16.11.2018.
2018. gada 15. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) pasludināja lēmumu lietā Dumpe pret Latviju, ar balsu vairākumu atzīstot, ka sūdzība par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 2.panta (tiesības uz dzīvību) iespējamo pārkāpumu nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības.
Savā 2013. gada 10. novembra Tiesā iesniegtajā sūdzībā iesniedzēja, atsaucoties uz Konvencijas 2. pantā garantētajām tiesībām uz dzīvību, apgalvoja, ka viņas dēlam A.P., kurš atradās Valsts sociālās aprūpes centra Rūja (SAC Rūja) aprūpē, nav tikusi nodrošināta atbilstoša aprūpe un sniegta medicīniskā palīdzība, tādēļ viņš 2012. gada 17. aprīlī ārstniecības iestādē mira. Tāpat iesniedzēja uzskatīja, ka viņas dēla nāves apstākļu izmeklēšana nav bijusi pietiekami rūpīga un efektīva.
Izskatot iesniedzējas sūdzību, Tiesa visupirms atgādināja, ka valstīm nav pienākums uzņemties atbildību par tās rīcību starptautiskas institūcijas priekšā, pirms tām nav bijusi iespēja novērst iespējamus pārkāpumus nacionālā līmenī, un tiem, kas vēlas, lai Tiesa īsteno tās uzraudzību pār Konvencijas ievērošanu, ir pienākums vispirms izsmelt nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Lietās par ārstniecības personu nolaidību valstīm ir pienākums atbilstoši Konvencijas 2.panta prasībām nodrošināt cietušajiem efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus tiesās, kas izskata prasības civillietās, atsevišķi vai vienlaikus ar pieteikumiem krimināllietās, izvērtējot ārstniecības personu iespējamo atbildību un nodrošinot cietušajam atbilstošu atlīdzinājumu.
Lai gan iesniedzējas lietā bija ierosināta krimināllieta par to, ka viņas dēls 2012. gada 17. aprīlī ārstniecības iestādē miris, izmeklēšanā netika konstatēts, ka ārstniecības personu profesionālo pienākumu nolaidīga pildīšanu būtu bijusi cēloņsakarībā ar iesniedzējas dēla nāvi. Tiesa arī norādīja, ka tās kompetencē neietilpst atkārtoti vērtēt nacionālo iestāžu konstatētos lietas faktiskos apstākļus, jo īpaši tiesu medicīnas ekspertu secinājumus. Tādēļ Tiesa tālāk vērtēja, vai iesniedzējai vajadzēja vērsties tiesā arī ar civilprasību, lai noskaidrotu ārstniecības personu iespējamo atbildību par viņas dēla nāvi.
Vērtējot, vai iesniedzējas vēršanās tiesā ar civilprasību būtu uzskatāma par efektīvu līdzekli viņas tiesību aizsardzībai un varētu nodrošināt iesniedzējai atlīdzinājumu par ārstniecības personu nolaidību, Tiesa norādīja, ka valdības iesniegtie nacionālo tiesu prakses piemēri līdzīgās un salīdzināmās civillietās ļauj izdarīt secinājumu, ka personām principā ir iespējams prasīt kompensāciju par atbilstošas aprūpes un medicīniskās palīdzības nenodrošināšanu, tostarp par savlaicīgas diagnozes neuzstādīšanu, neplānotas operācijas veikšanu vai medicīnas dokumentu neaizpildīšanu. Tiesas ieskatā, viens no valdības iesniegtajiem tiesu prakses piemēriem acīmredzami norādīja uz to, ka, pat ja krimināllieta, izmeklējot personas nāves iemeslus, tiek izbeigta noziedzīga nodarījuma sastāva neesamības dēļ, vēršanās ar prasību civillietā pret ārstniecības iestādi var izrādīties efektīva. Turklāt izskatāmajā lietā Veselības inspekcija konstatēja nopietnus pārkāpumus iesniedzējas dēla veselības aprūpē, un, kā uzsvēra valdība un kā liecināja arī nacionālo tiesu prakses piemēri, Veselības inspekcijas atzinums varēja tikt izmantots kā pierādījumus civillietā. Tāpat Tiesa norādīja, ka izskatāmajā lietā ir pierādījumi, ka ārstniecības personas un SAC Rūja darbinieki tikuši saukti pie administratīvās un disciplinārās atbildības, piemērojot naudas sodus. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējai būtu bijušas izredzes saņemt kompensāciju, vēršoties ar prasību civillietā par atbilstošas aprūpes nenodrošināšanu un medicīniskā palīdzības nesniegšanu SAC Rūja.
