Tikai tagad vēsture pieder mums pašiem

02.12.2014. 19:09

Eirokomisāre no Latvijas Sandra Kalniete par ģimenes likteni Sibīrijas trimdā un atmiņu nozīmi. 

Latvijas politiķes Sandras Kalnietes grāmata ,, Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos'' ir kļuvusi par literāru notikumu. Un ne tikai Latvijā, kur ir izdota 2001. gadā, bet arī Francijā, Vācijā vai Itālijā. Pašlaik tiek gatavots angļu , krievu un zviedru izdevums. Mihala Škrabala čehu tulkojumā grāmatu ir izdevis Lubors Kasals 

Sandra Kalniete stāsta savas ģimenes dzīves stāstu Sibīrijas izsūtījumā, kur pati arī 1952. gadā piedzima un nodzīvoja tur piecus gadus. ,, Es jautāju saviem vecākiem, vai viņi tad aptvēra to, ka mani sagaida dzīve Sibīrijā. Šodien esmu viņiem pateicīga par drosmi tik bezcerīgos apstākļos dot man dzīvību. Un tagad mana dzīve ir pavisam citāda, nekā to varēja gaidīt. Arī jums, čehiem , ir savi notikumi no sociālisma laikiem. Nododiet tos saviem bērniem,'' aicināja autore sava Čehijas apmeklējuma laikā.  

Kad Jūs nolēmāt aprakstīt savu vecvecāku likteņus, vecāku un savas personīgās atmiņas par Sibīrijas izsūtījumu?

Pirmā ierosme bija pasaules sieviešu kongress, kurš notika Pekinā 1995. gadā. Tad ķīniešu autores grāmata ,, Mežonīgie gulbji'' bija bestsellers. Stāstīja par trīs paaudžu sieviešu likteņiem, kuros atspoguļojās 20. gadsimta Ķīnas vēsture un notikumi. Un es nolēmu, ka uzrakstīšu līdzīgu grāmatu par Latviju un savu ģimeni.

Kādā pēcpusdienā es spontāni uzrakstīju ievadu un teicu sev: Tagad esmu gatava rakstīt par savas ģimenes pieredzi Sibīrijā. Kā diplomāte es Francijā pārliecinājos, cik maz pasaule zina par mūsu valsts vēsturi. Tas bija otrs iemesls: likt cilvēkiem ieklausīties traģiskajās nodaļās. Grāmatu es patiesībā sāku rakstīt ar propagandistiskiem nodomiem, bet tie ātri atkāpās otrajā plānā. Grāmata kļuva par manu personīgo dzīves stāstu. Un domāju, ka ir mani ietekmējusi arī kā cilvēku. 

Kādā veidā?

Es savā raksturā atklāju daudz saikņu ar manu tuvinieku likteņiem. Man izdevās kaut kāda bībeliska augšāmcelšanās, atdzīvināju savus mirušos vecvecākus. Viņi man vienmēr ir bijuši tikai fotogrāfijas ģimenes albūmā, tagad tie ir dzīvi cilvēki, kuri ir man blakus. Es vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva, un pateicoties grāmatai vēl vairāk apzinos, ka sabiedrībai nav nekā svarīgāka par demokrātisku brīvību. Katra cilvēka tiesības uz dažādību, izvēli. Lielākā šā gadsimta vērtība, kuru ir nepieciešams vienmēr pilnveidot, ir tolerance. 

Vai bija grūti rekonstruēt ģimenes pagātni? Cik daudz vajadzēja izdomāt?

Grāmata ir radusies no vairākiem avotiem. Pirmais bija sarunas ar vecākiem, kurās es biju neieinteresēts , neitrāls un nežēlīgs vaicātājs. Man vajadzēja savu māmiņu iztaujāt par visām viņas izjūtām, par visām viņas ķermeņa fizioloģiskām izmaiņām. Kāda tajos apstākļos bija zarnu darbība, kā garšo žurkas gaļa vai nosprādzis teļš, kad viņai beidzās menstruācijas jeb kā norisinājās viņas seksuālā izvarošana, kuras es beigās nemaz grāmatā neiekļāvu. Tās bija sarunas zem četrām acīm, bet tikai pēc tam, kad es ierakstus no jauna klausījos vienatnē, atnāca visas emocijas. Bija brīži, kad es ar abām rokām turējos pie galda un rēcu kā zvērs, nevarēju sevi savaldīt. Tas bija šausmīgs pārdzīvojums, jo tie bija mana māte un mans tēvs , ar kuriem tas viss notika. Man bija sajūta, ka esmu nokļuvusi Kafkas labirintā, man zuda jebkāds miers, rādījās ļauni sapņi. Tas patiešām bija ļoti sāpīgi. 

Kā uz to reaģēja jūsu vecāki?

Grāmatas pirmo nodaļu es viņiem iedevu izlasīt, jo baidījos no viņu reakcijas- ja viņiem nepatiktu, es vairs neturpinātu. Bet māmiņa man jautāja: Kā tas ir iespējams, ka man izdevās izjust to, ko es tad domāju, ko pārdzīvoju? 

Un tie citi avoti?

Manu vecvecāku likteņus man vajadzēja rekonstruēt no to cilvēku atmiņām, kuri bija ieslodzīti turpat kur viņi, Vjatlagā un Pečorlagā. Un vēl es nodarbojos ar staļiniskās represiju sistēmas pētīšanu- tiesiskiem rīkojumiem, priekšrakstiem un politiskajiem kontekstiem. Trešais avots bija arhīvi, kuros ir manu tuvinieku lietas un tās patiešām ir šokējošas lietas. Kad es tās atvēru, mani pārņēma niknums. Manai vecmātei un mātei nebija savas personīgās lietas! 1941. gadā bija ievietotas kā pielikums vectēva lietā, un līdz 1957. gadam, kad man atļāva no izsūtījuma atgriezties, viņas it kā nemaz neeksistēja. Padomju Savienībā katram kriminālnoziedzniekam bija sava personīgā lieta. 

Kā šīs lietas izskatās?

Ja neko neziniet par Gulagu sistēmu un šīs lietas izskatīsiet, izskatās ticami, kā īsti tiesiski dokumenti. Tāpēc rietumu zinātnieki kādreiz nesaprot, ka tas viss ir viltojums, izdomājums. Arhīvu darbinieki viņus , tāpat kā mani, māca lasīt starp rindiņām. Piemēram , mana otra vectēva, Aleksandra, lietā ir lasāms, ka nopratināšana notika ilgas stundas, laikam astoņpadsmit, un ieraksti ir saraustīti. Tas tāpēc, ka pratināšanas laikā tika spīdzināts un bieži zaudēja samaņu. 

Jūs rakstāt, ka tēvs apzināti nestāstīja par dažiem negatīviem notikumiem nacistiskās un Padomju okupācijas laikā. Vai nav žēl, ka par tiem uzzinājāt tik vēlu?

Totalitāram režīmam tas ir ļoti raksturīgi, ka vecāki ļoti rūpīgi uzmana savus bērnus- jaunībā cilvēks var būt neapdomīgs. Mani vecāki centās mani pasargāt , lai man nebūtu jāatgriežas Sibīrijā. Atceros, ka 1959.gadā Latvijā notika represiju vilnis pret tā sauktajiem nacionālajiem komunistiem, tas skāra piecus tūkstošus cilvēku. Tad pāri Latvijai pāršalca jauns baiļu vilnis, mantas bija sakravātas un vecāki kuru katru brīdi gaidīja nākošo deportāciju. Neko nenožēloju, un kaut ko jau es zināju- visi mūsu draugi bija izsūtīti un mūsu kopējās sanākšanas vienmēr noveda pie sarunām par tiem laikiem. Man šīs sanākšanas vienmēr patika, atgādināja šausmīgas pasakas, kurās ir tie ļaunie un tie labie un labais vienmēr uzvar - varoņi atgriežas dzimtenē, Latvijā. Vecmāte man reiz rādīja- tēvam bija cinga un ja paspieda zobus, tie smaganās pārvietojās, visi zobi pārvietojās. Pēc tam es pie spoguļa mēģināju, vai arī manējie var tāpat pārvietoties. Neizdevās. 

