12.01.2017.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 12. janvārī pasludināja spriedumu lietā Kirins pret Latviju un lēmumus lietās Svārpstons un citi pret Latviju un S.N. un T.D. pret Latviju.

Lieta Kirins pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2017. gada 12. janvārī pasludināja spriedumu lietā Kirins pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pārkāptas Andreja Kirina (turpmāk – iesniedzējs) tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, ko garantē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. panta 1. punkts. Tiesa arī secināja, ka iesniedzējam nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, lai pieprasītu morālā kaitējuma atlīdzību par policijas darbinieka pārmērīgi pielietotu spēku, un konstatēja Konvencijas 13. panta (tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu) pārkāpumu, skatot to kopā ar Konvencijas 3. pantu (spīdzināšanas aizliegums).

Savā 2007. gada 30. jūlijā Tiesā iesniegtajā pieteikumā iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu, sūdzējās par 11 gadu tiesvedību (krimināllietas un civillietas izskatīšanu), lai saņemtu atlīdzību par policijas darbinieka pielietoto pārmērīgo spēku. Iesniedzējs uzskatīja, ka viņam piešķirtā kompensācija bija neatbilstoša nodarītajam kaitējumam, jo pēc policista pielietotās vardarbības viņam strauji pasliktinājās redze un viņš kļuva akls. Savukārt atsaucoties uz Konvencijas 13. pantu, skatot to kopā ar Konvencijas 3. pantu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņa rīcībā nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas varētu viņam atlīdzināt ar policijas inspektora S.K. noziedzīga nodarījumu radīto morālo kaitējumu.

Visupirms Tiesa uzskatīja, ka kriminālprocess, kurā iesniedzējs bija civilprasītājs, gan tam sekojošais civilprocess bija savstarpēji saistīti, tādēļ tā vērtēja abu procesu kopējo ilgumu. Tiesa atgādināja, ka, izvērtējot tiesvedības ilgumu, ir jāņem vērā lietas sarežģītība, kā arī iesniedzēja un atbildīgo iestāžu rīcība. Tiesa piekrita, ka kriminālprocesu sarežģīja divi elementi – apsūdzētā izvairīšanās no tiesas un nepieciešamība aicināt tiesu medicīnas ekspertus, lai noteiktu iesniedzējam nodarīto miesas bojājumu smagumu un cēlonisko saikni starp bojājumiem un iesniedzēja veselības pasliktināšanos. Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja lūgumi atlikt lietas izskatīšanu būtiski neietekmēja kopējo procesa ilgumu, un kritizēja ilgos bezdarbības periodus gan apsūdzētā policista meklēšanā, gan nepieciešamo medicīnisko dokumentu saņemšanā. Savukārt civilprocesa ietvaros, ņemot vērā krimināllietas izskatīšanas ilgumu un to, ka procesa mērķis bija atlīdzināt iesniedzējam kaitējumu par pārmērīgi pielietotu spēku, valsts iestādes ECT ieskatā nerīkojās ar īpašo rūpību, kas no tām tiek prasīta, izskatot lietas par policijas vardarbību. Rezultātā Tiesa atzina, ka kopējais procesa ilgums (11 gadi) nav uzskatāms par saprātīgu, un tādēļ atzina, ka ir noticis Konvencijas 6. panta pārkāpumu. 

Pievēršoties iesniedzēja sūdzībai par tiesas procesa taisnīgumu, Tiesa to apvienoja ar sūdzību par efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa nodrošināšanu, un atzina, ka Konvencijā garantēto tiesību uz dzīvību vai spīdzināšanas aizlieguma pārkāpumu gadījumā morālā kaitējuma kompensācija ir viena no iespējām, kā atlīdzināt pārkāpumu. Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs nacionālā līmenī bija cēlis prasību gan par medicīnisko izdevumu atlīdzināšanu, gan arī par morālā kaitējuma atlīdzību, tomēr ar galīgo spriedumu iesniedzējam tika atlīdzināti tikai medicīniskie izdevumu, savukārt prasības daļa par morālo kaitējumu noraidīta, nekonstatējot tiešu cēloņsakarību starp iesniedzējam nodarītajiem miesas bojājumiem un viņa redzes zudumu. Tiesa atzīmēja, ka iesniedzēja lietas izskatīšanas laikā nacionālās tiesas civilprocesā vēl tieši nepiemēroja Satversmes 92. pantu – tikai 2009. gadā Talsu traģēdijas lietā Augstākās tiesas Senāts pirmo reizi atzina Satversmes 92. pantu kā tieši piemērojamu morālā kaitējuma prasībās, kas izrietēja no notikumiem vēl pirms Konvencijas spēkā stāšanās Latvijā. Vērtējot argumentu par to, ka iesniedzējs prasībā nebija atsaucies uz Civilprocesa likuma 1635. pantu, kuru sāka piemērot no 2006. gada 1. marta, Tiesa norādīja, ka prasījumiem uz šī panta pamata nav atpakaļejoša spēka. Iepriekšminētie secinājumi bija pietiekami, lai Tiesa konstatētu, ka iesniedzējam viņa civillietas izskatīšanas laikā nacionālā līmenī nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi un atzītu Konvencijas 13. panta pārkāpumu, skatot to kopā ar Konvencijas 3.pantu.

Iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam kompensāciju par materiālo un morālo kaitējumu 300 000 EUR apmērā, kā arī tiesāšanās izdevumus un izmaksas 107 eiro apmērā. Tiesa lielāko daļu iesniedzēja prasību noraidīja, kompensācijā piespriežot 9 200 eiro par morālo kaitējumu.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas puses to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2017. gada 12. janvāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (34140/07) un sprieduma pasludināšanas datums (12/01/2017).

Fakti lietā Kirins pret Latviju

Andrejs Kirins ir dzimis 1971. gadā, un kopš bērnības viņam bija izteikti progresējoša tuvredzība. Notikumu brīdī 1995. gadā viņam bija II grupas invaliditāte.

1995. gada 16. janvārī policijas inspektors S.K. aizturēja iesniedzēju un nogādāja viņu Daugavpils policijas iecirknī, kur viņš iesniedzēju piekāva, iesitot viņam vairākas reizes pa galvu acu rajonā, un vismaz vienu reizi iespēra viņam krūškurvja rajonā. Saistībā ar gūtajām traumām acu apvidū un tīklenes noslāņošanos, 1995. gada ziemā iesniedzējs ārstējās slimnīcā Krievijā.

1995. gada 30. janvārī pret S.K. tika ierosināts kriminālprocess par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, kurā iesniedzējs tika atzīts par cietušo, un 1995. gada 8. augustā krimināllieta tika nosūtīta Daugavpils tiesai. Tiesas procesa laikā iesniedzējam tika veiktas vairākas tiesu medicīniskās ekspertīzes, lai noteiktu nodarīto miesas bojājumu smaguma pakāpi, traumatisko iedarbību daudzumu, kā arī to ietekmi uz iesniedzēja darbspējām. Eksperti atzīmēja, ka iesniedzējs slimoja ar izteiktu progresējošu tuvredzību jau no bērnības. Minētā saslimšana pastāvīgi ir progresējusi, tādēļ viņam tika piešķirta III., pēc tam II. invaliditātes grupa. Tuvredzības progresēšanas dēļ viņš vairākkārt ticis operēts. Tika secināts, ka 1995. gada 16. janvārī iesniedzējs pārcieta galvas traumu, kuras rezultātā agrāk jau esoša smaga acu saslimšana saasinājās, kam sekoja tālāka redzes pasliktināšanās un I. grupas redzes invaliditāte. Smags un progresējošs tuvredzības stāvoklis varēja pasliktināties, novest pie redzes zaudējuma pat tad, ja iesniedzējs nebūtu guvis traumas. Ņemot vērā minētos iemeslus, eksperti secināja, ka 1995. gada 16. janvāra traumai nebija tiešas cēloniskas sakarības ar sekojošo redzes pasliktināšanos un I. grupas redzes invaliditātes piešķiršanu.

Tiesas process vairākkārt tika atlikts, jo uz nozīmētajām tiesas sēdēm neieradās apsūdzētais S.K., eksperti, vai bija nepieciešams nozīmēt papildus ekspertīzes, izsaukt lieciniekus vai izprasīt medicīnisko dokumentāciju ekspertīžu veikšanai. Attiecībā uz S.K. tika konstatēts, ka kopš 1995. gada rudens S.K. nebija atrodams savā dzīvesvietā un viņš tika izsludināts meklēšanā. 1999. gadā Valsts policija konstatēja, ka S.K. vairs neatrodas Latvijā.

2003. gada 27. februārī Daugavpils tiesa notiesāja S.K. in absentia ar brīvības atņemšanu uz trīs gadiem. Attiecībā uz iesniedzēja civilprasību tiesa atzina iesniedzēja tiesības uz atlīdzinājumu no valsts par nodarīto ar noziegumu materiālo, fizisko un morālo kaitējumu un noteica, ka jautājums par precīzas summas piedzīšanu nododams izskatīšanai tiesai civilprocesa kārtībā. Spriedums stājās spēkā 2003. gada 11. martā.

