Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) šodien pasludināja tās 2025.gada 11.septembra lēmumu lietā Kobets pret Latviju, noraidot iesniedzēja sūdzības par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta (tiesības uz taisnīgu tiesu), 13.panta (efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi) un 1.Protokola 1.panta (tiesības uz īpašumu) iespējamiem pārkāpumiem.
Savā 2016.gada 25.februāra iesniegumā Tiesai iesniedzējs apgalvoja, ka Latvijas iestāžu un tiesu rīcības rezultātā viņš nevarēja saņemt viņam kā cietušajām kriminālprocesā ar tiesas spriedumu piešķirto kaitējuma kompensāciju pilnā apmērā.
Lēmumā Tiesa vispirms pievērsās valdības izvirzītājām argumentam, ka iesniedzējs ir ļaunprātīgi izmantojis tiesības iesniegt sūdzību, jo viņš apzināti gan nacionālajā procesā, gan procesā Tiesā noklusēja būtisku informāciju, ka pirms kriminālprocesa uzsākšanas viņš apmaiņā pret 750 000 USD bija nodevis savas prasījuma tiesības citam uzņēmumam. Tiesa atgādināja, ka tā var noraidīt personas sūdzību, ja sūdzība balstās uz nepilnīgu un maldinošu informāciju, ja informācija ir saistīta ar lietas centrāliem elementiem. Ņemot to vērā, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs patiešām bija noklusējis valdības minēto informāciju, un norādīja, ka šīs informācijas noklusēšana ir īpaši būtiska, jo tos līdzekļus, kurus iesniedzējs centās saņemt saskaņā ar spriedumu krimināllietā, vēlāk pieprasīja uzņēmums, kuram iesniedzēja prasījuma tiesības bija cedētas. Līdz ar to Tiesa secināja, ka informācija, kuru iesniedzējs noklusēja, attiecās uz izšķirošu viņa sūdzības aspektu – viņa tiesībām uz attiecīgajiem līdzekļiem. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs noklusēja šo informāciju arī nacionālā līmenī, kas varēja būt par iemeslu tam, ka nacionālā tiesa piešķīra iesniedzējam kaitējuma kompensāciju, nebūdama informēta par to, ka viņš jau ir saņēmis ievērojamus naudas līdzekļus, cedējot prasījuma tiesības. Tiesa atzina, ka iepriekš minētie apsvērumi potenciāli varētu novest pie secinājuma, ka iesniedzējs ir ļaunprātīgi izmantojis sūdzības iesniegšanas tiesības. Tomēr Tiesa norādīja, ka tai nav nepieciešams konstatēt iesniedzēja nodomu maldināt Tiesu, jo iesniedzēja sūdzības jebkurā gadījumā ir jānoraida kā acīmredzami nepamatotas citu iemeslu dēļ.
Pievēršoties Konvencijas 6.panta 1.punktam, Tiesa atgādināja, ka tas valstīm noteic pozitīvu pienākumu organizēt tādu spriedumu izpildes sistēmu, kas ir efektīva gan teorijā, gan praksē un nodrošina spriedumu izpildi bez nepamatotas kavēšanās. Tomēr, ja parādnieks ir privāto tiesību subjekts, valsts pienākums ir sniegt nepieciešamo palīdzību kreditoram; tā nevar būt atbildīga par personas līdzekļu trūkumu vai maksātnespēju. Pievēršoties šīs lietas apstākļiem, Tiesa atzīmēja, ka tiesu izpildītājs nekavējoties uzsāka sprieduma izpildes procesu, savukārt, saskaroties ar bankas likvidatora atteikumu izmaksāt līdzekļus iesniedzējam, iesniedza sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kas to daļēji apmierināja. Tas ļāva Tiesai secināt, ka sprieduma izpildi liedza nevis rūpības trūkums no valsts institūciju puses, bet gan citi apstākļi: pirmkārt, galējā cesionāra (uzņēmuma) saņemtais pagaidu noregulējums civilprocesā un, otrkārt, bankas maksātnespēja un tai sekojošā likvidācija. Atsaucoties uz savu labi iedibināto judikatūru, Tiesa atgādināja, ka tā ņem vērā, vai paša iesniedzēja rīcība veicināja izpildes procesa kavēšanos, kā arī to, vai iesniedzējs ir rīkojies atklāti un godīgi. Šajā lietā Tiesa konstatēja, ka ieilgušais izpildes process lielā mērā radies iesniedzēja paša rīcības rezultātā. Turklāt viņa rīcība liecināja par mēģinājumu saņemt kompensāciju dubultā apmērā, proti, papildus 750 000 USD, ko viņš jau bija saņēmis atbilstoši cesijas līgumam, viņš centās saņemt visu kaitējuma kompensāciju.
Līdzīgi, pievēršoties Konvencijas 1.Protokola 1.pantam, Tiesa norādīja, ka tā nesaskata patvaļīgu vai acīmredzami nepamatotu valsts institūciju rīcību, kas būtu uzskatāma par nepamatotu iejaukšanos iesniedzēja tiesībās uz īpašumu, jo spriedums netika izpildīts bankas maksātnespējas dēļ, nevis valsts rīcības dēļ. Attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 13.panta iespējamo pārkāpumu Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējam bija pieejams efektīvs spriedumu izpildes mehānisms ar tiesu izpildītāja starpniecību, kā arī bankas likvidatora darbību pārskatīšana tiesā. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka valdība ir norādījusi uz iespēju iesniedzējam pašam celt prasību pret bankas likvidatoru, ko iesniedzējs bija izvēlējies nedarīt.
Ņemot vērā minēto, Tiesa atbilstoši Konvencijas 35.panta 3.punkta (a) apakšpunktam un 4.punktam noraidīja iesniedzēja sūdzības kā acīmredzami nepamatotas.
Pilns 2025.gada 11.septembra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (11843/16) un lēmuma pieņemšanas datums (11/09/2025).
Fakti lietā “Kobets pret Latviju”
2005.gadā iesniedzējs nolūkā atvērt norēķinu kontus Eiropas Savienībā sazinājās ar Latvijā reģistrētās bankas (banka) viceprezidentu. Pēc viceprezidenta ierosinājuma iesniedzējs naudas līdzekļus 1 200 000 USD apmērā ieskaitīja viceprezidenta kontrolētā ārzonas uzņēmuma kontā. Pretēji solītajam naudas līdzekļi netika pārskaitīti uz iesniedzēja uzņēmuma norēķinu kontu bankā, bet gan uz dažādu viceprezidenta kontrolēto ārzonu uzņēmumu kontiem ārvalstīs.
2006.gada 28.augustā iesniedzējs un viņa uzņēmums noslēdza cesijas līgumu ar Apvienotajā Karalistē nodibinātu uzņēmumu, atbilstoši kuram iesniedzējs un viņa uzņēmums nodeva visas prasījuma 1 200 000 USD apmērā tiesības pret viceprezidentu, par to saņemot atlīdzību 750 000 USD apmērā. 2011.gada 12.decembrī šīs prasījuma tiesības tika tālāk cedētas Panamā dibinātam ārzonas uzņēmumam.
Vienlaikus, konstatējot, ka viņa uzņēmuma norēķinu kontā naudas summa 1 200 000 USD apmērā nav tikusi ieskaitīta, iesniedzējs vērsās ar iesniegumu Valsts policijā, neminot, ka viņš prasījuma tiesības ir cedējis. 2006.gada 17.oktobrī Valsts policija pret viceprezidentu ierosināja kriminālprocesu, noteica arestu viņa uzņēmumu kontos esošajiem naudas līdzekļiem un atzina iesniedzēju par cietušo kriminālprocesā.
2007.gada 25.janvārī tika uzsākts bankas likvidācijas process.
Ar 2012.gada 29.oktobra Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas spriedumu viceprezidentu atzina par vainīgu krāpšanā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā. Iesniedzējam piešķīra kaitējuma kompensāciju, savukārt arestētos līdzekļus atzina par noziedzīgi iegūtu mantu, nolemjot tos piešķirt iesniedzējam kaitējuma kompensācijai.
Sprieduma izpildes procesā bankas likvidators neizpildīja zvērināta tiesu izpildītāja rīkojumu, uzskatot, ka iesniedzēja pieteikums ir jāizskata kopā ar citu kreditoru pieteikumiem, piemērojot izmaksas kārtību saskaņā ar kreditoru saraksta prioritāti. 2013.gada 9.septembrī Rīgas apgabaltiesa atzina likvidatora rīcību par neatbilstošu likumam, bet neuzlika likvidatoram par pienākumu izpildīt zvērināta tiesu izpildītāja rīkojumu, jo uz minētajiem naudas līdzekļiem bija spēkā esošs tiesas lēmums par prasības nodrošinājumu civilprocesā (skatīt nākamo rindkopu).
2013.gada 15.jūlijā Panamā dibinātais uzņēmums Rīgas apgabaltiesā pret banku, iesniedzēju un vēl vienu personu iesniedza prasības pieteikumu, uz noslēgto cesijas līgumu pamata lūdzot atzīt iegūtās tiesības uz viceprezidenta uzņēmumu norēķinu kontos esošajiem naudas līdzekļiem. Kopā ar prasības pieteikumu tika iesniegts arī lūgums par prasības nodrošinājumu. 2013.gada 6.augustā Rīgas apgabaltiesa apmierināja prasītāja lūgumu par prasības nodrošinājumu, atliekot izpildu darbības, kā rezultātā naudas līdzekļus nevarēja izmaksāt iesniedzējam. 2016.gada 19.septembrī Rīgas apgabaltiesa izbeidza tiesvedību civilprocesā, jo Panamas uzņēmums atteicās no prasības.
2015.gada 2.jūlijā pabeidza bankas likvidāciju, iesniedzējam nesaņemot viņam kriminālprocesā piešķirto kaitējuma kompensāciju.
2016.gada 25.februārī iesniedzējs vērsās ar sūdzību Tiesā.