11.06.2020.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk Tiesa) ir pasludinājusi spriedumu lietā Sļadzevskis pret Latviju, secinot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk Konvencija) 6. panta pirmās daļas (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpums saistībā ar pārāk ilgu civilprocesu.
2013. gada 5. maija iesniegumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās par civilprocesa ilgumu, kas viņa ieskatā bija nesamērīgs. Viņš uzsvēra, ka viņa civilprasība par laulības šķiršanu, kopmantas sadali un saskarsmes tiesību noteikšanu nacionālajās tiesās trīs līmeņos izskatīta gandrīz astoņus gadus. Atzīstot, ka ir noticis Konvencijas 6. panta pirmās daļas pārkāpums, Tiesa piešķīra iesniedzējam atlīdzību par kaitējumu 1 000 EUR apmērā, kā arī atlīdzību par tiesāšanās izdevumiem 53,35 EUR apmērā.
Vērtējot iesniedzēja sūdzību par tiesvedības ilgumu, Tiesa noraidīja valdības izvirzītos argumentus par to, ka sūdzība nav izskatāma pēc būtības. Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzējs nav izmantojis iespēju vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā un atbilstoši Satversmes 92. pantam un Civillikuma 1635. pantam prasīt kompensāciju par ieilgušu civilprocesu. Tiesa atgādināja, ka šādu argumentu tā jau ir noraidījusi lietā Veiss pret Latviju, savukārt valdības iesniegtie divi Latvijas tiesu prakses piemēri nav pietiekami, lai izdarītu secinājumu, ka šāds tiesību aizsardzības līdzeklis nacionālā līmenī pastāv un ir efektīvs. Tāpat Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka iesniedzējs nav ievērojis sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai Tiesā, norādot, ka procesa ilguma vērtēšanai nav nepieciešams izdalīt atsevišķus aspektus, kuros galīgais noregulējums pieņemts vairāk nekā sešus mēnešus pirms sūdzības iesniegšanas. Atbilstoši Tiesas judikatūrai Tiesa vērtē visu procesu kā kopumu.
Pievēršoties iesniedzēja sūdzības būtībai, Tiesa atgādināja, ka tiesvedības ilgums ir vērtējams, ņemot vērā lietas sarežģītību, iesniedzēja un valsts iestāžu rīcību, kā arī procesā skartās personas intereses. Tiesa atzina, ka lieta nacionālā līmenī bija procesuāli sarežģīta, jo bija nepieciešama bāriņtiesas iesaiste, turklāt iesniedzēja dzīvesvieta bija ārpus Latvijas. Tāpat Tiesa atzina, ka iesniedzēja rīcība ir paildzinājusi procesu, jo iesniedzējs vairākas reizes neieradās uz tiesas sēdēm. Vienlaikus Tiesa uzsvēra, ka apelācijas un kasācijas instancēs lietas izskatīšana tika uzsākta vairāk nekā gadu pēc lietas saņemšanas tiesā. Tiesa arī atgādināja, ka lietās, kurās tiek lemts par bērnu aizgādību un saskarsmes tiesībām, no valsts tiek prasīta īpaša rūpība, lai pēc iespējas samazinātu nenoteiktības periodu. Šo apsvērumu dēļ Tiesa atzina, ka 7 gadus un 10 mēnešus ilga tiesvedība neatbilst Konvencijas prasībām nodrošināt lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, un tādēļ secināja, ka ir noticis Konvencijas 6. panta pirmās daļas pārkāpums.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (32003/13) un sprieduma pasludināšanas datums (11/06/2020).
Fakti lietā Sļadzevskis pret Latviju
2005. gada 11. martā iesniedzējs iesniedza prasības pieteikumu par laulības šķiršanu un laulāto kopmantas sadali. 2005. gada 14. martā Civillietu tiesas kolēģija konstatēja, ka puses nebija vienojušās par bērnu aizgādību, saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību un citiem jautājumiem, tāpēc tiesnese atstāja prasības pieteikumu bez virzības un noteica termiņu līdz 2005. gada 14. aprīlim trūkumu novēršanai. Pēc trūkumu novēršanas 2005. gada 5. septembrī bija ieplānota pirmā tiesas sēde, pirms kuras iesniedzējs lūdza atlikt lietas izskatīšanu viņa slimības dēļ.
