19.10.2010. 

19.oktobrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) pasludināja spriedumu lietā "Bazjaks pret Latviju", vienbalsīgi atzīstot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (Konvencija) 3.panta (spīdzināšanas aizliegums) un Konvencijas 13.panta (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību) pārkāpumu Latvijā attiecībā uz iesniedzēja uzturēšanās apstākļiem Daugavpils cietumā. Kaut gan Tiesa konstatēja pārkāpumu šajā lietā un piešķīra kompensāciju, piešķirtās kompensācijas apmērs ir ievērojami mazāks, nekā sūdzības iesniedzējs Igors Bazjaks (iesniedzējs) tika sākotnēji prasījis. Iesniedzējs lūdza Tiesu atlīdzināt materiālos zaudējumus 1 000 000 eiro apmērā saistībā ar nākotnē iespējamiem ārstēšanās izdevumiem un morālo kaitējumu 2 000 000 eiro apmērā. Tiesa noraidīja iesniedzēja lūgumu par materiālo zaudējumu atlīdzību kā nepamatotu un daļēji apmierināja iesniedzēja prasību par morālā kaitējuma atlīdzību, piešķirot 11 700 eiro, īpaši ņemot vērā ilgstošo laika periodu, kurā iesniedzējs atradās ieslodzījumā apstākļos, kas bija pretrunā Konvencijas 3.panta prasībām, un nepastāvot efektīviem viņa tiesību aizsardzības līdzekļiem.

Iesākumā Tiesa noraidīja Latvijas valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju šajā lietā, norādot, ka valdības iesniedzējam piedāvātās kompensācijas apmērs (5 000 eiro) šajā lietā bija ievērojami mazāks nekā Tiesas piespriesto atlīdzību apmēri līdzīga rakstura lietās, Tiesas prakses trūkums šāda rakstura lietās pret Latviju, kā arī norādes uz valdības veicamajiem vispārējiem pasākumiem šādu pārkāpumu novēršanai nākotnē trūkums.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 3.panta pārkāpumu attiecībā uz uzturēšanās apstākļiem Daugavpils cietumā laika posmā no 2001.gada 11.janvāra līdz 2002.gada 26.janvārim, Tiesa sākotnēji noraidīja Latvijas valdības argumentu par sūdzības noraidīšanu kā nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības sakarā ar nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu, jo iesniedzējs nebija sūdzējies prokuratūrā par viņa uzturēšanās apstākļiem Daugavpils cietumā. Tiesa uzsvēra, ka iesniedzējam bija jāizsmeļ tikai pieejami, efektīvi un adekvāti nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi, kas var sniegt tiešu un tūlītēju apmierinājumu. Šajā sakarā Tiesa norādīja, ka Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodu novēršanai (Komiteja) jau tās pirmās vizītes laikā Latvijā 1999.gadā bija kritiski norādījusi uz vispārējiem apstākļiem Latvijas cietumos, kā arī to atkārtojusi turpmāko vizīšu rezultātā. Vēl jo vairāk, kā izriet no šīs lietas apstākļiem, prokuratūras iestādes bija informētas par iesniedzēja uzturēšanās apstākļiem Daugavpils cietumā un to neatbilstību pat minimālajām prasībām, tomēr valdība nebija iesniegusi nekādus pierādījumus, kas apliecinātu, ka prokuratūras iestādes bija izmantojušas Prokuratūras likumā ietvertās pilnvaras. Pat pieņemot, ka sūdzības prokuratūrai rezultātā prokurors varētu nodrošināt iesniedzēja pārvešanu uz citu brīvības atņemšanas iestādi, iesniedzējam nebija iespēja prasīt kompensāciju par laiku, kad viņa uzturēšanās apstākļi neatbilda Konvencijas 3.panta prasībām. Pie šādiem apstākļiem Tiesa atzina, ka iesniedzēja rīcībā nebija efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas viņam būtu bijis jāizsmeļ.

Izvērtējot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, Tiesa atzina, ka iesniedzēja uzturēšanās apstākļi Daugavpils cietumā, kā arī laika periods, kurā iesniedzējs bija pakļauts šādiem apstākļiem, bija pretrunā Konvencijas 3.panta prasībām. Atzīstot augstāk minēto, Tiesa īpaši ņēma vērā Komitejas secinājumus pēc tās vizītes Daugavpils cietumā 2002. un 2004.gadā, kad apstākļi cietumā tika attiecīgi aprakstīti kā „sliktā stāvoklī” un „ļoti slikti”, kā arī tika norādīts uz cietuma kameru pārapdzīvotību (2001.gadā cietumā bija 500-543 vietas uz 800 ieslodzītajiem).

Savukārt iesniedzēja sūdzības par apstākļiem Daugavpils cietuma izolatora kamerā, soda izolatoru kamerās, cietuma apsargu ļaunprātīgo izturēšanos 2001.gada jūnijā, kā arī medicīniskās palīdzības trūkumu Grīvas cietumā Tiesa noraidīja kā acīmredzami nepamatotas.

Visbeidzot Tiesa noraidīja kā acīmredzami nepamatotas iesniedzēja sūdzības par iespējamo slikto izturēšanos pret viņu Jelgavas cietumā (nelikumīgi disciplinārsodi, nelikumīga fiziska spēka pielietošana no cietuma apsargu puses, medicīniskās palīdzības trūkums).

Komentējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 13.panta pārkāpumu, tiktāl, cik tā attiecās uz viņa uzturēšanās apstākļiem Daugavpils cietumā, Tiesa atzina, ka apstrīdētajā laika periodā iesniedzējam nebija pieejami efektīvi nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi, lai novērstu situāciju par kuru iesniedzējs sūdzas un saņemtu materiālo kompensāciju.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.