Sandra Kalniete – V plesových střevíčkách sibiřským sněhem

02.12.2014. 19:09

Šī brīnišķīgā grāmata stāsta par patiesu likteni, kas piemeklēja latviešu ģimeni, kuru padomju okupanti deportēja 1941. gadā uz Sibīriju. Ģimenes locekļu vēstuļu autentiskie fragmenti tiek iekļauti aizraujošā stāstījumā, divu ģimenes daļu, mātes un tēva puses, pārstāstītajās atmiņās. Tas viss iedarbojas kā meistarīgi uzrakstīts stāsts ar neaizmirstamām detaļām un pārvērtībām cilvēka dzīvē, ar personāžiem, kurus jūs viegli iemīlēsiet, meitene Ligita, viņas māte Emīlija, tēvs Jānis... ja pēkšņi jūsu priekšā neizceltos īstenība (galvenokārt brīžos, kad grāmatā parādās autentiskie nopratināšanas protokolu dokumenti, reģistrācijas apliecības, caurlaides un galvenokārt fotogrāfijas, kurās redzami dažādi laika posmi - brīvi, kā arī nebrīvi - tā vai cita cilvēka dzīvē. Ir burtiski sāpīgi apzināties, ka jūs nelasāt par literārajiem personāžiem, bet par īstajiem cilvēkiem. Tikai tad jums sāk šermuļi skriet pār kauliem - atzīstos, ka, lasot šo grāmatu, dažas reizes apraudājos. Grāmatas autore, Sandra Kalniete, tagad Latvijas eirokomisāre, maza meitenīte ar izbolītām acīm un lelli klēpī grāmatas apvalkā, dzimusi 1957. gadā Sibīrijas Togurā (kā vienīgais bēms, jo viņas vecāki nolēma, ka citu vergu Sibīrijā vairs pasaulē nelaidīs), izprašņājot savas ģimenes izdzīvojušos locekļus, atspoguļo ne tikai savas ģimenes, bet visu Latvijas ģimeņu traumas, kā arī Latvijas vēsturi. Šī grāmata ir ne tikai kvalitatīva lasāmviela, laika dokuments, bet arī vēstures mācībgrāmata, no kuras mēs uzzinām par tās Eiropas ziemeļu mazās zemes likteņiem, kas 1939. gadā nepretojās Padomju Savienībai, kas bija nolēmusi šajā reģionā ieņemt stratēģiskas pozīcijas pret vāciešiem, bet gribēja saglabāt neitralitāti, tādējādi nokļūstot nežēlīgajā 50 gadu padomju okupācijā. Tajā pašā laikā Somija lielvarai pretojās, bet tas jau ir cits stāsts...

Jana Doležalová


Publicēts: "Reflex",

2005.gada 4.jūlijā