Karš pēc kara: pret Padomēm

02.12.2014. 19:09

Sešdesmit gadi kopš kara beigām: Vēstures noslēpumi 

Karš Eiropā nebeidzās 1945. gada maijā. Padomju bruņotajiem spēkiem vajadzēja nomierināt valstis, kuras Padomju Savienība sev pievienoja 1939/1940. gadā- Baltiju un Rietumukrainu.

Un šo notikumu , kas ir saistīti ar pievienošanu Padomju Savienībai, atšķirīga interpretācija līdz šim ir asa konfrontācijas tēma starp Baltijas valstīm un Krieviju. Krievija līdz šim ir neatlaidīga un oficiāli neatkāpjas no apgalvojuma, ka ir šīs republikas atbrīvojusi; igauņu, lietuviešu un latviešu vēsturnieki atgādina, ka Sarkanās armijas atnākšana 1944. gada vasarā, atnesa, jau trešo pēc kārtas, Baltijas valstu okupāciju.

Okupācija beidzās tikai ar PSRS sabrukšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu; tās sekas ir atstājušas savu ietekmi uz igauņu, lietuviešu un latviešu sabiedrību līdz šai dienai.

Baltijas valstis ir radušās I Pasaules kara notikumu rezultātā, kad Līgums atbalstīja nacionālu valstu izveidošanos Baltijas piekrastē, kā alternatīvu starp Vācijas un boļševistiskās Krievijas ieņemtajām teritorijām.

Lai izvairītos no dalības iespējamā karā starp Padomēm un Vāciju, Baltijas valstis pēc Skandināvijas parauga izsludināja neitralitāti.

Pārdotā Baltija 

Neuzbrukšanas līguma slepenajā pielikumā, 23.08.1939.gadā, vācu diplomāti piedāvāja Maskavai Latviju un Igauniju. Mēnesi vēlāk- Draudzības un robežu līguma pielikumā- arī Lietuvu. Molotova- Rībentropa pakts sagatavoja fašistiskajai Vācijai ceļu uz Polijas iekarošanu, un Padomēm- uz ultimatīvu karaspēka daļu izvietošanu Baltijā 1940. gadā un galīgu Baltijas valstu anektēšanu. Baltijas valstu pievienošana PSRS notika bez pretestības, otrajam Padomju ultimātam izolētās valdības piekāpās.

Pirmais Padomju varas gads bija šoks, kurš Baltijas tautu apziņā paliks kā šausmīgs, baigs gads, annus horribilis. Sovjetizācijai tika pakļautas visas sabiedriskās dzīves sfēras. Padomju terors, kura mērķis bija izolēt bijušo varas, saimniecisko eliti un tautas inteliģenci, sasniedza kulmināciju ar patieso un potenciālo šķiras ienaidnieku deportāciju, nedēļu pirms vācu uzbrukuma. Pāris dienu laikā (no 14.06.1941.) uz Padomju koncentrācijas nometnēm un izsūtījumā uz Sibīriju tika izvesti ap 18 000 lietuviešu, 15 500 latviešu un 10 000 igauņu.

Bez šī, Padomju okupācijas pirmā gada, efekta nav iespējams saprast notikumu saistību turpmākajās okupācijās. Padomju vēsturnieki un propaganda izskaidroja Baltijas valstu pievienošanu, kā sekas Baltijas tautu sociālistiskajai revolūcijai; tika Molotova – Rībentropa pakta slepeno pielikumu eksistences atklāšana 1989. gada beigās, PSRS Augstākās Padomes kongresā, sagrāva šo brīvprātīgās pievienošanās konstrukciju. Aneksijas atzīšana par nelikumīgu atbrīvoja ceļu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai.

Bet arī šodien vēl ir atrodami cilvēki, kuri anektēšanas procesa eksistenci apšauba. Kāds augsti stāvošs Krievijas diplomāts, kurš deviņdesmito gadu vidū darbojās Igaunijā, apgalvo, ka nevar būt runa par vardarbīgu pievienošanu, jo nekāda bruņota pretestība netika izrādīta.

Vācu okupācija 

Vācu –Padomju kara sākumā Lietuvā, Latvijā un Igaunijā izcēlās pretpadomju sacelšanās. Lietuviešu, latviešu un igauņu karavīri atteicās paklausīt un masveidīgi dezertēja. Ja Vācija būtu ienākusi Baltijā kā pirmā okupācijas lielvalsts, tad ir grūti iedomāties šādu vācu armijas sagaidīšanu. Pirmskara ziņas presē mums liecina, ka sabiedriskā doma Lietuvā un Latvija bija pretvāciska, un arī Igaunijā nacistiskais režīms nekādas simpātijas neguva.

