Austra Ozoliņa-Krauze (12.12.1890. Rīgā – 11.07.1941. Rīgā) dzimusi Rīgā, būvuzņēmēja ģimenē, beigusi V. Maldoņa meiteņu skolu Rīgā un sieviešu sociālās aprūpes skolu Berlīnē. No 1912. līdz 1917. gadam studēja tieslietas un filozofiju Berlīnes un Bernes universitātēs.
1914.-1919. gadā pašas dibinātā latviešu informācijas biroja Pro Letonia vadītāja Bernē, Šveicē. Propagandēja Latviju, latviešu tautu, kā arī Rietumeiropas laikrakstos publicēja daudzus rakstus par nacionāliem, politiskiem un kultūras jautājumiem. 1916.–1917. gadā – izdevuma “Latvji Ārzemēs” redaktore.
Šveicē iepazinās arī ar Raini un Aspaziju, kopā ar viņiem strādāja Šveices Latviešu nacionālajā komitejā (1915–1917). A. Ozoliņa-Krauze bija komitejas sekretāre.
No 1919. gada augusta strādāja Ārlietu ministrijā: mēnesi bija Preses nodaļas I šķiras sekretāre, tad pagaidu diplomātiskās pārstāvniecības Berlīnē Informācijas biroja vadītāja, arī Latvijas Sarkanā Krusta delegācijas locekle Vācijā.
1920. gada oktobrī, kad likvidēja Informācijas biroju, līdz 1920. gada beigām bija padomniece, pārstāvniecības pagaidu vadītāja Berlīnē.
1921. gada aprīlī Iekšlietu ministrijas Politiskā apsardze veica izmeklēšanu par sadarbību ar komunistiem Berlīnē, tomēr tā beidzās bez rezultātiem.
1921. gadā Austra Ozoliņa-Krauze atgriezās Latvijā, sponsorēja satīriskā mākslas žurnāla “Ho-Ho!” (1922–1924) izdošanu, bija literārā žurnāla “Domas” redakcijas locekle (1924–1930), žurnāla “Норд-Ост” (1931–1932) līdzstrādniece.
1927., 1929. un 1931. gadā studiju nolūkos apceļoja Beļģiju, Vāciju, Franciju, Itāliju un Austriju. 1932. gada augustā piedalījās starptautiskajā pretkara kongresā Amsterdamā. No 1935. gada dzīvoja Parīzē. No 1936. gada – politiski kreisās “Baltijas tautu miera un brīvības aizsardzības komitejas” sekretāre, Spānijas pilsoņu kara laikā (1936–1939) darbojusies starptautiskajā pretfašisma komitejā un Spānijas palīdzības komitejā.
Nodarbojās ar rakstniecību un publicistiku. Galvenais darbs daiļliteratūrā – satīriskais romāns “Virpuļu durvis” par krievu emigrantiem Francijā 1920. gados. Rakstījusi lugas – “Katrīna” (1930), grotesku “Kira grib spēlēt karu” (1932), vēsturisko lugu “Marija Vaļevska” (1934, kopā ar aktrisi Mariju Leiko).
Iespējams, ka finansiālu grūtību dēļ Austra Ozoliņa-Krauze 1930. gados piekrita sadarboties ar vismaz diviem izlūkdienestiem.
Dzīvi beidza pašnāvībā, kad vācu armija 1941. gadā okupēja Rīgu.
Fragments no A.Ozoliņas-Krauzes ziņojuma ārlietu ministram Z. A. Meierovicam. Berlīne, 1920. gada 19. septembris
“.. Visu kopā saņemot, jāsaka, ka mūsu šejienes legācija ir ārkārtīgi eksponēta sargvieta, bet tā pilnīgi aizmirsta, atstāta bez palīga visgrūtākos apstākļos un tas jo grūti panesams tādēļ, ka nav izredzes uz drīzu un vēlamu jautājuma nokārtošanu. Ja jau nepatīkami panest nedibinātos un bieži personīgu intrigu diktētos pārmetumus par nepietiekošu pilnību tehniskajā darbvedībā, tad jo grūti nest pašam pret savu apziņu atbildību par to, ka, neskatoties uz ārkārtīgo darbu, nav pienācīgi veicami tie uzdevumi, kurus stāda pienākums pret Latviju.
Tādēļ atkārtoti un cieši lūdzu sūtīt informācijas, instrukcijas un kaut nepieciešamo tehnisko personālu (tā mūsu vienīgā mašīnrakstītāja, reizē arī daudzu cietu darbu darītāja, ir tuvu galīgam nervu sabrukumam un arī morāliski cieš nepaspējamo darbu dēļ). Tāpat ļoti lūdzu ziņot , kad un kā tiks nokārtots legācijas jautājums un būs izredzes uz kaut cik kārtīgiem darba apstākļiem, jo pie tagadējiem vairs ilgi nevaru man uzlikto atbildību nest.”
(Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2575. f., 20 .apr., 28. l., 10., 11. lp.)
Fragments no bijušā ģenerālkonsula Berlīnē (1924–1932), sūtņa Vācijā (1932–1935; 1938–1940) Edgara Krieviņa atmiņām “Viņās dienās”, Melburna: Austrālijas Latvietis”, 1966, 113. lpp.
“..Pirms Dr. Voita [diplomātiskais pārstāvis, sūtnis Vācijā (1920–1935)] iecelšanas apmēram gadu Berlīnē bija darbojies ārlietu ministrijas informācijas birojs kādas stipri kreisi noskaņotas un “enerģiskas” kundzes vadībā. Mūsu valdība viņai bija piešķīrusi legācijas padomnieces dienesta pakāpi. Vācu presē un sabiedrībā viņu ironiski apostrofēja ne citādi kā “Die lettische Legationsraetin Frau O-K, man denkt inwillkuerlich an die Paepstin Johanna”. Šāda sarkastiska zobgalība vien jau liecina, ka šeit ar nepareizu pieeju kārtojamiem jautājumiem, iejūtas un takta trūkumu bija sasists daudz porcelāna un tiklab mūsu “padomnieces” kā viņas pārstāvētas valsts kredits vācu aprindās nebija diezcik liels..”
Karikatūra no satīriskā mākslas žurnāla Ho-Ho. Nr. 19 (27.10.1922.)
Karikatūra ievietota saistībā ar 1. Saeimas vēlēšanām 1922. gadā, kad Saeimā netika ievēlēta neviena sieviete.