Interešu dzirksteles

02.12.2014. 19:09
    Saruna ar Pavelu Štolu par dziedātājiem, attiecībām starp latviešiem un čehiem un par "tīrās uguns glabātāju" Ladislavu Štolu
  • Kā amoliņi? Vai ievēroji kāda šogad bija raža?

Amoliņi? Ja runa ir par Latviju, par kuru runāsim galvenokārt, tad amoliņi tur laikam aug, bet neatceros, ka es kādreiz tos būtu redzējis mājās pie saviem latviešu draugiem. Bet citādi man liekās, ka jo latvietis, jo dārznieks - tieši latvietes mani vienmēr, pēc stāstījuma par Prāgas Pils vēsturi, nomocīja ar saviem ,,kontroles jautājumiem" par Karaliskā dārza floru.

Pats redzēji, ka Rīgas centrā sastapsi uz ielas puķu pārdevēju biežāk, nekā pārtikas veikalu, un dažās vietās viņas tirgo līdz vēlai naktij. Latvieši labprāt iet ciemos un nav iedomājams apciemot kādu ģimeni bez ziedu pušķa. Un tie nav nekādi apvītušie pušķi no Vāclava laukuma, bet ļoti svaigi un izdomas pilni veidojumi. Starp citu, uzmini kura Karela Čapeka grāmata latviešiem patīk visvairāk. Pareizi, Dārznieka gads.

  • Hmm, tad citādi. Šo jautājumu noteikti esi dzirdējis bieži: Kā Tu vispār nokļuvi līdz Latvijai un latviešu valodai?

Tas nebija botānikas, bet gan latviešu dziesmu dēļ. Jo spēkā ir vēl viena taisnība: jo latvietis, jo muzikants - jeb precīzāk sakot dziedātājs. To kādreiz teica par mums un latvieši arī tagad atceras ,,prādziniekus" (prāģerus), čehu muzikantus, kuri Latviju apciemoja kopš 17. g.s. un patiesību sakot, bija tur mūsu kultūras pirmie sūtņi. Šodien situācija ir mainījusies uz pretējo- mūsu pasīvo tirgus bilanci uz Latviju izlīdzina viņu koru dziesmu eksports. Jau sen esmu pieradis, ka galvenā latviešu tūristu vienība ir viens koris (= viens autobuss), kuram nepietiek ar to, lai iepazītu Prāgas skaistumu, viņi grib par katru cenu dziedāt, kaut vai vienam klausītājam. Latvieši ir aizrautīgi dziedātāji, kopš 1873. gada rīko tradicionālos vispārīgos Dziesmu svētkus, un paši apgalvo, ka uz katru latvieti ir viena tautas dziesma, kopā ar eksilu tas būtu 1,5 miljoni.

Tas, protams, ir pārspīlēts, līdz šim to ir savākts "tikai" 1,2 miljoni. Tās, galvenokārt, ir atsevišķas četrrindes un vēl, tie ir daudz mazāka pamatmotīvu skaita varianti. Tik un tā tas ir ievērības cienīga skaitlis, nemaz nerunājot par māksliniecisko vērtību, ir UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Daudz svarīgāks man liekās tas fakts, ka gandrīz katrs latvietis labprāt dzied un katrai dziesmai zina vārdus. Kādreiz bija pārtulkojuši mūsu tautas dziesmu Dejo, dejo, pagriezies, un kad es beidzu otro čehu rindu, tad viņi piedziedāja klāt vēl divas latviešu.

Es reiz Prāgā dzirdēju Latvijas Telekoma ierēdņu un tehniķu kora brīnišķīgo dziedājumu, un tad es sapratu, ka muzikanti, jeb vismaz dziedātāji viņi ir daudz labāki par mums.

  • Un tomēr atpakaļ, pie Tavas iepazīšanās ar Latviju.

Īsi runājot, kad es 1987.gadā pavadot pa Čehoslovākiju dzirdēju kā dzied Latvijas Universitātes studenšu koris, es pametu organiskās ķīmijas studijas un gāju viņām līdzi , kā teiksmainajām sirēnām. Kad es pēc tam samērā ātri iemācījos latviešu valodu un no mājām zvanīju uz Rīgu, mans tēvs, kurš prot galvenās Eiropas valodas, ieskaitot klasiskās, ar respektu paziņoja, ka no manis teiktā nav ne vārda sapratis.

