2025.gada 6.novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) pasludināja spriedumu lietā M.A. pret Latviju, konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5.panta 1.punkta (tiesības uz personisko brīvību un drošību) pārkāpumu. Vienlaikus Tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzības par Konvencijas 3.panta (necilvēcīgas apiešanās un spīdzināšanas aizliegums) atsevišķi un kopsakarā ar 13.pantu (efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi) iespējamu pārkāpumu.
Savā 2021.gada 10.novembra iesniegumā Tiesai iesniedzēja sūdzējās par to, ka laika periodā no 2021.gada 13.jūlija līdz 2022.gada 4.februārim viņa turpināja viņai kriminālprocesā piespriesto sodu izciest ieslodzījuma vietā, tostarp cietuma slimnīcā, kur, kā iesniedzēja apgalvoja, viņai netika nodrošināta pienācīga ārstēšana. Iesniedzēja uzskatīja, ka šāda rīcība pārkāpa viņas tiesības, jo jau 2021.gada 13.jūlijā cita kriminālprocesa ietvaros Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa bija pieņēmusi lēmumu ievietot iesniedzēju vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā.
Spriedumā Tiesa vispirms pievērsās iesniedzējas sūdzībai par Konvencijas 3.panta iespējamu pārkāpumu saistībā ar viņas apgalvojumu, ka ieslodzījuma vietās it kā nebija iespējams saņemt specializēto psihiatrisko palīdzību. Atsaucoties uz savu labi iedibināto judikatūru, Tiesa atzīmēja, ka lietās par apstākļiem Latvijas ieslodzījuma vietās, tostarp pienācīgu medicīnisko aprūpi, tā konsekventi ir norādījusi, ka pirms vēršanās ar sūdzību Tiesā personai ir jāizsmeļ nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi, iesniedzot pieteikumu administratīvajā tiesā. Taču iesniedzēja šo tiesību aizsardzības līdzekli nebija izmantojusi. Turklāt no iesniedzējas Tiesā iesniegtajiem dokumentiem neizrietēja, ka viņa būtu pat mēģinājusi vērst cietuma administrācijas vai Veselības inspekcijas uzmanību uz, viņasprāt, nepietiekamu medicīnisko aprūpi. Tāpat Tiesa noraidīja iesniedzējas argumentu, ka viņas veselības stāvoklis liedza viņai izmantot šo tiesību aizsardzības līdzekli. Proti, Tiesa atzīmēja, ka izskatāmajā periodā papildus sūdzībai Tiesā iesniedzējas advokāte viņas vārdā iesniedza vairākas citas sūdzības dažādās valsts iestādēs. Šī iemesla dēļ Tiesa secināja, ka iesniedzējas situāciju nevar uzskatīt par īpašiem apstākļiem, kas viņu atbrīvotu no pienākuma izsmelt nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Attiecībā uz iesniedzējas argumentu, ka administratīvā tiesvedība nebūtu bijusi efektīva, ņemot vērā tās iespējamo ilgumu, Tiesa norādīja, ka Latvijas normatīvais regulējums paredz iespēju prasīt noteikt pagaidu noregulējumu, kas varētu nodrošināt ātru risinājumu, kā to prasa situācijas steidzamība. Ņemot vērā minēto, Tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 3.pantu, jo nebija izsmelti nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi. Turklāt, ievērojot šo secinājumu, Tiesa noraidīja arī iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 13.panta kopsakarā ar Konvencijas 3.pantu iespējamu pārkāpumu kā acīmredzami nepamatotu.
Turpinājumā Tiesa pievērsās iesniedzējas sūdzībai par Konvencijas 5.panta 1.punkta iespējamu pārkāpumu, atzīstot, ka tā ir pieņemama izskatīšanai pēc būtības. Pievēršoties lietas faktiem, Tiesa atzīmēja, ka pret iesniedzēju tika ierosināti divi atsevišķi kriminālprocesi. Pirmajā kriminālprocesā iesniedzējas brīvības atņemšana no 2021.gada 13.jūlija līdz 2022.gada 4.februārim bija pamatota ar Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru viņai piemēroja brīvības atņemšanas sodu. Otrajā kriminālprocesā iesniedzējas brīvības atņemšanas pamatā šajā laika posmā bija Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas lēmumi, ar kuriem nolemts ievietot iesniedzēju psihiatriskajā slimnīcā, kamēr turpinās process par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu. Ņemot vērā minēto, Tiesa secināja, ka iesniedzējas brīvības atņemšana šajā laika posmā bija pamatota gan ar Konvencijas 5.panta 1.punkta a) apakšpunktu – brīvības atņemšana pēc tiesas sprieduma –, gan Konvencijas 5.panta 1.punkta e) apakšpunktu –brīvības atņemšana personai ar psihiskiem traucējumiem.
Tādēļ turpinājumā Tiesa vērtēja, vai iesniedzējas brīvības atņemšana atbilda nacionālajiem tiesību aktiem un Konvencijas 5.panta 1.punkta mērķiem. Vispirms, atsaucoties uz subsidiaritātes principu, Tiesa atzina, ka iesniedzējas brīvības atņemšana atbilda nacionālo tiesību aktu prasībām. Pievēršoties Konvencijas 5.panta 1.punkta mērķiem, Tiesa atzīmēja, ka sākotnēji brīvības atņemšanas mērķis pēc būtības bija viņu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, taču pēc tam, kad Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa atzina, ka iesniedzējai ir psihiskās veselības traucējumi un nolēma viņu ievietot psihiatriskajā slimnīcā, iesniedzējas brīvības atņemšanas mērķis bija terapeitisks, proti, viņu izārstēt vai uzlabot viņas psihiskās veselības stāvokli. Tāpēc Tiesa norādīja, ka pēc 2021.gada 13.jūlija, tas ir, Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas lēmuma iesniedzējas turpmākas brīvības atņemšanas mērķis kļuva nesavienojams ar viņas notiesāšanas mērķiem pirmajā kriminālprocesā. Tādēļ Tiesa nepiekrita valdības argumentam, ka šajā laika posmā iesniedzējas brīvības atņemšana saglabāja ciešu cēloņsakarību ar viņas notiesāšanu un bija attaisnojama saskaņā ar Konvencijas 5.panta 1.punkta a) apakšpunktu.
