05.10.2017.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 5. oktobrī pasludināja spriedumus lietās “Ābele pret Latviju”, “Kalēja pret Latviju” un “Ostroveņecs pret Latviju”.
Lieta “Ābele pret Latviju”
Savos 2012. gada 12. septembrī un 24. oktobrī Tiesā iesniegtajos pieteikumos sūdzības iesniedzējs, Valters Ābele, kurš ir kurlmēms, sūdzējās par ieslodzījuma apstākļiem Brasas cietumā laikā no 2011. gada decembra līdz 2015. gada februārim. Tiesa vienbalsīgi atzina, ka Valtera Ābeles ieslodzījuma apstākļi Brasas cietumā bija neatbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3. panta (spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegums) prasībām.
Tiesa noraidīja valdības izvirzīto pieņemamības argumentu, ka iesniedzējs nav izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti nav uzturējis sūdzību par neatbilstošiem ieslodzījuma apstākļiem administratīvajā tiesā. Tiesa uzsvēra, ka sūdzībām par sliktiem ieslodzījuma apstākļiem ir divas atlīdzinājuma iespējas – ieslodzījuma apstākļu uzlabošana vai kompensācijas piešķiršana. Tiesas ieskatā šajā lietā nozīmīgs fakts bija tas, ka iesniedzējs, iesniedzot sūdzību Tiesā, turpināja uzturēties, viņaprāt, neatbilstošos ieslodzījuma apstākļos. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja sūdzības izskatīšana administratīvajā tiesā nesniegtu iesniedzējam pietiekamu atlīdzinājumu notikumu brīdī.
Turpinājumā Tiesa vērtēja iesniedzēja sūdzības būtību, atsevišķi analizējot apstākļus katrā no Brasas cietuma kamerām, kurā iesniedzējs bija uzturējies, kopsakarā ar iesniedzēja īpašajām vajadzībām, kuras atbildīgajām iestādēm bija īpaši jāņem vērā. Tiesa atzina, ka laika posmā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 26. februārim iesniedzējs uzturējās kamerā, kurā platība uz vienu ieslodzīto bija mazāka nekā 3m2, kas neatbilda Konvencijas 3. pantam, kā to savā judikatūrā ir interpretējusi Tiesa. Laika posmā no 2013. gada 26. februāra līdz 2015. gada 16. februārim iesniedzējs uzturējās kamerās, kurās platība uz vienu ieslodzīto bija robežās no 3 m2 līdz 4 m2. Vērtējot šo periodu, Tiesa ņēma vērā Tiesībsarga ziņojumu un secinājumus par līdzīgām sūdzībām no Brasas cietumā ieslodzītajiem. Tiesa arī pievērsa uzmanību iesniedzēja īpašajām vajadzībām, proti nepieciešamībai pēc dzirdes aparāta, kuru iesniedzējs saņēma tikai 2015. gadā, grūtībām sazināties ar cietuma darbiniekiem, kā arī iesniedzēja stāvoklim piemērotu aktivitāšu trūkumu. Lai gan iesniedzējam bija pieejams psihologs, sociālais darbinieks, kapelāns un atsevišķos gadījumos arī surdotulks, Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējam tika piemērots tāds pats režīms, noteikumi un resocializācijas pasākumi, kā pārējiem ieslodzītajiem un cietuma darbinieki nepielika papildu pūles un rūpību, lai pārvarētu acīmredzamo komunikācijas barjeru ar iesniedzēju. Ņemot vērā visus iepriekšminētos apstākļus, Tiesa secināja, ka arī šajā periodā attiecībā uz iesniedzēju ir pieļauts Konvencijas 3. panta pārkāpums.
Iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam nodarītā morālā kaitējuma kompensāciju, nenorādot konkrētu summu. Tiesa šo prasību apmierināja, atlīdzībā piespriežot EUR 7 500.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2017. gada 5. oktobra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (60429/12) un sprieduma pieņemšanas datums (05/10/2017).