Es tomēr domāju, ka valodas rakstītajā variantā noteikti varētu ievērot daudz slāvu, ģermāņu un arī seno indoeiropiešu sakņu. Ir tiesa, ka baltiešu - latviešu un lietuviešu – valodas prasme nepieder pie vispārējās eiropeiskās izglītības, bet to nozīme salīdzinošā un vēsturiskajā gramatikā tika novērtēta jau 19.g.s. Piemēram, mūsu Josefs Zubatijs izkopa baltiešu valodas, galvenokārt latviešu, pasaules līmenī un kļuva par vienu no galvenajiem konsultantiem latviešu valodas pareizrakstības transformēšanā no burtkopas uz diakritisko. Kopš tā laika latviešu valoda lieto mūsu Č, Š, Ž un tik pat konsekventi apzīmē garos patskaņus , tikai ar horizontālu līniju.

  • Pēdējais laiks Tevi pārtraukt, pirms tas nav pārvērties par filoloģisku lekciju. Pirmo reizi Tu Latviju apmeklēji 1988.gadā, vēl Padomju režīma laikā. Kā tas uz Tevi iedarbojās.

Kaut arī es tīri labi pratu krievu valodu, negribēju uz turieni braukt, kamēr nepratīšu vismaz galvenos valodas pamatus, vispirms jau savu latviešu draugu dēļ. Ar latviešu valodu man tajā laikā sevišķu panākumu nebija: divi no trijiem man automātiski atbildēja krieviski, vienreiz vēl piebilstot: ,,Runājiet cilvēcīgā valodā!" Vēl nekaunīgāks šādas atbildes veids ir: "Nerunājiet suņu valodā!" Es ātri vien sapratu, ko nozīmē statistika 36% latviešu Rīgā un 52% visā valstī. Tikai pēc tam es uzzināju, ka pirms Padomju okupācijas Rīgā dzīvoja 60% un visā Latvijā 75% latviešu. Latvijas okupācijas muzejs šodien dokumentē latviešu iedzīvotāju trešās daļas zaudēšanu staļiniskās un hitleriskās okupācijas laikā 1939 - 1949 gados. Pēc tam masveidīgu krievvalodīgo iedzīvotāju pieplūdumu, daļēji regulētu, daļēji brīvprātīgu, pēc labāka dzīves līmeņa. Liela daļa šo iedzīvotāju nav uzskatījuši par savu dzimteni Latviju, bet gan Padomju Savienību, un vietējā valoda bija tas pēdējais, kas viņus interesēja.

Ja praktiski neviens latvietis pēc kara nevarēja savā zemē eksistēt bez krievu valodas zināšanām, tad daļa vietējo krievvalodīgo iedzīvotāju nav spējīgi pateikt sakarīgu teikumu latviešu valodā līdz šai dienai. Tāpēc viņiem arī nav Latvijas pilsonības un vēl nekautrējās par sevi vulgāri teikt negr (saīsinājums no krievu negraždaņin - nepilsonis) un atklāti salīdzināt savu stāvokli ar melno vergu stāvokli (laikam Amerikas ).

Līdz šim nav sapratuši, ka viņu Dzimtene  Padomju Savienība vairs neeksistē ( varbūt cer uz tās atjaunošanu ), un dzīvo pavisam citā valstī, kura nav mantiniece Padomju Savienībai, bet gan pavisam citai valstij, pirmskara neatkarīgajai Latvijai. Ir dalībvalsts Eiropas Savienībā un tur uz visiem ārzemniekiem attiecās standarta naturalizācijas noteikumi. Labi saprotu šīs problēmas sarežģītību un delikātumu, un galvenais, to vispār neuztveru nacionāli. Vēl jo vairāk, lielākā daļa krievvalodīgo iedzīvotāju ir Latvijas pilsoņi- vai nu viņi, vai viņu senči dzīvoja pirmskara Latvijā- vai arī ir naturalizējušies. Bet agresīvā krievu propaganda un ar viņiem arī daži mūsu žurnālisti joprojām lieto nepatiesu nacionālu vienādojumu krievs= nepilsonis. Pareizāk būtu post padomju = nepilsonis.

