Lasīt Sandras Kalnietes grāmatu

02.12.2014. 19:09

Latviešu rakstnieces un politiķes (agrāk ārlietu ministres, pašlaik eirokomisāres) Sandras Kalnietes (1952) grāmata Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos ir sāga par vienas ģimenes triju paaudžu cīņu pret komunisma necilvēcību. 

Šī grāmata ir jāizlasa katram, kas vismaz nedaudz prot lasīt. Protams, būtu naivi cerēt, ka šis aicinājums netiks uztverts kā obligāta klišeja, bet šoreiz tas tiek domāts pilnīgi nopietni. Sandras Kalnietes grāmata ne tikai augstākā mērā atbilst prasībām, kuras mūsdienu lasītāji izvirza prozaiskajiem stāstījumiem par cilvēku neparastajiem likteņiem, bet tajā pašā laikā grāmata rāda aizraujošu ainu, kurā atspoguļojas līdz šim nezināmie un tumšie nesenās pagātnes notikumi. 

Sandras Kalnietes grāmatu var lasīt dažādā veidā. Kā aizkustinošu stāstu par autores senču trim paaudzēm, no kurām visvecākā dzimusi vēl dziļi aizpagājušajā gadsimtā, bet tāpat, ar vienīgu izņēmumu, viņai nepagāja secen nežēlīgums, ar kuru viņas dzīvē iejaucās Padomju Savienība. Kā varoņepu par morālo spēku, ar ko latviešu ģimene pretojās liktenim, kuru viņai uzspiedusi komunistiskā impērija. Kā goda parādīšanu tai iekšējai integritātei, ar kuru Eiropas Baltijas mazās tautas locekļi spēja saglabāt pašcieņu lielkrievu šovinisma priekšā. Kā gara apbrīnojamās cīņas ar komunistiskā režīma nomācošo primitīvismu un brutalitāti attēlojumu. Tomēr arī kā mīlestības pilnu, iecietīgu stāstījumu par cilvēkiem, kas bieži vien pat nespēja uztvert visus cēloņus, kāpēc viņiem bija jācieš no svešās varas vajāšanas un vardarbības. Viņi centās dzīvot tālāk retos mazos priekos un pat vardarbīgas ciešanas gaitā nebija zaudējuši alkas pēc mīlestības, pēc stāšanās laulībā, un sievietes devušas dzīvi saviem bērniem.

Vēsturiskais trilleris 

Šo latviešu autores grāmatu var lasīt arī kā vēsturisko trilleri. Tas stāsta par nebrīves gadsimtiem un tikai dažiem neatkarības brīžiem, kuru piedzīvojusi šī nelielā zeme Eiropas ziemeļaustrumos, par tās ilgo neatkarības ceļu, līdz radusies modernā suverēnā valsts, kuru drīz ieņēma vareni kaimiņi, to pārvēršot savā mūsdienu kolonijā. Grāmata stāsta par Latvijas vēsturi no pirmajiem gadu desmitiem gandrīz līdz 20. gadsimta beigām, no šīs bijušās Krievijas impērijas atbrīvošanas pēc Pirmā pasaules kara un republikas nodibināšanas, līdz šīs valsts trīskārtējai izvarošanai 30. gadu beigās, kad to okupēja vispirms Krievija, šoreiz jau komunistiskā valsts, pēc tam nacistiskā Vācija, un pēc tās sakāves atkal Padomju Savienība. Tiek rādītas peripetijas, kurām latvieši tika pakļautas nežēlīgās ģeopolitikas dēļ, kad attiecības Eiropā tika kārtotas ar tādu brutalitāti, kādu Eiropa līdz tam nebija piedzīvojusi.

Precīzā faktu literatūra 

Sandras Kalnietes grāmatu tomēr var lasīt arī kā mācībgrāmatu. Čehu valodā līdz šim neeksistē neviens cits darbs, kas tik sīki aprakstītu Latvijas moderno vēsturi, tādējādi mums ļaujot izprast tās traģēdiju, kas mūs bez izpušķošanas iepazītu ar latviešu vilšanās un rūgtuma brīžiem, šaubām, meklēšanām un cerībām pusgadsimtu ilgstošā beztiesiskuma laikā.

Informācija no čehu izdevuma apvalka, ka tas ir vispār pirmais latviešu literatūras čehu tulkojums pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pirms 15 gadiem, tiešām nav daudz ko iepriecinošs. Tāpēc ir neparasti svarīgi, ka autore papildinājusi savu raito stāstījumu par savas ģimenes likteņiem ar apjomīgu informatīvu aparātu, kas ļauj dziļāk iepazīties ar latviešu tautas vēsturi. Grāmata līdz ar to iegūst precīzās faktu literatūras raksturu un tā kļūst par pamatceļvedi pa Baltijas valstu pagātni 20. gadsimta Eiropā.

