16.12.2014.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2014. gada 16. decembrī pasludināja spriedumu lietā Sergejs Dmitrijevs pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka nav noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 3. panta pārkāpums (cietsirdīgas un pazemojošas apiešanās aizliegums), bet konstatējot 13. panta (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli) pārkāpumu. Sergejs Dmitrijevs (iesniedzējs), atsaucoties uz Konvencijas 3. pantu, sūdzējās par viņa prettiesisko un nepamatoto pārvešanu no slēgta tipa cietuma vidējās pakāpes uz zemāko pakāpi, kur viņš 18 dienas atradās daudz stingrākā un personas tiesības ierobežojošākā režīmā. Savukārt atsaucoties uz Konvencijas 13. pantu, iesniedzējs sūdzējās par efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa neesamību, kā rezultātā viņam nebija iespējams ātri un savlaicīgi apstrīdēt nepamatoto soda izciešanas režīma maiņu, kā arī saņemt kompensāciju par iestāžu prettiesiskās rīcības rezultātā nodarīto kaitējumu.
Iesniedzēja prasību par kopējo kompensāciju vairāk nekā 30 000 EUR apmērā Tiesa apmierināja daļēji, piešķirot kompensāciju par morālo kaitējumu 500 EUR apmērā.
Tiesa vienbalsīgi noraidīja iesniedzēja sūdzību par to, ka iesniedzēja nepamatotā pārvešana uz stingrāka režīma cietumu būtu uzskatāma par cietsirdīgu un pazemojošu apiešanos. Vērtējot iesniedzēja sūdzību, Tiesa atkārtoja tās judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus, proti, lai Tiesa varētu konstatēt Konvencijas 3. panta pārkāpumu, jābūt pārsniegtam minimālajam ciešanu līmenim, kas atkarīgs no katras konkrētās lietas individuālajiem apstākļiem. Tiesa secināja, ka lietā nav strīda par to, ka iesniedzēja pārvešana uz Daugavpils cietumu bija prettiesiska un nepamatota. Tomēr Tiesa ņēma vērā, ka Daugavpils cietuma administrācija, uzņemot iesniedzēju, nekavējoties informēja Ieslodzījuma vietu pārvaldi par radušos situāciju, kā arī saviem spēkiem centās nodrošināt iesniedzējam papildus tiesības, kas viņam pienācās kā vidēja režīma pakāpes ieslodzītajam, lai gan virkni no šīm tiesībām iesniedzējs nemaz nevēlējās izmantot. Visbeidzot Tiesa ņēma vērā apstākli, ka Daugavpils cietumā iesniedzējs bija spiests atrasties tikai 18 dienas. Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, Tiesa atzina, ka Konvencijas 3. pants nav pārkāpts.
Analizējot iesniedzēja sūdzību par to, ka viņam nebija pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis viņa sūdzībai par prettiesisko soda izciešanas režīma maiņu, Tiesa izvērtēja valdības iesniegtos apsvērumus, proti, ka iesniedzējam bija jāvēršas ar iesniegumu Latvijas Republikas prokuratūras iestādēs Prokuratūras likumā noteiktajā kārtībā. Tiesa atzina, ka, lai gan Prokuratūras likums patiesi atsevišķos gadījumos piešķīra prokuratūras iestādēm plašas pilnvaras un noteiktās lietu kategorijās tās varēja kalpot kā efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, tomēr iesniedzēja gadījums bija līdzīgs citām Tiesā jau izskatītajām lietām, piemēram, Bazjaks pret Latviju un J.L. pret Latviju, kurās tā bija apšaubījusi prokuratūras iestāžu veiktās brīvības atņemšanas iestāžu uzraudzības efektivitāti. Tiesa arī atzīmēja, ka, lai gan iesniedzējs bija vērsies prokuratūras iestādēs arī pēc tam, kad Ieslodzījuma vietu pārvalde jau bija oficiāli atzinusi savas rīcības nepamatotību, nekāda rīcība, brīdinājums vai oficiāls nosodījums no prokuratūras iestāžu puses nesekoja, līdz ar to nebija pamata uzskatīt, ka iesniedzējam prokuratūras iestādēs būtu bijis jāvēršas atkārtoti. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa secināja, ka iesniedzējam nebija pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis un tādēļ ir noticis Konvencijas 13. panta pārkāpums.
Tiesas 2014. gada 16. decembra sprieduma teksts angļu valodā pieejams Tiesas mājas lapā.
Fakti lietā Sergejs Dmitrijevs pret Latviju
Iesniedzējs ir Sergejs Dmitrijevs, dzimis 1960. gadā, dzīvo Rīgā. 1998. gada maijā iesniedzēju notiesāja par slepkavību un laupīšanu atbildību pastiprinošos apstākļos, piespriežot nāvessodu, kas vēlāk tika aizstāts ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem. Iesniedzējs uzsāka izciest sodu slēgta tipa cietuma zemākajā pakāpē, bet 2001. gada martā tika pārvests uz citu cietumu, kur turpināja izciest sodu slēgta tipa cietuma vidējā pakāpē ar mazāk ierobežojošo soda režīmu. Tomēr ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumu iesniedzējam vēlreiz tika grozīts soda izciešanas režīms uz stingrāko – zemāko pakāpi. Iesniedzējs šo lēmumu pārsūdzēja Jelgavas tiesā, kas to atcēla. Tomēr dēļ novēlotās informācijas aprites starp Jelgavas tiesu, Ieslodzījuma vietu pārvaldi un cietumiem, iesniedzēju, kas tajā laikā atradās Latvijas Cietumu slimnīcā, nosūtīja uz Daugavpils cietumu, kurā sodu bija iespējams izciest tikai režīma zemākajā pakāpē. Daugavpils cietumā iesniedzējs atradās no 2005. gada 18. oktobra līdz 4. novembrim (kopā 18 dienas), līdz tika nosūtīts uz slēgta tipa cietuma vidējo pakāpi. Šajā laikā iesniedzējam bija atļauts atstāt kameru tikai vienu reizi dienā uz laiku, kas nepārsniedza vienu stundu, kā arī viņam bija ierobežota pieeja cietuma veikalam un bibliotēkai.
Iesniedzējs vērsās ar sūdzību Ieslodzījumu vietu pārvaldē, kas sūdzību noraidīja. Iesniedzējs vērsās ar pieteikumu administratīvajās tiesās, kas gan pirmajā, gan apelācijas instancēs pieteikumu apmierināja, piespriežot kompensāciju 300 LVL apmērā. Tomēr Augstākās tiesas Senāts atcēla zemāko instanču nolēmumus un izbeidza tiesvedību lietā, uzskatot, ka iesniedzēja pieteikums nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā.
Iesniedzējs ar sūdzību vērsās arī Latvijas Republikas prokuratūras iestādēs, kas to pārsūtīja izskatīšanai Ieslodzījuma vietu pārvaldei.
Iesniedzēju atbrīvoja 2010. gada jūlijā pēc piespriestā soda izciešanas.