Ir paradoksāli, un šo cilvēku domāšanai zīmīgi, ka valsts, kurā daudzus gadus dzīvo, pilsonībai vienkārši "pārlēktu" un kļūtu uzreiz par eiropilsoņiem. Vienkārši un eleganti: no vienas savienības citā. 

  • Atgriezīsimies pie taviem braucieniem uz Latviju. Ko tur piedzīvoji Padomju Savienības sabrukšanas laikā?

Ja atļausi, sākšu mazliet plašāk. Mūsu Prāgas pavasaris un Padomju okupācija atstāja, it sevišķi vecākās paaudzes latviešos, dziļas pēdas. Neaizmirsti, ka tad vēl dzīvoja daudz, kuri atcerējās Padomju tankus Rīgas ielās 1940. gadā un pēc tam sekojošo sarkano teroru, kurš Latvijas vēsturē ienāca ar nosaukumu "Šausmu gads".

Daudzi latvieši man stāstīja par saviem pārdzīvojumiem pēc mūsu 1968.gada, par masveidīgu atbalstu Čehoslovākijas (nevis Padomju, tātad "savai") hokeja komandai pasaules meistarsacīkstēs 1969. gada pavasarī. Daži no viņiem tieši tad sāka mācīties čehu valodu.                                                             

Bet divdesmit gadus vēlāk latvieši atkal bija mums priekšā ne tikai botānikā un dziedāšanā, bet arī ar savu revolūciju, protams "dziedošo". Tā bija pilnā sparā jau mana pirmā brauciena laikā 1988.gadā. Dibinājās Tautas Fronte, publicēja tulkojumu no intervijas ar Aleksandru Dubčeku, mītiņos skanēja patriotiskas dziesmas, un starp citu, viena no galvenajām bija mūsu dzejnieka Františka Ladislava Čelakovska dzejolis latviešu tulkojumā. (Nevis slinkojot un pūstot). Tā ir tāda kā neoficiāla Latvijas himna, kura tiek dziedāta jau kopš nacionālās atdzimšanas 19. g.s. otrajā pusē. 1989. g. pavasarī Latvijā notika kampaņa par Vāclava Havela atbrīvošanu un viņš 90. gados viennozīmīgi kļuva par "vislielāko čehu". Tā paša gada vasarā, Molotova – Rībentropa pakta parakstīšanas 50. gadadienā, tauta sadevās rokās un izveidoja dzīvu ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai, tā bija vislielākā solidaritātes izpausme Baltijas tautu vēsturē.

Man personīgi vislielāko un nepārspējamo pārdzīvojumu Rīgā es piedzīvoju pirmajos brīvajos Dziesmu svētkos 1990.gada vasarā, kad pašmāju koriem pievienojās latviešu emigranti no visiem kontinentiem, kopā vairāk kā divdesmit tūkstošu dalībnieku. Kad noslēgumā ar viņiem kopā sāka dziedāt desmitiem tūkstošu skatītāju, man likās, ka tajā naksnīgajā Mežaparkā dzied visa Latvija, un tieši šeit tika izdziedāta brīvība.

Diemžēl tā tas nebija. Nākošā gada janvārī Rīga cēla barikādes pret Padomju tankiem, un par brīvību maksāja ar asinīm, tāpat, kā pirms kāda laika Viļņā.

  • Tu tad, ja nemaldos, Prāgā organizēji demonstrācijas. Kādas bija atsauksmes?

Mēs atkārtojām tādu mazu samta revolūciju, šoreiz par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu un diplomātisko attiecību nodibināšanu. Jau kopš 1990.gada mēs sākām vākt parakstus un organizēt demonstrācijas Vāclava laukumā un valdības ēku priekšā. Lietuvas ekonomiskās blokādes laikā mēs nosēdāmies Padomju vēstniecības priekšā un nelaidām diplomātiskās mašīnas ne ārā, ne iekšā, līdz par mums sāka sūdzēties Maskava.

Mēs tajā laikā sadarbojāmies ne tikai ar draugiem no Lietuvas un Igaunijas, bet arī ar daudzām sabiedriskām organizācijām, it sevišķi studentu. Janvāra asinsizliešana visu paātrināja - mēs īsā laikā savācām 30 000 parakstus, demonstrācijas bija arvien biežākas un daudzskaitlīgākas, arī Reālistiskais teātris ar izrādi Res Baltica mums palīdzēja.

