Martins Ehls: Reformas? Iespējamas arī bez populisma (Hospodářské noviny)

21.03.2011. 13:43

Pēc dramatiskiem pavērsieniem koalīcija vienojās par pensiju reformas galīgo versiju. Runa ir par kompromisu, kurš ir bieži kritizēts, tai skaitā, ka kabinets nav spējīgs izskaidrot reformu sabiedrībai. Žurnālists Martins Ehls analizē, kā reformas sabiedrībai skaidrojuši mediji. Šajā ziņā čehu valdība ‘grēko’ salīdzinājumā ar Latviju vai Slovākiju.

Lai sāktu reformas, nepieciešama dramatiska ekonomiskā situācija un sabiedrība, kuru pārņēmusi bezcerība. Bet galvenokārt nepieciešama valdība, kura zina, ko tā vēlas panākt, un kas tai jādara. Latvijas un Slovākijas piemēri parāda, cik nozīmīgs ir politiķu pašu skaidrojums tādās nepopulārās lietās kā valsts iestāžu darbinieku atalgojumu samazināšana vai nodokļu paaugstināšana. Un Latvijas piemērs liecina, ka stingras reformas, samazinājumi un ietaupījumi nenoved pie sakāves vēlēšanās.

Latvija: Starptautisku kreditoru ķīlnieks

Pagājušajā gada decembrī Latvijas valdība lēma par radikālu slimnīcu gultas vietu skaita samazinājumu (Čehijā zināmas kā ARO) un slimnīcu apvienošanu no šī gada janvāra. Tas izraisīja spēcīgu nepatikas vilni kā mediķos, tā sabiedrībā. Galvenais pārmetums bija nevis samazinājumi kā tādi, bet tas, ka tik principāls lēmums, kuram ir ietekme uz visu slimnīcu darbu, nāca tik īsu laiku pirms tā stāšanās spēkā. Prezidents Valdis Zatlers janvāra sakumā apmeklēja kādu slimnīcu. Viņš pievērsa mediju uzmanību [šim jautājumam] un redzēja, ka valdības rīkojumu nav iespējams izpildīt. Valdība atsauca savu lēmumu līdzīgi kā nomaļa reģiona mākslas skolas slēgšanas gadījumā: cilvēki politiķiem teica, ka labprātāk vestu bērnus uz mazliet tālāku pamatskolu, bet viņi grib saglabāt mākslas skolu, kura bērniem deva ko tādu, ko vecāki citādi nespētu nodrošināt.

Tie ir tikai piemēri tam, kā latvieši pārvar vissmagāko ekonomikas krīzi kopš neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākumā. Kopš 2008.gada rudens viņi ir atkarīgi no starptautiskā aizdevuma, kurš paglāba valsti no bankrota. Un kopš 2009.gada februāra valsti vada premjera Valda Dombrovska labēji-centriskā valdība, kurai bija drastiski jāmazina valsts izdevumi, lai izpildītu starptautisko aizdevēju noteikumus.

2009.gadu latvieši sauc par šausmu gadu. Tiem valsts darbiniekiem, kas saglabāja darbu, ir par trešdaļu mazāka darba samaksa. Tika slēgtas slimnīcas un skolas, paaugstināti nodokļi. Neviens pret to neprotestēja, tieši pretēji, ar šo programmu Dombrovskis uzvarēja pērn oktobrī vēlēšanās un turpina darbu ar skarbu ekonomikas programmu.

Kas ir šī neizteiksmīgā politiķa un baņķiera noslēpums, ka latvieši viņu par drastiskiem samazinājumiem, restrukturizācijām un reformām atalgoja ar uzvaru velēšanās? Nevis personisks šarms un harizma – gluži tāpat kā (čehu premjera) Petra Nečasa gadījumā – bet galvenokārt tas, ka valdības koalīcijas politiķi jau no sava mandāta sākuma 2009.gada februārī brauca uz pagastiem un pilsētām un skaidroja vēlētājiem savas programmas soļus klātienē. Televīzijas raidījumu vadītāji ik nedēļu vairākas stundas viņus ‘spīdzināja’ dažādās diskusiju programmās.

„Cilvēki saprata, ka nav cita ceļa. Arī priekšvēlēšanu kampaņā bija maz populisma. Politiķi patiešām mēģināja skaidrot un skaidrot,” teica Aigars Freimanis, sociologs no aģentūras Latvijas fakti. „Tagad pēc vēlēšanām šķiet, ka mazliet zūd kontakts ar realitāti. Viņi pārkāpj agrākās sarkanās līnijas: runā par nodokļu paaugstināšanu, kaut arī pirms velēšanām solīja, ka tādu nebūs. Vai arī diskutē par pensiju samazināšanu, kas līdz šim arī bija tabu. Sociālie izdevumi šobrīd ir 35 procenti no budžeta (Čehijā tas ir 37,5 procenti), samazinājumi ir ticami.”

Publicēts: "Hospodářské noviny"

Datums: 17.03.2011