Kārlis ULMANIS

16.06.2016. 16:46

Kārlis ULMANIS

04.09.1877. Bērzmuižas pagastā – 20.09.1942. Krasnovodskas cietumā, Turkmēnijas PSR

05 Ulmanis

1905. g. beidza Leipcigas Universitātes Lauksaimniecības institūtu, 1909. g. Nebraskas Universitātes Lauksaimniecības industriālo koledžu Linkolnā, ASV.

1905. g. revolūcijas laikā piecus mēnešus bija ieslodzījumā Pleskavas cietumā. Izceļoja uz Vāciju, vēlāk uz ASV. 1913. g. rudenī atgriezās Latvijā. No 1915. g. strādāja Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā. Pēc 1917. g. februāra revolūcijas Krievijā aprīlī iecelts par Vidzemes guberņas pagaidu komisāra vietnieku. Latviešu zemnieku savienības (LZS) izveidošanas iniciators un vadītājs (1917–1934). Vācu okupācijas laikā kopš 1917. g. septembra darbojās Rīgā latviešu politisko organizāciju sastādītājā Demokrātiskajā blokā. 17.11.1918. ievēlēts Latvijas Tautas Padomē no LZS. Pēc Latvijas Republikas pasludināšanas 18.11.1918. bija pirmais Pagaidu valdības ministru prezidents (18.11.1918.–18.06.1921.). Vienlaikus dažus mēnešus veica arī zemkopības, apgādības un kara ministra pienākumus. Sarkanajai armijai tuvojoties Rīgai, kopā ar valdības locekļiem devās uz Liepāju. Landesvēra un vācu karaspēka vienību 16.1V.1919. puča laikā K. Ulmanis kopā ar ministriem bija patvēries uz Latvijas tvaikoņa „Saratov” Baltijas jūras ūdeņos pie Liepājas Sabiedroto kuģu apsardzībā. Pēc Rīgas atbrīvošanas no boļševikiem 08.07.1919. atgriezās galvaspilsētā.

Zigfrīda Annas Meierovica komandējuma laikā Londonā un Parīzē K. Ulmanis 19.11.1918. – 28.07.1919. veica arī ārlietu ministra pienākumus Latvijā.

K. Ulmanis bija Satversmes sapulces un visu četru saeimu loceklis (1920–1934).

Pēc četru gadu pārtraukuma K. Ulmanis atkal bija ministru prezidenta amatā (24.12.1925. – 06.05.1926.).

Ārlietu ministrs: 07.05.1926. – 18.12.1926.

Ārlietu resoru vadīja vairāk nekā 7 mēnešus ministru prezidenta Artura Alberinga (LZS) valdībā.

  • K. Ulmaņa laikā:

    Latvija noslēdza 2 kolektīvās konvencijas;

    noslēdza 7 divpusējos līgumus ar 6 valstīm. Ar Vāciju – līgumu par saimniecisko attiecību nokārtošanu (28. jūnijs) un Sanitāro konvenciju (09. jūlijs). Ar PSRS – nolīgumu par konfliktu izmeklēšanu un izšķiršanu uz abu valstu robežas (19. jūlijs).
  • K. Ulmanis pavadīja valsts prezidentu Jāni Čaksti oficiālajā vizītē Somijā 1926. g. maijā. 21.06.–24.06.1926. notika Somijas valsts prezidenta Lauri Relandera (Relander) vizīte Latvijā. K. Ulmanis jūlijā bija komandējumos Tallinā, Igaunijā, un Kauņā, Lietuvā.
  • Nodibināja 30 goda konsulārās pārstāvniecības 11 valstīs, tai skaitā Lielbritānijā, tās kolonijās un domīnijās – 11; Somijā – 6.  

Ārlietu ministrs: 26.03.1931. – 09.12.1931.

Ārlietu resoru vadījis astoņus ar pusi mēnešus, vienlaicīgi būdams arī ministru prezidents līdz Saeimas vēlēšanām un jaunas valdības sastādīšanai 06.12.1931.

