Vēsture

16.05.2017. 16:12

 

Latvijas Republika tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī, tomēr pastāvošie kara apstākļi un valsts teritorijā notiekošā karadarbība būtiski kavēja jaunās valsts institucionālo, tostarp ārlietu dienesta, izveidi, kā arī iekšpolitisko un ārpolitisko attīstību kopumā.

Latvijas ārpolitikas un diplomātiskā dienesta veidošanās sākās vienlaicīgi ar cīņu par Latvijas neatkarību. Dienesta sākumu var datēt ar 1917.gada 2.decembri, kad tika nodibināta Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes (LPNP) Ārlietu nodaļa Petrogradā J.Goldmaņa vadībā.

Kopš šī brīža latviešu darbinieki apguva pirmo diplomātiskās darbības pieredzi, praktiskā darbībā sarežģītos iekšpolitiskos un ārpolitiskos apstākļos aizstāvot latviešu tautas tiesības uz pašnoteikšanos un vietu pēckara Eiropas politiskajā sistēmā.

1920.gada 11.augustā tika noslēgts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums, izbeidzot karadarbību starp abām valstīm. Miera līgums Latvijai deva divus galvenos ieguvumus – teritoriālu robežu un iespēju dzimtenē atgriezties bēgļiem, kas Latviju bija pametuši, sākoties karam. 

Tieši bēgļu reevakuācijas organizēšana bija primārs uzdevums un kalpoja par pamatu Latvijas konsulāta Petrogradā (vēlāk – Ļeņingrada, Sanktpēterburga) izveidošanai un darbībai.

Latvijas konsulāts Petrogradā (no 1924. līdz 1991.gadam – Ļeņingrada, no 1991.gada – Sanktpēterburga) darbu uzsāka 1920.gada rudenī, kad oktobrī par Latvijas pirmo konsulu Petrograda tika iecelts Jānis Taube. Laika posmā no 1920.gada oktobra līdz 1938.gada aprīlim konsulātā dažādus konsulāros amatus pildīja 16 dažādas konsulārās amatpersonas.

Bēgļu laikā dzimteni atstāja 500 000 cilvēku. Ar 1918.gadu, jau pēc Brestļitovskas miera, viņi sāka pakāpeniski atgriezties mājās; masveidā – pēc miera līguma ar Krieviju 1920.gadā. Kopumā līdz 1928.gada 1.septembrim Latvijā atgriezās 236 229 bēgļi un optanti. Krievijā ļoti daudzu cēloņu dēļ palika aptuveni 186 000 latviešu.

Bēgļu atgriešanos veicināja arī konsulātu organizēšana citās Krievijas pilsētās, piemēram, konsulāts Omskā (kur tas pastāvēja tikai 1921.-1922.gadā) un vicekonsulāts Tiflisā O.Būmaņa vadībā (1920.-1922.gadā), Harbinā lielu darbu veica konsuli P.Mežaks, V.Krušuls, E.Zilgalvis, Arhangeļskā konsuls A.Ikners, Murmanskā – provizors V.Krauze. Viņu darbība ir cildena lappuse Latvijas vēsturē.

Pēc neatkarības atjaunošanas tika atjaunota arī Latvijas pārstāvniecības darbība Sanktpēterburgā. 1993.gada 30.jūnijā tika atvērts pirmais Latvijas ģenerālkonsulāts Sanktpēterburgā. Par pirmo Latvijas ģenerālkonsulu 1993.gadā tika iecelta Aija Strautmane.

Sākotnēji ģenerālkonsulāta telpas atradās Sanktpēterburgā, Gaļernaja ielā 69. 1994.gada augustā ģenerālkonsulāts ieguva jaunas telpas dzīvojamās mājas otrajā stāvā Kuibiševa ielā 34. Savukārt kopš 1997.gada rudens Latvijas Republikas ģenerālkonsulāts Sanktpēterburgā atrodas Vasīlija salas, 10.līnijas Nr. 11 – klasicisma stila trīsstāvu ēkā, kas celta 19.gadsimta pirmajā trešdaļā.

No 1993. gada ģenerālkonsulātu vadījuši šādi Latvijas ģenerālkonsuli.


Vēstures sadaļas tapšanā izmantoti sekojoši avoti:

Latvijas Ārlietu dienesta darbinieki 1918 – 1991: Bibliogrāfiska vārdnīca. / Sast. Ē.Jēkabsons, V.Ščerbinskis. R.: Zinātne, 2003.

Lerhis A. Latvijas ārlietu dienests 1918. – 1941. R.: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 2005.

Lerhis, A. Latvijas ārpolitiskā dienesta un Ārlietu ministrijas izveidošana (1917-1919). Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1997. Nr.4, 77.-107.lpp.

Lerhis, A. Latvijas ārpolitiskā dienesta un Ārlietu ministrijas pirmie darbības gadi (1919. gads – 20. gadu pirmā puse). Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1998. Nr.2, 100.-128.lpp.

Stranga, A. Latvijas - Padomju Krievijas miera līgums 1920.gada 11.augustā. Latvijas - padomju Krievijas attiecības 1919.-1925.gadā.  Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000.

Stranga, A. Uz mūžīgiem laikiem... // Padomju Jaunatne, 1989, 12.augusts, 6.lpp.