Latvijas sabiedrība ir multietniska – tajā ir vairāk nekā 150 tautību pārstāvji. Gadsimtu gaitā līdzās ir pastāvējušas latviešu, vācbaltiešu, krievu, ebreju, poļu, kā arī igauņu un lietuviešu kopienas. Latvijas Satversme un normatīvais ietvars garantē tiesības personām, kas pieder pie mazākumtautībām, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras identitāti.
Atjaunojoties Latvijas valstiskumam de facto 1991. gadā, tika atjaunotas arī pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības, tajā skaitā pilsonība, un sākta PSRS laika ieceļotāju naturalizācija un integrācija Latvijas sabiedrībā. Sabiedrības integrācija izvirzījās Latvijas valdības prioritāšu priekšplānā.
Latvija, ievērojot tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko praksi, ir sekmīgi risinājusi Padomju mantojuma radītos izaicinājumus. Latvija ir pievienojusies būtiskākajiem starptautiskajiem cilvēktiesību instrumentiem. Izstrādājot normatīvo ietvaru, Latvija ir konsultējusies ar starptautisko cilvēktiesību ekspertiem un balstījusies uz dažādu starptautisko organizāciju (ANO, EDSO, EP, u.c.) ieteikumiem. Tas ir palīdzējis panākt Latvijas normatīvā regulējuma un prakses pilnīgu atbilstību starptautiskajiem standartiem.
Latvijas Republikas Satversmē ir nostiprināts pamatprincips, ka pie mazākumtautībām piederošajām personām ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras identitāti. Šī principa tālāka īstenošana noteikta 1991. gada likumā „Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”. Minētā likuma normas paredz, ka Latvijas Republikas valsts institūcijas sekmē materiālo apstākļu radīšanu Latvijas teritorijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu izglītības, valodas un kultūras attīstībai, paredzot tam valsts budžetā noteiktu finansējumu.
Jaunākā Centrālās statistikas pārvaldes statistika (2022) liecina, ka 24,2% Latvijas iedzīvotāju pēc tautības ir krievi, taču ievērojamu daļu (12,7%) sastāda citu tautību pārstāvji (piemēram, baltkrievi, ukraiņi, poļi, lietuvieši, ebreji, romi, u.c.). 62,9% Latvijas iedzīvotāju ir latvieši.
Pilsonības politika Latvijā
Pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvija, balstoties uz valstiskuma nepārtrauktību, atjaunoja to personu un viņu pēcnācēju statusu un tiesības, kuri bija atzīstami par pilsoņiem līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā. Latvija saskārās ar situāciju, kurā liela daļa PSRS laikā ieceļojušo zaudēja Padomju pilsonību izjūkot PSRS, bet dzīvoja Latvijā. Šie cilvēki nekad nav bijuši Latvijas Republikas pilsoņi un nekad nav izgājuši naturalizācijas procesu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas de facto šīm personām bija jānaturalizējas tāpat kā jebkuram citam ārvalstu pilsonim, kurš vēlējās iegūt Latvijas pilsonību.
1995.gadā, humānu apsvēru vadīta, Latvija izveidoja īpašu pagaidu statusu jeb nepilsoņa statusu, kurš bija attiecināms uz PSRS bijušajiem pilsoņiem, kas Latvijas okupācijas laikā bija iebraukuši Latvijas teritorijā. Latvijas nepilsoņa statuss noteic atvieglotas iespējas kļūt par Latvijas pilsoņiem. Šim statusam nebija nekādas saistības ar valodu, etnisko piederību vai piederību pie kādas no nacionālajām minoritātēm.
Nepilsoņiem tiek garantēta lielākā daļa tiesību, ieskaitot valsts aizsardzību gan Latvijā, gan ārvalstīs. Latvijas nepilsoņi ir vienīgā iedzīvotāju kategorija, neskaitot Latvijas pilsoņus, kam ir tiesības pastāvīgi uzturēties Latvijā ex lege. Viņi var brīvi apmesties uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, saglabājot Latvijas nepilsoņa tiesības un privilēģijas, tostarp jebkurā laikā brīvi izbraukt un atgriezties Latvijā. Nepilsoņiem tiek garantētas lielākā daļa politisko tiesību. Vienīgā būtiskā atšķirība starp Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem ir tiesības vēlēt un tiesības strādāt valsts dienestā vai ieņemt amatus, kas saistīti ar valsts drošību.
Nepilsoņa un bezvalstnieka statuss nav viens un tas pats. ANO Bēgļu aģentūra nošķir šīs divas kategorijas, jo nepilsoņiem piešķirtais tiesību apjoms ievērojami pārsniedz to, kas noteikts ANO 1954. gada Konvencijā par bezvalstnieka statusu. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2022.gada jūnijā Latvijā bija 138 bezvalstnieki.
Naturalizācija
Ar mērķi veicināt naturalizāciju un palielināt Latvijas pilsoņu skaitu, naturalizācijas process ir vairākkārt atvieglots, ievērojot starptautiskos standartus šajā jomā. Tika veikti vairāki grozījumi Pilsonība likumā – 2013.gadātika atvieglota naturalizācijas kārtība, bet 2019.gadā izbeigta prakse jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem piešķirt nepilsoņa statusu.
Naturalizācijas eksāmenu struktūra un saturs ir pielāgoti reālajai valodas izmantošanai sociālajā dzīvē. Latviešu valodas un vēstures eksāmeni ir vienkāršoti, tāpat ir paplašinājusies naturalizācijas procesa pieejamība, ir samazināts iesniedzamo dokumentu skaits un optimizēts naturalizācijas lietas izskatīšanas process.
