2025. gada 3. jūlijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) pasludināja spriedumu lietā M.K. pret Latviju, konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 8. pantā (tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību) garantēto tiesību pārkāpumu.
2023. gada 19. jūnija sūdzībā Tiesai iesniedzēja apgalvoja, ka nacionālās tiesas, nepieņemot lēmumu par pagaidu saskarsmes īstenošanu, ilgstoši pārkāpa viņas tiesības uzturēt attiecības ar bērnu, kurš dzimis viņas ilgstošās attiecībās ar bērna bioloģisko māti un atsaucās uz iesniedzēju kā “mammu M.”. Iesniedzēja uzskatīja, ka šāda situācija ir pretrunā viņas Konvencijas 6.pantā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu un Konvencijas 8.pantā garantētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Lietas pamatā bija iesniedzējas sūdzības par trīs laika posmiem, katrs no kuriem bija saistīts ar jaunu pieteikumu par pagaidu saskarsmes kārības noteikšanu. Tomēr Tiesa nolēma šo lietu skatīt tikai no Konvencijas 8.panta skatupunkta.
Pievēršoties iesniedzējas sūdzību pieņemamībai, Tiesa noraidīja sūdzību daļā par pirmo laika posmu, secinot, ka iesniedzēja sava veselības stāvokļa dēļ pati bija atsaukusi savu pieteikumu, tādējādi atsakoties no savām tiesībām. Tiesa uzsvēra, ka šo pieteikumu bija atsaukusi viņas advokāte, rīkojoties iesniedzējas uzdevumā un apzinoties sekas šādam atsaukumam. Savukārt attiecībā uz pārējiem diviem posmiem Tiesa noraidīja valdības argumentus par nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu un upura statusa trūkumu. Attiecībā uz pēdējo Tiesa skaidroja, ka tas vien, ka Rīgas apgabaltiesa kritizēja pirmās instances tiesas rīcību par Civilprocesa likumā noteiktā viena mēneša termiņa lēmuma par pagaidu saskarsmes īstenošanas kārtību neievērošanu, kā arī par nepietiekami savlaicīgu jautājuma par pagaidu saskarsmes īstenošanas kārtību izskatīšanu, nebija pietiekami, lai secinātu, ka iesniedzēja ir zaudējusi upura statusu Konvencijas izpratnē. Tā kā apgabaltiesas secinājumi bija saistīti ar pirmo posmu, attiecībā uz ko Tiesa sūdzības jau bija noraidījusi, bet par otro un trešo posmu šādu secinājumu nebija, Tiesa nolēma iesniedzējas sūdzības šajā daļā skatīt pēc būtības.
Pievēršoties iesniedzējas sūdzību būtībai, Tiesa atgādināja, ka atbilstoši Konvencijas 8. pantam “ģimenes dzīve” neaprobežojas tikai ar laulībā balstītām attiecībām un var ietvert citas faktiskas ģimenes saites. Tiesa norādīja, ka attiecības, kas izveidojušās starp iesniedzēju un bērnu, uzskatāmas par ģimenes dzīvi, kas bauda Konvencijas 8. panta aizsardzību. Tiesa atsaucās uz konkrētās lietas apstākļiem, norādot, ka iesniedzēja kopā ar bērna bioloģisko māti bija rūpējusies par bērnu sešus gadus, kopš bērna dzimšanas 2016. gadā līdz 2022. gada februārim, kad iesniedzēja un bērna bioloģiskā māte izbeidza attiecības. Nacionālās iestādes bija konstatējušas, ka bērnam ar iesniedzēju bija izveidojusies cieša emocionāla saikne un bērns viņu dēvēja par “mammu M.”. Tiesa konstatēja, ka minētie apstākļi acīmredzami norāda, ka starp iesniedzēju un bērnu pastāvēja ciešas personiskās saites, kas faktiski atzīstamas par vecāka un bērna saitēm un iekļaujas jēdzienā “ģimenes dzīve” Konvencijas 8. panta izpratnē.
Tiesa norādīja, ka izskatāmajā lietā iespējamais Konvencijas 8.panta pārkāpums ir saistīts ar attiecību starp bērna bioloģisko māti un iesniedzēju iziršanu. Proti, nedz nacionālās iestādes, nedz tiesas neaizliedza un neierobežoja iesniedzējas saskarsmi ar bērnu. Tās iesaistījās tikai pēc tam, kad iesniedzēja bija vērsusies tiesā ar prasību, pamatojoties uz Civillikuma 181.panta trešo daļu, par bērna tiesībām uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar personām, ar kurām bērns ilgu laiku dzīvojis nedalītā saimniecībā, ja tas atbilst bērna interesēm. Līdz ar to Tiesa secināja, ka iesniedzējas sūdzības ir jāizskata no valsts pozitīvo pienākumu skatupunkta, kas pieprasa izvērtēt, vai panākts taisnīgs līdzsvars starp iesniedzējas tiesībām, bērna labākajām interesēm un bērna bioloģiskās mātes tiesībām. Tiesa uzsvēra, ka šajā vērtējumā tā ņem vērā, ka valstīm ir noteikta rīcības brīvība šajā jomā, taču bērna labākās intereses ir noteicošas un pieprasa īpašu rūpību no kompetento iestāžu puses.
