"Vēsture jāatceras, bet pagātnes nasta jānomet" - ārlietu ministre Sandra Kalniete (Latvijas Vēstnesis)

02.12.2014. 19:09

"Vēsture jāatceras, bet pagātnes nasta jānomet" - ārlietu ministre Sandra Kalniete

Intervija Latvijas Radio 15.jūlijā plkst.12.35. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola

- Raidījumā "Mūsu viesis" šodien pie mikrofona esam lūguši ārlietu ministri Sandru Kalnieti sarunā par ārlietu aktivitātēm. Eiropas konvents ir sagatavojis Eiropas Savienības konstitūcijas projektu, un tajā piedalījāties arī jūs. Kā sabalansējas nacionālās un kopējās intereses?

Sandra Kalniete: - Vispirms es gribētu uzsvērt, ka tas ir projekts. Katru reizi, kad es dzirdu - Latvijas nacionālās intereses un Eiropas Savienības intereses, es saskatu šajos jautājumos tādu kā pretnostatījumu. Taču tā ir loģika, kas bija spēkā tad, kad Latvija atradās sarunu procesā ar Eiropas Savienību. Šobrīd Latvija gluži simtprocentīgi vēl ne, bet tūlīt, tūlīt būs Eiropas Savienības daļa, ja 20.septembrī tauta par to nobalsos. Tātad mūsu intereses ir arī Eiropas Savienības intereses. Tai pašā laikā Eiropas Savienībā mums ir savas intereses, un, manuprāt, konstitucionālais līgums šīs mūsu intereses nekādā mērā neaizskar, gluži otrādi - tas dos iespējas mums izpausties un ietekmēt lielākus procesus nekā pašreiz tikai nostiprina.

- Tātad Latvijai pēc jūsu teiktā nav ko bažīties, jo katra no Eiropas valstīm ir ieinteresēta savas iekšējās drošības, ekonomiskās drošības sargāšanā, lai neienāktu kādas ar ekonomiskām interesēm saistītas lietas iekšā - bēgļi, darba meklētāji.

S.Kalniete: - Protams, un, kas attiecas uz darba meklētājiem, arī Latvija atbalstīja pēdējā konventa sēdē pieņemto lēmumu, ka katrai Eiropas Savienības dalībvalstij ir tiesības noteikt savas nacionālās imigrācijas kvotas.

- Tas bija vairāk Vācijas tāds, tā teikt, uzspiediens vai vēlme, lai tas tā tiktu noteikts.

S.Kalniete: - Jā, bet šajā gadījumā tā bija arī Latvijas interese, lai tas tā tiktu noteikts. Šeit parādās otrs ļoti svarīgs faktors Eiropas Savienības iekšējā saskarsmē - nekad kādas dalībvalsts intereses nav tikai tās dalībvalsts intereses, vienmēr ir partneri. Un, runājot par kaut ko, kas būs ļoti būtisks Latvijai, vienmēr mēs atradīsim partnerus. Piemēram, mēs esam ļoti ieinteresēti, tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis un arī trīs Eiropas Savienības Skandināvijas valstis, lai Baltijas jūrā tiktu ieviesta norma, ka visiem tankkuģiem ir jākuģo ar dubultdibeniem. Sešu valstu premjeri bija parakstījuši vēstuli, kas bija vērsta, lai šīs bažas atspoguļotos Saloniku padomes noslēguma dokumentā. Tās tika tur iekļautas, un tas varbūt ir pirmais gadījums, kad kāda iniciatīva, kur arī mēs esam piedalījušies, ir ņemta vērā. Turpmāk tādas iespējas mums arvien tikai palielināsies.

- Saspringtas diskusijas bija par ārlietu un drošības jautājumiem. Tad, ja notiks kaut kas ārkārtīgi izšķirīgs, kā tas bija ar Irākas krīzi, kā tos viedokļus varēs saskaņot? Ko nosaka konstitūcijas projekts?