Nacisti pretpadomju noskaņu izmantoja ātrai okupācijas režīma izveidošanai, iesaistot tajā izveidotās vietējās policijas vienības, kuras izmantoja cīņā pret partizāniem.

Ar priekšstatiem par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu ātri vien tika galā, izveidotos tautas pašnoteikšanās orgānus aizliedza, nemiernieku vienības izformēja un ieviesa okupācijas režīmu, kurā bija paredzēta arī ebreju iznīcināšana. Pēckara plānos visu šo teritoriju bija paredzēts ģermanizēt. 

Baltieši SS vienībās 

Pēc zaudējuma pie Staļingradas nacistiskās iestādes centās savervēt vietējos iedzīvotājus ar solījumiem par apstākļu uzlabošanu. Tuvojoties frontei biedēja ar staļiniskā terora atgriešanās iespēju un pretrunā ar visām starptautiskām normām izsludināja vietējo iedzīvotāju mobilizāciju. Tikai par nelielu daļu karavīru, galvenokārt no policijas vienībām, varētu teikt, ka mobilizējās brīvprātīgi. Bet visi mobilizētie tika pasludināti par "brīvprātīgajiem SS.

Latvijā saformēja divus pulkus, Igaunijā vienu, kurus vēlāk izmantoja kaujās pret Padomēm. Lietuvā mobilizācijas kampaņa sadūrās ar iedzīvotāju pretestību, daļa inteliģences un pašvaldības pārstāvju tika iebiedēšanai aizvesti uz koncentrācijas nometni Stutthof. Tikai otra mobilizācijas kampaņa bija veiksmīgāka, it sevišķi, kad fronte tuvojās Lietuvas robežai. 

Pret Padomju okupantiem. 

Padomju propaganda izcēla to, ka Sarkanā armija atbrīvoja Baltijas tautas no vācu okupācijas. Tā bija taisnība, bet Padomju režīma atjaunošana nozīmēja arī staļiniskā terora atjaunošanu. Ticamību frāzei, par atbrīvošanu un ,, progresīvākā režīma pasaulē'' atjaunošanu, neliecina arī masveidīga Baltiešu bēgšana uz Rietumiem un Zviedriju; lielai inteliģences daļai tas bija sāpīgs exodus. Kara un divu okupāciju rezultātā Baltija zaudēja ceturto daļu iedzīvotāju( Latvija, pēc vēsturnieku ziņām, trešdaļu ). Rusifikācijas un nepārtrauktā imigrantu pieplūduma dēļ no citām republikām, latviešu skaits no pirmskara trīs ceturtdaļām , kritās uz 52% iedzīvotāju, Igauņu no 90% uz 61,5%.

Bet atšķirībā no pirmās okupācijas, šoreiz Padomju iestādes sadūrās ar bruņotu pretestību, kura turpinājās līdz piecdesmito gadu sākumam.

Visspēcīgākā partizāņu kustība bija Lietuvā, kur partizāņu vienības uz laiku izveidoja centralizētu vadību. Šī pretestība veicināja to, ka Lietuvā pēc kara nebija tik daudz migrantu no Krievijas un citām republikām. Latvijas un Igaunijas industrializācija un urbanizācija Padomju imigrācijai bija daudz nozīmīgāka.

Padomju iestādēm partizāni bija bandīti, vietējie iedzīvotāji viņus sauca par "meža brāļiem". 

Bruņoto pretošanos iespaidoja lauku iedzīvotāju masu deportācijas 1948. gada maijā (40 000 deportēto) un 1945. gada martā (29 000).

Šīm masu deportācijām bija uzdevums sagraut partizāņu kustības pārtikas piegādi un paātrināt piespiedu kolektivizāciju laukos.

Dažu dienu laikā Baltijā (no 25.03.1949.), akcijas "Priboj" ietvaros, tika deportēti uz Sibīriju un citiem attāliem apgabaliem gandrīz 95 000 cilvēku. Tikai Latvijā marta deportāciju laikā pazuda 42 000 iedzīvotāju, tātad divi procenti no iedzīvotāju skaita. Visvairāk tur bija sievietes un bērni. Partizāni vēl turpināja cīnīties, bet zaudētais atbalsts mājās, izolācija aiz dzelzs priekškara un iefiltrētie NKVD- MVD aģenti pamazām šo pretestību samazināja , līdz piecdesmito gadu sākumā tika sagrauta pavisam. Pēdējās nelielās vienības vēl turējās līdz piecdesmito gadu vidum, kad Chruščova amnestija 1956. un1957. gadā radīja iespēju pēdējo partizānu legalizācijai. 

Bruņotā pretošanās Padomju okupācijai Baltijā turpinājās līdz piecdesmito gadu sākumam.

Padomju terors kulminēja ar šķiras ienaidnieku masveida deportācijām.

LUBOŠS ŠVECS, vēsturnieks