"Nesenā vēsture Baltijā vēl aizvien ir dzīva" Hospodářské noviny 08.06.2004.

02.12.2014. 19:09

"Nesenā vēsture Baltijā vēl aizvien ir dzīva"

"Hospodářské noviny", 08.06.2004., Martins Ehls, 7. lpp.

(tulkojums)

Rīga/Tallina, 08.06.2004.

Jau pie ieejas apmeklētājus pavada stingrais Josifa Visarionoviča Staļina skatiens. Aiz stūra tam pievienojas arī Ādolfs Hitlers. Latvijas Okupācijas muzejs, kurš atrodas riebīgā bunkuram līdzīgā celtnē blakus latviešu slaveno strēlnieku piemineklim Rīgas vēsturiskajā centrā, piedāvā ieskatu nesenajā vēsturē, kura visām trim Baltijas valstīm ir bijusi ļoti smaga un tajā pat laikā vēl aizvien ir ļoti dzīva. Vēl jo vairāk – tā tās ļoti saista kopā, lai arī igauņiem, latviešiem un lietuviešiem nepatīk, kad ārzemnieki tos saista kopā.

Baltija pārdzīvoja trīs okupācijas

"Krievijas propaganda darbojas labi un rada virkni mītu, piemēram, ka mūsu leģionāri Vācijas armijas SS vienībās Otrā Pasaules kara laikā iestājās brīvprātīgi, kaut arī patiesībā tas notika piespiedu kārtā," saka jauniņā Rīgas muzeja gide Arta Anakrava.

Pirms 70 gadiem Baltijai pāri vēlās trīs okupācijas – padomju, nacistiskā un jauna padomju. Daudzi vietējie iedzīvotāji karoja vienā vai otrā frontes pusē ar cerību, ka tiem izdosies atjaunot savu valstu neatkarību. Latvieši līdzīgi igauņiem cīnās ar tādas tautas tēlu, kas vēlas celt pieminekļus vispārīgi nosodītām personām, piemēram, tieši to piederības SS spēkiem dēļ.

Līdzīgu plānu nesen neizdevās realizēt Igaunijas iestādēm, kaut arī piemineklis visslavenākajam pretošanās kustības pret Krievijas okupāciju Otrā Pasaules kara laikā komandierim Alfonam Rebanam atrodas uz kāda igauņu zemnieka privātās zemes, un iestādes ar to nevar neko darīt.

Piemineklis Rebanam, kurš no igauņu pretpadomju partizānu komandiera kļuva par SS pulkvedi un vēlāk par emigrantu, kurš darbojās Rietumu slepenajos dienestos, atrodas mežā 100 km uz Austrumiem no Tallinas, vietā, kur pirmie dumpinieki ar Rebanu priekšgalā uzsāka savu cīņu.

Igauņi un latvieši lielākoties apgalvo, ka viņu karavīri SS tika vervēti ar varu, jo pretējā gadījumā, līdzīgi kā vervējot Sarkanajā armijā, tiem draudētu cietums vai koncentrācijas nometne.

Strīdi par vēsturi nebeidzas

Abām tautām bija tikai 15 gadu īss laiks, lai izprastu vēsturi, turklāt nepārtrauktās ķildas ar krievu mazākumtautības pārstāvjiem abās valstīs par uzrakstiem uz pieminekļiem, kas atgādina Otrā Pasaules kara beigas un tās upurus, liecina par to, ka strīdi nebeidzas. "Tautas, kas neraugās pagātnē, zaudē nākotni," par to saka bij. Igaunijas premjers un vēsturnieks Marts Lārs. Pēc viņa domām mazajām Baltijas tautām nepieciešams paraudzīties vēsturē, lai tās varētu skaidri saredzēt nākotni. "Arī somi karoja Vācijas pusē, taču neviens uz viņiem neraugās ar aizdomām kā uz mums," saka Lārs, kura valstī arī ir savs Okupācijas muzejs.

Tallinā nesen tika publicēts dokuments – Baltā grāmata, kuru izstrādāja lielākoties emigrācijas vēsturnieku veidota komisija, kas līdzīgi kā Rīgas muzejs ataino Krievijas un nacistisko okupāciju.

Tās autori pat piedāvā, lai Krievija izmaksā Igaunijai kompensācijas līdzīgi kā tika izmaksātas kompensācijas ebreju ģimenēm. Ja Maskavai nebūtu naudas, tā uz ilgāku laiku var Igaunijai iznomāt kādu dabas resursiem bagātu Sibīrijas apgabalu. "Baltā grāmata zināmā mērā ir parādu nomaksa. Kompensāciju piedāvājumi ir nereāli, taču vēlamies, lai cilvēki zinātu, kas abu okupāciju laikā notika," saka Lārs.

Latvija laika posmā no 1939. līdz 1949. gadam zaudēja trešdaļu iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa bija tautas visizglītotākie pārstāvji – skolotāji, virsnieki, profesori, zinātnieki. Tie, kurus nenoslepkavoja Padomju Savienība un nacisti, kara beigās caur Vāciju aizbēga uz Rietumiem, to starpā arī patreizējās Latvijas prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas ģimene. Gandrīz puse no tiem 200 000, kas devās bēgļu gaitās, neizdzīvoja.

"Runāt par vēsturi ir mūsu domāšanas daļa, vēsture mums vēl aizvien ir svarīga, taču mums būtu jākoncentrē sava uzmanība detalizētai analīzei par to, kas padomju valdīšanas laikā tika paveikts labi. Vēsturei vienmēr ir baltā un melnā puse," saka Vita Zelča, Latvijas Universitātes Rīgā vēsturniece.

"Piemēram, mums izdevās samazināt minēto iedzīvotāju aizplūdumu, un mūsu studenti šodien ļoti interesējas par to, kā PSRS laikā dzīvoja parastie cilvēki. Viņi studē filmas. literatūru, ikdienas dzīvi." Latvijas Universitātes studenti pēc Zelčas domām ir ļoti atvērti un zinātkāri, neatkarīgi no tā, vai tie ir latvieši vai krievi.

Kāda vārētu būt bijušo VDK arhīvu liecība?

Latvijas Saeima šobrīd risina jautājumu, vai atklāt bijušās Krievijas slepenpolicijas VDK arhīvus. Rīgai pēc vēsturnieku domām gan ir pieejama tikai kartotēka, bet lietas nē. Daudzi norāda arī uz to, ka kartotēka var būt ar nodomu mainīta vai viltota. Savukārt krievi, kuri Igaunijā un Latvijā cieš no apspiestas mazas tautas apziņas, ko diskriminē valodu likumi, par neseno vēsturi runā uzmanīgi un nenoteikti. "Šis apgabals jau 18. gs. Pētera Lielā laikā piederēja Krievijai," skan viens no viņu biežākajiem iebildumiem.

Tas norāda uz to, ka vēsture visām Baltijas tautām, krievus ieskaitot, vēl kādu laiku pēc robežu nojaukšanas, iestājoties Eiropas Savienībā, būs akūts jautājums ar neskaidru atbildi.