S.Kalniete: - Pirmām kārtām konstitūcijas projekts nosaka, ka Eiropas Savienības dalībvalstis ir apņēmības pilnas veidot vienoto ārlietu un drošības politiku. Tur ir arī atruna, ka katrai valstij tad, ja lēmums skar tai nacionāli vitālu jautājumu, ir tiesības uz savu, patstāvīgu nostāju. Es gribētu paskaidrot, kā vispār tiek pieņemti lēmumi Eiropas Savienībā. Praksē neviena lēmuma pieņemšana gandrīz nekad nenotiek ar balsošanu, jo gadījumā, ja pat ir paredzēta kvalificētā vairākuma balsošanas procedūra un sešas valstis, pieņemsim, no astoņām balso par un uzspiež divām atlikušajām šo lēmumu, tas nekad nevar darboties, un tāpēc Eiropā ir šī ilgstošā sarunu un saskaņošanas procedūra. Protams, tikai tad, ja kādā no ārpolitikas jautājumiem būs vienots viedoklis, Eiropas Savienība ies kopā uz priekšu, jo tas ir daudz ērtāk, nevis 25 ārlietu ministriem runāt, bet to uzticēt vienam ministram. Vārds "vienmēr" varbūt ir par spēcīgu, bet vēl ļoti ilgi būs jautājumi, kur Eiropas Savienībai nebūs šīs vienotās nostājas, lai gan ļoti daudzos jautājumos tā arī ir. Tuvo Austrumu problēmas noregulējums, attieksme pret kādu specifisku problēmu Mjanmā, kas ir saistīta ar cilvēktiesībām, būtisks jautājums Irākas krīzes sakarā, cik lielā mērā Eiropa savus attīstības fondus veltīs palīdzībai Irākā - tur nostājas ir vienotas. Bet jautājumu jau ir daudz vairāk nekā tie visskaļākie, kas nonāk publikas redzeslokā.

- Bet, ja vēl būs tāds pats jautājums kā Irākas krīze, kā tad pieņems galarezultātu?

S.Kalniete: - Kad Latvija un arī citas Eiropas Savienības valstis būs šādas situācijas priekšā, tad atkarībā no tā, cik būtisks šis jautājums būs tieši Latvijas interesēm, mēs pieņemsim šo lēmumu.

- Tā, kā Latvija uzskatīs par pareizu-

S.Kalniete: - Jā, ja tas skars mūsu vitālās intereses.

- Jūs izteicāt tādu viedokli, ka Latvijai svarīgi būtu arī minimālais deputātu slieksnis Eiropas Parlamentā.

S.Kalniete: - Latvijai kā individuālai dalībvalstij tas nav tik būtiski. Šeit es runāju jau kopumā tādēļ, ka ar deviņiem deputātiem vai septiņiem Latvija būtisku lēmumu nevar ietekmēt. Taču kas gan mainītos? Pastāv zināma skatījuma atšķirība uz Eiropas Savienības kopējām politikām atkarībā no valsts lieluma. Ir sešas lielvalstis Eiropas Savienībā, to skaitā arī Polija, un tad ir vidējās un nelielās valstis, un Latvija, protams, pieder pie nelielajām valstīm. Šis parlamenta deputātu sliekšņa pazeminājums maina Eiropas Parlamentā proporciju starp sešu lielo valstu deputātu kopskaitu un pārējo valstu deputātu kopskaitu. Un tas nozīmē, ka pēkšņi Eiropas Parlamentā ir iespējama interešu solidaritāte starp šīm divām grupām grupas ietvaros. Un faktiski tas arī varētu veicināt šī dalījuma padziļināšanos starp lielajām un mazajām valstīm.

- Kas, jūsuprāt, vēl Latvijai būs svarīgs, par ko, rudenī atgriežoties pie šī jautājuma, jums vēl vajadzēs, nu, teiksim tā, pacīnīties?

S.Kalniete: - Pacīnīties - tas tāds skaļš vārds, bet, protams, sadarbojoties ar citām valstīm, mūs interesēs noteikti, ja saglabāsies noslēguma tekstā Eiropas Padomes priekšsēdētāja amats, tad kādas būs šī priekšsēdētāja kompetences. Otrs svarīgs jautājums - kāds būs rotācijas modelis, kā mainīsies prezidentūra pārējās padomēs, kāds būs rotācijas modelis komisijā. Mēs klusībā ceram, ka varbūt izdosies atgriezties, ka ir viens balsstiesīgs komisārs katrai valstij, ja ne, tad ir svarīgi saglabāt to, ko mēs tiešām esam panākuši, un arī Latvijai tur ir savs nopelns, ka starp šiem 15 balsstiesīgajiem komisāriem un pārējiem rotācija notiek uz stingras vienlīdzības pamata. Lūk, šī rotācijas formula ir viena no vissvarīgākajām tēmām Latvijai starpvaldību konferencēs.

- Pāriesim pie cita jautājuma - par Apvienoto Nāciju pētījumu, kur Latvijai ir ierādīta tikai 50.vieta. Pēc tā, ko esam presē lasījuši, šī 50.vieta ir gaužām trūcīga.

