Foto: Laura Celmiņa, Ārlietu ministrija
Publicēts: 26.01.2024.
Autentisks ir tikai runātais teksts
Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!
Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Cienījamā Ministru prezidentes kundze!
Cienītās deputātes!
Godājamie deputāti!
Kolēģi, ministri, ekselences!
Dāmas un kungi!
Es sākšu savu uzrunu ar paldies vārdiem, lai tie nepaliek pēdējie, lai tie ir pirmie.
Paldies ārlietu dienestam, Ārlietu ministrijai, mūsu vēstniekiem par nepagurstošo darbu, pārstāvot mūsu valsts intereses starptautiski. Paldies Valsts prezidentam, Ministru prezidentei, Saeimas priekšsēdētājai, Ārlietu komisijas priekšsēdētājam un deputātiem komisijā, un visiem Saeimas deputātiem par kolektīvo un koordinēto darbu, pārstāvot mūsu valsti.
Vēlos izteikt atzinību un atzīmēt, ka mūsu sabiedrība, lai arī reizēm esam sašķelti dažādos jautājumos – vai tas skartu nodokļu politiku vai kā labāk sakārtot veselības aprūpi - bet ārpolitikā esam vienoti, kā pēdējos gandrīz divus gadus, atbalstot Ukrainu. Tā ir priekšzīme visai Rietumu pasaulei. Nesen vizītē Rīgā to atzina arī Ukrainas prezidents un pateicās mūsu tautai, Saeimai un valdībai par atbalstu.
Tad, kad mēs esam vienoti, mūsos ir milzu spēks. Mums tā ir ārpolitikā, turēsim to tā arī uz priekšu. Jums visiem ir pieejams ārpolitikas ziņojums, ar ko esat iepazinušies, es to neatkārtošu. Es uzsvēršu vairākas lietas no šī ziņojuma.
Mums ir jāapzinās, ka Eiropā ir atgriezies karš. Tagad jau ir gads un 11 mēneši, tūlīt būs divi gadi, kopš Krievija neprovocēti un brutāli uzbrūk kaimiņvalstij Ukrainai ar mērķi to iznīcināt kā valsti. Tas ir imperiālistisks karš, kura plašākais mērķis ir apturēt un izmainīt likuma varā balstīto starptautisko kārtību un to aizvietot ar brutāla spēka varu.
Šobrīd Krievija cenšas dažādos veidos savā propagandā iestāstīt gan mums Latvijā, gan pārējai Rietumu pasaulei, ka mēs esam sašķelti, ka mēs esam bezspēcīgi, ka karš iet uz priekšu, ka Krievija tajā uzvarēs un, ka pretestībai nav jēgas. Un es jums saku – tie ir meli, tās ir blēņas un muļķības. Mēs neesam ne tādā veidā sašķelti, ne tādā veidā nespēcīgi, kā mums cenšas iestāstīt.
Mēs, Latvija, stāvam kopā ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem un mums ir vēl darbi darāmi, kas pilnībā ir mūsu spēkos – palīdzēt Ukrainai uzvarēt šajā karā. Ukraina var šajā karā uzvarēt, tai nepieciešams mūsu nedalīts atbalsts. Tas ir iespējams un ir arī iespējams pēc šī kara iegrožot Krieviju tā, ka tā tālāk nekad neuzbrūk nekur Eiropā.
Nav neizbēgami, ka būs plašāks karš Eiropā, mūsu spēkos ir to apturēt, stiprinot savu drošību kopā ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem. Neieklausīsimies Krievijas propagandā, būsim droši un pārliecināti sevī.
Tātad, skatāmies vēl tālāk. Pasaules plašākais konteksts – tas ir nemierīgs. Krievijas karš Ukrainā, tas mums visiem ir labi zināms. Ir arī Izraēlas karš ar “Hamās” Gazas joslā, bet mēs redzam, ka tas sāk iet plašumā, kur aiz visiem nemieriem stāv Irāna, kura caur saviem satelītiem “Hamās”, hutiešiem Jemenā un “Hezbollah” Libānā aktivizē plašāku karadarbību. Gazas joslā Izraēla cenšas iznīcināt teroristisko organizāciju “Hamās”, kas neprovocēti uzbruka Izraēlai 2023. gada 7. oktobrī. Tagad hutieši no Jemenas apšauda tirdzniecības kuģus un cenšas iztraucēt tirdzniecības ceļus Sarkanajā jūrā un arī “Hezbollah” no Libānas apšauda Izraēlas pozīcijas, tādā veidā radot nepieciešamību tai nosargāt savus ziemeļus.
Šajā konfliktā Latvija no paša sākuma paudusi stingru atbalstu Izraēlas tiesībām pastāvēt kā brīvai un demokrātiskai valstij un tiesības sevi aizstāvēt. Tajā pašā laikā mēs uzskatām un argumentējam, ka ir jādod palestīniešiem iespēja izveidot savu neatkarīgo valsti, jo tikai tādā veidā iespējams panākt ilgstošu mieru. Šī nav pretrunīga pozīcija – atbalstīt Izraēlu un vienlaikus atbalstīt Palestīnas valsts izveidi, lai panāktu mieru. Šis karš rod vēl plašāku nestabilitāti pasaulē, traucējot kuģošanu caur Sarkano jūru, tiek arī traucētas tirdzniecības ķēdes, un ar laiku tas varētu atspoguļoties arī augstākās cenās.
Šis nav vienīgais konflikts. Ja mēs skatāmies Āfrikā lejpus Sahāras tuksnesim, Sāhila reģionā esošajās valstīs ir dažādas huntas, kas ir saistītas arī ar teroristiskām organizācijām. Tur mēs redzam Krievijas “Vagner” grupējuma ilgstošo, ļoti aktīvo līdzdalību un ietekmi. Tātad vēl viens reģions, kas ir ļoti nemierīgs.
Tad skatāmies tālāk Austrumos. Mēs redzam, ka saspīlējums starp Ķīnu un Taivānu nemazinās. Taivānā nesen norisinājās prezidenta vēlēšanas, kurā uzvarēja pretendents, kas nevēlas tik ātru apvienošanos ar Ķīnu. Tam visam pāri Ķīnai vēl asāks saspīlējums veidojas ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kurš ir Latvijas galvenais stratēģiskais partneris. Šis saspīlējums starp Ķīnu un Taivānu var ietekmēt visu pasauli, kaut vai tirdzniecības jomā - Dienvidķīnas jūra tirdzniecības ziņā ir nozīmīgāka par Sarkano jūru un, ja Dienvidķīnas jūrā veidosies blokādes, tam varētu būt negatīva ietekme.
Tātad es atgādinu - Krievija Ukrainā, “Hamās”, Irāna, Izraēla Tuvajos Austrumos, Sāhila reģions Āfrikā, vēl Ķīna un Taivāna. Ir nemierīgi apstākļi. Es argumentēju, ka mēs kā valsts, gudri veidojot savu ārpolitiku un iekšpolitiku, varam turpināt nosargāt savu brīvību, demokrātiju un drošību. Tad galvenās tēmas, par kurām mēs šeit, Saeimā, diskutēsim, būs – kā uzlabot vienu, otru vai trešo pakalpojumu.. Tas ir pilnībā iespējams.
Tātad, ko mēs kā valsts esam līdz šim darījuši, lai stiprinātu mūsu drošību? Pirms 20 gadiem mūsu valsts iestājās divās ļoti nozīmīgās starptautiskās organizācijās – Eiropas Savienībā un NATO. Šogad aprit tieši 20 gadi, un mūsu dalība šajās divās organizācijās kopš iestāšanās ir bijis pamats tam, ka mūsu ekonomika turpina attīstīties un ka mēs dzīvojam mierā un drošībā. Tas ir pamatu pamats. Tas, virzoties uz priekšu, mūsu ārpolitikā nemainīsies.
Mūsu aktīvā līdzdalība Eiropas Savienībā ne kā mazajam brālim un kā pilnīgi līdzvērtīgam biedram arī NATO aliansē, balstās uz principu – sargā sevi un draugi nāks palīgā, bet pamatā ir jāsargā sevi. Un tad varam uzdot jautājumu: vai mēs darām to, kas mums pašiem ir jādara? Un atbilde viennozīmīgi ir: jā, mēs darām!
Mums jau kopš 2019. gada, gadu pēc gada, tagad jau sestais budžets pēc kārtas, vairāk nekā 2 % no IKP atvēlēti mūsu aizsardzībai, kas jau ir visu NATO dalībvalstu apņemšanās, ka ir jābūt vismaz 2 %. Šogad jūs Saeimā esat apstiprinājuši budžetā 2,4 % no IKP mūsu aizsardzībai. Mēs virzīsimies uz 3 %. Mēs ieguldām savā drošībā finansiāli.
Bet ko ar to naudu mēs darām? Mēs iegādājamies pretgaisa aizsardzības iekārtas, krasta aizsardzības iekārtas un raķešu artilēriju, kas ļoti būtiski stiprinās mūsu pašu drošību. Jau tagad pirmie līgumi ir parakstīti. Mūsu valsts aizsardzības dienests turpina attīstīties.
Divi iesaukumi gadā, ar ko mēs veidojam savu aktīvo, pilnībā ekipēto rezervistu skaitu. Un tur jau tas sāls valsts aizsardzības dienestā. Proti, mums līdz ar tā izveidi gadu gaitā augs apmācītu rezervistu skaits. Tas būs būtisks palielinājums mūsu bruņotajiem spēkiem.
