2025. gada 10. jūljā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) pasludināja spriedumu lietās Rodina un Borisova pret Latviju, secinot, ka liegums biedrībai “Rodina” un A.Borisovai 2014.gada 9.maijā un 23.septembrī organizēt gājienu un piketu atbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 10.panta (izteiksmes brīvība) un 11.panta (pulcēšanās un biedrošanās brīvība) garantētajām tiesībām.
Savās 2016.gada 4. un 5.janvāra sūdzībās iesniedzējas apgalvoja, ka viņām tika ierobežotas Konvencijas 10. un 11.pantā garantētās tiesības, liedzot rīkot iesniedzēju pieteiktās sapulces un gājienu. Proti, biedrība “Rodina” (pirmā iesniedzēja) 2014.gada 9.maijā vēlējās organizēt demonstrāciju un “krievu maršu”, kas virzītos no Strēlnieku laukuma līdz kādreizējam piemineklim Uzvaras parkā, bet A.Borisova (otrā iesniedzēja) – 2014.gada 23.septembrī vēlējās organizēt piketu pie Ukrainas vēstniecības Rīgā. Šo pasākumu deklarētais mērķis bija “Latvijā dzīvojošo krievu pulcēšana, lai izveidotu cilvēku ķēdi”, atbalstot “krievu skolas” un “demonstrācija bruņoto konfliktu apturēšanai Ukrainā”. Tomēr Latvijas kompetentās iestādes un tiesas secināja, ka šo pasākumu mērķis patiesībā bija cits – atbalstīt Krievijas veiktās militārās darbības Ukrainas austrumos, izplatīt kara propagandu un atbalstīt Krievijas un krievu pārkāpumus, kā rezultātā gājiens un pikets bija pretrunā demokrātiskas valsts vērtībām, apdraudēja nacionālo drošību, citu cilvēku tiesības un bija pretējs fundamentāliem starptautisko tiesību principiem.
Pievēršoties iesniedzēju sūdzību pieņemamībai, Tiesa, atsaucoties uz Latvijas valdības aicinājumu piemērot Konvencijas 17.pantu (ļaunprātīga tiesību izmantošana), norādīja, ka jautājums par Konvencijas 17.panta piemērošanu ir cieši saistīts par iesniedzēju sūdzību būtību. Tāpat Tiesa konstatēja, ka iebildums par otrās iesniedzējas cietušās statusu, jo viņa par spīti aizliegumam bija noturējusi citu, mazāku demonstrāciju, ir cieši saistīts ar iesniegtās sūdzības būtību, tādēļ šo vērtējumu apvienoja ar sūdzību vērtējumu pēc būtības.
Skatot iesniedzēju sūdzības pēc būtības, Tiesa vispirms norādīja, ka lietā nav strīda par to, ka atteikums atļaut sapulci un gājienu radīja iejaukšanos iesniedzēju ar Konvencijas 10.pantu kopsakarā ar 11.pantu garantētajās tiesībās. Līdz ar to Tiesa vērtēja, vai ierobežojums bija noteiks ar likumu, tam bija leģitīms mērķis un tas bija nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Tiesa atzīmēja, ka lietā nav strīda, ka ierobežojums bija noteikts ar likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” normām, un piekrita valdības argumentācijai, kas saskanēja ar nacionālo tiesu secinājumiem, ka tam bija vairāki leģitīmie mērķi: valsts un sabiedriskās drošības aizsardzība, nekārtību novēršana un citu personu tiesību un brīvību aizsardzība.
Pārbaudot, vai iejaukšanās bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, proti, bija samērīga, Tiesa sākotnēji uzsvēra, ka pulcēšanās brīvība ir fundamentāla demokrātiskas sabiedrības vērtība un ierasti valstīm ir šaura rīcības brīvība, ierobežojot šīs tiesības izpausmes. Tomēr līdztekus Tiesa atgādināja, ka Konvencijā garantētās tiesības uz pulcēšanas brīvību nevar tikt izmantotas, lai vājinātu vai iznīcinātu demokrātiskās sabiedrības ideālus un vērtības. Lai garantētu demokrātiskās sistēmas stabilitāti un efektivitāti, valstij var būt pienākums veikt pasākumus, lai sevi aizsargātu.
Pievēršoties konkrētās lietas apstākļiem, attiecībā uz pirmās iesniedzējas organizētajiem pasākumiem Tiesa norādīja, ka plānotais 2014.gada 9.maija pasākums tika aizliegts, jo pirmās iesniedzējas darbības un iepriekš organizētajos pasākumos izmantotie saukļi bija uzskatāmi par tādiem, kas varētu sabiedrībā vērst neiecietību, spriedzi un radīt konfliktus, paužot krievu nācijas pārākumu un netiešu latviešu tautas un valodas noliegšanu.
Atsaucoties uz tās iepriekšējiem secinājumiem lietās Ždanoka pret Latviju (Nr.2) un Gapoņenko pret Latviju, Tiesa atzina, ka tā nevar ignorēt Latvijas ģeopolitisko situāciju, esot Krievijas kaimiņvalstij, kas 2008.gadā iebruka Gruzijā, kā arī kopš tā ir ieguvusi militāru un politisku kontroli pār noteiktiem Ukrainas reģioniem. Tiesa uzsvēra, ka Krievija un tās atbalstītāju īstenotā t.s. “tautiešu” politika bija viens no būtiskākajiem draudiem Latvijas drošībai 2014.gadā. Turklāt no nacionālo drošības iestāžu atzinumiem bija secināms, ka pirmās iesniedzējas pasākumu aizliegšanas laikā Latvijā pastāvēja paaugstinātas sabiedriskās kārtības apdraudējuma risks. Attiecībā uz otras iesniedzējas pieteikto sapulci, Tiesa atzīmēja, ka tā tika aizliegta, jo sapulces patiesais mērķis nebija izbeigt karu Ukrainā. Nacionālās drošības iestāde bija konstatējusi un administratīvā tiesa piekrita, ka patiesais sapulces organizators nebija pati iesniedzēja, bet gan cita persona, kuras iepriekšējās darbības un aktivitātes bija vērstas pret Ukrainas un Latvijas valsts teritoriālo integritāti un neatkarību. Patiesais sapulces mērķis bija kara propagandas izplatīšana, paužot atbalstu separātiskiem veidojumiem un kaujiniekiem Austrumukrainā. Tiesa norādīja, ka tai nav pamata nepiekrist nacionālo institūciju un tiesu izvērtējamam.
Papildus Tiesa ņēma vērā arī pieteikto sapulču un gājiena norises vietu un laiku. Proti, pirmās iesniedzējas pieteiktās sapulces un gājiena plānotais norises laiks bija 2014.gada 9.maijs, bet gājiena galamērķis bija piemineklis Uzvaras parkā (Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem). Savukārt otrās iesniedzējas pieteiktā sapulce bija ieplānota iepretim Ukrainas vēstniecībai. Tiesa uzsvēra, ka piemineklis Uzvaras parkā līdz tā nojaukšanai 2022.gadā bija celtne ar pretrunīgu raksturu, ko liela Latvijas iedzīvotāju daļa uzskatīja par simbolu pēc Otrā pasaules kara zaudētajai brīvībai, represijām un noziegumiem, kas vērsti pret Latvijas tautu PSRS okupācijas laikā. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka 9.maija pasākumi, ierasti pulcēja personas, nēsājot piespraudes ar sirpi un āmuru sarkanas piecstaru zvaigznes vidū, kādreizējās Padomju armijas uniformas, kuras glorificēja Krievijas varenumu un pārkāpumu. Savukārt otrās iesniedzējas plānotais pikets, sludinot kara propagandu un atbalstu neatzītām paramilitārām separātistu organizācijām, pie Ukrainas vēstniecības bija acīmredzami vērsts pret Ukrainas teritoriālo integritāti un suverenitāti. Šajā aspektā Tiesa īpaši izcēla nacionālo tiesu skrupulozo vērtējumu par visiem plānoto pasākumu apstākļiem un iesaistītajām personām.
Tiesa izvērtējumā arī norādīja, ka, lai gan pirmajai iesniedzējai tika liegta 2014.gada 9.maija pieteiktās sanāksmes un gājiena organizācija, pati biedrība netika aizliegta vai likvidēta. Savukārt otras iesniedzējas gadījumā, lai arī tika aizliegta pieteiktā 2014.gada 23.septembra sapulce, tomēr tajā pašā datumā, neņemot vērā aizliegumu, tika sarīkota nedaudz mazāka sapulce. Alternatīvās sapulces laikā izskanēja separātiskos veidojumus un Krievijas militāro darbību Ukrainā atbalstoši saukļi. Tiesa norādīja, ka, lai gan iestādes ļāva dalībniekiem bez jebkādiem šķēršļiem turpināt šo piketu, tas pats par sevi neliecina par to, ka viņu paustie uzskati un piketā izstādītie plakāti un lietotie saukļi demokrātiskā sabiedrībā varētu tikt uzskatīti par pieņemamiem.