S.Kalniete: - Vispirms es atskatītos uz 1999.gadu, kad Latvija šajā pašā pirmajā ziņojumā par tautas attīstības stāvokli bija 74.vietā. Kā jūs redzat, progress tomēr ir nenoliedzams, un tas ir sasniegts tikai četru gadu laikā. Tas ir ļoti ievērojams progress. Otrkārt es gribētu izteikt tādu varbūt neglaimojošu novērojumu par nacionālā rakstura īpatnībām. Piemēram, kad lietuvieši komentē savus sasniegumus, viņi saka, mēs kā vislabākie esam tur un tur. Kaut gan Latvija ir turpat, bet Latvija saka - mēs atkal tik slikti. 50.vieta nozīmē, ka Latvija pirmo reizi pārsniegusi to līniju, kas šķir attīstītās valstis no mazāk attīstītajām, un tas ir liels sasniegums. Diemžēl mums ir tikai divas valstis, kurām mēs gribam līdzināties, un tā ir Lietuva un Igaunija. Un nedod, Dievs, ja kāda no tām mums kādā jautājumā aizsteidzas priekšā...

- Un tā šoreiz bija.

S.Kalniete: - Jā, tad tā ir nacionālā katastrofa. Bet kāpēc arī šis rādītājs ir tāds, kāds tas ir? Diemžēl Latvijā ir ļoti novecojis iedzīvotāju sastāvs ar zemu dzimstību, augstu mirstību un relatīvi lielu zīdaiņu mirstību. Un tās ir lietas, kas raksturo tautas attīstības pakāpi.

- Jūs tātad nemaz neizsakāt tādas bažas, kā izteica prese. Vajadzēja tieši otrādi - varbūt meklēt to pozitīvo.

S.Kalniete: - Jā, es arī jebkuram jautājumam pieeju pēc šīs banālās līdzības - man glāze vēl ir pusē.

- Latvijas ceļš uz Eiropas Savienību. Kur atstās to savu pagātni, cik tālu kā tādu mantojumu, un par ko nebūtu jābažījas?

S.Kalniete: - Vēsture ir jāatceras, bet pagātnes nasta gan ir jānomet. Kā es to vēlos un katru reizi, kad es skatos uz mūsu jauniešiem, kuriem daži mēdz pārmest, ka viņi neko negrib zināt par pagātni, tas nav tiesa, viņu skati pašlaik ir vērsti nākotnē, jo viņi atrodas uz savas lielās dzīves sliekšņa. Viņi to veido, un viņi to veido bez mazākās pagātnes nastas. Es pati zinu pēc savas dzīves pieredzes, ka tad, kad man nāca 40 gadi, mani pēkšņi sāka interesēt mana pagātne un arī manas dzimtas pagātne, un manas tautas pagātne. Tas ir likumsakarīgi. Un pirmais, ko es tiešām vēlētos, lai Latvijas gaitā turp, kur mēs vienmēr esam piederējuši, tieši pagātnes nasta būtu tā, kas paliktu tur, tajā melnajā 20.gadsimtā.

- Ko Latvija iegūs ceļā uz Eiropas Savienību un, jau esot Eiropas Savienībā - kā līdztiesīga dalībvalsts?

S.Kalniete: - Vispirms noteikti - pašapziņu. Es tagad nerunāšu par ekonomisko augšupeju, par kuru es esmu vairāk nekā pārliecināta. Pašapziņu, tāpēc ka tā tas notika ar īriem, tā tas notika ar somiem, kas, neapšaubāmi, bija labākā situācijā nekā mēs iestāšanās laikā. Un pašapziņu - skatīties uz citām Eiropas tautām kā līdzīgam uz līdzīgiem, nevis ar šo noslēgto sejas izteiksmi, pie sevis domājot - ko nu mēs, viņi tāpat mūs nesapratīs. Tas arī pieder pie pagātnes nastas, kas ir jāatstāj 20.gadsimtā.

- Vai jūs šajā vasarā nepamanījāt - bija Dziesmu svētki, folkloras svētki, ka nacionālā pašapziņa bija vienkārši ļoti, ļoti augstu cēlusies?

S.Kalniete: - Cik jauki to arī no jums dzirdēt, jo šie bija vienreizēji Dziesmu svētki. Es atceros 1990.gada Dziesmu svētkus, kas bija tādi cerību un atkalapvienošanās svētki, jo pirmo reizi trimdas kori piedalījās un trimdas deju kolektīvi, bet šoreiz bija pavisam cits līmenis. Mierīgas, par savu nākotni pārliecinātas tautas svētki. Kā man tas patika, to izjutu līdz sirds dziļumiem. 

Pēc ieraksta "LV" diktofonā


Publicēts:

Laikraksts "Latvijas Vēstnesis" http://www.vestnesis.lv/ 
16.07.2003. Nr. 105 (2870)
Rubrika: Amatpersonas viedoklis