Fakti lietā “Ābele pret Latviju”
Iesniedzējs Valters Ābele ir dzimis 1968. gadā. 2008. gadā iesniedzējs tika notiesāts par slepkavību. Šobrīd iesniedzējs izcieš sodu Jēkabpils cietumā. Viņš ir kurlmēms, un nepilnīgi pārvalda zīmju valodu.
Laika posmā no 2011. gada decembra līdz 2015. gada februārim iesniedzējs atradās trīs Brasas cietuma kamerās, kurās nav bijusi pietiekama platība un siltums. Iesniedzējs apgalvoja, ka ir juties neaizsargāts un izolēts, ka viņam bija grūtības sazināties ar Brasas cietuma personālu un cietumā netika nodrošinātas viņa stāvoklim piemērotas nodarbošanās.
Ar sūdzībām par uzturēšanās apstākļiem Brasas cietumā iesniedzējs bija vērsies gan Ieslodzījuma vietu pārvaldē, gan administratīvajā tiesā, tomēr tās tika noraidītas gan Ieslodzījuma vietu pārvaldē, kas pēc detalizētas iesniedzēja sūdzību analīzes, secināja, ka iesniedzējai dzīvībai un veselībai draudi nepastāv, gan administratīvajā tiesā procesuālu iemeslu dēļ.
Lieta “Kalēja pret Latviju”
Savā 2008. gada 28. marta Tiesā iesniegtajā pieteikumā iesniedzēja Ineta Kalēja sūdzējās, ka krimināllietas, kurā viņa tika saukta pie kriminālatbildības par naudas piesavināšanos, izskatīšana bija nesamērīgi ilga (9 gadus) un ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā, nopratinot viņu kā liecinieci, netika nodrošinātas tiesības uz aizstāvību. Iesniedzējas ieskatā tādējādi tika pārkāptas viņas tiesības, ko garantē Konvencijas 6. panta 1. punkts (tiesības uz taisnīgu tiesu un lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā) un 3. punkta c) apakšpunkts (tiesības uz aizstāvību).
Izskatot iesniedzējas sūdzību par kopējo tiesvedības ilgumu, Tiesa visupirms atgādināja, ka krimināllietās lietas izskatīšanas termiņš Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē tiek aprēķināts no brīža, kad personai tiek izvirzīta apsūdzība. Savukārt jēdziens “apsūdzības izvirzīšana” Konvencijas 6. panta izpratnē ir brīdis, kad kompetentā iestāde oficiāli informē personu par tai izvirzīto apsūdzību par pastrādāto iespējamo noziegumu, vai no brīža, kad kompetentās iestādes ar savu rīcību saistībā ar aizdomām par personas nodarījumu būtiski ietekmē personas stāvokli. Tiesas ieskatā lietas izskatīšanas termiņa aprēķināšana ir jāsāk no 1998. gada 16. janvāra, kad Valsts policija pieņēma lēmumu par krimināllietas ierosināšanu, ietverot konkrētu apgalvojumu par iesniedzējas un B.E. iespējamo naudas piesavināšanos. Tiesa norādīja, ka 1998. gada 16. janvāra lēmumā bija faktiski ietvertas aizdomas, ka iesniedzēja ir pastrādājusi noziedzīgo nodarījumu, par ko iesniedzēja beigās tika notiesāta. Lai gan iesniedzēja netika informēta par šo lēmumu un līdz 2005. gadam pret viņu netika izvirzīta apsūdzība, viņa tika nopratināta par konkrētiem faktiem saistībā ar noziedzīgo nodarījumu jau 1998. gada 16. janvārī. Apstāklim, ka iesniedzēja sākotnēji tika nopratināta liecinieces statusā un tikai vēlāk kā apsūdzētā, Tiesas ieskatā nebija izšķirošas nozīmes, jo papildus 1998. gada 16. janvāra nopratināšanai, krimināllietas izmeklēšanas laikā iesniedzēja tika aicināta uz nopratināšanu vēl piecas reizes, lai sniegtu liecības par vairākām epizodēm saistībā ar iespējamo naudas piesavināšanos, kā arī divas reizes konfrontēta. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka policijas darbības kopumā liecināja par to, ka tā jau sākotnēji, pieņemot 1998. gada 16. janvāra lēmumu un visā pirmstiesas izmeklēšanas laikā uzskatīja iesniedzēju par aizdomās turamo, lai gan iesniedzējai bija noteikts liecinieces procesuālais statuss. Savukārt par termiņa beigu datumu uzskatāms 2007. gada 29. novembris, kad Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzējas kasācijas sūdzību. Tādējādi lietas izskatīšana kopumā ilga 9 gadus un 10 mēnešus trīs tiesu instancēs.