Nesenākie uzlabojumi, kas vērsti uz nepilsoņa statusa izbeigšanu, tika veikti 2019. gadā, kad Saeima pieņēma likumu “Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem”. Likums paredzēja, ka ar 2020.gada 1.janvāri jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem tiek automātiski piešķirta Latvijas pilsonība, ja vien bērna vecāki nevienojas par citas valsts pilsonības piešķiršanu un bērns nav citas valsts pilsonis.
Likuma pieņemšana apliecina gan to, ka LV sabiedrības integrācijas politika vērsta uz nepilsoņu statusa eventuālu izbeigšanu, gan to, ka valsts pastiprināti rūpējas par neaizsargātāko sabiedrības daļu – bērniem.
Ņemot vērā jaunāko statistiku Latvijā 2022. gadā bija 1 875 757 iedzīvotāji, no kuriem 1 630 747 bija pilsoņi, bet 182 375 bija nepilsoņi, kas ir 10 % no iedzīvotāju skaita. Kopš 1996.gada, kad nepilsoņu īpatsvars bija 30%, to skaits pakāpeniski samazinājies. Ņemot vērā jaunāko statistiku, kopš 2019.gada nepilsoņu skaits turpināja samazināties par aptuveni par 8 000 cilvēku katru gadu.
Latvijas izglītības reforma un izglītības politika
Izglītības reforma sākās deviņdesmito gadu vidū ar mērķi palielināt valsts valodas lietojumu visos izglītības līmeņos, un tas bija viens no veidiem kā izskaust Padomju okupācijas sekas. Padomju rusifikācijas un migrācijas politikas rezultātā skolu sistēma Latvijā bija segregēta. Latvijā pastāvēja divas atšķirīgas skolu sistēmas – latviešu un krievu, kur katrai bija sava mācību programma.
1998.gadā tika pieņemts jaunais Izglītības likums. Šajā laikā aizsāktā izglītības reforma balstījās uz diviem pamatmērķiem – stiprināt latviešu valodas lietojumu un veicināt sabiedrības integrāciju Latvijā. Papildus tam reformas mērķis ir nodrošināt, ka visiem skolu beidzējiem ir vienādas latviešu valodas zināšanas, un viņi ir spējīgi iekļauties darba tirgū vai turpināt studijas bez jebkādas diskriminācijas.
Pāreja uz valsts valodu izglītībā ir bijusi pakāpeniska un proporcionāla. Izglītības reformas rezultātā valsts valodas lietojums ir palielinājies dažādos izglītības līmeņos. Reformu īstenošanas laikā tika saglabātas bilingvālās izglītības programmas nodrošinot to, ka personas, kas pieder pie mazākumtautībām, var attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras identitāti saskaņā ar Latvijas Satversmi.
Izglītības reforma mazākumtautību izglītības iestādēs ir saistīta plašāku reformu Latvijas izglītības sistēmā – pāreju uz kompetencēs balstītu mācību pieeju.
Satversmes tiesa ir izvērtējusi vairāku mazākumtautību izglītības aspektu saderību ar Latvijas Republikas Satversmi un Latvijas starptautiskajām cilvēktiesību saistībām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka reforma nediskriminē pie mazākumtautībām piederošas personas.
Latvija ir iepazīstinājusi ar savu izglītības reformu dažādas starptautiskās organizācijas. Piemēram, ANO īpašie ziņotāji, EDSO Augstais komisārs mazākumtautību jautājumos un Eiropas Padomes Venēcijas komisija. 2020.gadā Venēcijas komisija atzina, ka izglītības reforma nav diskriminējoša pret mazākumtautībām. Reformas mērķis – valsts valodas prasmes veicināšana – ir leģitīms, un mazākumtautību iesaiste reformas tapšanā ir bijusi samērīga.
Latviešu valodas politika
Latviešu valoda ir vienīgā oficiālā valsts valoda un Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur latviešu valoda var attīstīties un pildīt savas funkcijas. To nosaka Satversmes 4. pants un Valsts valodas likuma 3. pants. Valsts valodas politiku raksturo “Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam”. Pamatnostādnes norādīts, ka valsts valodas politikas mērķis ir nodrošināt valsts valodas aizsardzību un attīstību, tās ilgtspēju un pastāvēšanu pasaules valodu daudzveidībā.
Valodas politika ir vērsta uz latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību, bet vienlaikus paredz nacionālo minoritāšu integrāciju Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto vai jebkuru citu valodu.
Tā kā latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, valsts pienākums ir nodrošināt valsts valodas apguvi ikvienam iedzīvotājam, kurš neprot šo valodu. Valsts valodas pratība netiek regulēta iedzīvotāju privātajā saskarsmē, bet ir nepieciešama darbam publiskajā sektorā. Lai dotu iespēju ikvienam interesentam izpildīt šīs prasības, Latvija nodrošina valsts finansētus latviešu valodas kursus. Latviešu valodas zināšanas ir nepieciešamas, lai ļautu personām, kas pieder pie nacionālajām minoritātēm, aktīvi un saturīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, politiskajās debatēs un demokrātijas procesos.
Aplūkojot kultūras ministrijas pētījumu “Mazākumtautību līdzdalība demokrātiskajos procesos Latvijā” secināms, ka 64% mazākumtautību pārstāvju savas latviešu valodas zināšanas vecuma grupā līdz 34 gadiem vērtē kā labas vai ļoti labas. Vecuma grupā 35–44 gadiem – 56%, bet 45 vai vairāk gadu vecumā mazāk nekā 40% mazākumtautību aptaujāto vērtē savas latviešu valodas zināšanas kā labas vai ļoti labas. Vairāk nekā 40% mazākumtautību pārstāvju 55 un vairāk gadu vecumā latviešu valodu nezina vai viņiem ir tikai pamatzināšanas.