02.12.2004.
Šodien Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) pasludināja spriedumu lietā "Mihails Farbtuhs pret Latviju".
Tiesa nav vērtējusi ne M.Farbtuha notiesāšanas pamatotību, ne Latvijas tiesību aktus, saskaņā ar kuriem M.Farbtuhs tika atzīts par vainīgu noziegumos pret cilvēci un genocīdā, jo M.Farbtuha sūdzība par Konvencijas 7. panta (sodīšanas bez tiesas nepieļaujamība) iespējamiem pārkāpumiem tika noraidīta jau sākotnējā stadijā.
Tiesa pievienojās Latvijas Ieslodzījumu vietu pārvaldes vērtējumam un atzina, ka soda izciešanas apstākļi nebija adekvāti, ņemot vērā M.Farbtuha vecumu, veselības stāvokli, specifiskās vajadzības, tādēļ tie bija cilvēka cieņu pazemojoši. Tiesa ar sešām balsīm pret vienu nolēma, ka šajā gadījumā ir noticis Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. panta (spīdzināšanas, necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai soda aizliegums) pārkāpums. Tiesa piesprieda izmaksāt iesniedzējam kompensāciju 5 000 EUR apmērā morālā kaitējuma atlīdzināšanai un 1 000 EUR apmērā tiesāšanās izdevumu atlīdzībai. Tiesa neapmierināja M.Farbtuha prasību piedzīt no valsts 31 320 LVL morālā kaitējuma atlīdzināšanai, 18 000 LVL materiālo zaudējumu atlīdzināšanai un 12 400 USD tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai.
Ad hoc tiesnese Jautrīte Briede nav piekritusi Tiesas vērtējumam un ir pievienojusi atsevišķās domas. Pirmkārt, tiesnese uzskata, ka pirms ievietošanas cietumā divas nedēļas M.Farbtuhs tika pakļauts medicīnas pārbaudēm. Līdz ar to, pēc tiesneses domām, Latvijas institūcijas pietiekoši rūpīgi izvērtēja iespējamās pieteicēja ieslodzīšanas sekas. Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka cietuma administrācija pret M.Farbtuhu izturējās labi un, ka M.Farbtuhs nekad netika ievietots parastajā kamerā, bet gan medicīnas izolatorā. Rezultātā uz viņu netika attiecināts parastais cietuma režīms. Tādējādi ad hoc tiesnese secināja, ka apstākļi, kādos tika turēts M.Farbtuhs, nebija tik smagi, lai sasniegtu to minimālo robežu, lai būtu pārkāpts Konvencijas 3. pants.
Visbeidzot, ad hoc tiesnese nepiekrita vairākuma viedoklim par kompensācijas piešķiršanu M.Farbtuham. Viņa atgādināja, ka nošauto vai koncentrācijas nometnēs mirušo M.Farbtuha upuru ģimenes nekad nav saņēmušas kompensāciju ne par materiālajiem zaudējumiem, ne morālo kaitējumu. Tādējādi viņa nepiekrita, ka M.Farbtuham tika piešķirta kompensācija par atrašanos ieslodzījumā pietiekoši atbilstošos apstākļos, kuros viņš saņēma regulāru medicīnisko aprūpi. Tiesnese pauda pārliecību, ka Konvencijas 3. panta pārkāpuma konstatēšana pati par sevi jau uzskatāma par taisnīgu atlīdzinājumu.
M.Farbtuhs bija apsūdzēts par 31 Latvijas ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju 1940. un 1941. gadā. Ar 1999. gada 27. septembra spriedumu Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu noziegumos pret cilvēci un genocīdā un noteica sodu - brīvības atņemšanu uz 7 gadiem. Augstākā tiesa 2000. gada janvārī sodu samazināja līdz pieciem gadiem. 2000. gada 4. maijā iesniedzējs griezās pie Ieslodzījuma vietu pārvaldes, vaicājot, vai Latvijas cietumi ir piemēroti viņa specifiskajām vajadzībām. 2000. gada 16. maijā Pārvalde sniedza noraidošu atbildi. Pārvalde uzskatīja, ka brīvības atņemšanas iestādēs nav ne piemērotu iekārtu smagi slimo cilvēku vajadzībām, ne arī kvalificēta personāla, lai nodrošinātu attiecīgu aprūpi. 2001. gada 16. februārī cietuma direktors lūdza pirmās instances tiesu lemt par prasītāja atbrīvošanu pirms termiņa, taču lūgums tika noraidīts. Tomēr, ņemot vērā iesniedzēja veselības stāvokli, ar 2002. gada 12. marta galīgu lēmumu tiesa, humānu apsvērumu vadīta, atbrīvoja iesniedzēju no tālākas soda izciešanas.
M.Farbtuhs sūdzību Tiesā iesniedza 2001. gadā, sūdzoties par iespējamiem Konvencijas 3. panta (spīdzināšanas, necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai soda aizliegums) un 7. panta (sodīšanas bez tiesas nepieļaujamība) pārkāpumiem. 2002. gada 26. martā Tiesa noraidīja sūdzību par Konvencijas 7. panta iespējamo pārkāpumu un 2003. gada 9. janvārī nolēma pieņemt sūdzību tālākai izskatīšanai pēc būtības attiecībā uz Konvencijas 3. panta iespējamo pārkāpumu.
Saskaņā ar Konvencijas 43. pantu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā Palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā, vai arī to noraidīt.