Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Tiesa) Lielā palāta šodien, 2025. gada 9. jūlijā, pasludināja spriedumu lietā Ukraina un Nīderlande pret Krieviju, vienbalsīgi secinot, ka Krievija, iebrūkot Ukrainas teritorijā, īstenojot tur militāras operācijas un citus pasākumus, kā arī notriecot MH-17 lidmašīnu, ir pārkāpusi virkni Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (Konvencija) garantēto tiesību.
Lietas pamatā ir četri Ukrainas un Nīderlandes iesniegumi. Divus no tiem Ukraina iesniedza 2014. gadā, un tie saistīti ar Krievijas īstenotiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainas austrumos kopš 2014. gada; vienu no tiem saistībā ar Malaysia Airlines lidojuma MH-17 notriekšanu Ukrainas austrumos 2020. gadā iesniedza Nīderlande; bet ceturto Ukraina iesniedza 2022. gadā, argumentējot, ka Krievija kopš 2022. gada 24. februāra pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un tā rezultātā ir sistemātiski pārkāpusi vairākas Konvencijā garantētās tiesības.[1] Attiecībā uz pēdējo Ukrainas iesniegumu kā trešās puses lietā bija iesaistījušās 26 Konvencijas dalībvalstis, tostarp Latvija.
Tiesa spriedumā vienbalsīgi secināja, ka Krievija, 2022. gada 24. februārī iebrūkot Ukrainā, turpināja īstenot ārpusteritoriālo jurisdikciju Ukrainas teritorijās, kas jau iepriekš bija konstatēta saistībā ar Krievijas iesaisti Ukrainas austrumu daļā izveidoto “separātistu” grupējumu darbībās un militārajām operācijām Ukrainas austrumos kopš 2014. gada. Tādējādi Krievijai bija no Konvencijas 1. panta izrietošs pienākums nodrošināt Konvencijā garantētās tiesības. Tiesa īpaši uzsvēra, ka Krievijas 2022. gada 24. februāra iebrukums Ukrainā bija tās 2014. gadā uzsāktās stratēģijas turpinājums un eskalācija. Ievērojamā sagatavošanās, izvietojot karaspēku un militāro tehniku, kā arī iebrukuma apjoms skaidri norādīja uz Krievijas plānu apmēru. Tiesa atzīmēja, ka pāreja no slēptām uz atklātām operācijām un pasākumiem deva skaidrību par Krievijas vadības mērķiem un plāniem, kā rezultātā bija skaidri arī tās operāciju Ukrainā ilgtermiņa mērķi. Šie mērķi bija Ukrainas kā neatkarīgas valsts iznīcināšana, anektējot Ukrainas teritorijas un pārējo Ukrainu pakļaujot Krievijas ietekmei un kontrolei. Šādi mērķi ir pilnīgi pretēji Eiropas Padomes vērtībām un izveidošanas mērķim, kas balstīti uz demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskumu.
Izskatot Ukrainas un Nīderlandes iesniegumus pēc būtības, Tiesa attiecībā uz MH-17 lidmašīnas notriekšanu secināja, ka Krievija ir pārkāpusi Konvencijā garantētās tiesības uz dzīvību, kā arī spīdzināšanas aizliegumu. Tiesa uzsvēra, ka tiesību uz dzīvību pārkāpumu radīja pats fakts, ka Krievija lidmašīnu notrieca, kā arī tas, ka Krievija nenodrošināja šī gadījuma efektīvu izmeklēšanu, visu vainu uzveļot Ukrainai, izmeklēšanas mehānismiem sniedzot nepatiesu un neprecīzu informāciju, kā arī atsakoties sadarboties. Tāpat Tiesa konstatēja, ka Krievija saistībā ar šiem pārkāpumiem nebija nodrošinājusi efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus.
Savukārt attiecībā uz Krievijas īstenotajiem pasākumiem un agresiju pret Ukrainu Tiesa norādīja uz vairākām administratīvām un sistēmiskām praksēm, ko okupētajās Ukrainas teritorijās veicināja, īstenoja un pieļāva Krievija. Tiesa secināja, ka Krievija bija pārkāpusi: personu tiesības uz dzīvību, tiesības uz īpašumu un privātās dzīves neaizskaramību, ar administratīvu praksi un bez tiesas nolēmuma nonāvējot civiliedzīvotājus un Ukrainas militārpersonas, pārkāpjot starptautiskās humanitārās tiesībās, kā arī iznīcinot mājokļus; spīdzināšanas aizliegumu, tostarp attiecībā uz izvarošanas un seksuālās vardarbības izmantošanu kā kara ieroci; piespiedu darba aizliegumu; personu tiesības uz personisko brīvību un drošību, nepamatoti un bez procesuālajām garantijām aizturot un apcietinot civiliedzīvotājus; personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību; reliģijas brīvību; izteiksmes brīvību; pulcēšanās un biedrošanās brīvību; tiesības uz īpašumu un privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar īpašumu iznīcināšanu, izlaupīšanu un ekspropriāciju; tiesības uz izglītību, apspiežot ukraiņu valodu izglītībā un indoktrinējot skolēnus; spīdzināšanas aizliegumu kopsakarā ar tiesībām uz personisko brīvību un drošību un pārvietošanās brīvību saistībā ar Ukrainas bērnu piespiedu izvešanu uz Krieviju un adopciju tur; diskriminācijas aizliegumu kopsakarā ar visiem iepriekšējiem pārkāpumiem, diskriminējot personas to politiskās pārliecības un pilsonības dēļ. Tāpat Tiesa konstatēja arī efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu un Konvencijas 38. panta pārkāpumu, jo Krievija nesadarbojās ar Tiesu.