Tajā laikā mēs augstu vērtējām sabiedrības un mēdiju atbalstu, arī prezidenta Vāclava Havela un dažu politiķu, bet ar mūsu valdības un Parlamenta rīcību mēs apmierināti nebijām. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas simboliskajā 21.augustā 1991.gadā, Čehoslovākija, mūsuprāt gļēvi, nogaidīja uz Krievijas un Rietumu reakciju. Mūs apsteidza daudz drosmīgākas valstis, piem., Ungārija un Polija.

Domāju, ka Baltija tajā laikā uz mums paļāvās. Laikam jau šo vilcināšanos mēs daļēji kompensējām ar intensīvu sadarbību 90. gados, kad Latvija, Lietuva un Igaunija veidoja savas valstis daudzos aspektos burtiski no nulles, ar piecdesmit gadu okupācijas smago nastu. Bet neskatoties uz to kopā ar citām kandidātvalstīm un par spīti skeptiķiem iestājās NATO un ES. Nekad neaizmirsīšu Latvijas prezidentes Vairas Vīķes- Freibergas aizkustinājumu, kad viņa Prāgas kultūras pilī noklausījās lēmumu par Latvijas uzņemšanu NATO. Šajā 2002. gada rudens dienā Baltijā beidzās II Pasaules karš.

  • Kā sākās Tavs darbs Latvijas vēstniecībā Prāgā?

Kad es 1988. gadā, ķīmisko simbolu vietā sāku murmināt latviešu vārdiņus, tad radi un draugi domāja, ka esmu jucis. Ja vismaz mācītos kādu populāru valodu ar praktisku perspektīvu, bet latviešu valodu!?

Tajā laikā tā bija izzūdoša valoda vienā no vismazākajām Padomju republikām, bez jebkādām cerīgām izredzēm nākotnē. Ne sapņos man nerādījās, ka šī valoda varētu kļūt par ienākumu avotu, un tāpēc es tā labā neko nedarīju. Bet reiz, ap 1992. gada Ziemassvētkiem, man piezvanīja Valdis Krastiņš , pirmais Latvijas vēstnieks pie mums

( pirms kara bija tika sūtņi ) un aicināja palīdzēt veidot vēstniecību. Manu telefonu bija dabūjis no maniem pirmajiem latviešu draugiem- es viņus saucu par pirmlatviešiem - un tā bija viena no vislabākajām Ziemassvētku dāvanām manā mūžā. Ne ar vienu lielo valodu es nepiedzīvotu to, ko ar latviešu valodu. 90. gadu laikā es biju par tulku vairumam oficiālu un neoficiālu delegāciju ar kurām tajā laikā Latvija un Čehija intensīvi apmainījās. Vairākkārt esmu tulkojis prezidentam Vāclavam Havelam, Latvijas prezidentiem Guntim Ulmanim un Vairai Vīķei – Freibergai, daudziem ministriem, deputātiem un citiem varasvīriem. Un tajā pašā laikā es Latvijas kultūras centra ietvaros palīdzēju organizēt koncertus (protams, galvenokārt koru), izstādes, filmu prezentācijas u.t.t. Iepazinos ar vēstniecības darbu un ieguvu jaunus draugus. Esmu piedzīvojis divas vēstnieces, Aiju Odiņu un pašreizējo Ivetu Šulcu, un no savas pieredzes varu teikt, ka Latvijas diplomāti pie mums ir vienmēr īsti profesionāļi un tajā pašā laikā patīkami un draudzīgi cilvēki. Ļoti daudz dara kultūras attiecību attīstībā un Čehijas Republiku patiesi mīl.

  • Tagad esi noenkurojies Prāgas Filozofijas fakultātē. Kāda šeit ir attieksme pret mazajām valodām? Vai alma mater pret viņām neizturas kā pamāte?

No pirmā skatiena liekās, ka Kārļa universitātē mācīt latviešu valodu, jeb letonistiku, ir lieka greznība. Un tiešām , mēs esam viena no nedaudzajām pasaules augstskolām ārpus Latvijas, kur šo specialitāti māca maģistra līmenī. Protams, no ekonomiskā viedokļa tā ir labākajā gadījumā problemātiska lieta , bet mūsu fakultāti ir dibinājis Kārlis IV kā brīvo mākslu fakultāti, un tai vajadzētu palikt brīvai, pēc iespējas, arī no budžeta problēmām.

