25.11.2014.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2014. gada 25. novembrī pasludināja spriedumu lietā Liepiņš pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pārkāptas Valda Liepiņa (iesniedzējs) Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. panta 1. punktā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu, jo iesniedzējam bija liegta iespēja piedalīties viņa krimināllietas iztiesāšanā kasācijas instancē.

Iesniedzēja prasību par morālā kaitējuma atlīdzību 50 000 EUR apmērā Tiesa uzskatīja par pārmērīgu, kompensācijā piešķirot 2 000 EUR.

Spriedumā Tiesa uzsvēra, ka, tā kā kasācijas instances tiesa nenoskaidro lietas faktiskos apstākļus un nepārbauda pierādījumus, tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt garantētas arī gadījumā, kad lieta kasācijas instancē tiek izskatīta iesniedzējam klāt neesot, ja viņam ir bijusi nodrošināta iespēja tikt uzklausītam pirmajā instancē. Tāpēc nav pamata secināt, ka iesniedzēja klāt neesamība kasācijas instances tiesas sēdē pati par sevi ir uzskatāma par Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu.

Tomēr Tiesa atgādināja tās judikatūrā nostiprināto pamatprincipu, ka viens no „taisnīgas tiesas” jēdziena elementiem Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē ir pušu līdztiesības princips, kurš prasa „taisnīgu līdzsvaru” pušu starpā, proti, ka katrai pusei ir nodrošinātas saprātīgas iespējas pasniegt savu lietu apstākļos, kas nenostāda viņu ievērojami sliktākā situācijā salīdzinājumā ar otru pusi.

Pievēršoties šīs lietas apstākļiem, Tiesa secināja, ka pušu starpā netika nodrošināts taisnīgs līdzsvars, jo Augstākās tiesas Senāta sēdē prokuroram bija iespēja izklāstīt savus argumentus, nolūkā panākt iesniedzēja kasācijas sūdzības noraidīšanu, bet iesniedzējam šāda iespēja tika liegta, jo viņš netika konvojēts uz tiesas sēdi. Tiesa atzīmēja, ka Latvijas Kriminālprocesa kodekss paredzēja iesniedzējam tiesības piedalīties Augstākās tiesas Senāta tiesas sēdē un iesniedzējs, kurš iztiesāšanas laikā atradās apcietinājumā, bija izteicis vēlmi piedalīties lietas izskatīšanā. Tāpēc amatpersonām bija jānodrošina iesniedzējam iespēja izmantot likumā paredzētās tiesības. Tā kā Kriminālprocesa kodekss nenoteica termiņu, kādā lūgums par dalību tiesas sēdē bija jāizsaka, Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzējs savu lūgumu bija izteicis novēloti.

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Tiesa atzina, ka iesniedzēja krimināllietas izskatīšanas laikā Augstākās tiesas Senātā netika nodrošināts pušu līdztiesības princips, ko garantē Konvencijas 6. panta 1. punkts, jo kasācijas instances tiesā tika uzklausīts tikai prokurora viedoklis.

Tiesas 2014. gada 25. novembra sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājaslapā.

Fakti lietā Liepiņš pret Latviju

Iesniedzējs Valdis Liepiņš ir 1965. gadā dzimis Latvijas Republikas pilsonis.

2002. gadā Jēkabpils rajona tiesa notiesāja iesniedzēju par zādzību (Krimināllikuma 175. panta trešā daļa). 2003. gada janvārī, izskatot iesniedzēja apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu, Zemgales apgabaltiesa grozīja noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, samazinot iesniedzējam piespriesto kopējā brīvības atņemšanas soda ilgumu par pieciem mēnešiem.

Iesniedzējs 2003. gada 27. janvārī iesniedza kasācijas sūdzību. 2003. gada februārī Augstākās tiesas Senāts informēja iesniedzēju, ka viņa kasācijas sūdzības izskatīšana bija nozīmēta uz 2003. gada 11. martu un ka viņam bija tiesības piedalīties tiesas sēdē. Vienlaikus iesniedzējs tika informēts, ka pušu neierašanās uz tiesas sēdi nav pamats tās atlikšanai.

2003. gada februāra beigās iesniedzējs nosūtīja Augstākās tiesas Senātam lūgumu nodrošināt viņa dalību kasācijas instances tiesas sēdē. Atbildot uz šo lūgumu, Augstākās tiesas Senāts informēja, ka nebija iespējams nodrošināt iesniedzēja piedalīšanos 11. marta tiesas sēdē, jo etaps no Daugavpils uz Rīgu bija tikai 4. un 12.datumā. Tā kā iesniedzējs savu lūgumu nebija izteicis kasācijas sūdzībā, bet tikai 2003. gada februāra beigās, tad konvojēšanu uz tiesas sēdi nodrošināt vairs nebija iespējams.

Uz 2003. gada 11. marta kasācijas instances tiesas sēdi bija ieradies tikai prokurors, kura viedokli tiesa uzklausīja. Pēc izskatīšanas atklātā tiesas sēdē, iesniedzēja kasācijas sūdzība tika atstāta bez apmierinājuma.

2003. gada 4. septembrī iesniedzējs vērsās ar pieteikumu Tiesā.