Mēs arī ieguldām militārajā infrastruktūrā. Mums ir ne tikai Ādažu militārā bāze, kas ir lielākā militārā bāze Baltijas valstīs, un Lielvārdes aviācijas bāze, bet ir pieņemti lēmumi un budžetā ir nauda, lai attīstītu Sēlijas poligonu. Tas būs aptuveni divreiz lielāks nekā Ādažos, kur varēs trenēties ne tikai mūsu bruņotie spēki, bet arī mūsu NATO sabiedrotie. Mēs kā valsts NATO ietvaros darām visu, kas mums ir jādara. Galvenais ir nenovirzīties no šī ceļa. Un mums ir jābeidz sev stāstīt vai krist kaut kādās šausmās: vai vai vai ... Mēs darām soli pa solim, viss tiek īstenots, tikai noturam šo kursu.
Tajā pašā laikā ne tikai Latvija ir stiprinājusi sevi, bet NATO sabiedrotie kopumā ir stiprinājuši visu Austrumu flangu, tai skaitā arī konkrēti Latviju. NATO kaujas grupu Latvijā vada Kanāda, kurai, izmantojot izdevību, vēlos izteikt atzinību un pateicību, par to, ka tā savā vadībā ir saliedējusi 10 valstu karavīrus, kas strādā kā vienota kaujas vienība. Tas parāda NATO karavīru spēju no dažādām valstīm sekmīgi kopā sadarboties. Kanādiešu vadībā tas ir izdarīts.
Bet pie mums ir ne tikai tie spēki, kas ir Kanādas vadībā, pie mums savus karavīrus ir atsūtījusi arī Dānija un mūsu galvenais stratēģiskais partneris - Amerikas Savienotās Valstis. Kaujas vienības, kur vieni vingrinās, sastrādājas ar mums, dodas prom, un nākamie tūlīt nāk vietā. Pastāvīga to klātbūtne nav teorētiska vai uz papīra, tā konkrēti šeit ir.
Pagājušajā gada vasarā NATO Viļņas samitā mēs pieņēmām jaunos NATO aizsardzības plānus, kuros ir pilnībā iekļauta arī Latvija. Tas nozīmē, ka politiskā līmenī ir apstiprināts tas, ko jau ir izstrādājuši ģenerāļi - kā vajadzības gadījumā mēs viens otram iesim palīgā, kā bruņotie spēki tiks dislocēti, kā notiks piegādes, kāds būs atbalsts. Tie plāni ir pieņemti, un tagad notiek dažāda veida mācības. Nupat izsludinātas lielākās NATO mācības, kurās iesaistīti aptuveni 90 tūkstoši karavīru ilgstošā laika periodā.
Kanāda ir pieņēmusi lēmumu atvēlēt naudu budžetā, lai bataljonu paplašinātu līdz brigādes līmenim. Mēs redzam: tanku un artilērijas vienības Latvijā jau ir, karavīru skaits pieaug. Savus spēkus šeit palielina Kanāda, arī citas valstis kaujas grupā dara to pašu.
Mēs darām savu un NATO dara savu. Ja kāds domā – vai, vai, kas nu būs... nav tā! Militāristiem plāni ir. Galvenais mums, civilistiem un politiķiem, ir nevajadzīgi nejaukties tur, kur mums pašiem tās saprašanas varbūt līdz galam nav. Atbalstīsim, veltīsim tam naudu, uzdosim jautājumus, kā mēs darīsim un kā jūs rīkosieties vienā vai otrā gadījumā. Sākot ar NATO virspavēlnieku Briselē, caur virspavēlniecību un vienībām Latvijā - tie plāni ir, tie ir izstrādāti, tie tagad tiek īstenoti. Teiksim, mums gaisa aizsardzības sistēmas ir nopirktas, līgumi ir parakstīti, spēki tiks apmācīti un tad tās vienības ieradīsies pie mums. Tātad Latvija dara savu, NATO dara savu, un mēs neesam vieni. Tas ir tas, kas nodrošina mūsu drošību.
Turpinājumā – kādi ir mūsu ārpolitikas mērķi, raugoties nākotnē.
Pirmais un nemainīgais mērķis paliek nedalīts atbalsts Ukrainai, lai tā šajā karā varētu uzvarēt. Mūsu pilsoniskā sabiedrība ļoti aktīvi un apbrīnojamā kārtā turpina tikpat sparīgi kā pirms gada, kā pirms pusotra gada atbalstīt Ukrainu. Arī valdība to turpina, tostarp tā šonedēļ pieņēma kārtējo lēmumu sūtīt konkrētu palīdzību Ukrainai.
Mēs veltām aptuveni 1 % no mūsu IKP Ukrainas atbalstam. Ir pilnīgi skaidrs – ja visa Eiropa veltītu 1 % no sava kopprodukta Ukrainas atbalstam, Ukrainas lielākā loģistikas problēma būtu, kā to palīdzību izmantot. Mēs argumentējam un argumentēsim: nav jābūt bagātam, lai palīdzētu, bet ir jābūt gribai un apņēmībai. Latvijā tās ir. Mēs turpināsim pārliecināt, lai partneri dara to pašu.
Tālāk mums ir nemainīga un stingra politika par sankcijām pret Krieviju un Baltkrieviju, kur mums jāliek lielāks uzsvars uz sankciju apiešanas risku novēršanu. Lielākais risks pasaulē ir tas, ka dažādu veidu tehnoloģijas, kas nav tieši sankcionētas, tomēr nonāk pa vienu vai otru ceļu Krievijā un tās militārajā rūpniecībā.