Vērtējot, vai nacionālās tiesas bija pietiekami rūpīgas, Tiesa norādīja, ka Civilprocesa likumā noteikts, ka tiesai lēmums par pagaidu saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību jāpieņem viena mēneša laikā no lūguma saņemšanas. Ar 2023. gada 5. aprīļa lēmumu nacionālā tiesa atteicās pieņemt iesniedzējas atkārtoto lūgumu par pagaidu saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 225. pantu un 244.10panta desmito daļu. Rajona tiesa šo lēmumu skaidroja ar to, ka šis jautājums jau bija izskatīts iepriekš, kad iesniedzēja atsauca savu lūgumu. Tiesa ņēma vērā valdības argumentu, ka atteikums noteikt pagaidu saskarsmes kārtību bija saistīts ar tiesas gatavību izskatīt lietu pēc būtības, ko būtu kavējusi nepieciešamība izskatīt jautājumu par pagaidu saskarsmes kārtību. Tomēr no lēmuma teksta to nebija iespējams secināt, turklāt pamata tiesvedībā lieta pēc būtības tika izskatīta tikai sešus mēnešus vēlāk. Tāpēc jautājums, kas bija jāizskata mēneša laikā, nevarēja ietekmēt pamatlietas izskatīšanu.
Tiesa uzsvēra, ka tobrīd iesniedzējai nebija nekādu iespēju uzturēt kontaktu ar bērnu kopš 2022. gada februāra un Rīgas apgabaltiesa bija kritizējusi pirmās instances tiesu par laika periodu no 2022. gada februāra līdz 2023. gada martam kā īpaši kaitējošu bērna attiecībām ar iesniedzēju. Tiesa noraidīja iesniedzējas argumentu, ka pirmās instances tiesā lietas izskatīšanu ietekmēja iespējami homofobiska attieksme, jo iesniedzēja šo nebija izvirzījusi nacionālā līmenī. Tomēr Tiesa atzina, ka, neizskatot iesniedzējas lūgumus par pagaidu saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību līdz galīgajam nolēmumam pamatlietā, Latvija nav izpildījusi Konvencijas 8. pantā ietverto pozitīvo pienākumu un nebija rīkojusies atbilstoši īpašas rūpības prasībām. Tā rezultātā iesniedzējai bija liegta saskarsme ar bērnu laikā, kad norisinājās pamata tiesvedība, kas būtiski iedragāja attiecības starp iesniedzēju un bērnu, kā arī noteica tiesvedības iznākumu.
Iesniedzēja lūdza viņai piespriest kompensāciju 20 000 EUR apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 70 EUR apmērā. Tiesa iesniedzējas prasību apmierināja daļēji, piešķirot kompensāciju 7 500 EUR apmērā.
Atbilstoši Konvencijas 43. panta 1. punktam trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības Tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā. Pilns 2025. gada 3. jūlija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (26035/23) un sprieduma pasludināšanas datums (03/07/2025).
Fakti lietā M.K. pret Latviju
No 2012. gada līdz 2022. gada februārim iesniedzēja bija attiecībās ar “E.G.”, kurai 2016. gadā mākslīgās apaugļošanas ceļā piedzima bērns. Iesniedzēja ar “E.G.” dzīvoja vienā mājsaimniecībā un kopīgi audzināja bērnu. Iesniedzēja norādīja, ka pēc attiecību iziršanas “E.G.” sākotnēji atļāvusi iesniedzējai tikties ar bērnu, tomēr vēlāk to aizliedza.
2022. gada 17. februārī iesniedzēja vērsās Rīgas rajona tiesā ar prasību pret “E.G.” par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu, tajā skaitā lūdzot noteikt pagaidu saskarsmes tiesības ar bērnu un lemt par “E.G.” aizgādības tiesību atņemšanu. Rajona tiesa nolēma atstāt prasību bez virzības. 2022. gada 25. martā iesniedzēja novērsa trūkumus un iesniedza prasību atkārtoti. 2022. gada 1. aprīlī Rīgas rajona tiesa ierosināja civillietu par iesniedzējas prasību pret “E.G.” par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu un lūgumu par pagaidu saskarsmes kārtības noteikšanu. 2023. gada 6. martā Rīgas rajona tiesa pieņēma lēmumu izbeigt tiesvedību daļā par pagaidu saskarsmes tiesību īstenošanas kārtību, pamatojoties uz iesniedzējas atteikšanos no prasības šajā daļā.
2023. gada 31. martā iesniedzēja vērsās Rīgas rajona tiesā ar atkārtotu lūgumu par pagaidu saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu. 2023. gada 5. aprīlī tiesa pieņēma galīgo lēmumu atteikt pieņemt iesniedzējas lūgumu, norādot, ka lūgums par pagaidu saskarsmi jau ir izskatīts tiesā un ir pieņemts lēmums par tiesvedības izbeigšanu.
2023. gada 27. septembrī tiesas sēdē tiesa izskatīja pieteikumu pēc būtības un 27. oktobrī pasludināja spriedumu lietā, noraidot iesniedzējas pieteikumu par saskarsmes tiesību īstenošanas kārtības noteikšanu. Iesniedzēja pārsūdzēja spriedumu, un 2024. gada 24. februārī Rīgas apgabaltiesa daļēji apmierināja iesniedzējas prasību par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, kritizējot pirmās instances tiesas rīcību, lemjot par iesniedzējas lūgumu noteikt pagaidu saskarsmes īstenošanas kārtību.