2004. gada 20. aprīlī iesniedzējs iesniedza Rīgas apgabaltiesai civilprasību pret Iekšlietu ministriju un Valsts policiju, kurā prasīja atlīdzināt S.K. nozieguma rezultātā viņam nodarīto materiālo un morālo kaitējumu 197 624 latu un 31 santīmu apmērā.

2005. gada 17. februārī Rīgas apgabaltiesa nolēma noteikt iesniedzējam tiesu medicīnisko ekspertīzi, uzdodot to veikt Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijai. 2005. gada 20. jūlija atzinumā tika konstatēts, ka iesniedzēja gadījumā nepastāv tieša cēloņsakarība starp gūtajām traumām 1995. gada 16. janvārī un iesniedzēja redzes zudumu.

2006. gada 2. februārī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija daļēji apmierināja iesniedzēja prasību un nosprieda piedzīt solidāri no Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas par labu iesniedzējam veselībai nodarītā kaitējuma atlīdzību 90 000 latu apmērā un zaudējumu atlīdzinājumu par medicīniskajiem un juridiskās palīdzības izdevumiem 4 502 latu un 81 santīmu apmērā.

2006. gada 27. septembrī, izskatot iesniedzēja, Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas apelācijas sūdzības, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta secināja, ka iesniedzēja redzes zaudēšana nebija tieši saistīta ar 1995. gada 16. janvārī gūtajām traumām. Tādēļ Augstākā tiesa nosprieda piedzīt tikai no Valsts policijas par labu iesniedzējam materiālo zaudējumu atlīdzību 4 427 latu un 81 santīma apmērā. Savukārt pārējā daļā iesniedzēja prasība tika noraidīta.

2006. gada 21. oktobrī iesniedzējs iesniedza Augstākās tiesas Senātam kasācijas sūdzību, kas 2007. gada 22. februārī tika noraidīta.

 

Lieta Svārpstons un citi pret Latviju

Savā 2005. gada 29. martā Tiesā iesniegtajā pieteikumā iesniedzēji Jānis Svāpstons. Juris Ulmanis un Jānis Zips sūdzējās, ka 2003. gada 27. oktobrī kratīšana SIA “Kempmayer Media Latvia” telpās un iesniedzēju dzīvesvietās, kuru veica Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki, pārkāpa viņu Konvencijas 8. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Atsaucoties uz Konvencijas 13. pantu, iesniedzēji sūdzējās par efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa neesamību, kas viņiem liedza apstrīdēt kratīšanas lēmumu pamatotību, kā arī KNAB amatpersonu rīcību kratīšanas laikā.

Iesniedzēju sūdzības par kratīšanas likumīgumu un norises kārtību Tiesa noraidīja, jo iesniedzēji nebija ievērojuši Konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai. Tiesa norādīja, ka iesniedzēju Satversmes tiesā iesniegtās konstitucionālās sūdzības tvērums neattiecās uz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša lēmumiem, kuru pamatotību viņi apstrīdēja Tiesā, un ka jebkurā gadījumā Satversmes tiesa nebūtu kompetenta spriest par tiesneša lēmumos ietverto pamatojumu. Savukārt attiecībā uz iesniedzēju sūdzību par prokuratūras kompetenci, izvērtējot tiesībsargājošo iestāžu darbības, Tiesa norādīja, ka Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedumā lietā Nr.2004-06-01 netika vērtēti iesniedzēju privātās dzīves neaizskaramības aspekti, tādēļ šis Satversmes spriedums nebija jāņem vērā Konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņa sūdzības iesniegšanai aprēķināšanai.

Attiecībā uz iesniedzēju sūdzību par efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa neesamību (Konvencijas 13. pants) saistībā ar viņu sūdzību par Konvencijas 8.pantu, Tiesa norādīja, ka Konvencijas 13.pants ir piemērojams tikai gadījumos, kad prasība attiecībā uz apgalvoto Konvencijas pārkāpumu ir “pamatota”. Tā kā šajā lietā Tiesa jau bija konstatējusi, ka iesniedzējiem nebija “pamatotas prasības” attiecībā uz apgalvoto Konvencijas 8.panta pārkāpumu, Tiesa secināja, ka Konvencijas 13.pants nav piemērojams.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.

Pilns 2017. gada 12. janvārī pasludinātā Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (14976/05).

Fakti lietā Svārpstons un citi pret Latviju

Iesniedzēji ir bijušie SIA “Kempmayer Media Latvia” valdes locekļi.