Tāpat Tiesa Krievijai uzlika vairākus pienākumus sprieduma izpildei: (1) atbrīvot visas personas, kam pretēji Konvencijas 5. pantam līdz 2022. gada 16. septembrim atņemta brīvība Ukrainas teritorijās, ko okupē Krievija vai tās kontrolēti spēki; (2) sadarboties, lai izveidotu starptautisku un neatkarīgu mehānismu, kas nodrošinātu bērnu labākās intereses, lai identificētu visus bērnus, kas pārvietoti no Ukrainas uz Krieviju un tās kontrolētajām teritorijām līdz 2022. gada 16. septembrim, kā arī atjaunotu kontaktu un atkal apvienotu šos bērnus ar to radiniekiem vai aizbildņiem.
Tiesas Lielās palātas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. 2025. gada 9. jūlijā pasludinātais Tiesas sprieduma teksts angļu un franču valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (8019/16, 43800/14, 28525/20 vai 11055/22) un sprieduma pasludināšanas datums (09/07/2025). Jautājumus par taisnīgu atlīdzību Tiesa izskatīs vēlāk.
Informācijai
Starpvalstu lietas Tiesa izskata saskaņā ar Konvencijas 33. pantu, kas ļauj Konvencijas dalībvalstij iesniegt sūdzību Tiesā par iespējamiem citas Konvencijas dalībvalsts izdarītajiem pārkāpumiem. Starpvalstu sūdzības ir ārkārtas mehānisms, kurš tiek izmantots ļoti retos gadījumos; ierasti situācijās, kad ir nopietnas bažas par sistemātiskiem un ilgstošiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tai skaitā masveida cilvēktiesību pārkāpumiem bruņotu konfliktu laikā. Šī bija pirmā reize, kad Latvija kā trešā puse iesaistījās Tiesā izskatītā starpvalstu lietā.
2022. gada 16. martā Krieviju izslēdza no Eiropas Padomes. Tā rezultātā Krievija kopš 2022. gada 16. septembra vairs nav Konvencijas dalībvalsts. Tomēr Tiesa neatkarīgi no apstākļa, ka Krievija vairs nav Konvencijas dalībvalsts, saglabā tiesības turpināt izskatīt personu un starpvalstu sūdzības par iespējamiem Konvencijas pārkāpumiem, kas notikuši līdz 2022. gada 16. septembrim. Tiesai nav jurisdikcijas skatīt sūdzības par iespējamiem Konvencijas pārkāpumiem pēc šī datuma. Apstāklis, ka Krievija lietā neiesniedz savus apsvērumus un neņem dalību lietas izskatīšanā, neietekmē Tiesas tiesības izskatīt šādas lietas.
Tiesas sēdes, kurā izskatīja lietu, ierakstu angļu un franču valodā iespējams noskatīties Tiesas tiešsaistes vietnē. Tiesas sēdes, kurā tā pasludināja spriedumu, ierakstu iespējams noskatīties Tiesas Youtube kontā.
[1] Ukraina un Nīderlande kopumā apgalvo, ka Krievija ir pārkāpusi Konvencijas 2.pantā garantētās tiesības uz dzīvību; 3.pantā noteikto spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegumu; 4.pantā ietverto piespiedu darba aizliegumu; 5.pantā garantētās tiesības uz personisko brīvību un drošību; 8.pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību; 9.pantā garantētās tiesības uz reliģijas brīvību; 10.pantā aizsargāto izteiksmes brīvību; 11.pantā aizsargāto pulcēšanās un biedrošanās brīvību; 13.pantā noteikto pienākumu izveidot efektīvus tiesību aizsardzības mehānismus; 14.pantā noteikto diskriminācijas aizlieguma principu, kā arī Konvencijas protokolos garantētās tiesības uz īpašumu, izglītību, pārvietošanās brīvību un valstspiederīgo izraidīšanas aizliegumu.