Tas, kas mums būs jādara sankciju politikā Eiropā – jāprasa ražotājiem, kas ražo militārām vajadzībām derīgas preces un tehnoloģijas, eksporta sertifikātus. Paskaidrošu, lai saprastu to vienkāršo domu: tad, kad Latvija izlēma jau pirms 2022. gada 24. februāra, kara sākuma, sūtīt mūsu “Stinger” pretgaisa ieročus Ukrainai, starp politisko lēmumu un faktisko ieroču nosūtīšanu pagāja pāris mēneši, jo šis lēmums bija jāsaskaņo ar ražotājvalsti, Amerikas Savienotajām Valstīm. Amerikas Savienotās Valstis ieroču nosūtīšanai piekrita, bet tas prasīja laiku. Ja ir šādas procedūras, lai nodotu ieročus sabiedrotajiem, tad mēs varam līdzīgas procedūras izveidot ražotājiem, ka tie apņemas apzināt, kur viņu produkcija nonāk un ka tā nenonāks konkrētās valstīs. Tas ir, ražotājiem arī būtu atbildība tajā ķēdē.
Mēs prasīsim atbildību no Krievijas. Mēs uzstājam, ka jābūt īpašam tribunālam, kur sauks pie atbildības visus kara noziedzniekus: sākot ar karavīriem, kuri ir šāvuši un izvarojuši civiliedzīvotājus, kā arī militāro pavēlniecību un politisko vadību, kas ir iekustinājusi visu militāro aparātu.
Rietumu pasaule vēl nav vienojusies, kādā veidā šāds tribunāls būtu jāveido. Šis ir viens no mūsu ārpolitikas lielajiem mērķiem – panākt ne tikai stingrāku un efektīvāku sankciju politiku, bet arī, ka Krievija atbildēs par to, ko viņi dara Ukrainā, kas ir ne tikai necilvēciski, bet arī pilnībā prettiesiski.
Mūsu ārpolitikā šie divi balsti – Eiropas Savienība un NATO – ir un paliks centrā. Mēs turpināsim aktīvi strādāt, lai stiprinātu Eiropas Savienību un NATO.
Eiropas Savienības izaicinājums nākamajos piecos gados būs paplašināšanās. Ir pieņemts politisks lēmums uzsākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Gruzijai ir piešķirts kandidātvalsts statuss. Bosnija un Hercegovina, ja tā īstenos noteiktas reformas, arī šo kandidātvalsts statusu varētu iegūt. Ir vēl vairākas valstis, kuras vēlētos pievienoties. Mūsu valsts nostāja – mēs gribam plašāku Eiropas Savienību. Mēs atbalstām Eiropas Savienības paplašināšanos, jo mēs esam pārliecināti, ka tas stiprinās mūsu, pirmkārt, drošību. Otrkārt, ekonomisku – tās ir milzu iespējas arī mūsu eksportētājiem. Tad, kad pievienosies Ukraina, Moldova, arī nauda virzīsies tajā virzienā. Tā ir nauda, kas arī būs piegādātājiem, tātad ražotājiem, eksportētājiem no Latvijas. Tā ir mūsu iespēja. Līdzīgi kā Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai ir nākusi par labu Vācijas ekonomikai, tā tālāk paplašināšanās austrumu virzienā un arī nāks par labu Latvijas ekonomikai. Tāpēc mēs to atbalstām. Šis virziens ir ļoti skaidrs. Šī paplašināšanās gan var notikt pie viena būtiska nosacījuma - ka šīs valstis, kuras grib būt daļa Eiropas Savienības, pieņem arī mūsu pamatvērtības. Tās ir brīvība, demokrātija un likuma vara. Un likuma vara šeit ir visnoteicošākā.
Padomājam mirkli – mēs kā maza valsts, mūsu valsts vēsture. Kas ir mūsu valsts vēsture? Vienā aspektā varētu teikt, ka viena reģionālā vai plašāka impērija šeit ir valdījusi, cīnījusies pret otru, un mēs bijām visu laiku starp tiem – vai nu tie bija vācieši, vai zviedru reģionālā impērija, vai poļu reģionālā impērija, vai Krievijas impērija. Un tad, kad ir impērijas, tad ir spēka vara – kuram lielāka armija, kuram mazāk kauna, tas iet iekšā, izvaro, šauj, ņem, laupa un dara, ko grib. Bet, ja likumam ir vara, tas ir tas, kas mazām tautām, mazām nācijām ir nepieciešams, lai mēs vispār varētu pastāvēt. Jo, kas stāv starp mums un haosu? Likums.
Tātad, ja Eiropas Savienība grib paplašināties un mēs to gribam, mums ir ļoti svarīgi, ka tie, kas grib nākt klāt, ir vienoti ar mums izpratnē, ka likuma vara ir pamatu pamats. Es esmu pārliecināts, ka Ukrainā, Moldovā, kā arī Gruzijā ir vienoti ar mums par šīm vērtībām. Tā ir pamata mēraukla, uz ko mums ir jāuzstāj.
NATO mums ir izcila sadarbība ar visiem mūsu partneriem. Kad NATO sabiedrotie un mūsu partneri aicināja mūs nākt solidarizēties un palīdzēt, mēs to nekavējoties esam darījuši. Mūsu karavīri ir piedalījušies un arī krituši Irākā un Afganistānā. Mūsu karavīri šobrīd dien Kosovā, NATO KFOR misijā, kas palīdz uzturēt mieru. Mēs aktīvi ejam tad, kad mūsu sabiedrotie mūs sauc. Tagad, kad mēs esam saukuši mūsu sabiedrotos, viņi ir atbildējuši. Mums ir ļoti svarīgi saprast, un tā ir atbilde, ja kāds uzdod jautājumu – vai tas toreiz bija pareizi? Tas bija pareizi, jo toreiz argumentēja, ka, Dievs nedod, mums vajadzētu atbalstu. Šobrīd nevajag, bet mēs palīdzēsim, teiksim, Afganistānā vai Irākā. Šodien visi tie paši, kuriem mēs palīdzējām, viņi visi šeit pat Latvijā ir. Arī Apvienotā Karaliste, kaut gan izstājusies no Eiropas Savienības, mums paliek kā ļoti svarīgs sabiedrotais gan ekonomiski, gan arī militāri. Tā vada Apvienotos reaģēšanas spēkus, kurā ir mūsu Ziemeļvalstu partneri, un līdz ar gaidāmo Zviedrija pievienošanos NATO, tūlīt būs arī NATO spēki. Te mūsu sadarbība ar Apvienoto Karalisti ir ļoti svarīga.
Politiskā līmenī, kāds ir arī NATO, tas ir Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības formāts NB8 vai Eiropas Savienībā – NB6. Sadarbība ar mūsu ziemeļu kaimiņiem ir ļoti svarīga, tāpat kā ar pārējām Baltijas valstīm un Poliju. Tā notiek dienu dienā - man, premjerei, Valsts prezidentam, Saeimas spīkerei. Tas mūs padara spēcīgus. Mūsu kopīgās ārpolitikas pamatā – atbalsts Ukrainai, aktīva līdzdalība Eiropas Savienībā, arī atbalstot tās paplašināšanos, un aktīva līdzdalība un iesaiste ar visiem mūsu NATO partneriem, protams, atceroties mūsu lielākos stratēģiskos partnerus, un paldies par viņu ieguldījumu un visu to, ko ir darījuši Latvijas labā. Šeit īpaši ir izceļamas Amerikas Savienotās Valstis, kuras ir palīdzējušas ar finansējumu, tostarp Lielvārdes aviācijas bāzes attīstībai. Lielvārdē šopavasar būs bāzēti Vācijas gaisa spēki, pārceļoties no Ämari bāzes Igaunijā, kamēr tur tiks veikti modernizēšanas darbi. Tāpat Amerikas Savienotās Valstis ļoti aktīvi ir palīdzējušas dažādu ieroču sistēmu iegādē. Es domāju un ceru, ka partneri novērtē to, ka mēs ieguldām savā drošībā, un mēs ļoti augstu novērtējam ikkatra mūsu NATO sabiedrotā ieguldījumu ne tikai Austrumu flangā kopumā, bet arī tieši konkrēti Latvijā.
Šim pamatam, kas jau 20 gadus ir bijis Ārlietu ministrijā, mēs attīstām nedaudz jaunu, papildinošu virzienu, un tas virziens un doma ir – mēs esam 20 gadus nostabilizējušies Eiropā un NATO, mēs esam pārliecināta kā valsts, mums ir pieredze, mums ir jāsāk aktīvāk virzīties ārpus šo valstu ietvara un jāmeklē draudzība ar trešajām valstīm. Sauksim tos par globālajiem dienvidiem. Centrālā un Dienvidamerika, Āfrikas valstis, kas ir uz dienvidiem no Ēģiptes, un arī austrumos – Āzijā. Šeit mums ir lielas iespējas un vairāki iemesli, kāpēc mums tas ir svarīgi.
Pirmais ir tas, ka mūsu valsts ekonomikas attīstība ir balstīta uz eksportu. Mums ir vajadzīgs piesaistīt aizvien vairāk investīcijas, lai mums būtu vairāk eksportējošu uzņēmumu. Bet eksportējošam uzņēmumam vajag tirgu. Mēs esam ļoti labi pārstāvēti visā Eiropas Savienībā, arī Amerikā, Austrālijā, Japānā, bet ārpus OECD mums ir vēl daudz, kur iet. Jo aktīvāk mēs meklējam arī politiskos kontaktus, jo aktīvāk mums jāmēģina to darīt kopsolī ar mūsu uzņēmējiem, lai palīdzētu viņiem pavērt durvis.
Otrais iemesls ir mūsu pašu drošības dēļ. Globālie dienvidi ir arī daļa no Apvienoto Nāciju organizācijas, un Apvienoto Nāciju organizācijas mītnē Ņujorkā tiek skatītas dažāda veida rezolūcijas, tai skaitā par karu Ukrainā. Te Krievija nav slinkojusi. Tā ļoti aktīvi strādā, piemēram, Dienvidamerikā, ļoti aktīvi strādā Āfrikā. Krievijas naratīvs visiem ir zināms, bet patiesība nav tik labi zināma. Mēs ejam ar ziņu un skaidrojam, ka Krievijas karš Ukrainā ir tas pats vecais koloniālais karš, kur bijušais kolonizators cenšas atgūt savu zaudēto koloniju – Ukrainu. Un, ticiet man, jo es esmu runājis ar šo valstu pārstāvjiem, valstis, kuras pašas ir bijušas kolonizētas, to momentā saprot. Ja to stāsta kāda valsts, teiksim, mūsu Eiropas partneri, kuri pagātnē ir bijuši kolonizatori, tas diez ko labi varbūt netiek uztverts. Mums ir ļoti nozīmīga loma, atbalstot Ukrainu, stiprinot savu drošību, iet un sniegt savu draudzības roku šīm valstīm, skaidrojot, kas notiek mūsu reģionā.
Tas noved pie trešā iemesla – Latvija 2025. gada Apvienoto Nāciju Drošības padomes vēlēšanās kandidē uz vēlētās dalībvalsts vietu 2026. un 2027. gadā. Mēs ļoti aktīvi strādājam, lai gūtu atbalstu mūsu kandidatūrai. Mēs kā valsts esam pārliecināti, ka mums ir savs redzējums, ko piedāvāt un sava artava, ko ielikt pasaules drošībā.
Ir skaidrs, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas darbā ir nepieciešami uzlabojumi.
Fundamentāla grūtība ir tajā, kā Apvienoto Nāciju organizācija tika dibināta pēc Otrā pasaules kara: uzvarētāji karā sanāca kopā, izveidoja Apvienoto Nāciju Organizāciju ar mērķi nodrošināt, ka pasaulē nebūtu vairs šāda plaša kara un to garantēs tās dibinātāji, tai skaitā Krievija. Tagad Krievija pati ir kļuvusi par agresorvalsti. Par to organizācijas izveidē nebija padomāts, bet tas ir fakts, un tas ir milzu izaicinājums. Mēs gribam būt daļa no šīs Drošības padomes, kur šie risinājumi tiks rasti.
Nākamais ir aktīvs darbs ar mūsu diasporu. Mēs pilnībā nezinām, cik liela ir diaspora. Pēc Brexit mēs uzzinājām, ka Lielbritānijā vien ir 140 tūkstoši mūsu valstspiederīgo, kas tur pastāvīgi dzīvo. Pirms tam Ārlietu ministrijas dati liecināja, ka tur dzīvo 70 tūkstoši. Tātad izrādījās – dzīvo divreiz vairāk. Ja Lielbritānijā vien ir zināmi 140 tūkstoši, kurus uzskaitīja Brexit dēļ, tad, ja mēs paņemam, cik ir Īrijā, Vācijā, Skandināvijā un citur, tad tas skaits ir ļoti ievērojams. Latvijā runājam, mūsu uzņēmumi sūdzas, ka nav darbaspēka. Mums bezdarbs ir ļoti zems, īpaši pilsētās. Rīgā tas praktiski neeksistē. Mums trūkst darbaroku un mēs visi zinām, cik debates par darba tirgus atvēršanu var būt politiski kutelīgas, tomēr neviens nestrīdas, ka latvietis, atgriežoties mājās, būtu problēma. Tātad ̶ mums ārzemēs ir potenciāli milzu darbaspēks.
Mūsu uzdevums ir palīdzēt diasporai caur latviešu skolām un kultūras pasākumiem uzturēt savu latvisko identitāti, lai tā neizzūd, lai mums tā saikne ir. Šogad budžetā tam paredzēti aptuveni 2,9 miljoni eiro, un lielākā summa (gandrīz miljons) ir tieši latviešu skolām, latviešu valodas mācību metodikai, grāmatām, skolotāju semināriem un citām aktivitātēm, lai varētu uzturēt latvisko vidi.