2003. gada 24. oktobrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa tā dēvētās digitālās televīzijas krimināllietas ietvaros pieņēma lēmumu par kratīšanu SIA “Kempmayer Media Latvia” telpās un iesniedzēju dzīvesvietās.

2003.  gada 27. oktbrī KNAB darbinieki ieradās SIA “Kempmayer Media Latvia” birojā un veica kratīšanu, izņemot vairākus lietiskos pierādījumus. Tajā pašā laikā kratīšanas notika arī visu trīs iesniedzēju dzīvesvietās.

2003. gada 3. novembrī iesniedzēji pārsūdzēja Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša 2003. gada 24. oktobra lēmuma tiesiskumu Rīgas apgabaltiesā.

2003. gada 6. novembrī iesniedzēji iesniedza sūdzību par KNAB amatpersonu rīcību kratīšanas laikā Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokuroram.

2003. gada 11. novembrī Rīgas apgabaltiesa, izvērtējusi iesniedzēju sūdzības par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša lēmumiem, tās noraidīja kā nepamatotas.

2003 .gada 15. novembrī kompetentais Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors, izvērtējis iesniedzēju sūdzības par KNAB amatpersonu rīcību, veicot kratīšanas SIA “Kempmayer Media Latvia” birojā un iesniedzēju dzīvesvietās, tās noraidīja. Iesniedzēji prokurora lēmumu pārsūdzēja Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokuroram, Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroram un vēlāk ģenerālprokuroram. Ar 2004. gada 20. februāra galīgo lēmumu ģenerālprokurors noraidīja iesniedzēju sūdzības kā nepamatotas.

2004. gada martā iesniedzēji vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot procesuālo normu, kas paredzēja prokuratūras pilnvaras tiesībsargājošo iestāžu darbības uzraudzībā, atbilstību Satversmei. 2004. gada 11. oktobrī spriedumā lietā Nr.2004-06-01 Satversmes tiesa noraidīja iesniedzēju konstitucionālo sūdzību.

 

Lieta S.N. un T.D. pret Latviju

Savā 2013. gada 17. janvārī Tiesā iesniegtajā pieteikumā iesniedzēji, atsaucoties uz Konvencijas 3. pantu (spīdzināšanas un necilvēcīgas izturēšanās aizliegums) sūdzējās par risku, kuram viņi esot tikuši pakļauti, izraidot viņus uz Krievijas Federāciju. Viņi apgalvoja, ka Latvijas valsts iestādes nebija pienācīgā kārtā izvērtējušas šos riskus un ka šajā sakarā viņiem arī nebija pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis (Konvencijas 13. pants). Atsaucoties uz Konvencijas 8. pantu (privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība), iesniedzēji apgalvoja, ka viņu izraidīšana bija nesamērīga iejaukšanās viņu privātajā un ģimenes dzīvē. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 34. pantu, iesniedzēji apgalvoja, ka Latvijas iestādes ir mēģinājušas ietekmēt un kavēt tiesvedības norisi Tiesā.

Tiesa iesniedzēju sūdzības par Konvencijas 3. panta un 13. panta iespējamiem pārkāpumiem atzina par acīmredzami nepamatotām, jo no lietas materiāliem bija secināms, ka jau kopš 1998. gada abi iesniedzēji regulāri izceļoja uz Krievijas Federāciju, kas savukārt apstiprināja, ka paši iesniedzēji neuzskatīja, ka atrašanās Krievijas Federācijas teritorijā viņus pakļautu spīdzināšanas vai necilvēcīgas izturēšanās riskam. Tiesa arī konstatēja, ka iesniedzēji par iespējamiem riskiem Latvijas iestādes bija informējuši jau pēc tam, kad viņi bija izraidīti no Latvijas teritorijas, nosūtot faksu iekšlietu ministram un Valsts robežsardzei. Tiesa īpaši atzīmēja, ka minētā faksa saturs bija pārāk neskaidrs un nekonkrēts, lai to varētu uzskatīt par informāciju, kas radītu pamatotas bažas par iespējamiem spīdzināšanas riskiem. Turklāt minētais fakss tika nosūtīts ar novēlošanos. Tā kā Tiesa bija konstatējusi, ka iesniedzējiem nav “pamatotas prasības” attiecībā uz Konvencijas 3. panta iespējamu pārkāpumu, tā secināja, ka arī iesniedzēju sūdzība par Konvencijas 13. panta iespējamu pārkāpumu ir acīmredzami nepamatota.