Tiesa atzīmēja, ka tā ņem vērā faktu, ka brīdī, kad Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa pieņēma lēmumu ievietot iesniedzēju psihiatriskajā slimnīcā, viņa turpināja izciest viņai citā kriminālprocesā piespriesto brīvības atņemšanas sodu un bija jāpiemēro īpaša procedūra, lai nodrošinātu viņas atbrīvošanu no turpmākas soda izciešanas un ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā. Tiesa secināja, ka valsts iestādes bija rīkojušās rūpīgi, lai ievērotu šo procedūru, nodrošinot iesniedzējas pārvešanu uz psihiatrisko slimnīcu uzreiz pēc tam, kad Latgales priekšpilsētas tiesa pieņēma lēmumu atbrīvot iesniedzēju no turpmākas soda izciešanas. Tomēr Tiesa norādīja, ka nacionālās tiesas nebija saskaņojušas savas darbības divos paralēlos kriminālprocesos pret iesniedzēju. Tiesa īpaši atzīmēja, ka, lai gan iesniedzējas psihiskās veselības stāvoklis tiesu psihiatriskās ekspertīzes laikā bija izvērtēts jau 2021.gada 14.aprīlī-maijā, Latgales priekšpilsētas tiesa tiesvedībā par iesniedzējas atbrīvošanu no pirmajā kriminālprocesā piespriestā soda turpmākas izciešanas nozīmēja vēl vienu tiesu psihiatrisko ekspertīzi. Tiesas ieskatā, nepieciešamība veikt vēl vienu ekspertīzi netika izskaidrota un šis koordinācijas trūkums kopā ar citiem faktoriem, piemēram, ierobežojumiem COVID-19 pandēmijas dēļ, izraisīja ievērojamu kavēšanos (gandrīz seši mēneši) iesniedzējas ievietošanai psihiatriskajā slimnīcā, ko pieprasīja viņas psihiskais stāvoklis. Ņemot vērā minētos apsvērumus, Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējas turēšana ieslodzījuma vietā pēc otrajā kriminālprocesā pieņemtā lēmuma par viņas ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā neatbilda 5.panta 1.punkta e) apakšpunkta mērķim, un secināja, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpums.
Iesniedzēja lūdza viņai piešķirt kaitējuma kompensāciju. Tiesa iesniedzējas prasību apmierināja, piešķirot viņai kompensāciju 9 000 EUR apmērā.
Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības Tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā. Pilns 2025.gada 6.novembra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (55234/21) un sprieduma datums (06/11/2025).
Fakti lietā “M.A. pret Latviju”
2018.gada 22.jūnijā spēkā stājās Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 13.marta spriedums krimināllietā X, piemērojot iesniedzējai brīvības atņemšanas sodu uz četriem gadiem. 2018.gada 17.septembrī iesniedzēja uzsāka šī soda izciešanu Iļģuciema cietumā.
Kamēr iesniedzēja izcieta sodu, 2020.gada 29.oktobrī Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa citā kriminālprocesā Y nolēma noteikt iesniedzējai tiesu psihiatrisko ekspertīzi. 2021.gada 14.aprīlī iesniedzēju pārvietoja no Iļģuciema cietuma uz Tiesu psihiatrisko ekspertīžu un piespiedu ārstēšanās centru, kur viņai veica ekspertīzi. 2021.gada 12.maijā iesniedzēju tālākai ārstēšanai ievietoja Latvijas Cietumu slimnīcā Olaines cietumā. Pēc ekspertīzes veikšanas 2021.gada 13.jūlijā Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa kriminālprocesā Y pieņēma lēmumu turpināt procesu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu iesniedzējai un ievietot viņu uz sešiem mēnešiem vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā.
2021.gada 18.augustā Olaines cietums saņēma šī lēmuma norakstu un tajā pašā dienā nosūtīja Rīgas apgabaltiesai iesniegumu ar lūgumu izvērtēt jautājumu par iespēju iesniedzējai turpināt izciest viņai kriminālprocesā X piespriesto sodu brīvības atņemšanas iestādē. Tā kā brīdī, kad iesniedzēja pameta Latvijas Cietumu slimnīcu Olaines cietumā, tiesa vēl nebija izskatījusi Olaines cietuma iesniegumu 2021.gada 24.augustā Valsts policija iesniedzēju konvojēja uz Iļģuciema cietumu tālākai soda izciešanai. Olaines cietuma 2021.gada 18.augusta iesniegumu 2021.gada 27.septembrī izskatīja Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa, kas ierosināja sodu izpildes lietu un noteica iesniedzējai tiesu psihiatrisko ekspertīzi. Tikmēr 2022.gada 5.janvārī Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa kriminālprocesā Y pieņēma vēl vienu lēmumu ievietot iesniedzēju uz sešiem mēnešiem vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā.
Pēc ekspertīzes veikšanas kriminālprocesā X 2022.gada 4.februārī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa pieņēma lēmumu atbrīvot iesniedzēju no turpmākas soda izciešanas, nosakot iesniedzējai medicīniska rakstura piespiedu līdzekli – ārstēšanu vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā. 2022.gada 4.februārī iesniedzēju atbrīvoja no Iļģuciema cietuma un ievietoja Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā.