07.07.2015.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas komiteja (Tiesa) 7. jūlijā pasludināja spriedumu lietā Davidovs pret Latviju.
Savā 2006. gada 16. oktobra pieteikumā Tiesā Gundars Davidovs (iesniedzējs), atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5. pantu (tiesības uz personisko brīvību un drošību) sūdzējās par drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošanu, uzskatot, ka tas ir bijis prettiesisks un pārāk ilgs, un tādēļ neatbilda Konvencijas 5. panta 1. c. punkta un 5. panta 3. punkta prasībām. Spriedumā Tiesa vienbalsīgi atzina, ka ir pieļauti Konvencijas pārkāpumi.
Vērtējot apcietinājuma tiesiskumu Konvencijas 5. panta 1. c. punkta izpratnē, Tiesa visupirms norādīja, ka tā nevar pēc būtības vērtēt apcietinājuma laika posmā no 2005. gada 31. maija līdz 2005. gada 31. augustam tiesiskumu, jo sūdzība iesniegta Tiesā vairāk nekā sešus mēnešus pēc šī termiņa beigām. Savukārt laika posmā no 2005. gada 31. augusta, kad pirmās instances tiesa pieņēma notiesājošu spriedumu, līdz 2006. gada 21. augustam, kad apelācijas instances tiesa atcēla pirmās instances spriedumu un nosūtīja lietu izskatīšanai pirmās instances tiesai jaunā sastāvā, iesniedzēja brīvība bija atņemta „saskaņā ar notiesājošu tiesas spriedumu” Konvencijas 5. 1. a. punkta izpratnē, tādēļ arī šo periodu Konvencijas 5. 1. c. punkta izpratnē Tiesa nevērtēja. Taču attiecībā uz apcietinājumu no 2006. gada 21. augusta līdz 2006. gada 17. oktobrim, kad iesniedzējam piemērotais drošības līdzeklis – apcietinājums – tika aizstāts ar policijas uzraudzību, Tiesa norādīja, ka apelācijas instances 2006. gada 21. augusta spriedumā nebija nekādas norādes par iesniedzējam piemērojamo drošības līdzekli, tādēļ līdz pat 2006. gada 13. septembrim iesniedzējs atradās apcietinājumā bez pienācīga tiesiskā pamatojuma. Tiesa atzina, ka tādējādi ir pieļauts Konvencijas 5. panta 1. c. punkta pārkāpums.
Savukārt vērtējot apcietinājuma kopējo ilgumu Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē, Tiesa, pamatojoties uz tās judikatūrā iedibinātajiem principiem, ņēma vērā apcietinājuma kopējo ilgumu, proti, gan laika posmu no 2005. gada 31. maija līdz 31. augustam, gan laika posmu no 2006. gada 21. augusta līdz 17. oktobrim, kas kopumā bija 4 mēneši un 26 dienas. Tiesa atgādināja savu secinājumu, ka daļā no šī laika perioda apcietinājumam nebija tiesiska pamata, savukārt 2006. gada 13. septembra lēmumā, kas atstāja negrozītu piemēroto apcietinājumu, netika iekļauta argumentācija par apcietinājuma pamatotību. Tiesa atzina, ka šo iemeslu dēļ nav nepieciešams papildus vērtēt, vai apcietinājuma pamatotības pārskatīšana notika ar pienācīgo rūpību, un secināja, ka ir pieļauts arī Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums.
Iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam kompensāciju par morālo kaitējumu EUR 30 000 apmērā, kā arī kompensāciju par tiesāšanās izdevumiem aptuveni EUR 427 apmērā, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, atlīdzībā piespriežot EUR 3 250.
Saskaņā ar Konvencijas 28. panta 2. punktu Tiesas komitejas pieņemtie spriedumi ir galīgi un nav pārsūdzami.
Pilns 2015. gada 7. jūlija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (45559/06) un sprieduma pasludināšanas datums (07/07/2015).
Fakti lietā Davidovs pret Latviju
Iesniedzējs Gundars Davidovs ir dzimis 1969. gadā, vairākas reizes tiesāts.
No 2005. gada marta līdz maijam iesniedzējs kopumā bija pastrādājis piecas zādzības. Lai ekonomētu tiesvedības laiku un līdzekļus, Valmieras rajona tiesas tiesnesis apvienoja iesniedzēja piecas krimināllietas par pastrādātajām zādzībām vienā krimināllietā. Iesniedzējam tika piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums. Pirmā tiesas sēde tika nozīmēta izskatīšanai 2005. gada 31. augustā.
Ar 2005. gada 31. augusta Valmieras rajona tiesas spriedumu iesniedzējs tika atzīts par vainīgu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 175. panta trešās daļas (zādzība, ja tā izdarīta, iekļūstot dzīvoklī vai citā telpā), piespriežot brīvības atņemšanu uz trīs gadiem. Spriedumā tika norādīts, ka „drošības līdzekli (…), kamēr tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā, atstāt iepriekšējo – apcietinājumu.”
Iesniedzējs pārsūdzēja 2005. gada 31. augusta Valmieras rajona tiesas spriedumu apelācijas instancē, lietas izskatīšana tika nozīmēta 2006. gada 10. janvārī. Iesniedzējam piemērotais apcietinājums netika grozīts. 2006. gada 10. janvārī nozīmētā tiesas sēde tika vairākkārt atlikta, līdz tā notika 2006. gada 21. augustā.
Ar 2006. gada 21. augusta Vidzemes apgabaltiesas lēmumu 2005. gada 31. augusta Valmieras rajona tiesas spriedums tika atcelts un lieta tika nosūtīta izskatīšanai tai pašai tiesai citā sastāvā. Lēmumā nebija nekādas norādes par iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli.
Iesniedzējs vairākkārt nesekmīgi vērsās tiesā ar lūgumu grozīt piemēroto drošības līdzekli.
Ar 2006. gada 13. septembra lēmumu par lietas nodošanu tiesai iesniedzējam piemērotais drošības līdzeklis netika grozīts.
2006. gada 17. oktobrī notika pirmā tiesas sēde, kurā tika grozīts iesniedzējam piemērotais drošības līdzeklis no apcietinājuma uz nodošanu policijas uzraudzībā, kā arī nozīmēta ambulatorā un vēlāk stacionārā tiesu psihiatriskā ekspertīze. Kamēr iesniedzējam bija jāveic tiesu psihiatriskā ekspertīze, krimināllietas izskatīšana tika apturēta.
Ar 2008. gada 27. augusta Valmieras rajona tiesas spriedumu iesniedzējs tika atzīts par vainīgu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 175. panta trešās daļas, piespriežot brīvības atņemšanu uz 2 gadiem un 9 mēnešiem. Pēc lietas izskatīšanas apelācijas instancē iesniedzējam piemērotais sods tika samazināts par diviem mēnešiem.