01.02.2007.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 1.februārī pasludināja spriedumu lietā "Eduards Nazarenko pret Latviju".
Atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5.panta 1.punkta c) apakšpunktu iesniedzējs sūdzējās Tiesai, ka laikā no 2001.gada 29.maija, kad izbeidzās viņa pirmstiesas apcietinājuma termiņš līdz 2001.gada 23.augustam, kad viņš tika nodots tiesai, viņš atradās apcietinājumā bez tiesas lēmuma.
Atsaucoties Konvencijas 5.panta 3.punktu, iesniedzējs sūdzējās Tiesai par viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma ilgumu, kuru uzskatīja par pārmērīgu – kopējais iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma ilgums bija divi gadi, trīs mēneši un divpadsmit dienas.
Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu iesniedzējs sūdzējās Tiesai ka kriminālprocesa ilgums viņa krimināllietā pārkāpa "saprātīguma" prasību Konvencijas 6.panta 1.punkta izpratnē.
Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu iesniedzējs sūdzējās Tiesai, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā prokuratūra viņam nav devusi atļauju sarakstīties ar sievu, kā arī par to, ka atrodoties pirmstiesas apcietinājumā, viņam nebija tiesību uz t.s. "pagarinātajām" (līdz 24 stundām) sievas vizītēm.
Tiesa vienbalsīgi konstatēja Konvencijas 5.panta 1.punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, atzīstot, ka laikā no 2001.gada 29.maija līdz 2001.gada 23.augustam iesniedzējs atradās apcietinājumā faktiski tikai uz toreiz spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.daļas pamata, ko ar 2005.gada 20.janvāra likumu Saeima izslēdza.
Tiesa vienbalsīgi konstatēja Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumu, atzīstot, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš ir bijis pārmērīgs. Tiesa konstatēja, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš (divi gadi, trīs mēneši un vienpadsmit dienas) pats par sevi bija problemātisks Konvencijas 5.panta 3.punkta izpratnē, un ka laika posms no iesniedzēja nodošanas tiesai (2001.gada 23.augusts) līdz sprieduma pasludināšanai (2002.gada 23.decembris) krimināllietā bija bezdarbības posms, kad Rīgas apgabaltiesā iesniedzēja krimināllietā netika veiktas nekādas darbības un kas ilga vienu gadu un četrus mēnešus.
Atsaucoties uz Rīgas apgabaltiesas lielo noslogotību laikā, kad tika skatīta iesniedzēja krimināllieta, Tiesa atgādināja, ka Konvencijas dalībvalstu uzdevums ir nodrošināt tādu valsts pārvaldes un tiesu sistēmas organizāciju, lietu sadalījumu tiesās, tiesnešu kvalifikāciju un darba grafiku, kas atbilstu dalībvalsts pienākumiem saskaņā ar Konvenciju. Iepriekšminēto prasību nenodrošināšana no dalībvalsts puses nevar kalpot par attaisnojumu lietas izskatīšanas novilcināšanai vai pirmstiesas apcietinājuma termiņa pagarināšanai. Atsaucoties uz līdzīgiem secinājumiem lietās "Lavents pret Latviju" un "Kornakovs pret Latviju", Tiesa uzskatīja, ka valsts iestādēm šajā lietā būtu vajadzējis izrādīt pienācīgāku rūpību.
Tiesa vienbalsīgi atzina iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punkta par acīmredzami nepamatotu. Tiesa atsaucās uz lietu "Svipsta pret Latviju", attiecībā uz iesniedzēja krimināllietas sarežģītību. Lai arī Tiesa norādīja uz dīkstāves posmu iesniedzēja krimināllietas iztiesāšanā Rīgas apgabaltiesā, krimināllietas iztiesāšana kopumā visās trīs instancēs notika atbilstoši Konvencijas 6.panta 1.punktā noteiktajām "saprātīga" termiņa prasībām.
Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzības par aizliegumu sarakstīties ar sievu, jo tās nebija iesniegtas sešu mēnešu laikā no dienas, kad lietā tika pieņemts galīgais lēmums.
Attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par to, ka 2003.gada 29.aprīļa Ministru kabineta noteikumi Nr. 211, "Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumi" viņam kā apcietinātajam neparedz tiesības uz t.s. "pagarinātajām" (līdz 24 stundām) vizītēm, Tiesa norādīja, ka ieslodzījums neapšaubāmi ierobežo ieslodzīto personu kontaktus ar ģimenes locekļiem un šādi kontakti viņiem ir jāuztur – it īpaši apcietinātajiem, kuri saskaņā ar Konvencijas 6.panta 2.punktu līdz notiesājošam spriedumam ir uzskatāmi par nevainīgiem. Tomēr iesniedzēja lietā viņš vairākas reizes satikās ar sievu parastajā kārtībā. Attiecībā uz "pagarinātajām" tikšanās reizēm, Tiesa atzīmēja, ka Konvencijas dalībvalstīs šajā jautājumā pastāv dažāda prakse, un šāds ierobežojums apcietinātajām personām ir pamatojams ar sabiedriskās kārtības aizsardzības un likumpārkāpumu novēršanas interesēm. Tiesa arī norādīja, ka neilgi pēc notiesāšanas, iesniedzējam tika atļauta "pagarinātā" tikšanās ar sievu. Attiecīgi, Tiesa vienbalsīgi noraidīja šo iesniedzēja sūdzību kā acīmredzami nepamatotu.
Iesniedzējs lūdza Tiesu piešķirt viņam kompensāciju 5 900 latu apmērā. Uzskatot, ka pārkāpuma atzīšana pati par sevi šajā lietā nav pietiekošs atlīdzinājums, Tiesa piesprieda sūdzības iesniedzējam kompensāciju 3 000 eiro apmērā.
Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.