25.06.2014.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 2014. gada 24. jūnijā pasludināja spriedumu lietā Petrova pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 8. panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) pārkāpums. Iesniedzēja sūdzējās, ka viņas dēlam tika veikta orgānu izņemšana bez viņas vai viņas dēla iepriekšējas piekrišanas un ka netika veiktas it nekādas darbības, lai noskaidrotu viņas viedokli. Tiesvedības procesā sūdzības iesniedzēja lūdza Tiesu piešķirt viņai kompensāciju par morālo kaitējumu 50 000 eiro apmērā. Tiesa šo prasību apmierināja daļēji, piešķirot morālā kaitējumu kompensāciju 10000 eiro apmērā. Tāpat Tiesa iesniedzējai piešķīra kompensāciju 500 eiro apmērā par tiesāšanās izdevumiem.
Pirmkārt, lemjot par to, vai iesniegtā sūdzība izskatāma pēc būtības, Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka sūdzības iesniedzēja nebija izmantojusi visus viņai Latvijā pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, viņa nebija vērsusies Satversmes tiesā. Tiesas ieskatā sūdzības iemesls bija tas, ka netika ņemtas vērā iesniedzējas kā tuvākās radinieces vēlmes attiecībā uz viņas dēla orgānu izņemšanu, nevis jautājums par tiesību normas iespējamo neatbilstību hierarhiski augstākai tiesību normai. Tādēļ Tiesa atzina, ka iesniedzējai nebija jāvēršas Satversmes tiesā. Tāpat Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzēja nebija iesniegusi sūdzību Medicīnas aprūpes un darbaspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai (MADEKKI), kuras kompetencē bija izvērtēt orgānu izņemšanas procedūras tiesiskumu, kā arī argumentu, ka iesniedzēja nebija vērsusies tiesā ar prasību par materiālo un personisko zaudējumu atlīdzību, saskaņā ar Civillikuma 1635. pantu.
Izskatot sūdzību pēc būtības, Tiesa norādīja, ka lietas notikumu laikā Latvijā spēkā esošais regulējums paredzēja tiesības arī mirušās personas tuviniekiem izteikt aizliegumu izņemt orgānus vai audus transplantācijai un ka šajā lietā strīds bija par to, vai pastāvēja adekvāti mehānismi, kas ļautu tuviniekiem šīs tiesības īstenot. Vērtējot Latvijas likumu kvalitāti, Tiesa atzīmēja, ka, ņemot vērā to, ka iesniedzējas dēla stāvoklis bija kritisks trīs dienu periodā līdz viņa nāvei, nevar apgalvot, ka šajā laikā praktiski nebija iespējams sakontaktēties ar personas tuvākajiem radiniekiem, lai noskaidrotu viņu viedokli par orgānu izņemšanu. Tāpat Tiesa norādīja uz viedokļu atšķirību starp Drošības policiju un Prokuratūru, no vienas puses, un Veselības ministriju, no otras puses, jautājumā par to, vai iesniedzējas neinformēšana par plānoto orgānu izņemšanu pārkāpa tajā laikā spēkā esošās tiesību normas, un ka 2004. gada 30. jūnija grozījumi likumā „Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā” apliecina, ka iepriekš likums nebija pietiekami precīzi formulēts. Turklāt laika periodā, kamēr iesniedzējas dēls bija dzīvs, nebija normatīvā regulējuma valsts institūciju rīcībai, lai noskaidrotu personas viedokli par viņas orgānu izņemšanu. Tiesa atzina, ka ir konstatējama būtiska neskaidrība attiecībā uz apstākli, ka, lai gan mirušās personas orgānu izņemšana nevar tikt veikta pretēji tieši izteiktai vai par ticamu pieņemamai personas gribai, tomēr nebija noteikts mediķu pienākums izskaidrot šīs tiesības tuvākajiem radiniekiem, ne arī patstāvīgi noskaidrot viņu viedokli. Visu minēto apsvērumu dēļ Tiesa secināja, ka konkrētā laikā Latvijā spēkā esošais normatīvais regulējums nebija formulēts pietiekami precīzi, lai nepieļautu patvaļu. Tā Tiesa atzina, ka iejaukšanās iesniedzējas privātajā dzīvē nenotika atbilstoši likumam, kas radīja Konvencijas 8. panta pārkāpumu. Tiesa uzsvēra, ka, lai arī Latvijas tiesības deva tiesības tuvākajiem radiniekiem izteikt savu lēmumu attiecībā uz orgānu izņemšanu nolūkā veikt to transplantāciju, tās šajā saistībā pietiekami skaidri nenoteica medicīnas darbinieku pienākumus.
Pilns 2014. gada 24. jūnija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā pieejams Tiesas mājas lapā „Recent judgments”