Kā Jūsu grāmatu uzņēma Latvijas sabiedrība, un kā tā ārzemju?

Atšķirība ir liela. Latvijā jau daudz tamlīdzīgu atmiņu bija uzrakstīts, parādījās arī pirmās zinātniskās monogrāfijas , uz kurām varēja balstīties. Mana grāmata tika izdota tieši desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, bet bija pirmā , kura apvieno divas dimensijas: privāto un to eksakto, kā cilvēku ietekmē politiskais konteksts. Grāmata Latvijā tika uzņemta ļoti labi , es saņēmu daudz pateicību un vēl tagad gadās, ka pie manis atnāk cilvēks un ar asarām acīs stāsta par savas ģimenes pārdzīvojumiem. Francijā grāmata kļuva par kaut kādu leģendu un sižetu sarunām sabiedrībā. Franču apziņai deva ļoti daudz, tāpēc, ka viņu mentālajā kartē Latvija 50 gadus nemaz neeksistēja. Bet Vācijā tieši otrādi, parādījās asi iebildumi, ka es esot atļāvusies salīdzināt nacistisko un komunistisko režīmus. Un tieši diskusijas Vācijā mani pārliecināja, ka tas ir manas paaudzes pienākums, lai mūsu pieredze iekļautos kopējā Eiropas vēsturē. Un domāju, ka tieši Čehija varētu būt tā valsts, kurā tā grāmata būtu patiešām saprotama un tuva- piederēja pie valstīm aiz dzelzs priekškara un piedzīvoja šo režīmu, kaut arī mazliet mīkstākā veidā. 

Kā šodien latvieši skatās uz savu pagātni?

Tikai pēdējos trijos četros gados parādījās zinātniskie pētījumi par to , ko nozīmēja okupācija. Tikai tagad vēsture pieder mums pašiem. Latvijā, tāpat kā Čehijā, eksistē daļa vēstures, kura ir ļoti sāpīga- kolaborācija. Latvieši šeit mazliet mīņājās uz vietas, jo ir pārāk daudz sāpīgu jautājumu. Bet nešaubos, ka arī uz tiem nākotnē atradīsies atbildes. Latvija nav vienīgā valsts, kura atjēdzās no totalitārā režīma, un nāk laiks, lai arī Vācija pilnā mērā apzinātos savu atbildību. 

Nacistiskā un komunistiskā okupācija noteikti iespaidoja arī cilvēku apziņu?

Protams, ka tik ilga okupācija atstāja pēdas: mūsu sabiedrībā tas ir upuru, cietēju komplekss. Kad mēs atzīmējām 4.maiju , piecpadsmit gadus kopš neatkarības atjaunošanas, televīzija rādīja sarunu ar bērniem, kuri ir dzimuši neatkarīgā valstī. Tie ir pirmie brīvie latvieši pēc daudziem gadu desmitiem un viņiem ir pavisam citāds skats uz dzīvi- viņus nenomāc pagātnes slogs. Es savos piecpadsmit gados precīzi zināju robežas, kuras man ir jāievēro: ko var runāt un ko nevar. Šodienas bērniem tādas apziņas nav, viņiem pieder pasaule. Un pateicoties viņiem mūsu tauta atveseļosies.

Alice Horāčkovā

Ar Pāvela Štolla  palīdzību 

Tulkoja: V. Strautmanis. 


Publicēts: MF Dnes

2005.gada 18. maijā