18.12.2012.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) šī gada 18.decembrī pasludināja spriedumu lietā "Čuprakovs pret Latviju", vienbalsīgi atzīstot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (Konvencija) 3.panta (spīdzināšanas, necilvēcīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās aizliegums) pārkāpums, jo Alekseja Čuprakova (iesniedzējs) uzturēšanās apstākļi Centrālcietuma slimnīcā ir uzskatāmi par cilvēka cieņu pazemojošiem. Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību par šī Konvencijas panta iespējamu pārkāpumu attiecībā uz viņam sniegtās medicīniskās aprūpes kvalitāti. Tāpat Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību par iespējamu Konvencijas 8.panta (privātās dzīves neaizskaramība) pārkāpumu.
Atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, iesniedzējs apgalvoja, ka uzturēšanās apstākļi Centrālcietumā izvietotajā Ieslodzījuma vietu pārvaldes Republikāniskajā slimnīcā (Centrālcietuma slimnīca) bija necilvēcīgi un cieņu pazemojoši. Iesniedzējs arī apgalvoja, ka Centrālcietuma slimnīcā viņam netika nodrošināta pienācīga medicīniskā aprūpe un tuberkulozes ārstēšana. Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzējs apgalvoja, ka viņš bija spiests pakļauties Centrālcietuma darbinieku pieprasījumam un draudiem un atvērt viņam adresētās Tiesas vēstules cietuma darbinieku klātbūtnē.
Iesniedzējs lūdza Tiesu atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu 15 000 eiro apmērā. Tiesa iesniedzēja prasību par morālā kaitējuma atlīdzību lielākajā daļā noraidīja, kompensācijā piešķirot 4 000 eiro.
Izskatot iesniedzēja sūdzību par apstākļiem Centrālcietuma slimnīcā, Tiesa noraidīja Latvijas valdības iebildumu par iesniedzēja sūdzības nepieņemšanu izskatīšanai pēc būtības, norādot, ka Latvija nav sniegusi pietiekamus pierādījumus, ka Latvijas administratīvās tiesas būtu atzīstamas par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli attiecībā uz uzturēšanās apstākļu izvērtēšanu cietumos lietas notikumu laikā.
Attiecībā uz lietas būtību Tiesa secināja, ka iesniedzējs Centrālcietuma slimnīcā tika turēts cieņu pazemojošos un necilvēcīgos apstākļos. Tiesa savus secinājumus pamatoja gan ar lietā aprakstītajiem faktiem, gan ar Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas 1999., 2002. un 2004.gada kritiskajiem atzinumiem par minētās slimnīcas apstākļu neatbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem.
Izskatot iesniedzēja, tuberkulozes slimnieka, sūdzību par Centrālcietuma slimnīcā sniegto medicīnisko aprūpi, Tiesa noraidīja Latvijas valdības iebildumu par iesniedzēja sūdzības nepieņemšanu izskatīšanai pēc būtības. Latvijas valdība savu pozīciju pamatoja ar argumentu, ka iesniedzējs nebija sūdzējies Medicīnas aprūpes un darbspējas kvalitātes kontroles inspekcijai (MADEKKI), kas bija kompetenta iestāde līdzīgu sūdzību izskatīšanai. Tiesa detalizēti izvērtēja šo jautājumu un secināja, ka MADEKKI šajā gadījumā, sniedzot atbildi iesniedzējam, nav rīkojusies pietiekoši ātri, it īpaši ņemot vērā iesniedzēja saslimšanu ar akūtu slimību – tuberkulozi. Turklāt Tiesa secināja, ka MADEKKI nav uzskatāma par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, ar kura palīdzību var novērst vai labot izveidojušos tiesību pārkāpumu gadījumā, kad iesniegtā sūdzība ir saistīta ar ieslodzītās personas nopietnu un akūtu saslimšanu. Tomēr atzina, ka iesniedzēja sūdzībā netika iekļauta informācija, kas pamatotu viņa apgalvojumus par medicīniskās aprūpes neatbilstošo kvalitāti. Tāpat Tiesa norādīja, ka pats fakts, ka Centrālcietuma slimnīcas apstākļi nebija atbilstoši nacionālo likumu prasībām, vai pat ja tā nav bijusi tiesīga funkcionēt, nav pietiekams, lai atzītu Konvencijas pārkāpumu. Svarīgākais šajā lietā, pēc Tiesas atzinuma, ir tas, ka iesniedzējam, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, tika sniegta pietiekama un atbilstoša medicīniskā aprūpe.
Izskatot iesniedzēja sūdzību par vēstuļu atvēršanu Centrālcietumā, Tiesa, piekrītot Latvijas valdības argumentam, atzina, ka Latvijas administratīvās tiesas ir atzīstamas par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli attiecībā uz sūdzībām par privātās korespondences kontroli. Attiecībā uz lietas būtību Tiesa norādīja, ka, pat ja iesniedzēja minētais gadījums bija noticis, iesniedzējs par to nekad nav sūdzējies. Turklāt Tiesa ņēma vērā faktu, ka Centrālcietuma darbinieki nelasīja iesniedzēja vēstuli, kā arī to, ka, pamatojoties uz iesniedzēja sūdzībā minēto, šis gadījums neatklāj sistemātisku praksi. Tādēļ Tiesa secināja, ka Latvijas valdība nav pārkāpusi Konvencijas prasības, un iesniedzēja sūdzība šajā daļā atzina par acīmredzami nepamatotu.