Vērtējot, vai iejaukšanās bija vērsta uz neatliekamas sabiedrības nepieciešamības aizsardzību, Tiesa norādīja, ka aicinājumiem paust vienas nācijas pārākumu pār citu un agresīvai kara propagandai demokrātiskā sabiedrībā nav vietas. Pirmās iesniedzējas gadījumā biedrības iepriekš rīkotajos pasākumos tika izmantoti iebiedējoši saukļi un tīmekļa vietnē pieejami video, kuros bija attēloti skati no kara. Tiesa uzsvēra, ka līdzīgu pasākumu atkārtota organizēšana varētu aizskart citu cilvēku tiesības, sabiedrisko kārtību un valsts drošību. Attiecībā uz otru iesniedzēju Tiesa uzskatīja, ka nacionālo tiesu vērtējums par notikumu radīto draudu līmeni bija pietiekami pamatots. Ņemot vērā minētos apsvērumus, Tiesa secināja, ka aizliegums rīkot šīs sapulces un gājienu bija pamatots un samērīgs.
Atbilstoši Konvencijas 43.pantam Tiesas 2025.gada 10.jūlija spriedums stāsies spēkā trīs mēnešu laikā, ja neviena no pusēm nelūgs to izskatīt Tiesas Lielajā palātā. Pilns 2025.gada 10.jūlija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (2623/16) vai (2299/16) un sprieduma pasludināšanas datums (10/07/2025).
Fakti lietā “Rodina un Borisova pret Latviju”
Par pirmo iesniedzēju
Biedrība “Rodina” vērsās Rīgas pilsētas pašvaldībā ar pieteikumu par sapulces un gājiena rīkošanu 2014.gada 9.maijā Rīgā, kā pasākuma mērķi norādot Latvijā dzīvojošo krievu pulcēšanos, veidojot “dzīvo ķēdi”, kā arī atbalsta paušanu “krievu skolām”.
Rīgas pilsētas izpilddirektors ar 2014.gada 7.maija lēmumu aizliedza pieteiktās sapulces un gājiena norisi, pamatojoties uz Drošības policijas vēstuli, kurā bija norādīts, ka biedrības patiesais mērķis bija šķelt sabiedrību, demonstrēt krievu nācijas pārākumu un netiešu latviešu tautas un valodas noliegšanu. Biedrība vērsās administratīvajā tiesā, lūdzot atcelt izpilddirektora lēmumu. Administratīvā rajona tiesa ar 2014.gada 8.maija spriedumu noraidīja pieteikumu. Senāta Administratīvo lietu departaments ar 2015.gada 7.jūlija lēmumu atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.
2016.gada 5.janvārī biedrība vērsās Tiesā.
Par otro iesniedzēju
A. Borisova vērsās Rīgas pilsētas pašvaldībā ar pieteikumu par sapulces rīkošanu 2014.gada 23.septembrī pie Ukrainas vēstniecības Rīgā, kā pasākuma mērķi minot “kara apturēšanu dienvidaustrumu Ukrainā”.
Rīgas pilsētas izpilddirektors ar 2014.gada 22.septembra lēmumu aizliedza pieteiktās sapulces norisi, pamatojoties uz Drošības policijas vēstuli, kurā bija norādīts, ka patiesais sapulces organizators bija cita persona, bet sapulces patiesais mērķis – atbalsta paušana starptautiski neatzītām organizācijām. Tādējādi pieteiktā sapulce varēja apdraudēt sabiedrisko drošību un valsts demokrātisko kārtību. Par šo lēmumu iesniedzēja vērsās administratīvajā tiesā, lūdzot to atcelt un piešķirt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu. Administratīvā rajona tiesa ar 2014.gada 27.oktobra spriedumu noraidīja iesniedzējas pieteikumu. 2015.gada 8.jūlijā Senāta Administratīvo lietu departaments atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.
2016.gada 4.janvārī iesniedzēja vērsās Tiesā.