Latvijai karš beidzās 1990. gadā

02.12.2014. 19:09

 

 

Ko 1945. gada 9. maijs nozīmē Latvijai, un arī pārejām Baltijas valstīm? 

Latvijā II pasaules karš nebeidzās 1945.gada 9.maijā, jo atšķirībā no pārējās Eiropas, Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, savu neatkarību neatguva. Padomju Savienība, kas 1940.gada 17.jūnijā ieveda Latvijā savu karaspēku, pēc nacistiskās Vācijas sakāves turpināja Baltijas valstu okupāciju. Mums II pasaules karš faktiski beidzās 1990.gada 4. maijā, kad parlamentā tika pieņēmta deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Simboliski Latvijai, tāpat kā aiz Dzelzs priekškara nīkstošajai Austrumeiropai pēdējās kara sekas tika pārvarētas 2004.gada 1.maijā, kad 10 dalībvalstīm pievienojoties Eiropas savienībai, beidzot notika mūsu kontinenta atkalapvienošana.

Ko Jūs domājat par dažu politiķu nepiedalīšanos 9. maija svinībās Maskavā

Līdz šim Krievija, kas oficiāli ir paziņojusi par PSRS tiesību un saistību pārmantošanu, atsakās kaut vai morālā līmenī atzīt savu atbildību par 1940.gada notikumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kas Baltijas valstu vadītāju lēmumu piedalīties vai nepiedalīties 9.maija pasākumos Maskavā padara ir īpaši grūtu. Es nevelos sniegt komentārus par izvēli, jo tās ir katra valsts vadītāja suverenas tiesības.

Vai Jūs domājat, ka pašlaik, lūkojoties caur laika prizmu, var likt vienlīdzības zīmi starp hitlerisko Vāciju un Staļina vadīto Padomju Savienību?  

Kā nacistiskajā Vācijā, tā komunistiskajā Padomju savienībā valdīja totalitāri režīmi, kuru būtība bija noziedzīga. Abu režīmus spoži ir salīdzinājusi Hannah Arendt savā grāmatā "The Origins of Totalitarianism" , kuru viņa uzrakstīja 1948.gadā un kuru nepelnīti reti pieminam. Kā nacisti, tā komunisti ieslodzīja cilvēkus koncentrācijas nometnēs un iznīcināja nevis par noziegumiem, ko viņi ir nodarījuši, bet gan par to, kas viņi ir: ebreji, čigāni, komunisti, mentāli slimi, šķiras ienaidnieki, intelektuāļi, buržuāzija, citādi domājošie, utt. Kamēr Gulaga primārais cēlonis bija ekonomisks – ar vergu darbu nodrošināt komunistiskās partijas izvirzīto ekonomisko mērķu sasniegšanu un ieslodzītajam saglabājās ierobežotas izredzes izdzīvot, tad nacistu nāves nometnes galvenokārt bija radītas nepilnvērtīgo rasu iznīcināšanai un tur ieslodzītos gaidīja droša nāve. Tomēr šī atšķirība nepadara komunismu humānāku, jo abu režīmu vainas dēļ bojā ir gājuši miljoniem cilvēku. Diemžēl komunisma bilance ir daudz smagāka, ja upuru skaitu apkopojam pasaules mērogā.

Kā Jūsu ģimene pārdzīvoja kara beigas un kā pēckara represijas pret latviešiem ietekmēja Jūsu ģimeni? 

Manus mātes vecākus un māti kopā ar 15 424 citiem Latvijas iedzīvotājiem izsūtīja uz Sibīriju 1941. gada 14.jūnijā. Vectēvs 1941.gada decembrī gāja bojā Gulagā. Vecmāmiņa un mamma drausmīgos apstākļos izdzīvoja. Vecmāmiņa nomira 1950. gadā. Mans tēva tēvs, tāpat kā apmēram 100 000 citu vīriešu, 1944.gada 26.martā tika mobilizēts vācu armijā. Karam beidzoties, viņš kļuva par mežā brāli, kā sauca tos, kas iesaistījās prêtpadomju pretestības kustībā. Viņu aizturēja un ieslodzīja Gulagā, kur 1953.gadā viņš mira. Manu tēva māti un tēvu kā bandīta ģimenes locekļus izsūtīja uz Sibīriju 1949.gada 25.martā, kad vienā naktī no Latvijas deportēja vairāk nekā 43 000 cilvēku. 1957.gadā beidzot mūsu ģimene drīkstēja atgriezties Latvijā.