  • K. Ulmanim otro reizi esot ārlietu ministra amatā:

    Latvija noslēdza 2 kolektīvās konvencijas;

    ar Igauniju noslēdza 3 divpusējos līgumus par papildu vienošanos pie saimnieciskā pagaidlīguma; ar Itāliju – līgumu par izlīgšanu un strīdu nokārtošanu miera ceļā
  • K. Ulmanis bija Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Tautu Savienības XII pilnsapulcē (28.08.–16.09.1931.); piedalījās arī Studiju komisijas par Eiropas ūniju IV sesijas darbā.
  • Nodibināja 2 goda konsulārās pārstāvniecības ārvalstīs; slēdza – 3 pārstāvniecības.

Ārlietu ministrs: 17.03.1934. – 17.04.1936.

Ārlietu resoru vadījis 2 gadus, vienlaicīgi būdams ministru prezidents. Pēc K. Ulmaņa vadītā valsts apvērsuma 15.05.1934. un autoritārā režīma nodibināšanas viņš palika ministru prezidenta un ārlietu ministra amatā. Tika apturēta Satversme, pārtraukta Saeimas darbība, likvidētas visas politiskās partijas.

  • K. Ulmanim trešo reizi esot ārlietu ministru amatā:

    Latvija noslēdza 8 kolektīvās konvencijas. Kairā, Ēģiptē, 1934. g. pieņemto Starptautisko pasta konvenciju papildināja vēl 6 nolīgumi. 17.09.1935. Latvija pievienojās 1928. g. Ģenerālaktam par starptautisko strīdu izšķiršanu miera ceļā;

    Baltijas valstis noslēdza 4 daudzpusējos līgumus, to vidū 12.09.1934. Ženēvā – saprašanās un sadarbības līgumu, tā dēvēto Baltijas Antanti.
  • noslēdza 21 divpusējo līgumu ar 12 valstīm; pagarināja 05.02.1932. Latvijas un PSRS neuzbrukšanas līguma termiņu uz 10 gadiem ar abu valstu 04.04.1934. protokolu.
  • Baltijas Antantes līgumā akcents bija likts uz diplomātisko sadarbību. Regulāri divas reizes gadā vajadzēja notikt Baltijas valstu ārlietu ministru konferencēm. 1934.–1935. g. tās sanāca Igaunijas, Lietuvas un Latvijas galvaspilsētās. Latviju tajās ar Ministru kabineta pilnvarojumu pārstāvēja Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Vilhelms Munters. K. Ulmanis piedalījās tikai 1935. g. decembra konferences darbā Rīgā.
  • Pēc 12 gadu pārtraukuma Rīgā 28.06.–03.07.1935. notika Otrā Latvijas sūtņu konference. 1935. g. likvidēja Ārlietu ministrijas 1929. g. nodibināto Saimniecisko līgumu komisiju.
  • 1935. g. novembrī sūtniecības Somijā vajadzībām nopirka namu Helsinkos, Armfeltintie10.
  • Nodibināja 9 konsulārās pārstāvniecības 7 valstīs, un tikpat daudz slēdza.

Pēc valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru beigām 11.04.1936. K. Ulmanis autoritārā ceļā kļuva arī par valsts prezidentu, atsakoties no ārlietu ministra amata.

Pēc ārlietu resora vadības nodošanas ārlietu ministra pienākumu izpildītājam K. Ulmanis bija valsts un ministru prezidents. K. Ulmanim un viņa valdības locekļiem nācās pieņemt PSRS valdības 16.06.1940. ultimātu un demisionēt. Pēc Latvijas okupācijas viņš palika valsts prezidenta amatā, cerot daļēji saglabāt Latvijas valsti ar lojalitātes un suverenitātes pašierobežošanas politiku. K. Ulmanim bija jāizpilda Ministru kabineta 20.07.1940. pēc padomju diktāta pieņemtais lēmums un nākamajā dienā jānodod valsts prezidenta amats jaunieceltajam ministru prezidentam Albertam Kirhenšteinam.

Padomju represīvās iestādes K. Ulmani 22.07.1940. piespiedu kārtā nometināja Vorošilovskā, PSRS, tur 04.07.1941. apcietināja un ieslodzīja cietumā. 1942. g. jūlija beigās, vācu armijai tuvojoties Vorošilovskai, apcietināto K. Ulmani bija nolemts pārvest uz Sibīriju, tomēr sliktās veselības dēļ 8. septembrī K. Ulmani atstāja cietumā Krasnovodskā, Turkmēnijas PSR, kur viņš 20. septembrī mira.