"Dīvainais uzaicinājums uz ballīti", MF Dnes, 08.02.2005.

02.12.2014. 19:09

"MF Dnes", 08.02.2005.
Bohumils Doležals, politologs. Mf Dnes, 08.02.2005. A/7.lpp.

(tulkojums)

Maskava gatavojas grandiozām svinībām, par godu 60 gadadienai kopš uzvaras otrajā pasaules karā. Ar daudzu pasaules valstu visaugstāko varasvīru piedalīšanos Bet izrādās, ka ne visi uz šo braucienu gaida tikpat cerīgi, kā mūsu prezidenta kungs V. Klauss. Ielūgumu saņēma arī Baltijas valstu vadītāji. Ja Lietuvā un Igaunijā tas, kā izrādās, izraisīja šoku un zināmu neizpratni, tad Latvijas prezidente Vaira Vīķe – Freiberga nolēma, ka uz Krievijas metropoli brauks, lai izskaidrotu, ko šī Krievijas uzvara nozīmēja viņas valstij. Sekoja aizvainota un aizskarta Krievijas puses reakcija.

Dažādi redzes viedokļi.

Šeit ir jāsaka, ka uzskati par Staļina "PSRS" nozīmi šajā karā Eiropā mainās no rietumiem uz austrumiem. Rietumeiropai un ASV tas bija un ir vērā ņemams sabiedrotais kurš deva lielu ieguldījumu bīstamā pretinieka sagrāvē. Mūsu gadījumā šis sabiedrotais mūs gan atbrīvoja no nacistu jūga, bet kā samaksu par to, un ar "nekristīgiem" procentiem, pievienoja mūs savām kolonijām uz ilgiem četrdesmit pieciem gadiem. Un ja ejam vēl tālāk, līdz Baltijai, tad situācija ir pavisam citāda: pēc līguma ar Hitleru Krievija neticami nekaunīgā un brutālā veidā šīs valstis anektēja, kara beigās to, ar Sabiedroto klusu piekrišanu, atkārtoja vēlreiz.

No Baltiešu redzes viedokļa šis uzaicinājums izskatās tā, it kā tirāns, kurš mežonīgā ballītē vairākkārt izvarojis kādu meiteni, tagad aicinātu viņu uz liriskām atmiņām par šo skaisto vakaru.

Protams: šodienas Krievija nav tas pats, kas Staļina tirānija. Bet ja jau no demokrātiskās Vācijas šodien tiek prasīts, lai viņa uzņemtos līdzatbildību par nacistu zvērībām, tad arī Krievijai politiskā līmenī vajadzētu ar šo pagātni mazliet nodarboties.

Neviens nemēģina atņemt Krievijai tiesības svinēt pelnītu uzvaru. Bet lai šajās svinībās varētu ar atvērtu sirdi piedalīties arī Latvija, Lietuva un Igaunija, tad būtu nepieciešams kādu mazumiņu vēl pateikt.

Izskaidrojums krievu gaumē

Kāds ir šodienas Krievijas valdības viedoklis šajā izskaidrošanā, par to labu liecību dod kopējās politiskās deklarācijas projekts, ko Latvijai lika priekšā ministrs Lavrovs pagājušā gada decembrī, un ko vajadzēšot parakstīt šā gada 10. maijā.

Par kopējās pagātnes tēmu šajā deklarācijas projektā ir teikts: "Puses konstatē, ka Krievijas un Latvijas tautas ir kā seni kaimiņi dzīvojušas divus ar pusi gadsimtus, dalot visus priekus un bēdas - ir savijušies daudzu krievu un latviešu likteņi, dzīvojot kopā vienotā valstī". Šī likteņu savīšanās, starp citu, izskatījās tā, ka divos lielos deportācijas viļņos, 1941 un 1949 gados, uz Gulagu un Sibīriju tika izsūtīti vairāk kā trīs procenti pirmskara Latvijas iedzīvotāju.

Deklarācija turpinās: "Abu zemju tautas varēja izšķirties mierā, bez vardarbības un konfliktiem, kad nolēma izveidot patstāvīgas valstis". Šeit nevar nepiebilst, ka šīs "mierīgās" šķiršanās laikā tika šauts. Uz Krievijas specdienestu sirdsapziņas ir vairāku cilvēku dzīvības Rīgā.

Un tālāk: "Izsakot dziļu līdzjūtību sociālo satricinājumu un karu (!) upuriem, Krievijas Federācija un Latvijas Republika uzskata par svarīgu, lai abu valstu zinātnieki turpinātu kopējās pagātnes vispusēju izpēti, ar noteikumu, ka vēsturiskie notikumi nedrīkst - apgrūtināt pakāpenisku attiecību attīstību starp abām valstīm." Tātad: trekna svītra aiz pagātnes, kuru apraksim pustumšajos zinātnieku kabinetos.

Tas būtu jauks žests

Mūsu profesionālie krievmīļi iebildīs, ka arī latviešu pusē atradīsies kaut kādi grēciņi. Protams, tikai pirmkārt: vajag tos vismaz reizināt ar 1/80 ( tāds ir abu šo tautu skaitliskais samērs), un otrkārt: cik atbrīvojošu iespaidu tas radītu, ja tas stiprākais pirmais spertu soli un teiktu: esmu grēkojis, pareizticīgie, un bez izlocīšanās to atzīstu!

Krievu ministrija savā aizvainojumā paziņo: "Ir tiešām grūti pieļaut, ka atteikšanos no dalības šajos svētkos - varētu kāds no eiropiešiem uzņemt ar sapratni."

Šīs prognozes dievišķā pašsaprotamība mūs noved pie slēdziena, ja nekaunība būtu augšupceļoša, Krievija šodien - pateicoties saviem politiskajiem uzskatiem - peldētu kaut kur augstu mākoņos, kā Laputas sala no Svifta "Gulivera ceļojumiem".