Nākamā tiesas sēde notika 2005. gada 1. novembrī, kurā iesniedzējs lūdza atzīt par laulāto kopmantu dažādus sadzīves priekšmetus un kaķi. Iesniedzēja sievas pārstāvis lūdza pieaicināt lietā bāriņtiesu kā trešo personu, jo pastāv strīds par aizgādnības tiesībām. Tiesa nolēma dot pusēm laiku laulāto samierināšanai, tāpēc tika atlikta lietas izskatīšana.
2006. gada 9. februārī notika nākamā tiesas sēde, bet, ievērojot, ka iesniedzēja sievas pārstāvis nebija ieradies, kā arī nebija saņemts bāriņtiesas atzinums, tiesnese atlika lietas izskatīšanu uz 2006. gada 25. maiju, uz kuru nebija ieradusies neviena no pusēm, izņemot bāriņtiesas pārstāvi, tādēļ lietas izskatīšanu atlika uz 2006. gada 31. oktobri. 2006. gada 31. oktobrī notika tiesas sēde, kuras laikā tiesa konstatēja, ka bāriņtiesa nevar sniegt atzinumu, jo iesniedzēja dēls atradās ārpus Latvijas, tādēļ tiesa tiesas sēdi atlika uz 2007. gada 8. februāri. 2007. gada 8. februārī lieta tika noņemta no izskatīšanas tiesneses slimības dēļ, bet nākamo tiesas sēdi nozīmēja 2007. gada 21. augustā, uz kuru ieradās abas puses, taču tiesas sēdi atlika uz 2007. gada 4. oktobri, jo abas puses vēlējās iepazīties ar tiesas sēdes laikā iesniegtajiem dokumentiem pirms lietas izskatīšanas pēc būtības. 2008. gada 12. maijā (saīsinātais spriedums) tiesa nosprieda šķirt laulību. Pilns spriedums bija pieejams no 2008. gada 27. maija.
2008. gada 16. jūnijā iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību, un 2009. gada 2. jūlijā Augstākās tiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnesis nolēma ierosināt apelācijas tiesvedību, norādot, ka pirmā sēde ieplānota 2010. gada 1. jūnijā. 2010. gada 1. jūnijā Augstākā tiesa izskatīja apelācijas sūdzību, bet tā kā Iesniedzējs nebija ieradies un nebija informējis par neierašanās iemesliem, tiesa atzina neierašanos par neattaisnotu. Nākamo tiesas sēdi nozīmēja 2010. gada 15. jūnijā, kad atkal iesniedzējs nebija ieradies uz tiesas sēdi. Tiesa noteica nākošo tiesas sēdi 2010. gada 16. septembrī, uz kuru iesniedzējs atkal neieradās, tomēr Tiesa secināja, ka iesniedzējam par tiesas sēdi nebija paziņots likumā noteiktajā kārtībā, jo viņa dzīvesvieta nebija Latvijā, bet lietu nebija iespējams izskatīt bez iesniedzēja klātbūtnes, tādēļ lietas izskatīšanu nozīmēja uz 2011. gada 27. aprīli. 2011. gada 27. aprīlī notika tiesas sēde, kuras ietvaros tika pieņemts lēmums bāriņtiesai uzdot iesniegt psihologa atzinumu, lai noteiktu saskarsmes tiesības. Tiesa pasludināja pārtraukumu līdz 28. aprīlim, bet nākošo tiesas sēdi noteica uz 2011. gada 6. decembri. Uz 2011. gada 6. decembra tiesas sēdi iesniedzējs neieradās. 2011. gada 20. decembrī pasludināts saīsinātais spriedums (pilns spriedums sagatavots 2012. gada 6. janvārī).
2012. gada 3. februārī iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību. 2013. gada 24. janvārī Senāta rīcības sēde nolēma atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību. Kopā lietu trijās instancēs izskatīja septiņus gadus un 10 mēnešus.