18. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) pasludināja spriedumu lietā Emars pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 2.panta (tiesības uz dzīvību, pienākums veikt efektīvu izmeklēšanu) pārkāpums, jo iesniedzēja meitas nāves apstākļu izmeklēšana nebija efektīva. Tiesas ieskatā atbildīgās iestādes pašā izmeklēšanas sākumā nebija izdarījušas visu nepieciešamo, lai nodrošinātu pierādījumus, kas savukārt vēlāk liedza noskaidrot patiesību lietā un saukt vainīgās personas pie atbildības.

Iesniedzēja prasību par kopējo kompensāciju vairāk nekā 720 000 EUR apmērā Tiesa apmierināja daļēji, piešķirot kompensāciju par morālo kaitējumu 10 000 EUR apmērā un atlīdzinot ar tiesvedību saistītās izmaksas 17 EUR apmērā.

Spriedumā Tiesa vēlreiz uzsvēra tās judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus, proti, gadījumos, kad personas nāves cēloņi ir neskaidri, valstij ir jānodrošina efektīva oficiāla izmeklēšana, lai pilnībā noskaidrotu notikušā apstākļus un sauktu pie atbildības vainīgās personas. Iestādei, kas veic izmeklēšanu, ir jābūt objektīvai un neatkarīgai gan teorijā, gan praksē. Izmeklēšanas gaitā ir jāiegūst visi pieejamie pierādījumi, tai skaitā aculiecinieku liecības un tiesu ekspertīžu slēdzieni. Jebkādas izmeklēšanas nepilnības vai trūkumi, kas nopietni apdraud tās iespējas noskaidrot patiesos apstākļus lietā, var novest pie tā, ka izmeklēšana kopumā var tikt atzīta par neefektīvu.

Pievēršoties konkrētās lietas apstākļiem un vērtējot izmeklēšanas sākumposmu, Tiesa piekrita valdības apsvērumam, ka sākotnējie lietas apstākļi neradīja aizdomas par iesniedzēja meitas nāves iespējamo vardarbīgo raksturu. Tādēļ Valsts policijai nevar pārmest, ka uzreiz netika ierosināts kriminālprocess. Komentējot veiktās izmeklēšanas darbības, Tiesa norādīja, ka tika saņemti paskaidrojumi no iespējamiem lieciniekiem (blakus māju iedzīvotājiem), kā arī nozīmēta autopsija. Diemžēl pati autopsija tika veikta četras dienas pēc iesniedzēja meitas nāves un tādēļ tajā nebija iespējams noskaidrot precīzo nāves iestāšanās laiku, kas ietekmēja izmeklēšanas efektivitāti kopumā. Tiesa arī pauda neizpratni par to, kāpēc izmeklētāji virkni pierādījumu attiecībā uz aizdomās turēto personu izņēma un nosūtīja tiesu ekspertīzei ar vairāku nedēļu novēlošanos. Tiesa arī atzīmēja, ka Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes darbinieki, kas veica notikuma vietas apskati, vēlāk tika disciplināri sodīti un saukti pie kriminālatbildības sakarā ar nepienācīgu dienesta pienākumu veikšanu. Tādēļ Tiesa secināja, ka atbildīgās iestādes šajā lietā nebija darījušas visu iespējamo, lai savlaicīgi iegūtu visus iespējamos pierādījumus.

Vērtējot izmeklēšanas neatkarīgumu, Tiesa uzsvēra, ka šī prasība attiecas ne tikai uz lietām, kurās personas nāvē ir bijuši iesaistīti tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, bet arī lietās, kur šādiem darbiniekiem piemēro kriminālprocesuālu statusu kā privātpersonām. Tiesa norādīja, ka sākotnēji lietas apstākļos nekas nenorādīja uz iesniedzēja meitas nāves iespējami vardarbīgo raksturu. Tomēr vairāki liecinieki savās liecībās norādīja uz apstākļiem, kas radīja aizdomas par iespējamo iesniedzēja meitas vīra atrašanos notikuma vietā pašnāvības izdarīšanas laikā. Tiesa arī atzīmēja, ka pašnāvībai nebija acīmredzama motīva. Tiesa arī vēlreiz pievērsās Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes darbinieku rīcībai notikuma vietā, par kuru viņi vēlāk tika sodīti, norādot, ka šādas darbības rada pamatotas šaubas par sākotnējās izmeklēšanas neatkarīgumu.

Tiesa atzīmēja, ka vēlāko kriminālprocesa izmeklēšanu veica Organizētās noziedzības apkarošanas pārvalde. Tomēr Tiesa konstatēja, ka, neskatoties uz Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes vadošo lomu, Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvalde turpināja piedalīties izmeklēšanas darbībās, lai gan ka viņu kolēģis un bojāgājušās vīrs bija aizdomās turētā persona kriminālprocesā. Tādēļ, ņemot vērā Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes sākotnējo lomu un turpmāko iesaisti izmeklēšanā, Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja meitas nāves apstākļu izmeklēšana nebija pietiekami objektīva un neatkarīga.

Tiesas 2014. gada 18. novembra sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājas lapā.

Fakti lietā Emars pret Latviju

Iesniedzējs ir Maigonis Emars, dzimis 1934. gadā, dzīvo Kuldīgas novadā. 2004. gada 21. maijā no rīta savā mājā ar auklu ap kaklu tika atrasts iesniedzēja meitas līķis. Notikuma vietā ieradās Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes darbinieki, kas veica apskati, nozīmēja līķa autopsiju un aptaujāja iespējamos lieciniekus – tuvējo māju iedzīvotājus. Notikuma vietā ieradās arī bojāgājušās vīrs, Ventspils pilsētas un rajona policijas pārvaldes darbinieks. Atbilstoši 2004. gada 25. maijā autopsijas secinājumiem, nāve bija iestājusies mehāniskās asfiksijas rezultātā. Neilgi pēc tam, iesniedzējs vērsās tiesībsargājošajās iestādēs ar iesniegumu, apgalvojot, ka viņa meita ir tikusi nogalināta.

2004. gada 23. jūlijā Kurzemes rajona Organizētās noziedzības apkarošanas pārvalde uzsāka kriminālprocesu par iesniedzēja meitas slepkavību, bet viņas vīrs tika nopratināts kā aizdomās turētais, un viņam tika piemērots drošības līdzeklis. Vēlāk, pēc papildu pierādījumu iegūšanas, lietā piemērotais drošības līdzeklis tika atcelts. Izmeklētāji sadarbībā ar kriminālprocesu uzraugošo prokuroru turpināja veikt izmeklēšanas darbības līdz 2008. gada beigām. Šobrīd kriminālprocess par iesniedzēja meitas nāves apstākļiem atrodas Valsts policijas lietvedībā.