2005. gada decembrī atklātībā nonāca studijas "Trešā Roma" uzņemtā filma "Baltijas nacisms" par Waffen SS Latviešu leģionu. Filma pretendēja uz objektīvu vēstures izvērtējumu, taču daudzas tās tēzes bija apšaubāmas. Tāpēc Ārlietu ministrija lūdza Valsts prezidenta paspārnē izveidoto Vēsturnieku komisiju sniegt profesionālu atzinumu par filmā izskanējušajiem apgalvojumiem.
Krievijas kinokompānijas "Trešā Roma" uzņemtā filma "Baltijas nacisms" turpina reti melīgās padomju propagandas tradīcijas. Filmas mērķis ir acīmredzams - mēģināt skatītājam iegalvot, ka Otrā pasaules kara gados daudzi jo daudzi latvieši bija nacisti, kas pastrādājuši kara noziegumus, kā arī radīt iespaidu, ka šodien Latvijā, tās pašreizējās politikas izpausmēs pastāv reāla nacisma pēctecība. Šīs filmas moto ir "Baltijā atdzimst nacisms".
Propagandā gandrīz velti meklēt patiesību, jo tās deva ir visai niecīga. Tā ir rupjš vēstures sagrozīšanas mēģinājums, lai cīnītos pret jebkādu Otrā pasaules kara izcelšanās un norišu objektīvu interpretāciju.
Filmā iekļauti arī materiāli, kuri citiem nav pieejami, jo tie atrodas Krievijas arhīvu slēgtajos un speciālajos fondos. Pielietotā metode ir labi pazīstama kopš padomju laikiem, kad patiesībai nebija izšķiroša nozīme, bet īpaši svarīgi bija dažādi apgalvojumi, kurus citi nevarēja pārbaudīt. Taču tas sevišķi netraucē objektīvi izvērtēt filmas vispārējo saturu un galveno ievirzi. Filma "Baltijas nacisms" izceļas ar to, ka satur pat propagandas filmām netipiski daudz un dažādu faktoloģisku kļūdu, nerunājot nemaz par pilnīgi patvarīgām un absurdām interpretācijām vai nepilnībām. Pievērsīsim uzmanību tikai dažām no tām:
- PSRS veiktā Baltijas valstu okupācija 1940.gadā filmā tiek pasniegta kā "revolūcija", melīgi, bez jebkāda dokumentāla pamata apgalvojot, ka 80% Latvijas iedzīvotāju bijuši pret "profašistisko" Kārļa Ulmaņa režīmu. Turklāt, lai ilustrētu "fašizācijas" tendences Latvijā, tiek demonstrēti labēji radikālo organizāciju ("Ugunskrusts" un Pērkonkrusts") izdevumi, aizmirstot, ka pēc 1934. gada 15.maija valsts apvērsuma K. Ulmanis aizliedza radikālās organizācijas un mēģināja apkarot visa veida ekstrēmisma izpausmes, arī antisemītismu. Nacistiskajā Vācijā un tās okupētajās teritorijās vajātie ebreji varēja cerēt uz patvērumu Latvijā. Atcerēsimies, ka dažādu apsvērumu dēļ daudzās citās Eiropas valstīs atteicās pieņemt nacistu vajātos bēgļus.