Visbeidzot, vērtējot, vai prasības iesniegšanas civillietā mērķis un civillietas izskatīšanas iznākums pēc būtības būtu identisks krimināllietai, Tiesa pievienojās valdības argumentam, ka nacionālās tiesas piemēro atšķirīgus kritērijus atbildības noteikšanai civillietās un krimināllietās un ka izmeklēšana krimināllietā ir ierobežota līdz iespējamās vainīgās personas kriminālatbildības konstatēšanai. Tiesa norādīja, ka Latvijā vēršanās ar prasību civillietā ir labāk piemērota izskatāmās lietas apstākļu izvērtēšanai, jo civillietā šie apstākļi varētu tikt vērtēti plašāk. Tādēļ Tiesa neuzskatīja, ka gadījumā, ja iesniedzēja būtu vērsusies ar prasību arī civillietā, lietas iznākums būtu tāds pats, kā izskatot krimināllietu. Tiesa atzina, ka iesniedzējai bija pienākums, un joprojām pastāv iespēja vērsties ar prasību civillietā par atbilstošas aprūpes nenodrošināšanu un medicīniskās palīdzības nesniegšanu viņas dēlam SAC Rūja. Tādēļ Tiesa iesniedzējas sūdzību par tiesību uz dzīvību iespējamo pārkāpumu atzina par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības, jo iesniedzēja nebija pienācīgi izmantojusi visus nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2018. gada 15. novembra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (71506/13) un lēmuma pasludināšanas datums (15/11/2018).
Fakti lietā Dumpe pret Latviju
1991. gadā iesniedzējai piedzima dēls A.P., kuram neilgi pēc dzemdībām tika konstatēts Dauna sindroms.
2009. gadā A.P. tika pārvietots uz SAC Rūja ar diagnozi Dauna sindroms, smaga garīga atpalicība.
2011. gada 20. aprīlī psihiatrs konstatēja A.P. trofiskus ādas traucējumus. A.P. veselības stāvoklis neuzlabojās, un viņš tika vairākkārt vests uz konsultācijām pie ārstiem terapijas un medikamentu turpmākai nozīmēšanai.
2011. gada 15. decembrī iesniedzēja apmeklēja A.P. SAC Rūja, kur medicīnas māsa informēja, ka A.P. slimība progresē. 2012. gada 11. aprīlī ģimenes ārsts J.T. konstatēja, ka A.P. veselības stāvoklis pasliktinās.
2012. gada 14. aprīlī SAC Rūja medmāsa konstatēja, ka A.P. veselības stāvoklis ir pasliktinājies, un izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas nogādāja A.P. ārstniecības iestādē.
2012. gada 17. aprīlī A.P. ārstniecības iestādē mira.
2012. gada 19. aprīlī VSAC Vidzeme direktors, izvērtējot SAC Rūja darbinieku sniegto informāciju par A.P. aprūpi un secināja, ka SAC Rūja medicīnas un aprūpes personāls nodrošinājis A.P. atbilstošu sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju.
2012. gada 18. aprīlī Valsts policija uzsāka kriminālprocesu (noziegumi pret personas veselību) par to, ka SAC Rūja ievietotais A.P. 2012. gada 17. aprīlī ārstniecības iestādē miris.
2012. gada 25. aprīlī Labklājības ministrija sagatavoja dienesta ziņojumu par 2012. gada 18. aprīlī veikto pārbaudi SAC Rūja, secinot, ka SAC Rūja sociālās aprūpes pakalpojums netiek nodrošināts pilnā apjomā, norādot uz trūkumiem sociālās aprūpes procesa norises uzraudzībā.
2012. gada 22. maijā Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra eksperti sniedza atzinumu par 2012. gada 19. jūnija līķa ekspertīzē konstatēto.
2012. gada 19. jūnijā Veselības inspekcija sniedza atzinumu par A.P. veselības aprūpi SAC Rūja, konstatējot A.P. aprūpē nopietnus A.P. veselības aprūpes pārkāpumus un ar veselības aprūpi saistīto aktu neievērošanu.
2012. gada 28. septembrī Valsts policija, ņemot vērā, ka Veselības inspekcijas 2012. gada 19. jūnija atzinums nedod iespēju viennozīmīgi secināt, ka SAC Rūja ārstniecības personu profesionālo pienākumu nolaidīga pildīšanu bijusi cēloņsakarībā ar A.P. nāvi un ka nepieciešamas speciālās zināšanas medicīnas jomā, nolēma kriminālprocesā noteikt komisijas tiesu medicīnisko ekspertīzi.
2012. gada 8. novembrī Ekspertu komisija atzinumā nekonstatēja ārstniecības personu iespējamās profesionālo pienākumu nepienācīgas pildīšanas vai nolaidības cēloņsakarību ar A.P. nāvi, saistot A.P. tiešo nāves cēloni ar A.P. esošo, ģenētiski pierādīto Dauna sindromu, ko pavada smagi vielu maiņas traucējumi organismā (malnutrīcija jeb metabolais bads), kuru izcelsme ir multifaktoriāla.
2013. gada 17. janvārī kriminālprocess tika izbeigts noziedzīga nodarījuma sastāvu neesamības dēļ. 2013. gada 10. maijā Vidzemes tiesu apgabala prokuratūra noraidīja iesniedzējas sūdzību par kriminālprocesa izbeigšanu, secinot, ka lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu atcelšanai nav pamata.
2012. gada 17. maijā VSAC Vidzeme direktors izteica piezīmi un rājienus vairākiem SAC Rūja darbiniekiem par amata apraksta neievērošanu un paviršu amata pienākumu pildīšanu, kā arī iekšējo normatīvo aktu neievērošanu.
2013. gada 11. un 12. februārī Veselības inspekcija pieņēma lēmumus par A.P. ģimenes ārsta saukšanu pie administratīvās atbildības par veselības aprūpes pārkāpumu un SAC Rūja darbinieces saukšanu pie administratīvās atbildības par veselības aprūpes pārkāpumu, piemērojot naudas sodus.