15.12.2011.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) š.g. 13.decembrī pasludināja spriedumu lietā „X. pret Latviju”. Tiesa ar piecām balsīm „par” un divām „pret” atzina Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 8.panta (tiesības uz ģimenes dzīvi) pārkāpumu, norādot, ka Latvijas tiesas, lemjot par iesniedzējas bērna atgriešanu Austrālijā, nebija vispusīgi izvērtējušas konkrētās lietas apstākļus. Pārējās iesniedzējas sūdzības tika noraidītas kā nepamatotas.
Procesa ietvaros iesniedzēja bija lūgusi Tiesu atlīdzināt morālo kaitējumu, apmēra noteikšanu atstājot Tiesas ziņā, kā arī ar tiesvedību Tiesā saistītos izdevumus 3 254,75 latu apmērā. Tiesa nolēma piešķirt iesniedzējai 9 000 euro morālā kaitējuma atlīdzībai, kā arī piešķīra 1 044 euro tiesāšanās izdevumu atlīdzībai.
Vērtējot iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 8.panta pārkāpumu, Tiesa ņēma vērā valdības argumentu, ka 2008.gada Austrālijas Ģimenes tiesas lēmums nevis noteica, bet gan apstiprināja Austrālijas pilsoņa T. vecāku varu. Tādējādi Tiesa noraidīja iesniedzējas apgalvojumus par to, ka uz ierašanās brīdi Latvijā 2008.gadā viņa esot bijusi vientuļā māte. Līdz ar to Tiesa norādīja, ka šīs lietas ietvaros Latvijas tiesas, lemjot par bērna atgriešanu Austrālijā, ir rīkojušās saskaņā ar likumu, aizsargājot T. un bērna tiesības.
Tiesa piekrita valdības argumentam, ka šīs lietas ietvaros Latvijas tiesas ir rīkojušās saskaņā ar likumu. Tomēr lietās, kas skar bērnu nolaupīšanu, nacionālajām tiesām visi lēmumi prioritāri ir jāizvērtē no bērna labāko interešu viedokļa. Tiesa atzīmēja, ka nacionālajām tiesām, izskatot lietas par bērna nolaupīšanu un pieņemot lēmumu par bērna atgriešanu, ir pienākums detalizēti un vispusīgi izvērtēt ģimenes situāciju. Attiecībā uz šīs lietas apstākļiem Tiesa norādīja, ka Latvijas tiesas nebija izvērtējušas iesniedzējas iesniegto psihologa atzinumu, saskaņā ar kuru bērnam bija izveidojušās ļoti ciešas saites ar māti, un, ņemot vērā vecumu, bērna pilnvērtīga garīgā un emocionālā attīstība ir atkarīga no mātes klātbūtnes. Tāpat Latvijas tiesas nebija pienācīgi izvērtējušas bāriņtiesas iebildumus pret bērna atgriešanu Austrālijā. Tiesas ieskatā Latvijas tiesām būtu bijis jāvērtē, vai māte varēs uzturēt kontaktus ar bērnu pēc viņu atgriešanās Austrālijā. Šajā sakarā Tiesa uzsvēra Latvijas tiesu pieņemto lēmumu negatīvās sekas, t.i., Austrālijā iesniedzējai tika noteikts ierobežojums tikties ar bērnu un runāt ar viņu latviešu valodā.
Tādējādi Tiesa secināja, ka pieņemot lēmumu par bērna atgriešanu Austrālijā, Latvijas tiesas nav veikušas iesniedzējas ģimenes situācijas un ar to saistīto faktoru detalizētu izvērtējumu.
Spriedumam tika pievienots divu tiesnešu nepiekrītošais viedoklis, saskaņā ar kuru Latvijas tiesas bija izrādījušas nepieciešamo rūpību lietas izskatīšanā. Tiesneši uzskatīja, ka šajā lietā Tiesa ir pārkāpusi savas kompetences robežas pārvērtējot lietā esošos pierādījumus, jo tai nav tiešās saskarsmes ar lietas materiāliem un dalībniekiem. Turklāt, Tiesai nebija pamata ņemt vērā faktus, kas Latvijas tiesām nebija zināmi lietas izskatīšanas laikā.
Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.