Komunisma nosodīšana 

Lasīt šo latviešu autores darbu tomēr nozīmē galvenokārt lasīt komunistiskā totalitārisma nosodīšanu. Tā ir liecība par lielvaras aroganci un nežēlīgo vardarbību, kas pavadīja padomju varas ieviešanu Latvijā 1939. gadā (kļūda - laikam tāpēc, ka Čehija tika okupēta 1939. gadā - mana piez.) un sekojošas rusifikācijas centienus. Tā ir atslēga, ar ko var izprast latviešu naivu pretimnākšanu vāciešu okupantiem, kas nepilnus divus gadus vēlāk nomainīja savus padomju priekštečus, šķietami atbrīvojot zemi no nežēlīgās varas.

Tas ir latviešu tautas genocīda nosodījums. Padomju vara to uzsāka pēc savas atgriešanās kara beigās un to turpināja līdz 50. gadu beigām, tā ka Latvija zaudēja gandrīz vienu trešdaļu pirms kara iedzīvotāju.

Tā ir liecība par latviešu sabiedrības elites sistemātisko likvidāciju un visas dzīves sovetizācijas varmācīgo uzspiešanu. Un galvenokārt - tā ir autentiska liecība par masu deportācijām un gandrīz 200 tūkst. latviešu varmācīgo migrāciju uz Krievijas dziļumiem un Sibīriju.

Latviešu ģīmenes sāga 

Sandras Kalnietes grāmatu var lasīt kā sāgu par kādas ģimenes no attīstītas Ziemeļeiropas valsts personīgo cīņu ar padomju dzīves rupjo, varmācīgo būtību.

Pirmo riezi pie mums varam lasīt par ciešanām, kurām bija pakļautas varmācīgi deportēti miljoni iedzīvotāju no anektētajām teritorijām bijušajā Rietumukrainā, Austrumpolijā un Baltijas valstīs. Pirmo reizi mēs uzzinām par dzīvi novietojumos, kas ne ar ko neatšķirās no gulaga nometnēm un nereti bija iekļautas tajās. Pirmo reizi mums ir iespēja lasīt par civilizācijas tradīciju, kura piemita Eiropas tautu deportētajiem iedzīvotājiem, konfliktu ar krievu fatālismu, kas ļāva vietējai padomju sabiedrībai izdzīvot nepārskatāmā beztiesiskuma un vardarbības tīmeklī, kā dzīves dabiskajā sastāvdaļā. Pirmo reizi mēs uzzinām vismaz par daļu no milzīgās ārzemnieku kopienas, kas tika ievietota nometnēs vai speciālos ciematos kopā ar miljoniem padomju pilsoņiem, bet kuriem līdz šim Krievija nav veltījusi uzmanību. Vēl 1950. gadā, ilgi pēc kara, autores māte, kas pēc iepriekšējās laišanas brīvībā no trimdas bija deportēta atpakaļ uz Sibīriju, transportā satikās ar vācietēm, kuras aizveda uz austrumiem. Stāstot par neatlaidību, ar kuru autores māte pat bezcerīgās nabadzības apstākļos nomaļā Sibīrijas ciematā pastāvēja uz ēdināšanas un ģērbšanas kulturālo veidu, kuru viņa bija iemācījusies savās dzimtajās mājās, skaidri atsedzas noziedzīgais režīms, kas vēl nesen brīvus cilvēkus centās pārvērst primitīvos vergos padomju gaumē.

Šī atmiņu grāmata ir vērtīga ar to, ka tā stāda priekšā traģisko padomju īstenību skatījumā, kas nav ne padomju, ne krievu skatījums.

Mūsdienu latviešu diplomāte, kas piedzima saviem deportētajiem vecākiem Sibīrijas vidū un savu dzimteni iepzina tikai būdama piecgadīga meitene, nebija sasieta ar līdzvaininieka kautrību vai līdzupura nožēlu un viņai arī nebija jātiek galā ar kauna sajūtu par Krievijas traģisko morālo negatavību un pievilšanu. Viņa varēja savu tuvinieku atmiņas un dokumentus pasniegt ar kritisku distanci, bez vajadzības meklēt kompromisa skaidrojumus neizskaidrojamam.

Čehijas tulkojumu produkcijā pie līdzīgiem darbiem pieder pagaidām diemžēl tikai "Fragmenti no Žaka Rossi dzīves" (Paseka 1999) un dažas daļas no Annes Applebaumas "Gulaga" (Beta 2004) vai reti publicēte fragmenti no Kaukāza izcelsmes čehu rakstnieka Konstantina Čheidze atmiņām.

Grāmata, kas paredzēta visiem 

Moto vietā grāmata sākas ar īsu tekstu (seko grāmatas ievada rindkopa "Mēs sēdējām pie skaisti un bagātīgi klāta galda..."). Tikai tad sākas šīs vienreizējās un ievērojamās grāmatas stāstījums. Lai katrs izvēlas savu attieksmi pret to, sev svarīgāko vēstījumu, bet šī grāmata ir jāizlasa katram, kas prot lasīt. Protams, būtu naivi cerēt, ka šis aicinājums netiks uztverts kā obligātā klišeja, bet šoreiz tas tiek domāts tiešām nopietni.

Vladimír Bystrov


Publicēts: "Lidové noviny",

2005. gada 17. jūlijā