14.02.2020.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – Tiesa) komiteja trīs tiesnešu sastāvā 2020. gada 13. februārī pasludināja spriedumu lietā Klopcovs pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. panta 1. punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā) pārkāpums.
2013. gada 11. aprīļa iesniegumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās par vairāk nekā 7 gadus ilgo administratīvās lietas izskatīšanu Latvijas tiesās.
Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka Konvencijas 6. pants nav piemērojams, jo iesniedzēja sūdzība pēc būtības skāra publisko tiesību jomu, nevis Konvencijas 6. pantā ietvertās personas tiesības civilprocesā vai kriminālprocesā. Tiesa uzskatīja, ka dažas no ieslodzīto tiesībām, piemēram, tiesības uz saraksti vai tikšanos ar ģimenes locekļiem, ietver civiltiesiskus aspektus, tādēļ uzskatīja, ka administratīvā lieta par korespondences kontroli cietumā ietilpst Konvencijas 6. panta tvērumā.
Tāpat Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzējs nav izsmēlis visus pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo nav izmantojis iespēju vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par pārmērīgu procesa ilgumu, pamatojoties uz Satversmes 92. pantu. Tiesa norādīja, ka valdības iesniegtais Latvijas tiesu prakses piemērs – 2013. gada 11. marta Rīgas apgabaltiesas spriedums – ir taisīts 5 mēnešus pēc galīgā sprieduma iesniedzēja lietā. Tādēļ Tiesa secināja, ka šis piemērs neapliecina tiesību aizsardzības mehānisma efektivitāti laikā, kad tika izskatīta iesniedzēja lieta.
Turpinot ar iesniedzēja sūdzības vērtējumu pēc būtības, Tiesa atgādināja, ka katras tiesvedības ilgums ir jāvērtē konkrētās lietas faktu gaismā un ņemot vērā lietas sarežģītību, iesniedzēju un kompetento iestāžu rīcību un procesā skartās intereses. Tiesa secināja, ka iesniedzēja lieta nebija sarežģīta. Lai gan iesniedzēja lietas būtība neprasīja no valsts iestādēm īpašu rūpību, lai nodrošinātu tās izskatīšanu pēc iespējas ātrāk, Tiesas ieskatā bija jāņem vērā, ka iesniedzējs bija apcietināts, tādēļ atbildes uz iesniedzēja sūdzībām bija jāsniedz laikus. Tiesa atzina, ka administratīvās lietas ierosināšana tiesā bija atkarīga no paša iesniedzēja, tādēļ vairāk nekā 9 mēnešu pārtraukums starp Tieslietu ministrijas sniegto atbildi un tās pārsūdzību administratīvajā tiesā nevar tikt uzskatīts par valsts atbildību procesa ieilgšanā. Arī fakts, ka iesniedzējs vairākkārt iesniedza blakus sūdzības, nevar tikt uzskatīts par procesa kavēšanu, jo iesniedzējs izmantoja likumā noteiktās procesuālās tiesības.
Taču, ņemot vērā kopējo tiesvedības ilgumu – 7 gadi, 1 mēnesis un 13 dienas, kā arī savus secinājumus līdzīgās lietās pret citām valstīm, Tiesa atzina, ka tiesvedība iesniedzēja administratīvajā lietā ir bijusi pārāk ilga, tādēļ noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums.
Iesniedzējs bija lūdzis Tiesu piespriest kompensāciju, tās apmēra noteikšanu atstājot Tiesas ziņā. Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējs ir cietis morālu kaitējumu, tādēļ piesprieda 1 000 EUR morālā kaitējuma atlīdzībai.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2020. gada 13. februāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (26902/13) un pasludināšanas datums (13/02/2020).
Fakti lietā “Klopcovs pret Latviju”
2005. gada vasarā iesniedzējs atradās apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā. Šajā periodā Rīgas Centrālcietuma administrācija veica iesniedzēja sarakstes kontroli un aizturēja vairāku vēstuļu nosūtīšanu. 2005. gada 14. septembrī un 25. septembrī iesniedzējs iesniedza sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldē par Rīgas Centrālcietuma rīcību, veicot viņa korespondences kontroli. Viņa sūdzības Ieslodzījuma vietu pārvalde noraidīja, tādēļ iesniedzējs vērsās Tieslietu ministrijā, kura 2005. gada 16. decembrī secināja, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde atbildējusi uz iesniedzēja sūdzībām pēc būtības.
2006. gada 22. septembrī iesniedzējs vērsās administratīvajā tiesā, apstrīdot Tieslietu ministrijas lēmumu. 2008. gada 21. oktobrī Administratīvā rajona tiesa atzina Rīgas Centrālcietuma rīcību par neatbilstošu likumam, tomēr noraidīja iesniedzēja lūgumu atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu un materiālos zaudējumus aptuveni 7 692 EUR apmērā.
2009. gada 3. decembrī Administratīvā apgabaltiesa atcēla Administratīvās rajona tiesas lēmumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.
2010. gada 27. aprīlī Administratīvā rajona tiesa atzina, ka Rīgas Centrālcietuma rīcība nav atbilstoša likumam un noraidīja iesniedzēja zaudējumu pieteikumu.
2012. gada 15. februārī Administratīvā apgabaltiesa secināja, ka Rīgas Centrālcietuma rīcība nav atbildusi likuma prasībām, jo iesniedzējs netika informēts par apsvērumiem, kuru dēļ vēstuļu nosūtīšana tika aizturēta, un ka viena no vēstulēm tika aizturēta nepamatoti.
2012. gada 26. oktobrī Augstākās tiesas Senāts noraidīja Ieslodzījuma vietu pārvaldes un iesniedzēja kasācijas sūdzības un atstāja spēkā Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.
Tiesvedības laikā neviena no nozīmētajām 10 tiesas sēdēm netika atcelta iesniedzēja nepamatotas neierašanās dēļ. Tomēr pēc 2008. gada 22. februāra tiesas sēdes tika atklāts, ka iesniedzējs nav atgriezis daļu no lietas materiāliem. 2008. gada 23. maijā iesniedzējs skaidroja, ka bija sapratis, ka lietas materiāli viņam izsniegti personīgai lietošanai un ka viņš nezināja, ka tie ir jāatgriež. Administratīvā rajona tiesa varēja pazudušos lietas materiālus iegūt no citas lietas materiāliem, tomēr šī iemesla dēļ bija jāatceļ viena no nozīmētajām tiesas sēdēm. Iesniedzējs procesa laikā bija iesniedzis arī vairākas blakus sūdzības, apstrīdot pirmās instances un apelācijas instances tiesnešu pieņemtos procesuālos lēmumus.