Vērtējot to, vai krimināllietas izskatīšanas ilgums ir saprātīgs, Tiesa ņem vērā lietas sarežģītību, iesniedzēja un kompetento iestāžu rīcību un konkrētajā procesā aizskartās iesniedzēja intereses. Tiesa piekrita, ka iesniedzējas krimināllieta bija pietiekami sarežģīta, jo iesniedzēja tika apsūdzēta par naudas piesavināšanos kopumā 19 epizodēs, un lietā bija divi apsūdzētie, taču lietas sarežģītība Tiesas ieskatā pati par sevi nevar attaisnot procesa ilgumu. Tiesa nekonstatēja, ka iesniedzējas rīcība būtu būtiski paildzinājusi krimināllietas izskatīšanu. Pievēršoties kompetento iestāžu rīcībai, Tiesa norādīja, ka pirmstiesas izmeklēšana ilga vairāk nekā 7 gadus un 9 mēnešus un ka liela daļa izmeklēšanas pasākumu tika veikti tikai pēc tam, kad prokurors bija nodevis krimināllietu izmeklēšanas turpināšanai. Tiesa arī norādīja uz būtiskiem trūkumiem izmeklēšanā, kuri tika novērsti tikai pēc tam, kad lieta tika trīs reizes nosūtīta atpakaļ papildu izmeklēšanai. Tiesas ieskatā tieši šie trūkumi, kas netika novērsti saprātīgā termiņā, noveda pie nesamērīgi ilga pirmstiesas procesa. Tāpat Tiesa konstatēja arī ilgus bezdarbības posmus laikā, kad lieta tika izskatīta tiesā, jo pēc krimināllietas nodošanas iztiesāšanai, pirmās instances tiesā – 1 gadu, un apelācijas instances tiesā - 8 mēnešus nenotika neviena tiesas sēde. Tādēļ Tiesa konstatēja Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu.
Vērtējot iesniedzējas sūdzību par tiesību uz aizstāvību iespējamo pārkāpumu, Tiesa visupirms noraidīja Latvijas valdības argumentu par to, ka iesniedzējas sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo, piemērojot iesniedzējai liecinieces statusu, 1998. gadā uzsāktais kriminālprocess viņu tieši neietekmēja. Tiesa atsaucās uz tās iepriekšējiem secinājumiem šajā spriedumā, ka līdz ar iesniedzējas nopratināšanu 1998. gada 16. janvārī viņas situācija tika būtiski ietekmēta, tādēļ no šī datuma uz iesniedzēju ir attiecināmas Konvencijas 6.pantā garantētās tiesības.
