Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) šodien, 2025. gada 20. novembrī, pasludināja spriedumu lietā Rjabiņins un citi pret Latviju, konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 8.panta (tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību) atsevišķi un kopsakarā ar 13.pantu (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli) garantēto tiesību pārkāpumu.
Lietas pamatā ir trīs iesniedzēju sūdzības par mobilo telefonu sakaru kontroli, par ko iesniedzēji uzzinājuši nejauši, un nespēju apstrīdēt izmeklēšanas tiesneša lēmumus par atļauju veikt viņu telefonsarunu noklausīšanos. Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzēji norāda, ka iejaukšanās viņu tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību bija nepamatota, jo piemērojamās Kriminālprocesa likuma normas neatbilda likuma skaidrības prasībām un šāda iejaukšanās nebija nepieciešama konkrētajos apstākļos. Tāpat, atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzēji sūdzējās par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu.
Sākotnēji Tiesa konstatēja, ka sūdzības nav acīmredzami nepamatotas, tādējādi lemjot tās izskatīt pēc būtības. Vispirms Tiesa norādīja, ka lietā nav strīda par to, ka iesniedzēju sakaru līdzekļu kontrole uzskatāma par iejaukšanos viņu tiesībās uz privātas dzīves un korespondences neaizskaramību un ka šāda speciālā izmeklēšanas darbība bija paredzēta Latvijas normatīvajā regulējumā – Kriminālprocesa likuma 218.pantā. Tomēr, lai arī iesniedzēji sūdzējās par šī regulējuma kvalitāti, Tiesa lēma, ka šajā lietā nav nepieciešams vērtēt likuma kvalitātes jautājumu, jo, pat ja tā uzskatītu, ka likuma norma bija pietiekami skaidra, iejaukšanās iesniedzēju tiesībās nebija samērīga. Tiesa uzsvēra, ka nedz izmeklēšanas tiesneša lēmumos, nedz citos lietas materiālos nebija norāžu, ka izmeklēšanas tiesnesis būtu izvērtējis, vai izmeklēšanas mērķus nevarēja sasniegt ar citiem mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka izmeklēšanas tiesneša lēmumi attiecībā uz visiem trim iesniedzējiem un vēl divām personām bija identiski par spīti atšķirīgajiem procesuālajiem statusiem lietā. Pirmais iesniedzējs kriminālprocesā bija liecinieks, savukārt diviem pārējiem iesniedzējiem bija atšķirīgs procesuālais statuss no atlikušajām divām personām, kuri bija apsūdzētie. Tāpat Tiesa norādīja, ka izmeklēšanas tiesneša lēmumos arī nebija atsauču uz konkrētiem faktiem vai informāciju, kas pamatotu sakaru līdzekļu kontroles nepieciešamību attiecībā uz katru no iesniedzējiem.
Savukārt, pievēršoties Konvencijas 13.pantam, Tiesa norādīja, ka, iepriekš minētie trūkumi nozīmēja, ka Kriminālprocesa likumā paredzētās garantijas, kas bija spēkā attiecīgajā laikā, lai “kompensētu” personas ex post facto neieformēšanu par speciālo izmeklēšanas darbību veikšanu, būtībā bija neefektīvas. Noraidot iesniedzēju sūdzības tādēļ, ka tās iesniegtas novēloti, lai arī iesniedzēji par veiktajām speciālajām izmeklēšanas darbībām uzzināja nejauši tikai pēc pirmstiesas procesa pabeigšanas, nacionālās tiesas zaudēja iespēju izlabot izmeklēšanas tiesneša iespējami pieļautās kļūdas un atstāja iesniedzējus bez efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa.
Ņemot vērā augšminēto, Tiesa secināja, ka attiecībā uz visiem trim iesniedzējiem ir pieļauts Konvencijas 8.panta atsevišķi un kopsakarā ar 13.pantu pārkāpums. Tiesa katram no iesniedzējiem piešķīra nemantiskā kaitējuma kompensāciju 2500 EUR apmērā.
Pilns 2025.gada 20.novembra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (55091/15) un sprieduma pieņemšanas datums (20/11/2025).
Fakti lietā “Rjabiņins un citi pret Latviju”
2014.gada 28.maijā uzsākts kriminālprocess saistībā ar iespējamu uzņēmumam X piederošas kravas piesavināšanos. Iesniedzēji bija nodarbināti uzņēmumos, kuros viņus uzraudzīja vai uzņēmumu vadīja G.M.G. un/vai V.G.
2014.gada 17.oktobrī izmeklētājs iesniedza izmeklēšanas tiesnesim ierosinājumus atļaut vairāku personu, tostarp trīs iesniedzēju, mobilo telefonu noklausīšanos, pamatojoties uz to, ka personas, iespējams, iesaistītas noziedzīgā nodarījuma organizēšanā un izpildē. 2014.gada 28.oktobrī izmeklēšanas tiesnesis atļāva veikt speciālās izmeklēšanas darbības – iesniedzēju sakaru līdzekļu kontroli – laika posmā no 2014.gada 28.oktobra līdz 26.novembrim, lai iegūtu ziņas par pierādāmajos apstākļos ietilpstošajiem faktiem. Iesniedzēji netika informēti par minēto lēmumu.
2014.gada 17.septembrī otrais un trešais iesniedzējs tika aizturēti un ieguva personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, statusu. 2015.gada 20.februārī pret otro un trešo iesniedzēju uzsāktais kriminālprocess tika izbeigts pierādījumu trūkuma dēļ. 2015.gada 19.jūnijā prokuratūra informēja iesniedzēju aizstāvi, kurš bija aizstāvis arī citām kriminālprocesā iesaistītajām personām, par pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanu. Iepazīstoties ar lietas materiāliem, iesniedzējiem kļuva zināma viņa mobilo telefonu noklausīšanās. Iesniedzēji par šo faktu un par izmeklēšanas tiesneša lēmumiem vērsās ar sūdzībām Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā. Sūdzības atteica pieņemt, jo krimināllieta sūdzības sastādīšanas brīdī bija nodota tiesai, un bija beidzies termiņš izmeklēšanas tiesneša lēmuma pārsūdzībai.
2015.gada 30.oktobrī iesniedzēji vērsās Tiesā.