Vai pēckara bruņotā pretestība padomju režīmam bija visas tautas vai atsevišķu grupu lieta? 

Pēckara bruņotā pretestība bija grupu lieta, taču tā nekad nebūtu varējusi turpināties līdz 50 gadu vidum, ja to nebūtu atbalstījusi liela tauta daļa. Padomju iestādes bija ieinteresētas to noklusēt, tāpēc tikai pēc neatkarības atjaunošanas mums ir pieejami arhīvi, kas ļauj uzzināt, cik plaša ir bijusi pretestība un cik liels ir bijis represiju patiesais mērogs.

Bieži diskutēts jautājums ir SS Baltijas vienības veterānu problēma. Vai Jūs viņus nosauktu par varoņiem, vai par kara noziedzniekiem? 

SS vetrāni nav ne varoņi, ne noziedznieki. Viņi drīzāk ir vēstures upuri. Saskaņā ar UNRRA (United Nations Reklief and Rehabilitaion Administration) komisijas lēmumu viņiem tika piešķirts pārvietoto personu statuss, jo: Baltijas ieroču SS vienības to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām". Leģionāri bija frontes vienības, kas nekad nav piedalījušies akcijās prêt civiliedzīvotājiem. Abi okupācijas režīmi pārkāpa 1907.gada Hāgas konvenciju par kara vešanas noteikumiem, kas aizliedza okupēto teritoriju iedzīvotājus iesaukt karaspēkā. Vācu militārajos formējumos no okupētajām teritorijām kopumā tika mobilizēti ap miljonu karavīru, tajā skaitā no Latvijas - ap 148 000. Savukārt, padomju armijā 1944.gadā mobilizēja ap 100 000 cilvēku.

Kā 50 gadi Maskavas pakļautībā mainīja Latviju un latviešus? Ko labu šis laiks deva Latvijai? 

Smagākais mantojums, ko padomju okupācija mums ir atstājusi ir iedzīvotāju demogrāfiskā sastāva izmaiņas masīvas rusifikācijas rezultātā. 1989.gada tautas skaitīšanas dati parāda, ka latviešu vairs ir atlicis tikai 52% no visiem iedzīvotājiem.

Latvijā mūsdienās dzīvo liela krievu minoritāte. Vai ir iespējams skatīties uz šiem cilvēkiem tikai kā uz ieceļotājiem un pieprasīt no viņiem, lai viņi vai nu klūst par latviešiem, vai dodas uz Krieviju? 

Kad Latvija atguva neatkarību, tad jautājums par Latvijas sabiedrības nākotni bija viens no būtiskākajiem. Mēs noraidījām divu kopienu modeli un izvēlājāmies integrāciju kā labāko līdzekli saskanīgas sabiedrības veidošanai. Integrācija nav vienkāršs process, taču Latvija var lepoties, ka mums ir izdevies radīt mehānismus, kas integrāciju veicina. Šajā ziņā mūsu pieredze var kalpot par paraugu citām Eiropas valstīm, kurās pēdējos gados saasinās jautājumi, kas saistīti ar integrāciju.

Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Vai Jūs varat iedomāties, ka Krievija varētu tikt uzņemta šajās organizācijās? Vai Maskava vēl joprojām rada draudus Baltijas valstīm? 

Jautājums par Krievijas dalību Eiropas savienība ir teorētisks jautājums, jo Krievija šādu velmi nav paudusi. Ja reiz tas notiks, tad mums, ES dalībvalstīm, būs uz šo jautājumu jāatbild.

Krievija ir izvēlējusies demokrātisku attīstības ceļu. Pat ja pēdējos gados tur ir vērojama satraucoša atkāpšanās no demokrātijas standartiem autokrātijas virzienā, tomēr tas nenozīmē, ka Krievija rada tiešus draudus kaimiņiem. Turklāt, Latvijas situācijā ir radikāli mainījusies - mūs sargā NATO vairogs un "maigā" (soft security) drošība, ko dod integrācija Eiropas Savienībā. Pirmoreiz savā ciešanu pilnajā vēsturē mūsu tautas un valsts nākotne nav apdraudēta.

Luboš Palata


Publicēts: Lidové Noviny

2005. gada 6.maijā