Pievēršoties sūdzībai pēc būtības, Tiesa atgādināja, ka atbilstoši Konvencijas 6. panta 3. punkta c) apakšpunktam iesniedzējai bija tiesības uz aizstāvību no 1998. gada 16. janvāra. Tiesa norādīja, ka tobrīd spēkā esošais regulējums neparedzēja lieciniekam tiesības uz aizstāvību, un iesniedzēja arī netika informēta par šādām tiesībām, tādēļ Tiesas ieskatā nevarēja būt ne runas par to, ka iesniedzēja bija atteikusies no savām tiesībām uz aizstāvību. Tiesas arī norādīja, ka līdz ar Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanos arī lieciniekiem tika nodrošinātas tiesības uz aizstāvību, taču iesniedzēja nevarēja izmantot šo normatīvā regulējuma uzlabojumu, jo tobrīd viņai vairs nebija liecinieces, bet gan apsūdzētās statuss. Tajā pašā laikā Tiesa secināja, ka iesniedzējai tika nodrošinātas procesuālās garantijas, jo kopš izmeklēšanas sākuma un izmeklēšanas laikā viņa tika informēta par viņas kā liecinieces tiesībām, kuras ietvēra tiesības neliecināt pret sevi un ka iesniedzējas aizstāvības pozīcija nemainījās visā krimināllietas iztiesāšanas laikā. Tāpat Tiesa norādīja, ka izmeklēšanas laikā iesniedzēja netika turēta apcietinājumā, tādēļ iesniedzējai netika liegtas tiesības uz aizstāvību pirms un pēc policijas veiktās nopratināšanas, turklāt iesniedzēja pati atteicās no aizstāvja klātbūtnes pēc 2005. gada 27. janvāra lēmuma pieņemšanas. Ievērojot augšminēto, Tiesa atzina, ka Konvencijas 6. panta 1. punkta un 3. punkta c) apakšpunkts nav pārkāpts.
Iesniedzēja lūdza piespriest kompensāciju par morālo kaitējumu EUR 500 000 apmērā, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, kompensācijā par morālo kaitējumu piešķirot EUR 4 000.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2017. gada 5. oktobra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (22059/08) un sprieduma pasludināšanas datums (05/10/2017).
Fakti lietā “Kalēja pret Latviju”
1998. gada 16. janvārī Valsts policija ierosināja krimināllietu pēc Latvijas Kriminālkodeksa 144. panta ceturtās daļas par iesniedzējas (grāmatvedes-kasieres) iespējamo naudas piesavināšanos lielā apmērā savā darba vietā namu pārvaldē, kur iesniedzēja bija anulējusi iedzīvotāju veiktos komunālos maksājumus kases aparātā, anulējot čekus par skaidras naudas saņemšanu. Iesniedzēja netika informēta par šo lēmumu, bet gan uzaicināta uz pārrunām kā lieciniece.
Kopš kriminālprocesa uzsākšanas iesniedzēja tika vairākkārtīgi nopratināta liecinieces statusā par viņas saistību ar naudas piesavināšanos.
2005. gada 27. janvārī Rīgas tiesu apgabala prokurors nolēma saukt iesniedzēju pie kriminālatbildības par Latvijas Kriminālkodeksa 144. panta ceturtajā daļā paredzēto noziedzigo nodarījumu un uzsākt pret iesniedzēju kriminālvajāšanu. Iesniedzēja tika iepazīstināta ar pieņemto lēmumu un nopratināta apsūdzētās statusā. Nopratināšanas laikā iesniedzēja apgalvoja, ka aizstāvības nodrošināšana nav nepieciešama. Tajā pašā dienā iesniedzējai arī tika piemērots drošības līdzeklis – aizliegums mainīt dzīvesvietu.
2005. gada 5. septembrī Rīgas tiesu apgabala prokurors pieņēma lēmumu par iesniedzējas saukšanu pie kriminālatbildības par Latvijas Kriminālkodeksa 144. panta ceturtajā daļā paredzēto noziedzigo nodarījumu par atkārtotu, personu grupā, pēc iepriekšējas vienošanās izdarītu naudas piesavināšanos lielā apmērā. Iesniedzēja tika informēta par tiesībām uz aizstāvību, taču turpmāko nopratināšanu laikā iesniedzēja nelūdza aizstāvja klātbūtni.
2005. gada 21. oktobrī Rīgas tiesu apgabala prokurors nosūtīja krimināllietu Rīgas apgabaltiesai. Tajā pašā dienā, saistībā ar Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanos, iesniedzējai tikai grozīts drošības līdzeklis, nosakot aizliegumu izbraukt no valsts un uzturēšanos noteiktā dzīvesvietā.
