīt pēc Latvijas okupācijas 1940. g. politisko represiju veikšanai izmantoja Latvijas Republikas politiskās policijas struktūras Drošības policijas departamentu un tās sastāvā esošo Politisko pārvaldi. No 1940. g. augusta šo funkciju pildīja LPSR Iekšlietu tautas komisariāts. 1941. g. martā no Iekšlietu tautas komisariāta atdalīja Valsts drošības tautas komisariātu, kam tika nodotas politiskās funkcijas. 1946. g. martā to pārdēvēja par Valsts drošības ministriju, 1953. g. aprīlī atkal pievienoja Iekšlietu ministrijai. 1954. g. aprīlī izveidoja LPSR Ministru Padomes Valsts drošības komiteju. 1991. g. 23. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā".

Sevišķā apspriede īpaša ārpustiesas institūcija, ko izveidoja 1934. g. jūlijā Vissavienības iekšlietu tautas komisāra (vēlāk- valsts drošības tautas komisāra, valsts drošības ministra) pakļautībā. Sevišķā apspriede pieņēma lēmumus par kontrrevolucionāriem noziegumiem bez apsūdzētā piedalīšanās. Bija gadījumi, kad lēmums par soda mēru tika pieņemts arī pēc apsūdzētā nāves. Sevišķā apspriede darbojās līdz 1953. g. septembrim.

KPFSR Kriminālkodekss 1926. g. redakcijā LPSR bija spēkā no 1940.g. novembra. Padomju jurisprudencē nepastāvēja termins "politiskie noziegumi". Visi politiska rakstura noziegumi bija kriminālnoziegumi.

Kontrrevolucionāro noziegumu atsevišķu pantu īss izklāsts:

58 .1a Tēvijas nodevība, t.i., spiegošana, valsts noslēpuma izpaušana, pāriešana ienaidnieka pusē, bēgšana uz ārzemēm;

58. 4 palīdzības sniegšana tai starptautiskās buržuāzijas daļai, kas tiecas gāzt komunistisko sistēmu;

58. 6 spiegošana, t.i., ziņu vākšana ar nolūku tās nodot ārvalstīm, kontrrevolucionārām organizācijām.(I daļa). Saimniecisku ziņu nodošana (II daļa);

58. 10 propaganda un aģitācija, kura aicina gāzt, graut vai vājināt padomju varu (I daļa); tas pats masu nemieros, kara apstākļos, apvidos, kur izsludināts kara stāvoklis (II daļa);

58. 11 organizējoša darbība, kas vērsta uz kontrrevolucionāro noziegumu sagatavošanu vai izdarīšanu;

58. 13 aktīva darbība vai cīņa pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību.

Rīgas 1. cietums

Centrālcietums, LPSR Iekšlietu tautas komisariāta galvenais cietums. Pēc Latvijas okupācijas 1940.g. IeTK pakļautībā esošajiem cietumiem, tāpat kā PSRS, piešķīra numuru. Valsts drošības institūciju cietumus sauca par iekšējiem cietumiem.

Soda nometnes

Šo nometņu oficiālais nosaukums PSRS bija labošanas darbu nometnes (ispraviteļno trudivije lagerja). Tās atradās PSRS IeTK Nometņu galvenās pārvaldes (Glavnoe upravļeņije lagerei - GULAG) pakļautībā. Kopš 1941. gada februāra pārvalde tika pārdēvēta par PSRS IeTK Labošanas darbu nometņu un koloniju galveno pārvaldi.

Čkalovas apgabals

Orenburgas apgabala nosaukums no 1938.-1957.gadam.

Kirova

Vjatka, pilsēta, pārdēvēta par Kirovu 1934.gadā.

Molotova

Permas pilsētas nosaukums no 1940.-1957.gadam.

Ordžonikidzes novads

Stavropoles novada nosaukums no 1937.-1943.gadam. Ordžonikidzes pilsēta (līdz 1932.g.Vladikaukāza) bija Ziemeļosetijas APSR galvaspilsēta un ,tātad, neatradās Ordžonikidzes novadā.

Pēterburga

no 1914.g. Petrograda, no 1924.g. Ļeņingrada.

Vorošilovska

Stavropoles pilsētas nosaukums no 1935.- 1943.gadam.

Zāras apgabals

no 1919.g. 15 gadus atradās Tautu Savienības komisijas pārziņā, pēc plebiscīta 1935.g. kļuva par Vācijas daļu.

Ārlietu ministra rīcībā

diplomātiski konsulārā dienesta ierēdnis varēja tikt ieskaitīts uz 6 mēnešiem, ja viņu atbrīvoja vai atstādināja uz laiku no amata pienākumu pildīšanas ārvalstīs. (Izdienas tiesības un daļēji pamatalga tika saglabāta).

Ārlietu ministrijas pārziņā

 diplomātiski konsulārā dienesta ierēdnis varēja tikt atskaitīts pēc 6 mēnešu termiņa notecēšanas ārlietu ministra rīcībā ne ilgāk par laiku, ko ierēdnis pavadījis aktīvajā dienestā ministrijā, un ne vairāk par 5 gadiem. (Tika saglabātas izdienas tiesības).