Tālāk mums ir attīstības sadarbība. Attīstības sadarbība, angliski ”development aid”. Visbiežāk, starptautiskā presē lasot, mēs dzirdam angliski šos vārdus. Latviski “attīstības sadarbība”, varbūt, mums nav tik skaidrs, ko tas nozīmē, jo mums nav lielas pieredzes. Mēs tam atvēlam 1,8 miljonus eiro. Ja saliek kopā ar finansējumu, kas paredzēta Ukrainai, Černihivas apgabalam (tas ir 5 miljoni), tad ir 6,8 miljoni eiro. Šī ir nauda, kuru valstis izmanto palīdzībai trešajām valstīm, bet, paturot prātā arī savu ekonomiku un uzņēmējus, jo arī Černihivas apgabala atbalstam nauda galvenokārt iet cauri mūsu uzņēmumiem, kas tur nodrošina māju celtniecību, vai arī gādā Latvijā ražotus ģeneratorus, elektroiekārtas. Vācija izmanto attīstības sadarbību kā vienu no saviem lielajiem ekonomikas dzinuļiem. Arī mūsu kaimiņi ziemeļos tam šogad veltī vairāk nekā 20 miljonus eiro, kas ir nauda arī viņu tehnoloģijas uzņēmumiem. Es uzskatu, ka mums attīstības sadarbībai vajadzētu veltīt vairāk, jo tā nav tikai naudas došana, tā ir daļa no ekonomikas attīstības. Un šis ir arī, manuprāt, ļoti svarīgs virziens, kurā doties uz priekšu.
Tālāk par investīcijām. Šeit mēs esam kā valsts nedaudz mētājušies gadu gaitā... no kā tad mēs gaidām investīcijas? Varbūt deviņdesmitajos gados tā varēja atļauties - no jebkura, kam ir nauda, lai tik nāk! Pasaule ir attīstījusies, mēs esam attīstījušies un mēs Ārlietu ministrijā esam skaidri definējuši – mūsu mērķauditorija investīcijām ir OECD dalībvalstis. Tulkojumā – Rietumu demokrātijas, tai skaitā saprotot Japānu, Dienvidkoreju, Austrāliju, demokrātisko pasauli.
Kāpēc mums ir svarīgas investīcijas no šīm valstīm? Pirmkārt, šīs valstis un to likumdošana ir līdzīgas mūsējai. Tātad uzņēmumi sapratīs, likumiskā bāze būs radniecīga un saprotama. Otrkārt, jo vairāk ir mūsu sabiedroto investīciju mūsu valstī, jo lielāks ir lobijs viņu valstīs, kas atgādina, ka Latvija ir svarīga. Tātad, tas ir mūsu mērķis, pie kā mums jāstrādā – eksports ne tikai uz OECD, bet uz visu pasauli. Lai citi maksā naudu mūsu eksportētājiem! Tā ir ļoti laba lieta. Bet galvenais – investīcijas mums ir jāmeklē starp līdzīgi domājošām valstīm, kas arī stiprina mūsu pašu drošību.
Klimata politika ir daudz, kā saka, mēlēs locīta, bet ne vienmēr līdz galam izprasta. Mūsu valsts atbalsta Eiropas kopējo klimata mērķi – samazināt atkarību no fosilajiem kurināmiem, jo mēs Latvijā redzējām, ka fosilā degviela – tas, pirmām kārtām, ir imports. Mēs maksājam naudu kādam, un līdz kara sākumam mēs pamatā maksājām naudu Krievijai par to, ka mums ir silti mājokļi un deg gaismas ielās, automašīnas un autobusi var kursēt. Mums ir jāpāriet no fosilā kurināmā uz atjaunojamiem energoresursiem
Te mums vēl viens liels izaicinājums. Jau gadu valstī izveidota Klimata un enerģētikas ministrija. Vēl mums darbs priekšā – skaidrāk definēt, kas tie mērķi ir, lai arī investoriem ir skaidrība, jo investoriem vajag ļoti skaidru ainu.
Minēšu piemēru - vienā no mūsu Eiropas vēstniecībām bija tikšanās ar kādu no lielajiem ražotājiem, uzrunājot viņus ieinteresēties ražot arī Latvijā. Viņiem bija tikai i viens jautājums: kur ir jūsu plāns nākamajiem 15 gadiem? Mums ir jāizdara savs darbs, ne tikai, lai šī politika īstenotos, bet arī, lai ienāktu investīcijas mūsu ekonomikā. Mēs esam tikuši vaļā no Krievijas atkarības, bet mēs aizvien iepērkam naftu un citu fosilo degvielu. Tas ir imports. Tulkojumā: katru reizi, kad mēs uzpildām automašīnai bāku, mēs aizsūtam naudu kādam citam, kāds cits pelna, nevis mēs.
Nākamais punkts – starptautiskās organizācijas. Mēs ļoti aktīvi un pilntiesīgi darbojamies Eiropas Savienībā, NATO, ANO, OECD, Eiropas Padomē un citās organizācijās. Mums ir ļoti svarīgi aktīvi līdzdarboties visās šajās starptautiskajās organizācijās. Valsts savu tēlu un atpazīstamību veido ne tikai ar to, ka mēs sakām: “Klau, mūs interesē šis. Nāciet, palīdziet! Man ir šī problēma.” Ja mēs palīdzam atrisināt citu problēmas, mēs kļūstam daļa no kopējās sarunas, mēs ieejam kopējā ģimenē, ja tā var teikt, kur katrs nedomā tikai par sevi, bet arī par citiem. Aktīva līdzdalība un izcila pārstāvniecība, arī tai skaitā no Saeimas komisijām, kas aktīvi brauc un piedalās. Izcila! No mana viedokļa tas ir pareizais ceļš. Tas ir jādara, tas prasa laiku un enerģiju, bet ir jāturpina, jo tas stiprina mūsu valsts drošību.