Nedzirdēti zaimojošs ir apgalvojums, ka 1941. gada jūnija deportācijas tika veiktas, lai izvairītos no pilsoņu kara. Grūti iedomāties pretīgāku un ciniskāku padomju necilvēciskās politikas attaisnošanas mēģinājumu. Vai tik tiešām filmas veidotāju fantāzija ir tik samaitāta, ka viņi spēj iedomāties, ka 15 424 deportētie Latvijas iedzīvotāji, no kuriem 46,5 % bija sievietes un 15% bērni, jaunāki par 10 gadiem būtu uzskatāmi par potenciāliem pretpadomju sacelšanās dalībniekiem? - Kā klaji izdomājumi jāvērtē filmā izskanējušās liecības (citi vēstures avoti gluži vienkārši tās neapstiprina) par Salaspils koncentrācijas nometnē it kā notikušajiem medicīniskajiem eksperimentiem ar cilvēkiem, ieslodzīto rokām izrakto dīķi, par vāciešu sakāvi pie Audriņiem 1942.gadā utt. Nopietnos vēstures avotos neiespējami rast apstiprinājumu arī filmā klāstītajām pasaciņām par to, ka "Arājs (lielākās no latviešu spēkiem izveidotās zonderkomandas vadītājs. -Aut.) un Cukurs (šīs komandas dalībnieks. –Aut.) rāvuši gabalos ebreju zīdaiņus, un Cukurs saucis "Dodiet man dzert asinis"."
- Filmā tiek citēta Valsts drošības galvenās pārvaldes (RSHA) vadītāja R.Heidriha 1941.gada 29.jūnija pavēle, kurā teikts, ka nav jātraucē vietējo iedzīvotāju aktivitāte pret "komunistiem un žīdiem". Taču tajā pašā laikā uzmanība nav pievērsta vācu Drošības policijas un SD pavēlnieka Ostlandē V.Štālekera ziņojumam (1941.gada 15.oktobris), kurā norādīts, ka jācenšas lietas iztēlot tā, ka "atbrīvotie iedzīvotāji paši uz savu ierosmi spēra visbrutālākos soļus pret boļševikiem un žīdiem.., neatklājot vācu iestāžu vadītāju lomu".
- Filmā nemitīgi tiek rādīti kadri, kuri neattiecas uz Latviju. Vienkāršam skatītājam ir grūti iedomāties, ka filmā maršējošie esesieši īstenībā nav latvieši, ka parādītā ebreju eksekūcija nevar būt filmēta Šķēdes kāpās.
- Filmas kodols ir stāstījums par latviešu leģionāriem. Materiāls samontēts tā, lai skatītājam rastos iespaids, ka Latviešu SS brīvprātīgo leģions (15.un 19.divīzija) bija nevis frontes vienība, kas cīnījās pret padomju karaspēku, lai nepieļautu otrreizēju Latvijas okupāciju, bet gan soda ekspedīcija, kas slepkavoja civiliedzīvotājus. Filmā izskanējušajiem apgalvojumiem par 19. divīzijas līdzdalību masveida represijās pret civiliedzīvotājiem nav nekāda pamata. Pretrunā ar vēstures faktiem ir arī apgalvojums, ka tikai viena leģiona divīzija būtu Latvijā cīnījusies divas trīs nedēļas, un līdz ar to latviešu karavīri nav piedalījušies Latvijas aizstāvēšanas kaujās.
- Filmā tiek apšaubīts ASV valsts iestāžu 1950.gadā pieņemtais lēmums (motivēts ar politisko ieinteresētību) par to, ka Baltijas ieroču SS vienības ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām. Priekšplānā ir izvirzīts Nirnbergas tribunāla spriedums, kas pasludināja SS organizāciju un tās struktūras par noziedzīgām organizācijām. Filmas veidotāji gan piemirst piebilst, ka spriedumā bija izdarīta atruna, ka tas neattiecas uz personām, kuras "valsts orgāni iesaistīja minētajā organizācijā tādā veidā, ka viņiem neatlika cita iespēja, kā arī personas, kas nav piedalījušās noziegumos".
- Filmā vērojama apzināti tendencioza un nekorekta kara laika kinohroniku izmantošana. Piemēram, kā "unikāli" no Krievijas arhīviem pasniegtie kinokadri par sarkanās armijas ienākšanu Lietuvā, kur "šo armiju sagaida ar ziediem", patiesībā ir Lietuvas armijas priekšējo vienību ienākšana Viļņā 1939. gada oktobrī.
19.01.2006.