23.07.2015.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir pieņēmusi galīgos nolēmumus lietās O.G. (II) pret Latviju, Pancers pret Latviju un Zikovs pret Latviju, atzīstot iesniegtās sūdzības par nepieņemamām tālākai izskatīšanai pēc būtības un izbeidzot tiesvedību šajās lietās. Tiesas lēmumi ir galīgi un nepārsūdzami.
Lieta O.G. (II) pret Latviju
Savā 2013.gada 21.janvāra pieteikumā 1965.gadā dzimušais Latvijas pilsonis O.G. (iesniedzējs ir lūdzis Tiesu publiski neizpaust viņa identitāti)apgalvoja, ka viņa atrašanās VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” laika posmā no 2012.gada 9.augusta līdz 14.septembrim bija prettiesiska viņa brīvības atņemšana Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5.panta (tiesības uz personisko brīvību un drošību) izpratnē un pārkāpa viņa Konvencijas 5.panta 1.punktā garantētās tiesības uz personisko brīvību.
2012.gada 9.augustā O.G. aizturēja policija pēc tam, kad viņš bija izraisījis konfliktu ar sabiedriskā transporta kontrolieri. Tās pašas dienas vakarā iesniedzējs no policijas iecirkņa tika nogādāts VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs”. Kā apgalvo O.G., viņa kustības tika ierobežotas un viņam tika injicētas viņam nezināmas zāles. 2012.gada 10.augustā psihiatru konsīlijs pieņēma lēmumu, ka O.G. jāturpina ārstēšana psihiatriskajā stacionārā, pamatojoties uz Ārstniecības likuma 68.panta 1.daļu, norādot, ka „psihisko traucējumu dēļ pacienta uzvedība ir bīstama viņa paša un citu personu veselībai un dzīvībai”. 2012.gada 13.augustā tiesa apstiprināja psihiatru konsīlija lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu iesniedzējam psihiatriskajā iestādē bez viņa piekrišanas. Tiesas sēdē piedalījās arī pats O.G. 2012.gada 14.septembrī O.G. izrakstīts no VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs”.
Izvērtējot O.G. apgalvojumus un Latvijas valdības iesniegtos argumentus, Tiesa vienbalsīgi atzina, ka viņa sūdzība ir acīmredzami nepamatota. Tiesa uzskatīja, ka O.G. ievietošana psihiatriskajā slimnīcā un ārstēšana bez viņa piekrišanas bija pamatota, ņemot vērā viņa veselības stāvokli. Tāpat Tiesa atzīmēja, ka lietas notikumu laikā piemērojamais nacionālais regulējums jau bija būtiski uzlabots, lai sniegtu procesuālās garantijas personām, kurām tiek noteikta ārstēšana pret viņu gribu, turklāt visi lēmumi tika pieņemti likumā noteiktajos termiņos. Tiesa šīs lietas apstākļus pretnostatīja lietai L.M. pret Latviju, kurā Tiesa 2011.gada 19.jūlija spriedumā bija konstatējusi vairākus Konvencijas pārkāpumus saistībā ar personas ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā, un lietai Raudevs pret Latviju, kurā 2013.gada 17.decembra spriedumā Tiesa bija norādījusi uz vairākām procesuālām nepilnībām.
Pilns 2015.gada 23.jūlija Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada pieteikuma numurs (6752/13).
Lieta Pancers pret Latviju
Savā 2006.gada 8.februāra pieteikumā 1965.gadā dzimušais Latvijas pilsonis Viktors Pancers, atsaucoties uz Konvencijas 5.pantu, sūdzējās par viņam piemērotā apcietinājuma tiesiskumu (Konvencijas 5.panta 1.punkta c) apakšpunkts), apcietinājuma ilgumu (Konvencijas 5.panta 3.punkts) un apcietinājuma tiesiskuma kontroles efektivitātes trūkumu (Konvencijas 5.panta 4.punkts). Savukārt atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu (tiesības uz taisnīgu tiesu, tai skaitā samērīgu tiesvedības ilgumu) V.Pancers sūdzējās par nesamērīgi ilgo kriminālprocesu septiņu gadu, divu mēnešu un sešu dienu garumā.