Ar 2006.gada 20.novembra Rīgas apgabaltiesas spriedumu iesniedzēja tika atzīta par vainīgu noziedzīgajā nodarījumā, kas saistīts ar naudas piesavināšanos pēc Latvijas Kriminālkodeksa 144.panta ceturtās daļas kopumā 19 epizodēs, un sodīta ar brīvības atņemšanu uz trīs gadiem nosacīti. Iesniedzēja pārsūdzēja 2006.gada 20.novembra spriedumu.
Ar 2007.gada 17.augusta spriedumu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta atcēla 2006.gada 20.novembra spriedumu daļā par inkriminētās naudas piesavināšanās apjomu, kaitējuma kompensācijas piedziņu no iesniedzējas un noteiktā soda apmēru, nosakot iesniedzējai brīvības atņemšanu uz diviem gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz vienu gadu. Iesniedzēja pārsūdzēja 2007.gada 17.augusta spriedumu kasācijas instancē.
Ar 2007.gada 29.novembra lēmumu Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzējas kasācijas sūdzību un atstāja 2007.gada 17.augusta spriedumu negrozītu. Augstākās tiesas Senāts norādīja, ka lēmums par iesniedzējas saukšanu pie kriminālatbildības tika pieņemts 2005.gada janvārī, kad spēkā bija Latvijas Kriminālprocesa kodekss, līdz ar to procesa virzītājs vadījies pēc tobrīd spēkā esošajām normām. Senāts paskaidroja, ka procesa virzītājs pieņem lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības tad, kad savākti pietiekami pierādījumi, un ar lēmuma pieņemšanas brīdi persona kļūst par apsūdzēto. Šis apstāklis Senāta ieskatā neizslēdza to, ka iesniedzējai varēja būt liecinieka statuss pirmstiesas procesā.
Lieta “Ostroveņecs pret Latviju”
Savā 2013.gada 24.maija Tiesā iesniegtajā pieteikumā sūdzības iesniedzējs Ņikita Ostroveņecs sūdzējās, ka Valsts policijas konvoja darbinieki 2010.gada maijā Rīgas apgabaltiesas aizturēto personu telpā bija pielietojuši pret viņu fizisku spēku, nodarot miesas bojājumus, un ka šī incidenta izmeklēšana nebija efektīva. Viņš atsaucās uz Konvencijas 3.pantu (spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegums, izmeklēšanas efektivitāte).
Tiesa noraidīja valdības sākotnēji izvirzīto argumentu par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai dēļ Konvencijā noteiktā sešu mēnešu termiņa sūdzības iesniegšanai neievērošanas. Tiesa uzskatīja, ka šajā lietā kompetentās iestādes nebija rīkojušās konsekventi no procesuālā viedokļa, jo iesniedzēja mātes iesniegtās sūdzības sākotnēji tika izskatītas pēc būtības, bet pēc tam noraidītas procesuālu apsvērumu dēļ. Tādējādi iesniedzējam bija pamats uzskatīt, ka viņam ir tiesības turpināt aizstāvēt savas intereses pašam, izmantojot viņa ieskatā efektīvo tiesību aizsardzības līdzekli – sūdzību virsprokuroram. Ņemot vērā, ka virsprokurora lēmums atstāt iesniedzēja sūdzību bez izskatīšanas nebija pārsūdzams, Tiesa secināja, ka šis lēmums ir uzskatāms par galīgu, un iesniedzējs bija ievērojis sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai.
Izvērtējot iesniedzēja sūdzības pēc būtības, Tiesa secināja, ka iesniedzējam nodarītie miesas bojājumi bija radušies konvoja darbinieku pielietotā spēka rezultātā, un sekojošā izmeklēšana par konvoja darbinieku rīcību nebija efektīva, un tādēļ konstatēja Konvencijas 3. panta materiālā un procesuālā aspekta pārkāpumus.