Šodien mūsu fakultāte ir spiesta arvien vairāk piemēroties tirgus noteikumiem, bet man liekās, un es to ļoti augsti vērtēju, ka tomēr nezaudē neko no savas tradicionālās, nekomerciālās sūtības. Mūsu fakultātē vienmēr ir mācītas daudzas "mazās" un "nevajadzīgās" valodas, un tikai pavisam nesen noskaidrojās, ka esam vienīgā universitāte Eiropā, kurai ir pētniecības un studiju tradīcijas visās oficiālajās un arī dažās neoficiālajās ES valodās. Pašlaik par to veidojās publikācija ar nosaukumu Kārļa universitāte - pirmā ES valodu māja. Un katra valoda mums paver skatu uz kultūru un ar to visdziļākos sakarus ar mūsu tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Kas var būt svarīgāks par veiksmīgu sadzīvi kopējā Eiropā un globālajā pasaulē?

Un latviešu valodas kontekstā mums arī ir specifisks akcents – no mūsu fakultātes ir iznākuši divi no vispazīstamākajiem letonistiem ārpus Latvijas: jau minētais Josefs Zubatijs un literārais komparatists Radegasts Paroleks, mūsu nozares dibinātājs un spiritus agens. Galvenokārt pateicoties viņam esmu varējis izstudēt unikālu specialitāšu kombināciju, latviešu un lietuviešu valodas un šodien man jau ir gandrīz divdesmit kolēģu- mani studenti un absolventi. Fakultātei un mūsu Slavistikas un Austrumeiropas studiju institūtam esmu kopš studenta gadiem pateicīgs galvenokārt par ļoti brīvo pašrealizācijas iespēju, tas man atsver arī algu, kura ir krietni zem vidusmēra.

  • Vai arī Latvijā mācās čehu valodu?

Jā, Latvijas Universitātē ir čehu valodas klausītāju kurss, kurā katru gadu mācās vairāki desmiti klausītāju. Tā kā mūsu fakultātē ir izveidots Baltistikas kabinets, tā arī Rīgas filoloģijas fakultātei ir Bohemistikas un polinistikas centrs, kuru atbalsta Čehijas izglītības ministrija.

Starp mūsu fakultātēm ir ļoti efektīva sadarbība: pamatojoties uz starpministriju līgumu katru gadu notiek samērā devīgi dotētas studentu un pasniedzēju apmaiņas. Vēl vairāk, Latvijas puse mums sagādā ļoti daudzveidīgu grāmatu dāvinājumus – divus mums Prāgā pasniedza Latvijas izglītības ministri. Šī sadarbība notiek jau daudzus gadus un ir kļuvusi par mūsu attiecību paraugpiemēru.

  • Arī no literārā viedokļa jau ilgu laiku interesējies par šiem sakariem, tagad par to raksti savu disertāciju. Ko mēs savstarpēji zinām savām literatūrām?

Zinām daudz, pateicoties nenogurstošajiem tulkotājiem un popularizētājiem abās pusēs. Čehu literatūra Latvijā ir pazīstama vairāk nekā latviešu šeit, to varētu izskaidrot ar to, ka ir plašāka un valoda pieejamāka. Latviešiem no viņas ir zināmi apmēram septiņdesmit nosaukumi, tas ir divas reizes vairāk, nekā latviešu tulkojumu pie mums. Proporcionāli līdzīgs ir arī tulkotāju skaits.

Bet svarīgs nav daudzums, bet gan kvalitāte un ir jānovērtē, ka izņemot obligāto nodevu staļinismam četrdesmitajos gados un piecdesmito gadu pirmajā pusē, galvenokārt tika tulkoti darbi ar paliekošu vērtību.

Latviešu pusē ir jāmin tādu tulkotāju nopelni, kā piem. Marta Grimma, Anna Bauga, šodien Jānis Krastiņš jeb nesen mirušais Vinifreds Kraučis, pie mums vispirms jau Vojtehs Gaja un Radegasts Paroleks. Pie tā ir jāpiebilst, ka pirmie latviešu izcelsmes literāti ir cēlušies no vietējās hernhūtiešu kustības, tātad no Morāvijas brāļu misijas, un šī tradīcija ir daudz palīdzējusi latviešu tautas emancipācijai 19.g.s.Pagājušajā gadsimtā latvieši ir burtiski piesavinājušies Šveiku: bija pirmā mazā tauta, kura to ir tulkojusi, pavisam kopā sešas reizes, deviņos izdevumos, veselā rindā teātra uzvedumos, tajā skaitā arī leļļu, nesen pat divdaļīgā mūziklā. Mīlestība uz Šveiku ir nākošā nozare, kurā latvieši ir mūs pārspējuši.

Ja runājam par latviešu literatūru pie mums, tad savā laikā lielu atsaucību guva "Baltijas Andersena" Kārļa Skalbes pasaku izlase Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties. Tas bija ļoti veiksmīgs Radegasta Paroleka stāstu izdevums un ,, latviešu dvēsele'' tur ir redzama kā uz delnas.

  • Nākošā gada maijā Latvija būs galvenais viesis Prāgas grāmatu gadatirgū Grāmatu pasaule. Vai ir gaidāmi jauni tulkojumi?

Ar grāmatu pasauli esam sadarbojušies jau vairākas reizes un organizatoru pretimnākšana mums ir palikusi vislabākajā atmiņā. Domāju, ka arī tu šogad biji apmierināts ar sava tulkojuma reprezentāciju. (Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos) Vladimirs Bistrovs par to rakstīja Lidovē Novini, ka šo grāmatu ir jāizlasa katram, kurš prot lasīt, un es viņam piekrītu: it sevišķi čehiem tā ir pamācoša lasāmviela. Pati autore, Sandra Kalniete, bijusī Latvijas diplomāte, ārlietu ministre un Eirokomisāre, savā Prāgas apmeklējuma laikā stāstīja, ka rakstot šo liecību par savas tautas okupāciju un it sevišķi savas ģimenes atmiņas par Gulagu, dažreiz nevarēja savaldīties un kauca kā zvērs. Arī es pats esmu lasījis daudz tādu latviešu dzīvesstāstu, un arī nebiju tālu no tamlīdzīga stāvokļa.

Es zinu, ka latvieši kopā ar lietuviešiem un igauņiem nebija vienīgie Staļina upuri, un ka visasiņaināko nodevu samaksāja paši krievi, bet kad es nesen lasīju Putina cinisko paziņojumu, ka Baltijas valstis 1918.gadā (atgādinu, neatkarības pasludināšanas gadā) bija kā Krievijas sastāvdaļa atdotas Vācijai un 1939.gadā ar citu līgumu (tātad Molotova – Rībentropa paktu) atdotas atpakaļ Padomju Savienībai, tad es ar šausmām sapratu, ka šodienas Krievija un tās propaganda, pēc visām tām hekatombām, ir spējīga par Baltijas valstīm runāt tikpat imperiālistiski un noziedzīgi, kā kādreiz Hitlers un Staļins.

Un nepaliek tikai pie vārdiem: militāri Krievija vairs iedarboties nevar, bet ekonomiski un propagandistiski cenšas maksimāli sarežģīt Baltijas valstu dalību ES. Patiešām neapskaužams kaimiņš.

Nākošai Grāmatu pasaulei kopā ar Latvijas Literatūras centru un Kultūrkapitāla fondu gatavojam divu šodienas latviešu literatūras antoloģiju tulkojumus (vienu prozas, vienu poēzijas), pie mums jau zināmā Alberta Bella romānu Bezmiegs, Radegasta Paroleka studiju izlasi par baltiešu literatūrām un varbūt vēl kaut ko. Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku veidojās izstāde par mūsu literatūru savstarpējām attiecībām, tai gatavojam sīku katalogu un čehu- latviešu zinātnisku krājumu ar nosaukumu Prāga - Rīga. Latvijas Literatūras centrs nodrošinās galveno ekspozīciju gadatirgū un arī vairākus autorlasījumus - Prāgu apmeklēs daudzskaitlīga literātu delegācija.

Mēs gribētu parādīt, kaut arī ģeogrāfiski Latvija ir no mums tik tālu, ka daudzi viņu jauca ar Krieviju un tagad "vismaz" ar Lietuvu, bet neskatoties uz to starp mums jau trīs gadsimtus pārlec vērības cienīgas interešu, simpātiju un solidaritātes dzirksteles, kuras vajadzētu izjust, ievērot un uzturēt. Tas ir viens no ceļiem, kā apzināt sevi un savu vietu Eiropā, it sevišķi starp tām mazskaitlīgajām tautām, ar kurām mums ir kopīga traģiska pieredze vēsturē.