Tiesa visas augšminētās sūdzības noraidīja. Tiesa piekrita Latvijas valdības paustajai nostājai, ka pēc pirmās instances tiesas notiesājošā sprieduma V.Pancera apcietinājuma tiesiskums bija vērtējams Konvencijas 5.panta 1.punkta a) apakšpunkta kontekstā un kā tāds tas bija atzīstams par tiesisku. Secinot augšminēto, Tiesa kā nepamatotu noraidīja V.Pancera sūdzību par apcietinājuma ilgumu, jo apcietinājuma, kas piemērots ar notiesājošu spriedumu, ilgums nevar tikt vērtēts Konvencijas 5.panta 3.punkta kontekstā. Tāpat Tiesa noraidīja sūdzību par apcietinājuma kontroles efektivitātes trūkumu, jo tā tika nodrošināta ar pirmās instances tiesas spriedumu, kā arī tam sekojošās apelācijas un kasācijas tiesvedības ietvaros. Savukārt iesniedzēja sūdzība par apcietinājuma ilgumu pirms pirmās instances tiesas notiesājošā sprieduma bija iesniegta novēloti.
Visbeidzot, atsaucoties uz tās lēmumu lietā Trūps pret Latviju un piekrītot Latvijas valdības izvirzītajam argumentam, ka V.Pancers nebija izmantojis nacionālajā līmenī pieejamos tiesību aizsardzības mehānismus, Tiesa noraidīja sūdzību par kriminālprocesa ilgumu. Tiesa atkārtoti uzsvēra, ka Kriminālprocesa likuma 14.pants, kā to apliecināja nacionālo tiesu prakse, ietvēra tiesību aizsardzības mehānismu nesamērīgi ieilguša kriminālprocesa gadījumā. Proti, minētā norma paredzēja iespēju izbeigt nesamērīgi ieilgušu kriminālprocesu vai iespēju ņemt šo apstākli vērā, nosakot galīgo sodu. Turklāt šīs normas piemērošana nebija ierobežota laikā.
Pilns 2015.gada 23.jūlija Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada pieteikuma numurs (6670/06).
Lieta Zikovs pret Latviju
Savā 2014.gada 21.februāra pieteikumā 1983.gadā dzimušais Latvijas pilsonis Nikolajs Zikovs sūdzējās par Konvencijas 8.panta (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību) iespējamo pārkāpumu Latvijā saistībā ar viņam piederošās automašīnas apskati, kuras laikā iegūtos pierādījumus pirmās instances tiesa bija iekļāvusi notiesājošā spriedumā. Vēlāk Augstākā tiesa, skatot kriminālprocesu apelācijas kārtībā, atzina apskati par prettiesisku, bet iegūtos pierādījumus par procesuāli nepieļaujamiem un izslēdza tos no kriminālprocesa materiāliem.
Tiesa Nikolaja Zikova sūdzību noraidīja. Tiesa no paša sākuma norādīja, ka šajā gadījumā nebija nepieciešams uzsākt kriminālprocesu pret tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, kuri bija veikuši prettiesisko apskati. Tiesas ieskatā būtiski bija noskaidrot, vai Nikolajam Zikovam bija pieejami citi tiesību aizsardzības mehānismi viņa aizskarto tiesību aizsardzībai. Tiesa, pamatojoties uz tai iesniegtajiem Latvijas tiesu judikatūras piemēriem, piekrita Latvijas valdības izvirzītajam argumentam, ka šādi tiesību aizsardzības mehānismi viņam bija pieejami, jo viņš varēja vērsties ar civilprasību vispārējās jurisdikcijas tiesā, pamatojot savu prasību ar Civillikuma 1635.pantu un atsaucoties uz apelācijas tiesas secinājumiem, kas bija atzinusi automašīnas apskati par prettiesisku. Tomēr šo iespēju viņš nebija izmantojis, kā arī nebija sniedzis apsvērumus, kas dotu Tiesai pamatu apšaubīt šī tiesību aizsardzības mehānisma efektivitāti.
Pilns 2015.gada 23.jūlija Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada pieteikuma numurs (17689/14).