Attiecībā uz iesniedzēju sūdzību par Konvencijas 8. pantu, Tiesa atsevišķi izdalīja divus šīs sūdzības aspektus. Vispirms Tiesa pievērsās Imigrācijas likumā noteikto lēmumu, ar kuru personai tiek noteikts ieceļošanas aizliegums Latvijas Republikā, pamatojoties uz riskiem valsts drošībai, pārsūdzības kārtībai. Šajā sakarā Tiesa norādīja, ka iesniedzēji nebija vērsušies Satversmes tiesā, kas konkrētajā lietā Tiesas ieskatā bija uzskatāma par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, jo iesniedzējiem labvēlīgs Satversmes tiesas spriedums kalpotu par pamatu nacionālā procesa atjaunošanai. Tā kā iesniedzēji šo viņiem pieejamo tiesību aizsardzības līdzekli nebija izsmēluši, šo sūdzības daļu Tiesa atzina par nepieņemamu izskatīšanai. Savukārt vērtējot iesniedzēju izraidīšanas ietekmi uz viņu tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, Tiesa atzina, ka iesniedzēju izraidīšana ir uzskatāma par iejaukšanos šajās tiesībās. Tomēr Tiesa tālāk secināja, ka iesniedzēju izraidīšana bija notikusi “saskaņā ar likumu” un tās leģitīmais mērķis bija sabiedriskās kārtības un valsts drošības aizsardzība. Vērtējot izraidīšanas samērīgumu, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzēji savā sūdzībā nebija argumentēti norādījuši, cik lielā mērā izraidīšana ir ietekmējusi viņu attiecības ar ģimenes locekļiem. Tāpat Tiesa konstatēja, ka piemērojamais tiesiskais regulējums paredz periodisku ieceļošanas aizlieguma turpmākās nepieciešamības pārskatīšanu. Visbeidzot, atsaucoties uz valstīm atvēlēto rīcības brīvību, Tiesa uzskatīja, ka valsts iestāžu sniegtais pamatojums bija svarīgs un pietiekams, lai atzītu, ka iejaukšanās iesniedzēju tiesībās ir bijusi samērīga ar leģitīmo mērķi un tādēļ “nepieciešama demokrātiskā sabiedrība”. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa atzina šo iesniedzēju sūdzību par acīmredzami nepamatotu un noraidīja.

Visbeidzot, attiecībā uz iesniedzēju sūdzību, ka Latvijas iestādes esot mēģinājušas iejaukties tiesvedības gaitā Tiesā, Tiesa atzīmēja, ka, izņemot īsu norādi vienā no Tiesai adresētajām vēstulēm, iesniedzēji nav snieguši Tiesai nekādu citu izvērstāku šīs sūdzības pamatojumu. Tāpat iesniedzēji nebija apgalvojuši, ka valsts iestādes būtu mēģinājušas sazināties ar viņiem saistībā ar Tiesā notiekošo tiesvedību, vai izdarīt uz viņiem jebkāda veida spiedienu. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa neuzskatīja par nepieciešamu izvērtēt šo iesniedzēju sūdzību.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.

Pilns 2016. gada 12. janvārī pasludinātā Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (5794/13).

Fakti lietā S.N. un T.D. pret Latviju

Abi iesniedzēji ir čečenu tautības Krievijas Federācijas pilsoņi.

2012. gada 26. jūlijā iekšlietu ministrs, izvērtējot valsts drošības iestāžu sniegto informāciju, pieņēma lēmumu noteikt abiem iesniedzējiem ieceļošanas aizliegumu Latvijas Republikā uz nenoteiktu laiku, kā arī iekļaut par viņus tā dēvētajā Šengenas informācijas sistēmas “melnajā sarakstā”, lai uz nenoteiktu laiku liegtu ieceļošanu un uzturēšanos valstīs, kuras savā starpā atcēlušas robežkontroli.

2012. gada 1. augustā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pieņēma lēmumu anulēt pirmajam iesniedzējam izsniegto uzturēšanas atļauju, kā arī atteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju otrajam iesniedzējam. 2012. gada 2. augustā Valsts robežsardze pieņēma lēmumus par abu iesniedzēju piespiedu izraidīšanu. 2012. gada 3. augustā abi iesniedzēji tika izraidīti uz Krievijas Federāciju.

Vēlāk iesniedzēji vērsās pie ģenerālprokurora, pārsūdzot iekšlietu ministra 2012. gada 26. jūlija lēmumus. 

Ar 2012. gada 23. novembra lēmumu ģenerālprokurors daļēji grozīja iekšlietu ministra 2012. gada 26. jūlija lēmumos ietverto pamatojumu, izslēdzot no tiem atsauci uz Imigrācijas likuma 61. panta pirmās daļas 1. punktu un 3. punktu. Pārējā daļā iekšlietu ministra lēmumi tika atstāti negrozīti.