Latvijas vēstniece: Krievijas diplomātijā nekas nenotiek nejauši (Latvijas Republikas vēstnieces Krievijā intervija avīzei Diena)

16.11.2015. 10:33

Par Latvijas diplomāta darbu Krievijā, ekonomisko krīzi kaimiņvalstī un starpvalstu attiecībām Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Krievijas Federācijā Astru Kurmi intervē Andis Sedlenieks.

Kad jūs sākāt darbu Ārlietu ministrijas diplomātiskajā korpusā, varējāt iedomāties, ka kļūsiet par Latvijas Republikas vēstnieci Krievijā? Bijāt sev izvirzījusi šādu mērķi?

Es principā nepiederu pie cilvēkiem, kuri visu mūžu par kaut ko sapņo. Kļūšana par vēstnieci Krievijā ir diplomātiskais darbs, un es nekad neesmu atteikusies no tām iespējām, kuras jelkad ir panākušas man pretim. Es šīs iespējas vienkārši esmu pieņēmusi. Vienlaikus šādas iespējas tevi arī izaudzina līdz tam, ko tu spēj.

Maskava drīzāk bija viens no man negaidītiem piedāvājumiem diplomātiskajā dienestā, jo vēl pirms kāda laika es pavisam noteikti uzskatīju sevi par Eiropas Savienības funkcionāra tipa diplomātu, kas īpaši pat nedomāja, ka varētu strādāt kur citur, bet tad radās iespēja doties uz Krieviju, un es šo piedāvājumu pieņēmu.

Krievijas galvaspilsēta atbilda sākotnējiem priekšstatiem par to, kas jūs tur sagaida?

Var teikt, ka es zināju – tas būs kaut kas cits nekā tas, ko es biju darījusi iepriekš. Pilnīgi kaut kas cits, un uz Maskavu es braucu galvenokārt noskaņojumā, ka pieņemšu visu, kas notiks. Protams, nekādā veidā negaidot to, kas tiešām arī notika vēlāk. Tajā brīdī tā bilde izskatījās relatīvi rožaina, abas puses bija gatavas sadarboties – vajadzēja tikai mūrēt tiltu, ja iespējams tā teikt, pa gabaliņam uz priekšu. Bet drīzā laikā tas viss diemžēl sabruka.

Cik var noprast, tad pēc Ukrainas krīzes sākuma jums Maskavā klājas visai smagi...

Smagi, tā ir attieksme. Izvēle, kā tu redzi notiekošo, savu darbu un kopējo situāciju, tā nav viegla, raugoties no starptautiskās politikas viedokļa, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka nedrīkst ļauties emocijām un šūmēties, ir jādara savs darbs maksimāli profesionāli. Nedrīkst ļauties mirkļa emocijām, panikai, izmisumam vai vienalga kam citam. Vismaz mani šādas situācijas maksimāli mobilizē un liek profesionāli strādāt, ja vēlaties, uz spēju robežas. Turklāt teiciens «nekā personiska, tikai bizness» attiecas arī uz otru pusi. Arī Krievijas pusē strādā diplomāti, profesionāļi, kuri labi izprot situāciju un apzinās, kas notiek. Un kopējā profesionalitāte arī palīdz pārvarēt emocionāli smagas situācijas.

Krievijas diplomātija tradicionāli tiek uzskatīta par vienu no labākajām un profesionālākajām pasaulē. Viņi tiešām ir tik labi?

Jā, tiešām. Krievijas diplomāti ir ļoti, ļoti profesionāli. Viņiem ir ļoti sena diplomātijas skola un tradīcijas, un es ar pārliecību varu teikt, ka tur nekas nenotiek nejauši. Nav tā, ka papīrs pazuda vai notika kaut kas un kaut kur un tā būtu nejaušība. Es vispār izslēgtu no Krievijas diplomātijas šo vārdu – visas it kā nejaušības ir ziņas, cits jautājums, kā mēs tās saprotam un ko ar šīm ziņām darām. Bet tā es atkārtošos – tā ir visaugstākā līmeņa profesionāla diplomātija.

Jums kā Latvijas vēstniecei palīdz fakts, ka Eiropas Savienības (ES) diplomātiskās misijas Maskavā priekšgalā ir lietuviešu diplomāts Vīgauds Ušacks?

