11.12.2014.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir pieņēmusi galīgos nolēmumus vairākās Latvijas lietās, atzīstot iesniegtās sūdzības par nepieņemamām tālākai izskatīšanai pēc būtības un izbeidzot tiesvedību šajās lietās. Tiesas lēmumi ir galīgi un nepārsūdzami.
Lietā Vaškevičs un Spūlis pret Latviju sūdzību iesniedzēji, Andris Spūlis, bijušais Satversmes aizsardzības biroja darbinieks, un Vladimirs Vaškevičs, bijušais Valsts ieņēmumu dienesta Muitas kriminālpārvaldes direktors, bija vērsušies Tiesā pēc tam, kad kompetentās Latvijas iestādes viņiem anulēja speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam. Iesniedzēji uzskatīja, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6.panta (tiesības uz taisnīgu tiesu – tiesības uz pieeju tiesai) pārkāpums, jo lēmumi par speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam anulēšanu nav pārsūdzami tiesā.
Atsaucoties uz savā judikatūrā iedibinātajiem principiem, Tiesa norādīja, ka Latvijai bija objektīvs pamats izslēgt strīdu, kas saistīti ar speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam neizsniegšanu, izskatīšanu no Konvencijas 6.panta tvēruma, jo šādi strīdi skar „ierēdņa īpašos pienākumus pret valsti”, savukārt Konvencijas 6.pants piemērojams tikai tādām lietu kategorijām, kurās tiek izlemtas personai celtās apsūdzības kriminālprocesā vai personas konkrētas „civilās tiesības un pienākumi”. Vērtējot abu iesniedzēju individuālo situāciju, Tiesa atzīmēja, ka Andra Spūļa amata pienākumi bija saistīti ar izlūkošanas un pretizlūkošanas uzdevumiem, savukārt Vladimirs Vaškevičs ieņēma vadošu amatu Valsts ieņēmumu dienestā. Abos gadījumos iesniedzēju pienākumi bija cieši saistīti ar tikai valsts varai raksturīgiem uzdevumiem, kuru pildīšanai viņiem bija nepieciešama speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam. Tiesa arī uzsvēra, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība, nosakot tos civildienesta amatus, kuru pildīšanai ir nepieciešama speciālā atļauja, jo tādējādi tā aizsargā nacionālo drošību un sabiedrisko kārtību. Visbeidzot, Tiesa atzina, ka abu iesniedzēju gadījumā kompetentās valsts iestādes konstatēja apstākļus, kas deva pamatu apšaubīt viņu uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu. Ņemot vērā šos apstākļus, Tiesa uzskatīja, ka pastāvēja pietiekams pamats, lai atzītu, ka uz šāda veida strīdiem nav attiecināmas Konvencijas 6.panta 1.punktā noteiktās garantijas par pieeju tiesai.
Lietu Yelverton Investments B.V. un citi pret Latviju Tiesa nolēma svītrot no izskatāmo lietu saraksta, vienlaikus uzliekot Latvijai pienākumu izmaksāt iesniedzējiem kompensāciju 5000 eiro apmērā par tiesāšanās izdevumiem. Sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja tiesības iesniegt protestus par tiesas spriedumiem, kas jau ir stājušies spēkā, neatbilst tiesiskās paļāvības un tiesu neatkarības principiem, un tādēļ pārkāpj Konvencijas 6.panta (tiesības uz taisnīgu tiesu – tiesas neatkarība un objektivitāte) pārkāpumiem.
Tiesa savā lēmumā norādīja, ka laikā kopš sūdzības iesniegšanas ir stājies spēkā jauns normatīvs regulējums, turklāt identisku iesniedzēju sūdzību jau ir izskatījusi Satversmes tiesa, pēc kuras Augstākā tiesa noraidīja iesniedzēju lietā iesniegto Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja protestu. Tiesa atzina, ka tādējādi sūdzībā identificētā problēma nacionālā līmenī jau ir novērsta, un sūdzības tālāka izskatīšana Tiesā nav pamatota.
Lietā Kočegarovs un citi pret Latviju tika apvienotas trīs personu – Rolanda Kočegarova, Alda Bernota un Raivo Jurševska – sūdzības. Šo sūdzību iesniedzēji apalvoja, ka ir noticis Konvencijas 3.panta (spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegums) pārkāpums, jo slikto apstākļu un nepienācīgās veselības aprūpes dēļ Grīvas un Daugavpils cietumos pirmais iesniedzējs saslima ar tuberkulozi, bet otrajam iesniedzējam Jūrmalas iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā netika nodrošināta atbilstoši higiēniskie apstākļi un medikamenti. Savukārt trešais iesniedzējs sūdzējās par neatbilstošiem apstākļiem Rīgas rajona policijas iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā, policijas darbinieku nesamērīgu fizisku spēka pielietošanu, lai panāktu atzīšanos, kā arī neefektīvu viņa sūdzību izmeklēšanu.
Tiesa konstatēja, ka neviens no iesniedzējiem nebija pienācīgi izsmēlis pieejamos nacionālos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, vēršoties administratīvajās tiesās, un tādēļ nolēma noraidīt visu iesniedzēju sūdzības atbilstoši Konvencijas 35.panta 1. un 4.punktam.
Lietā Simanovičs pret Latviju sūdzības iesniedzējs Jevgēnijs Simanovičs apgalvoja, ka ir noticis Konvencijas 3.panta pārkāpums, jo Daugavgrīvas cietumā bija neatbilstoši uzturēšanās apstākļi un netika nodrošinātas fiziskās aktivitātes, kā arī pretēji Konvencijas 6.panta prasībām administratīvās tiesas nebija pienācīgā kārtā izvērtējušas viņa sūdzības par apstākļiem ieslodzījuma vietā. Sūdzību par neatbilstošiem apstākļiem Daugavgrīvas cietumā par nepieņemamu izskatīšanai Tiesa atzina par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības, konstatējot, ka administratīvās tiesas iesniedzējam jau bija piešķīrušas pienācīgu kompensāciju. Savukārt attiecībā uz pārējo sūdzības daļu Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs nebija izsmēlis pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, vēršoties administratīvajās tiesās, tādēļ arī šī sūdzības daļa tika noraidīta.