Vērtējot iesniedzēja sūdzību par konvoja darbinieku pielietoto spēku, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzēja apgalvojumus apstiprināja vairāki lietā iegūtie pierādījumi. Proti, iesniedzēja medicīniskajā apskatē viņam tika konstatēti vairāki sasitumi uz rokām un kājām. Arī iesniedzēja māte, aizstāvis un viens no kameras biedriem liecināja, ka iesniedzējs esot viņiem parādījis gūtos sasitumus. Visbeidzot, arī viens no policijas konvoja darbiniekiem liecināja, ka esot redzējis sasitumus uz iesniedzēja ķermeņa. Tādējādi, Tiesas ieskatā, iesniedzēja sūdzība par vardarbību no policijas darbinieku puses bija pietiekami pamatota. Tiesa noraidīja valdības apsvērumus, ka lietā esošā medicīniskā dokumentācija neapstiprināja iesniedzēja apgalvojumus, jo konstatētie miesas bojājumi varēja tikt iegūti vēl pirms iespējamā incidenta. Kā atzīmēja Tiesa, iesniedzējam konstatēto miesas bojājumu medicīniskais apraksts bija nepilnīgs, kas neļāva izslēgt iespēju, ka tie varēja tikt iegūti arī iesniedzēja aprakstītajos apstākļos un laikā. Tiesa arī atzīmēja, ka kompetentās izmeklēšanas iestādes savos lēmumos vispār nebija sniegušas izskaidrojumu iesniedzējam konstatētajiem miesas bojājumiem, savukārt visi policijas darbinieku sniegtie paskaidrojumi par incidentu bija uzrakstīti identiskā veidā, neraugoties uz to, ka katru no policijas darbiniekiem nopratināja atsevišķi. Tiesa arī nekonstatēja, ka iesniedzēja uzvedība varēja būt par pamatu fiziska spēka pielietošanai pret viņu, vai ka lietā pastāvēja citi apstākļi, kas varētu attaisnot fiziskā spēka lietošanu pret viņu. Tiesas ieskatā iesniedzējam nodarītie sasitumi radīja viņam pietiekamas fiziskās sāpes un ciešanas, turklāt tās pastiprināja arī apstāklis, ka incidenta laikā viņš bija nepilngadīgs un atradās pilnā policijas darbinieku kontrolē.
Vērtējot iesniedzēja sūdzību par izmeklēšanas efektivitāti, Tiesa norādīja uz vairākām problēmām pierādījumu nodrošināšanā. Tiesa vispirms norādīja, ka gan iesniedzējs, gan viņa māte un aizstāvis bija savlaicīgi vērsušies kompetentajās iestādēs ar sūdzībām par iespējamo vardarbību. Neraugoties uz to, izmeklēšanas iestādes vispār nebija izprasījušas Rīgas apgabaltiesā uzstādītās videonovērošanas sistēmas ierakstus, un pēc diviem mēnešiem šie ieraksti tika iznīcināti. Iesniedzēja tiesu medicīniskā ekspertīze tika nozīmēta gandrīz gadu pēc incidenta, kad tiesu medicīnas eksperts vairs nevarēja precīzi noteikt miesas bojājumu raksturu un izcelšanos. Šo nepilnību rezultātā tika zaudēts laiks un radīti sarežģījumi tālākai izmeklēšanai. Tiesa arī vēlreiz atzīmēja, ka visas policijas darbinieku sniegtās liecības bija identiskas, un ka izmeklēšanas iestādes nebija veikušas konfrontāciju starp iesniedzēju un policijas konvoja darbiniekiem.
Iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam kompensāciju par morālo kaitējumu EUR 15 000 apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un izmaksas 1 210 EUR apmērā. Tiesa iesniedzēja prasību apmierināja tikai daļēji, kompensācijā piespriežot 8 000 EUR par morālo kaitējumu un 1 210 EUR kā atlīdzinājumu par tiesāšanās izdevumiem.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2017. gada 5. oktobra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (36043/13) un sprieduma pasludināšanas datums (05/10/2017).
Fakti lietā “Ostroveņecs pret Latviju”
Iesniedzējs ir Ņikita Ostroveņecs, dzimis 1993. gadā.
