23.09.2014.
Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komiteja (Komiteja) ir pieņēmusi lēmumu lietā O.K. pret Latviju, atzīstot iesniegto sūdzību par nepieņemamu tālākai izskatīšanai pēc būtības.
Sūdzības iesniedzēja norādīja uz ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Pakts) 6. panta (tiesības uz dzīvību) un 7. panta (spīdzināšanas aizliegums) iespējamiem pārkāpumiem Latvijā. Iesniedzēja apgalvoja, ka atbildīgās institūcijas nebija veikušas viņas dēla nāves apstākļu efektīvu izmeklēšanu, tādējādi neizpildot valsts pienākumu aizsargāt indivīdu tiesības uz dzīvību, kas ietver šo tiesību preventīvu aizsardzību, pienākumu veikt izmeklēšanu un piemērot sodu tiesību aizskāruma gadījumā. Iesniedzēja apgalvoja, ka izmeklēšana bija neefektīva un virspusēja, turklāt saistīta ar korupciju. Iesniedzēja uzskatīja, ka nespēja noskaidrot viņas dēla nāves apstākļus bija atzīstama par nežēlīgu, necilvēcīgu un cieņu aizskarošu apiešanos, ko aizliedz Pakta 7. pants.
Komiteja augšminētās iesniedzējas sūdzības noraidīja kā nepieņemamas izskatīšanai pēc būtības, jo, pirms vēršanās Komitejā, iesniedzēja nebija izsmēlusi nacionālajā līmenī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kā to paredz Pakta papildprotokola 5. panta otrās daļas (b) apakšpunkts. Komiteja piekrita Latvijas valdības argumentam, ka iesniedzēja nebija iesniegusi sūdzību par policijas darbinieku bezdarbību saskaņā ar likuma „Par policiju” 27. pantu, kā arī nebija sūdzējusies prokuratūrā saskaņā ar lietas notikumu laikā spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 220.pantu. Komiteja ņēma vērā, ka pati iesniedzēja bija atzinusi nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu, aizbildinoties ar psihiska rakstura veselības problēmām. Iesniedzēja bija arī norādījusi, ka policistu vidū plaši izplatītā korupcija un viņas dzīvībai izteiktie draudi atturējuši viņu no vēršanās ar sūdzībām kompetentajās iestādēs. Komiteja atzīmēja, ka iesniedzēja, izņemot savu sākotnējo sūdzību policijā, nebija izmantojusi nevienu citu tiesību aizsardzības līdzekli, lai apšaubītu izmeklēšanas efektivitāti. Attiecībā uz apgalvojumiem par korupciju un draudiem iesniedzējas dzīvībai, Komiteja norādīja, ka iesniedzēja nebija iesniegusi nekādus pierādījumus, kas apstiprinātu šādus apgalvojumus. Komiteja secināja, ka iesniedzēja nebija norādījusi uz nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neefektivitāti vai uz apstākļiem, kas liegtu viņai šos līdzekļus izmantot. Tādējādi Komitejas ieskatā sūdzība bija atstājama bez izskatīšanas pēc būtības.