Centrālāzijas valstis arī ir ļoti svarīgas. Esmu ticies ar viņu ārlietu ministriem. Viņi šobrīd izrāda lielu interesi attīstīt sadarbību ar Eiropas Savienību, tai skaitā ar Latviju. Mums ir jānāk pretī, jo tas ir arī mūsu interesēs. Visi, kas vairāk sadarbojas ar Eiropu, nozīmē – mazāk sadarbojas ar Krieviju. Tiklīdz valsts var lauzt atkarības ķēdi, tā var tikt no Krievijas prom. Mēs esam visos veidos neatkarīgi no Krievijas šodien, bet citas valstis nav. Mums ar šīm valstīm ir jāsadarbojas.
Un tad es nonāku pie pēdējā punkta – pie Ķīnas. Ķīna ir tēma, kas pēdējā laikā, īpaši presē, vairāk parādās, un cilvēki uzdod jautājumu: kāda ir mūsu valsts pozīcija un attieksme? Ķīna ir partneris? Ķīna ir drauds? Ķīna ir iespēja? Un tā atbilde ir – visas šīs lietas. Tas ir fakts, ka Ķīna ir cieši iesaistīta pasaules tirdzniecības ķēdēs, ļoti daudz priekšmetu, kurus mēs ikdienā izmantojam vai arī to komponentes, nāk no Ķīnas. Gribam to vai negribam, tas ir fakts. Tas āķis ir – neveidot jaunu atkarību. Neveidot jaunu atkarību!
Mēs ar grūtībām, bet izdarījām – atbrīvojāmies, pārgriezām nabas saiti ar Krievijas energoresursiem. Visa Eiropa to tagad ir izdarījusi. Šobrīd bēgt no cepešpannas un tālāk lēkt... Nav pareizi veidot jaunu atkarību. Pirms sešiem, septiņiem gadiem arī valdībai bija politika un daudzi domāja, es teiktu, naivi domāja, ka tur ir tā lielā zelta bedre, tie nu gan ir ieinteresēti mums palīdzēt. Sāksim sadarboties ar Ķīnu, atspīdēs kaut kāda gaisma no debesīm. Ķīna arī pati aktīvi veicināja šādu domāšanu, ar savu “Joslas un ceļa” iniciatīvu un tas rezultāts ir bijis neviennozīmīgs. Es esmu runājis ar valstu pārstāvjiem, valstu vadītājiem, kuri uzskata, ka viņi ir kļūdaini un pārāk ātri skrējuši šajā virzienā. Mēs agrāk domājām: tranzīts – tur ir visa iespējamā nākotne. Nu, draugi, tā nav! Piemēram, tranzīta ceļā starp Ķīnu un Latviju vēl ir Krievija. Krievija izdomās vienu ceturtdienu, ka tur ir kaut kādi remonti jāizdara kādā posmā, viņi tādus remontus veiks, un nekas nekustēsies robežai pāri, gribam to vai ne. Tātad nav, nav tādā veidā tikai zelta bedre.
Tas arī nenozīmē, ka mēs gribam pagriezt muguru. Mums ir jābūt ar atvērtām acīm arī uz riskiem, tai skaitā tehnoloģiju ziņā. Ķīnas valdība un Latvijas valdība, Eiropas valdības – tās ir tomēr ļoti dažādas. Ar atvērtām acīm neveidot jaunu atkarību. Tā ir politika, ko tagad Eiropa cenšas izstrādāt - kā mēs varam pareizi līdzsvarot tiešās ekonomiskās intereses ar drošības interesēm? Kā atrast pareizo līdzsvaru sadarbojoties, bet atceroties, ka visā tajā reizinātājā ir vēl Amerikas Savienotās Valstis.
Tātad uzmanīgi, nevis noliedzoši, bet ar atvērtām acīm. Atcerēsimies, starp visām valstīm, kas ievēro sankcijas pret Krieviju, Ķīna šīs sankcijas neievēro. Un tas jau mums kā Latvijai izsaka diezgan daudz.
Kolēģi un draugi!
Mūsu ārpolitika ir balstīta vērtībās – brīvībā, demokrātijā un likuma varā.
Mēs esam atvērti sadarbībai ar ikvienu, kuram ir svarīgas šīs vērtības. Mums ir jāatceras, ka mazas valstis kā Latvija var pastāvēt tik ilgi, kamēr pasaulē pastāv likuma vara. Tas ir mūsu spēkos – šajos sarežģītajos, mainīgajos apstākļos nosargāt savu brīvību, savu demokrātiju, mūsu neatkarību un mūsu valsts un iedzīvotāju drošību. Ciešā sadarbībā ar mūsu partneriem Eiropas Savienībā un NATO, ar atvērtu skatu uz pārējo pasauli un, galvenais, ar ticību un lepnumu pašiem par saviem spēkiem.
Saules mūžu Latvijai!