2009. gada 5. jūlijā iesniedzēja klasesbiedrene 15 gadīgā O.K. izgāja no mājām un neatgriezās. Pēc mēneša viņas līķis ar durtām un grieztām brūcēm tika atrasts bedrē Jaunciema meža masīvā. Dažas dienas vēlāk iesniedzēju kopā ar trīs citām nepilngadīgajām personām aizturēja policija uz aizdomu pamata par O.K. slepkavības izdarīšanu. Iesniedzējs savu vainu atzina daļēji, liecinot, ka viņš bija atradies nozieguma vietā, taču slepkavības izdarīšanā nebija piedalījies, savukārt pārējie aizturētie atzina savu vainu pilnībā, norādot uz iesniedzēju kā slepkavības organizētāju.
2010. gada 20. maijā Rīgas apgabaltiesa uzsāka krimināllietas iztiesāšanu un 2010. gada 25. maija tiesas sēdē iesniedzējs pilnībā atzina vainu viņam uzrādītajā apsūdzībā. 2010. gada 27. maijā iesniedzēja aizstāvis vērsās ar sūdzību prokuratūrā, apgalvojot, ka policijas konvoja darbinieki ir lietojuši pret visiem četriem tiesājamajiem fizisku spēku un vardarbību, kā arī piespieduši iesniedzēju pilnībā atzīt savu vainu.
2010. gada 28. maija tiesas sēdē iesniedzējs un pārējie tiesājamie paziņoja, ka policijas konvoja darbinieki Rīgas apgabaltiesas aizturēto personu telpā pret viņiem ir lietojuši fizisku spēku, spārdot, sitot ar dūrēm, stekiem un siksnu. Iesniedzējs arī atsauca savu iepriekš izdarīto atzīšanos. Lietas iztiesāšana tika apturēta, un visi tiesājamie tika nosūtīti medicīniskai izmeklēšanai. Diviem no tiesājamajiem nekādi miesas bojājumi netika konstatēti, savukārt iesniedzējam tika konstatētas dažas nelielas hematomas stadijā, nobrāzumi no rokudzelžiem un skrāpējumi uz kājām.
2010. gada 7. jūnijā, reaģējot uz iesniedzēja mātes kā viņa likumiskās pārstāves iesniegumu, Valsts policijas Iekšējās drošības birojs uzsāka iekšējo pārbaudi. Pārbaudes gaitā veikto procesuālo darbību rezultātā Valsts policijas Iekšējās drošības birojs vairākas reizes atteicās uzsākt kriminālprocesu nozieguma sastāva neesamības dēļ, līdz 2012. gada 22. februārī kriminālprocesu uzraugošais prokurors ierosināja kriminālprocesu un nosūtīja to izmeklēšanai Valsts policijas Iekšējās drošības birojam.
2012. gada 20. jūlijā pēc vairāku izmeklēšanas darbību un ekspertīžu veikšanas Valsts policijas Iekšējās drošības birojs pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu. Iesniedzēja māte pārsūdzēja šo lēmumu prokuroram, kurš izskatīja viņas iesniegumu pēc būtības un to noraidīja. Iesniedzēja māte atteikumu pārsūdzēja augstākstāvošam prokuroram, kurš, izskatījis viņas sūdzību pēc būtības, to noraidīja, vienlaicīgi, informējot, ka pēc iesniedzēja pilngadības sasniegšanas viņai vairs nebija likumiskā pārstāvja procesuālā statusa kriminālprocesā, un viņai nebija tiesību iesniegt sūdzības par pieņemtajiem procesuālajiem lēmumiem.
2012. gada 9. novembrī augstākstāvošā prokurora atbildi virsprokuroram pārsūdzēja pats iesniedzējs. Ar 2012. gada 12. decembra virsprokurora atbildi iesniedzēja sūdzība tika atstāta bez izskatīšanas, norādot, ka iesniedzējam nebija tiesības pārsūdzēt viņa mātei adresētās atbildes, un viņam pašam Kriminālprocesa likumā noteiktajā termiņā bija jāvēršas ar sūdzību par 2012. gada 20. jūlija lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, taču šo termiņu iesniedzējs bija nokavējis.