24.03.2016. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 24. martā pasludināja spriedumu lietā Sharma pret Latviju, atzīstot par pamatotām daļu no Indijas pilsoņa Pradīpa Šarma (Pradeep Sharma) Tiesā iesniegtajām sūdzībām.

Savā 2005. gada 18. jūlijā Tiesā iesniegtajā pieteikumā Pradīps Šarma (iesniedzējs) sūdzējās par nepamatotu iejaukšanos viņa ģimenes dzīvē saistībā ar izraidīšanu no Latvijas 2005. gada vasarā. Viņš atsaucās uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 8. pantā garantētajām tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi. Iesniedzējs arī sūdzējās, ka izraidīšanas procedūras ietvaros viņam netika nodrošinātas procesuālās garantijas, pretrunā Konvencijas 7. protokola 1. panta prasībām. Visbeidzot, iesniedzējs apgalvoja, ka viņš netika informēts par viņa aizturēšanas iemesliem un ka viņam nebija iespēja tiesas ceļā pārbaudīt aizturēšanas tiesiskumu. Iesniedzējs atsaucās uz Konvencijas 5. panta 2. punktu, kas paredz tiesības būt informētam saprotamā valodā par aizturēšanas iemesliem un izvirzītajām apsūdzībām, un 5. panta 4. punktu, kas paredz tiesības uz aizturēšanas tiesiskuma pārbaudi tiesā.

Izvērtējot iesniedzēja sūdzības, Tiesa vienbalsīgi atzina, ka, izraidot iesniedzēju no Latvijas, viņam netika nodrošinātas procesuālās garantijas un tiesības uz aizturēšanas tiesiskuma kontroli tiesā, tāpēc ir pieļauts Konvencijas 7. protokola 1. panta un Konvencijas 5. panta 4. punkta pārkāpums. Savukārt iesniedzēja sūdzību par nepamatotu iejaukšanos viņa ģimenes dzīvē Tiesa noraidīja, jo iesniedzējs nebija izmantojis nacionālajā līmenī pieejamos pārsūdzības mehānismus. Visbeidzot Tiesa atzina, ka iesniedzējs bija pienācīgā kārtā informēts par viņa aizturēšanas iemesliem, tāpēc šajā sūdzības daļā iesniedzēja tiesību pārkāpums nav noticis.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību par procesuālo garantiju trūkumu izraidīšanas procedūras ietvaros, Tiesa piekrita iesniedzēja argumentam, ka viņš tika izraidīts no Latvijas, pirms vēl viņam bija paziņots, un attiecīgi Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā spēkā stājies, lēmums, uz kura pamata varēja īstenot izraidīšanu. Tiesa arī atzina par pamatotu iesniedzēja apgalvojumu, ka viņam nebija iespējams tiesas ceļā pārbaudīt viņa aizturēšanas tiesiskumu, kad 2005. gada 7. jūnijā Valsts robežsardze viņu aizturēja uz 10 diennaktīm bez tiesneša lēmuma.

Iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam kompensāciju par materiālo kaitējumu 142 960 ASV dolāru (USD) apmērā un par morālo kaitējumu 800 000 USD apmērā, kā arī tiesāšanās izdevumus un izmaksas 5 000 eiro apmērā. Tiesa lielāko daļu iesniedzēja prasību noraidīja, kompensācijā piespriežot 5 000 eiro par morālo kaitējumu.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas puses to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2016. gada 24. marta Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (28026/05) un sprieduma pasludināšanas datums (24/03/2016).

 

Fakti lietā Sharma pret Latviju

Pieteikuma iesniedzējs Pradīps Šarma (Pradeep Sharma) ir 1971. gadā dzimis Indijas pilsonis. Šobrīd viņš dzīvo Deli, Indijā.

Iesniedzējs ieradās Latvijā 1999. gadā. Tajā pašā gadā viņš apprecējās ar Latvijas pilsoni un laulībā piedzima divas meitas. Sākumā iesniedzējs uzturējās Latvijā uz termiņuzturēšanās atļaujas pamata, pamatojoties uz viņa laulību ar Latvijas pilsoni, bet vēlāk, 2004. gadā, viņam tika izsniegta pastāvīgā uzturēšanās atļauja ar derīguma termiņu līdz 2010. gadam.

2004. gada decembrī iesniedzēja sieva vērsās ar iesniegumu policijā, norādot, ka strīda laikā ar iesniedzēju viņš bija draudējis ar fizisku izrēķināšanos un žņaudzis viņu. Krimināllieta netika ierosināta nozieguma sastāva trūkuma dēļ.

Tā paša gada nogalē iesniedzēja sieva vērsās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) ar lūgumu anulēt iesniedzējam pastāvīgās uzturēšanās atļauju un viņu izraidīt no valsts, jo viņš apdraudēja viņas un viņu bērnu dzīvību un veselību. PMLP vērsās Drošības policijā ar lūgumu sniegt informāciju, vai iesniedzējs radīja draudus valsts drošībai un sabiedriskajai kārtībai.

2005. gada janvārī Drošības policija apliecināja, ka pēc viņu rīcībā esošās informācijas iesniedzējs radīja draudus sabiedriskajai drošībai un kārtībai, kas būtu par pamatu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšanai un ieceļošanas aizlieguma noteikšanai. 2005. gada 20. janvārī iekšlietu ministrs pieņēma lēmumu par iesniedzēja iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta, nosakot ieceļošanas aizliegumu uz nenoteiktu laiku. 2005. gada februārī PMLP pieņēma lēmumu par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšanu iesniedzējam un iesniedzējs tika informēts, ka viņam labprātīgi jāatstāj Latvijas teritorija.

2005. gada 7. jūnijā Valsts robežsardze aizturēja iesniedzēju un ievietoja Jēkabpils policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Saskaņā ar Imigrācijas likuma 51. pantu šāda aizturēšana bez tiesneša lēmuma varēja ilgt līdz 10 diennaktīm. Tomēr aizturēšanas fakts pats par sevi nenozīmēja automātisku iesniedzēja izraidīšanu no valsts, jo saskaņā ar Imigrācijas likuma 47. panta pirmās daļas 2. punktu lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu bija jāpieņem PMLP desmit dienu laikā.

2005. gada 13. jūnijā PMLP pieņēma lēmumu par iesniedzēja piespiedu izraidīšanu. Lēmums stājās spēkā tajā pašā dienā pēc tā paziņošanas iesniedzējam. Nākamajā dienā iesniedzējs šo lēmu pārsūdzēja administratīvā procesa kārtībā.

2005. gada 16. jūnijā pēc Valsts robežsardzes lūguma Jēkabpils rajona tiesa pieņēma lēmumu par iesniedzēja aizturēšanas termiņa pagarināšanu uz diviem mēnešiem.

2005. gada 11. jūlijā PMLP atstāja spēkā lēmumu par iesniedzēja piespiedu izraidīšanu, un 12. jūlijā iesniedzējs tika izraidīts no Latvijas. Savukārt lēmums tā paziņošanai iesniedzējam tika nosūtīts tikai 2005. gada 13. jūlijā.