  • Noslēgumā man ir noteikti jājautā par Tavu vectētiņu Ladislavu Štollu. Nerunāsim tagad par viņa ieguldījumu kultūrā. Kā viņu atceries kā mazdēls?

Vectēvu atceros ļoti labi, nomira, kad man bija septiņpadsmit gadu. Domāju, ka uz vecumdienām vislabāk jutās savās bērnības vietās Uz Malās Skālas pie Turnovas, tur arī ir apglabāts. Mīlēja vietējos iedzīvotājus, tur viņam bija daudz draugu; bieži atkārtoja: "Mana mīla Malā Skāla." Mīlēja ilgas pastaigas, it sevišķi uz netālo klinšu pilsētiņu Hrubā Skāla, un saviem ceļabiedriem vienmēr kaut ko stāstīja. Es biju viņa visvecākais mazdēls, tā kā arī es tiku kārtīgi izskolots. Vectēvs daudz lasīja un bieži ierakstīja grāmatās samērā emocionālas piezīmes, kuras par viņu daudz pastāsta.

No tā, ko es par viņu atceros no ģimenes loka, varu domāt, ka viņš bija ļoti ticīgs cilvēks; bet neticēja kristīgajam Dievam, no tā jaunībā publiski atteicās pēc Jirāseka Tumsas izlasīšanas, bet ticēja, jeb vismaz centās ticēt komunisma sludinātājiem un viņu "taisnībai", tiešām dogmatiski. Nekad neturēju viņu aizdomās par liekulību vai pašlabuma meklēšanu, tas arī nebūtu savienojams ar šo dzejnieku un ideālistu, kāds viņš dvēseles dziļumos bija.

Vienīgais jautājums, uz kuru arī pēc gadiem nevaru atrast atbildi, ir tas, kā viņš ar savu jūtīgo dabu bija spējīgs samierināties ar savas ticības ,, taisnības'' ļaundabīgo ietekmi uz konkrētiem cilvēku likteņiem , kurus sev apkārt nevarēja neredzēt. Laikam būtu man atbildējis ar savu iemīļoto: "Kas ir tikumība pret taisnību? Domā un rīkojies taisnīgi - rīkosies tikumīgi. Kas ir brīvība pret taisnību? Domā un rīkojies taisnīgi – rīkosies brīvi. Taisnība atrisina visu." Šodien, zinot visu totalitāro "taisnību" sekas man šī doma liekās sevišķi briesmonīga.

  • Saki, ka tiki izskolots. Ko no šīs skološanas uzzināji?

Tematu bija daudz, bet visvairāk atmiņā ir palicis tas, kurš bija spējīgs vectēvu it sevišķi satraukt. Tas bija piemēram, kad lasīja man Palacka suģestīvo izklāstu par mistra Jana Husa sadedzināšanu, kura visas dzīves aizraušanās ar taisnību (kaut arī principiāli citu) viņam ļoti imponēja.

Pats savu pārliecību aizstāvēja no pirmās republikas sākuma līdz savas dzīves beigām visdziļākās normalizācijas laikā, kad tik sīkumaini uztvertā komunistiskā ortodoksija jau bija retums.

Vectēvu tad kāds nosauca par "tīrās uguns glabātāju", tas bija izteiciens, ar kuru kādreiz pats apzīmēja savu skolotāju un draugu Zdeņeku Nejedliju. Vēl atceros, kad reiz mums vectēvs lasīja Halasa Vecās sievas, pilnā vārda nozīmē dusmās raudāja: "Vai tā ir poēzija!?" Nomierināt viņu varēja tikai poēzijas paraugs S. K. Neumans ar saviem Vecajiem strādniekiem. Bieži atcerējās Jūliju Fučīku, viņam bija, kā tas ir zināms no Reportāžas, "godīgs draugs". Starp citu, vectēvs bija mantojuma pārvaldnieks Nejedlijam, Neumanam un Fučīkam un tā bija arī viņu "tīrā uguns", kuru traģiski nesa līdz galam. Pāri krāsmatām, pāri asinsupēm.

                                                                  Michals Škrabals 


Publicēts: Literární obtýdeník TVAR,

2005/15,

2005. gada 22. septembrī