25.06.2014.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) lietā Bērziņš pret Latviju nolēma noraidīt sūdzību par vairāk nekā 13 gadus ilgu kriminālprocesu, jo, Tiesas ieskatā, Latvijas tiesu nolēmumu rezultātā sūdzības iesniedzējs vairs nav uzskatāms par iespējama Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. panta 1. punkta (tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā) „pārkāpuma upuri” Konvencijas izpratnē.
2013. gada 30. aprīlī iesniegtajā sūdzībā Pēteris Bērziņš (sūdzības iesniedzējs) apalvoja, ka ir noticis Konvencijas 6. panta pārkāpums, jo kriminālprocesā par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kurā viņš kopš 1999. gada oktobra bija apsūdzētā statusā un kurš tiesai tika nodots 2001. gada decembrī, pirmās instances tiesas spriedums tika pieņemts tikai 2011. gada novembrī, savukārt kasācijas instances nolēmums tika pieņemts 2012. gada novembrī.
Vērtējot šo sūdzību, Tiesa uzsvēra, ka Ludzas rajona tiesa kā pirmās instances tiesa nepārprotami atzina, ka krimināllietas izskatīšana bija acīmredzami un nepamatoti ieilgusi. Tiesa arī konstatēja, ka tieši šis atzinums kalpoja nacionālajām tiesām par pamatu būtiski samazināt sūdzības iesniedzējam piemēroto sodu, proti, Ludzas rajona tiesa, atsaucoties uz Krimināllikuma 49.1pantu (Soda noteikšana, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā), kā sodu noteica 40 stundas piespiedu darba, turklāt norādīja, ka sūdzības iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumā pavadītais laiks nozīmē, ka šis sods ir pilnībā izciests. Šo pirmās instances spriedumu atstāja spēkā gan apelācijas, gan kasācijas instances tiesa. Tas ļāva Tiesai secināt, ka nacionālā līmenī sūdzības iesniedzēja tiesību pārkāpums ir pienācīgi atzīts, un sūdzības iesniedzējam ir piešķirts pienācīgs atlīdzinājums soda noteikšanā, tādēļ iesniedzējs nav uzskatāms par „pārkāpuma upuri” Konvencijas izpratnē, kā rezultātā viņa sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības.