Krievijas Federācijas pakļautībā esošā bijušās PSRS karaspēka izvešana no Baltijas valstīm bija sarežģīts process, ko var labāk saprast, atceroties tā laika notikumu kontekstu. Kaut arī katras atsevišķas valsts situācija atšķīrās gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, kopīga bija mūsu vēsturiskā pieredze – divkāršā PSRS īstenotā okupācija, bet, jo īpaši svarīgi, jaunais ģeopolitiskais stāvoklis pēc PSRS sabrukuma un valstiskās neatkarības atjaunošanas de facto.
Padomju karaspēka izvešana bija viens no galvenajiem mērķiem, kurus uzstādīja neatkarības kustības – Igaunijas Tautas fronte, Latvijas Tautas fronte, Lietuvas Sajudis un citas organizācijas. Uzvarot vēlēšanās, jaunizveidotās valdības 1989.–1991. gados to uzskatīja par tikpat svarīgu kā valstu neatkarības atjaunošanu.
Taču tas bija arī laiks, kad krita Berlīnes mūris un izšķīrās Vācijas atkalapvienošanās liktenis. Apvienojoties Vācijai, 1990. gada 12. oktobrī starp tās valdību un PSRS tika parakstīts līgums par padomju karaspēka uzturēšanās nosacījumiem un tā izvešanu līdz 1994. gada beigām. Tas bija priekšnosacījums ne tikai pilnīgai Vācijas suverenitātes atgūšanai, bet arī tās dalības turpināšanai NATO. Padomju karaspēka skaitliskais sastāvs Vācijā tajā brīdī bija vairāk nekā 530 000 personas.
Pēc nedaudz vairāk nekā pusgada, 1991. gada 1. jūlijā Prāgā likvidējās PSRS militāri politiskā satelītorganizācija - t.s. Varšavas pakts. Arī šīs valstis panāca līgumus ar PSRS par tās karaspēka izvešanu – cita ātrāk, cita vēlāk, kaut arī tas nebija tik apjomīgs kā Vācijā. Polijā tie bija 56 000 (bez civilajiem darbiniekiem un ģimenes locekļiem), Čehoslovākijā – 73 500 (bez civilajiem darbiniekiem un ģimenēm), Ungārijā – vairāk nekā 44 600 (bez civilajiem darbiniekiem un ģimenes locekļiem).
Sabrūkot Padomju Savienībai, pēc neatkarības pilnīgas atjaunošanas Baltijas valstis lielā mērā bija nodarbinātas ar savu valstu konsolidāciju un ekonomisko reformu īstenošanu, taču šos procesus apdraudēja bijušās PSRS armijas klātbūtne. Skaits bija ievērojams: Lietuvā – 34 600, Igaunijā – 35 000 un Latvijā – vairāk nekā 51 300 (visās valstīs bez civilā personāla un ģimenes locekļiem) padomju karavīru.
Bijušās PSRS armijas izvešanas procesā savijās dažādas dimensijas – drošības politika, ārpolitika un, pats par sevi saprotams, iekšpolitika. Šie apstākļi lielā mērā iespaidoja J. Dineviča un arī manis (te un turpmāk – M.V. – Mārtiņš Virsis) vadīto delegāciju sarunām ar Krievijas Federāciju darbu.
Drošības politikā mūsu galvenā rūpe bija, lai lielajās pārmaiņās, kas skāra visu drošības arhitektūru Eiropā, Latvija nepaliktu t.s. pelēkajā zonā jeb nebūtu neitrālā statusā bez reālas drošības. Jāatceras, ka tieši neitralitāte mūsu valstij izrādījās liktenīga, sākoties Otrajam pasaules karam.
Neraugoties uz daudzu politiķu un valstsvīru (kā pie mums, Latvijā, tā Rietumos) patieso vai uzspīlēto optimismu par demokrātijas uzvaru Krievijā, vienmēr nācās arī atcerēties kanclera H. Kola ārpolitiskā padomnieka H. Telčika vēl 1990. gada septembrī teikto, ka tā būtu liktenīga muļķība, ticēt, ka (PSRS, resp. Krievijas – M.V.) saimnieciskais vājums un iespējama politiskā anarhija izslēgtu tās agresiju uz āru. Tādēļ drošības politikā mūsu darbība bija vērsta uz to, lai Latvija varētu iekļauties transatlantiskajās struktūrās, resp., NATO. Tomēr par izšķirošu šķērsli tam varēja kļūt bijušās PSRS armijas militāro objektu klātbūtne: tālās darbības radiolokācijas stacija Skrundā (Skrundas RLS), Liepājas kara osta, GRU objekts “Zvaigznīte” Irbenē. No visa uzskaitītā visgrūtākais bija Skrundas RLS jautājums, ko atrisināt izdevās tikai ar ASV un Zviedrijas palīdzību.
Ārpolitikā, lai arī cik tas nebūtu bijis apgrūtinoši un dažam labam pat nepatīkami, līdz bijušās PSRS armijas izvešanai (un kādu laiku pat pēc tam) mēs bijām “viena jautājuma”, resp., armijas izvešanas valsts. Tajā laikā tam pakārtojās Krievijas pusei ļoti instrumentālais, t.s. krievu mazākuma tiesību jautājums.
Kopumā deviņdesmito gadu sākums mūsu Rietumu kolēģu – jo tālāk no Krievijas robežas, jo vairāk – skatījumā bija ne tikai globāli tverts skaistu cerību laiks un ticība labajam cilvēkā, bet arī skarbās realitātes (Krievijas militāri politiskās aktivitātes Gruzijā un Moldovā, vēlāk brutālie Čečenijas kari un, visbeidzot, agresija pret Ukrainu) atbīdīšana otrajā plānā vai pat tās noliegšana. Mums bija jārēķinās ar to, ka viss, kas runāja pretim Rietumu politiķu PSRS beigu laika formulai “glābsim Gorbačovu un stabilizēsim PSRS“ (kas fatāli pārvērtās par “glābsim Jeļcinu un stabilizēsim Krieviju”) tika uztverts ar aizdomām kā nenobriedušo jauniešu neizpratne par to, kā lietas Krievijā notiek patiesībā.
Tādēļ šajā laikā bija svarīgi sadarboties ne tikai ar saviem tuvākajiem kaimiņiem (kur arī bija savas problēmas), bet arī balstīties uz tādām valstīm, kurām sava drošība Baltijas reģionā rūpēja ne mazāk kā mums: tādas bija Ziemeļvalstis, jo īpaši Zviedrija un Dānija, kā arī Vācija, Lielbritānija un ASV. Pēdējā, kaut sākumā negribīgi, tomēr laika gaitā būtiski palīdzēja finalizēt krievu armijas izvešanas procesu.
Iekšpolitikā dominēja ekonomisko grūtību un pārkārtojumu radītā jaunā situācija, kas gan Latviju daudz neatšķīra no citām valstīm, kuras atbrīvojās no sociālisma. Tomēr īstu atspērienu valsts ekonomika nevarēja gūt, jo investorus atbaidīja bijušās padomju armijas klātbūtne.
Savukārt sarunu ar Krievijas Federāciju virzību ietekmēja Augstākās Padomes noteiktais plašais jautājumu loks, nosedzot gandrīz visas Latvijas–Krievijas attiecības. To diezgan veikli izmantoja Krievijas puse, mēģinot sarunas pārvirzīt uz mazāk svarīgiem jautājumiem. Taču arī šādā variantā J. Dineviča vadītā delegācija paveica lielu daļu darba, kuru objektīvi pārtrauca 5. Saeimas vēlēšanas un V. Birkava valdības izveide. Tomēr jau tad bija redzams, ka visu jautājumu loku novest līdz līgumiem būs grūti, tādēļ bija nepieciešams koncentrēties tikai uz pamatjautājumu – bijušās PSRS armijas izvešanu, kas arī tika izdarīts manis (M.V.) vadītās delegācijas darbības laikā.
Visiem zināms, ka politikā svarīgs ir laika faktors. Iekšpolitiski ļoti svarīgas bija 5. Saeimas vēlēšanas 1993. gadā un Rīgas domes vēlēšanas gadu vēlāk, kamēr ārpolitikā, resp., Eiropā jau plosījās karš bijušajā Dienvidslāvijā. Arī Krievijas iekšpolitiskā attīstība jau ilgāku laiku bija dziļā krīzē, tajā arvien skaļāk sevi pieteica politiķi, kas vēlējās revanšu par PSRS sabrukumu. Šādā situācijā mūsu dažādu politisku spēku pārstāvji bijušās PSRS armijas izvešanas procesā saskatīja sev nebijušas iespējas gan profilēties savu vēlētāju priekšā, gan veicot cita veida aktivitātes, kas līdzinājās jau ar rotaļāšanos ar valsts likteni, vienlaicīgi radot arī neparedzētas situācijas sarunu procesā.
Kopumā bijušās PSRS armijas izvešanas process Latvijai bija sarežģītāks un grūtāks nekā mūsu kaimiņiem – Lietuvai un Igaunijai. To noteica nepieciešamība līgumu (ne grafiku vai norunu) veidā stingri atrunāt Skrundas RLS civili militāro statusu ar starptautisko uzraudzību pār to, kā arī visu armijas izvešanas procesu. Tikai pēc Skrundas RLS garnizona pēdējā karavīra aiziešanas varam teikt, ka Latvijai pavērās ceļš uz drošību NATO ietvaros. Savukārt Krievijas militāro pensionāru atstāšana bija šim virsuzdevumam pakārtots jautājums, bez kura līgumu parakstīšana iestrēgtu uz nezināmu laiku ar lielu iespējamību atkrist “pelēkajā drošības zonā”.