Apmulsusī Jenufa Nacionālajā teātrī

02.12.2014. 19:09

Jaunais Jenufas iestudējums, diriģenta Jiržī Kouta vadībā, kurš iestudējuma līmeni vienmēr ir pacēlis pāri mums ierastajam, jau pirms uzveduma sākuma izraisīja patīkamu uzbudinājumu. Beidzot arī pie mums Prāgā bija iespēja salīdzināt tradicionālo skanējumu ar  Kovaržovica svītrojumiem un labojumiem, kas tika publicēti 1916.g., ar tā saucamo ,,Brno'' versiju. Tā Mackerasa un Tirelli rekonstrukcijā mums sniedz 1908.g. Jenufu, kurā Janāčeks, izmantojot tikko publicēto klavierizvilkumu, iestrādāja korekcijas, kuras radās pirmo (Brno) uzvedumu laikā.

Starp citu, pagājušajā, operas simtgades jubilejas gadā bija mēģinājums rekonstruēt daudzkārt pārrakstītos, izkasītos un aizlīmētos rokrakstus no Brno pirmizrādes 1904.g. janvārī, tātad tāda kā Ur-Jenufa. Par kaunu pašmāju kolektīviem jāsaka, ka šo pētījumu rezultātus realizēja Varšavas kameropera.

Atrisinājuma vietā izbailes no krītošajām dekorācijām

Var, protams, tēlot arī uz tukšas skatuves, ja ir skaidrs, ka šāda koncepcija izriet no realizācijas komandas pārliecības. Režisoram Jiržī Nekvasilam vajadzētu padomāt, vai nemētājās ar vārdiem, kad runā par "lauku teātra metaforu" un "folkloras nežēlīgo reglamentu", pie tam uzsverot, ka viss ir izgatavots "no koka".

Laikam ar to domāja alegoriju; zāģa ripa (arī no īsta koka ?), grābekļi, sieti, arkli u.t.t.,  kuri bija novietoti uz dekorāciju aizmugures sienas, bija zemkopības rīku, mēbeļu vai trauku atdarinājumi.

Iegūtā telpiskā kolāža vairāk atgādināja  čehu bāru un krogu dekorējumu. Tur gan, atšķirībā no skatuves, tiek vērtēta šo priekšmetu neviltotā oriģinalitāte, kura redzama gadiem un paaudzēm nogludināto virsmu ,, dizainā ''.

Šīs kolāžas jēga parādās tikai fināla ainā, kad šis ,,rotājums'' no sienas ar troksni krīt – jaunā laika sākums pārvērš šos lauku atribūtus par vecu krāmu kaudzi. Tas nav sevišķi interesants izdomājums, bet nāk īstajā laikā, kad publikas uzmanība ir koncentrēta iekšējās drāmas kulminācijai, un atrisinājuma vietā nāk izbailes no dekorāciju kritiena trokšņa.

Rodas jautājums, vai šādā vienkāršā veidā var parādīt Lakas un Jenufas bēgšanas mēģinājumu no lauku realitātes. Un vai šis efekts , kurš tik primitīvā veidā ilustrē ,, revolucionāro'' pāreju uz  laiku, kurš rīkus nomainīja pret mašīnām, neaizēno ,,antīkās drāmas'' jūtu dziļumu, kuras ir šo tēlu attiecību pamatā. Pārsvaru gūst sajūta, ka dažu efektu dēļ tiek upurēta ainas galvenā jēga.

Pirmajā cēlienā viss tiek pakļauts stroboskopiskam efektam no asās pretgaismas, kura plūst no apaļajiem caurumiem skatuves  aizmugurē. Pretgaisma ar ventilatora lāpstiņu vai zemkopības mašīnu nažu palīdzību tiek dozēta apžilbinošos uzliesmojumos.

Pirmais iespaids, kopā ar uvertīras pirmajām taktīm ir lielisks, pakāpeniski sāk traucēt nemainīgais uzliesmojumu ritms attiecībā pret mūziku, pēc pus stundas tas jau kļūst nepanesams. Figūru izvietojuma statiskumu tas tomēr nespēj aizēnot. Uzmācīgie apaļie caurumi, kuri ir redzami arī nākošajā cēlienā, netiek izmantoti, vai vismaz aizklāti. Tie gan rada tādu kā batiskafa ilūziju, bet dvēseļu dziļumu pētījumos mēs cerējām uz  uzveduma tēlu palīdzību.       

Tās tikai apātiski staigāja viena otrai apkārt, jeb nekustīgi stāvēja,  nenovēršot  skatienu no diriģenta.  Galveno tēlu attiecības, kuras ir Janāčeka muzikālās drāmas  pamatā, Nekvasila režijā nebija izteiksmīgas. Atmodu, tajā skaitā arī vokālo, atnesa tikai vispārzināmās ,,mazās lomas, kuru nav''- Karolka ( Pavla Vikopālova) ļoti nepiekāpīgi attur Števu no alkohola, Rihtāržka (Eliška Veisa) ,, audzina'' savu vienmēr paģiraino un ,, abos tikumus'' ignorējošo vīru (Ludjeks  Vele). Lieli iebildumi ir pret naža simbolikas pārāk uzsvērto nozīmi, krietni virs galvenajā ainā nepieciešamā. Rihtārža (ciema vecākā ) ,,naža piedāvājums'' Kostelņičkai traucē un novērš uzmanību no viņas sirdsapziņas drāmas. Arī Jenufas izmisīgie mēģinājumi ar nazi atbrīvot no ledus kluča tur iesalušo bērnu ir tiešā pretrunā ar inscenētāju proklamēto principu, ka ir atteikušies no reālistiska attēlojuma. Par elementārajām gaumes robežām nemaz nerunājot. 

Pus stundu ilgais pateicības  show

Diriģents Jiržī Kouts  bija nokļuvis grūtā pozīcijā, kad visus minētos režisūras un scenogrāfijas trūkumus viņam vajadzēja nomaskēt ar mūzikas iestudējuma kvalitāti. Lai kā arī saprotam teātru finansēšanas daudzo avotu nepieciešamību un viņu sarežģīto finansiālo stāvokli, tomēr ir jāsaka, ka pus stundu ilgā pateicības izrādīšana sponsoram, varēja būt viens no iemesliem, kas novērsa ne tikai publikas, bet arī tēlotāju uzmanību no galvenā uzveduma.

Redzēsim, kā  uzvedums tālāk attīstīsies muzikāli, un vai vispārzināmais J.Kouta uztveres sistemātiskums un loģika parādīsies pilnā apjomā.

Ārkārtēju baudījumu mums sniedza abu vīriešu lomu izpildītāji. Skaļais Laka, Jormi  Silvasti dziedājumā, ar stingru un pilnu tenoru, kurš ar savu precīzo izrunu pārspēja daudzus pašmāju solistus,   pakāpeniski un it kā neaptēsti nonāk līdz savu jūtu izpausmei.

Izcili kontrastēja ar švītīgo Števu  Aleša Brisceina izpildījumā, kura dziedājums izturētu jebkuru starptautisku salīdzinājumu.

Tik ideālu Jenufas lomas izpildītāju, kā Gabriela Beņāčkova, ir grūti pārspēt.

Jitkas Svobodovas Jenufa rada racionāli  domājošas sievietes iespaidu. Koķetējošas meitenes maiguma vietā dzirdam galvenokārt caururbjošu soprānu.

Yvonas Škvārovas Kostelņička ar savas balss gaišo toni bija mazliet ārpus lietu norises. Un Drahomiras  Drobkovas atgriešanās Starženkas lomā bija šīs pazīstamās mākslinieces talanta novērtējums.

Leošs Janāčeks : Jejī pastorkiņa (ganu meitene, bārenīte)

Diriģents:                                Jiržī Kouts

Režisors :                                Jiržī Nekvasils

Scenogrāfija un kostīmi :          Daniels Dvoržāks

Kormeistars:                           Pavels Vaņeks

Prāgas Nacionālā teātra uzvedums sadarbībā ar  Opera Ireland Dublinā un Latvijas Nacionālo operu Rīgā.

Pirmizrāde 2005.gada 11. septembrī.

Helena Havlikova

Tulkoja: V. Strautmanis


Publicēts: "Lidové noviny",

2005. gada 13. septembrī