Ir patīkami, ka mūsu kaimiņvalsts pārstāvis ir visas ES diplomātiskās misijas vadītājs, un protams, ka viņš var pievērst īpašu uzmanību ar Baltijas valstīm saistītajiem jautājumiem. Tajā pašā laikā arī viņš nevar izslēgt to, ka nāk no Baltijas valsts, kamdēļ es domāju, ka viņam šajā amatā un patlabanējā situācijā neklājas viegli. Bet kopumā mums, es domāju – Lietuvas, Latvijas un Igaunijas diplomātiem, ir patīkami, ka mūsu «lielais brālis» – Eiropas Savienības vēstnieks, ir no Baltijas valstīm.

Piketētāji jūs tur nenomoka? Dažādās ziņu lentēs ik pa brīdim pavīd informācija par šādu parādību.

Īstenībā pie Latvijas vēstniecības piketē ļoti maz, un es nevaru sūdzēties, ka šīs aktivitātes būtu tādas, ka traucētu misijas darbību. Ik pa brīdim kaut kādi piketētāji gan parādās, taču viņi to dara kādu savu iemeslu, visdrīzāk – publicitātes, dēļ. Visbiežāk viņi ātri nofotografējas un tikpat ātri pazūd. Turklāt es arī nekādā ziņā nevaru sūdzēties, ka Krievijas puses apsardzes dienests slikti darītu savu darbu un mūs nesargātu. Tā ka vēstniecības darbs praktiski nekad nav bijis traucēts.

Kas ir tie jautājumi, ar kuriem Latvijas vēstniecībai Maskavā nākas saskarties visbiežāk?

Ir jautājumi, kas dienas laikā var mainīties ļoti strauji, pie kam parādoties visādiem brīnumiem, bet tā regulārajā dienas kārtībā ir drīzāk tādas ES, Krievijas un vispār starptautiskās politikas lietas. Var teikt, ka mēs ik pa brīdim definējam savu attieksmi, analizējam situāciju, sekojam līdzi aktuālajiem notikumiem. Un, protams, ir tīri praktiskā sadarbība, kur mēs palīdzam saviem pilsoņiem, uzņēmējiem. Ir konsulārais darbs, kas ir nepārtraukts, katru dienu, un arī sagādā dažādus, kad lielākus, kad mazākus pārsteigumus. Tā ka darbības lauks ir plašs un būtībā mēs esam gatavi jebkam un jebkurā brīdī.

Paši aktuālākie darbi?

Ekonomika noteikti. ES zivju produkcijas eksporta uz Krieviju aizliegums, sankcijas pret pārtikas produktiem, pēdējie satricinājumi apkārt dzelzceļam. Principā ekonomika visu laiku atrodas dienas kārtībā, pie kam arī šos jautājumus nav īsti korekti dēvēt par divpusējiem, jo tie savijas ar kopējo ES nostāju. Taču mēs jebkurā gadījumā esam gatavi nekavējoties risināt problēmas, kādas rodas mūsu uzņēmējiem. Tad dienaskārtībā vēl ir mūsu pilsoņu jautājumi. Ja precīzāk, tad ne tikai pilsoņu, bet visu Latvijas valstspiederīgo, ar kuriem nodarbojas konsulārais dienests. Un, protams, mēs sekojam līdzi Krievijā notiekošajam, tajā skaitā arī attiecībā uz starptautisko politiku, rīcību Sīrijā, Ukrainā.

Kā vēstniecības ikdienā ir vairāk – ES vai Latvijas?

Vienādi. Es pat teiktu, šajā konflikta situācijā Latvija biežāk pozicionējas kā daļa no ES, pie kam mūs tā arī redz un mūs tā arī uztver. Pie tam iepriekšējais pusgads bija zīmīgs ar Latvijas prezidentūru ES, un kaut vai šā iemesla dēļ arī mums nācās vairāk nodarboties ar šiem jautājumiem. Protams, ir arī divpusējas lietas – muitas dienests, robežas. Bet mēs jau arī nevaram tā strikti ņemt un nodalīt, ka šodien būs ES darbi, bet rīt Latvijas darbi, jo jebkas, ko mēs darām divpusēji, ir pilnīgā saskaņā ar ES pieņemto kopējo politiku.

Bieži nākas atkārtot Latvijas pozīciju, piemēram, attiecībā uz notikumiem Ukrainā? Vai arī pietiek vienreiz pozicionēties, piemēram, jautājumā par Krimu, lai tas vairs netiktu cilāts?

Kas attiecas uz Krimu, tad principā jau ir zināms, ka mums ir viens, bet Krievijas pusei – cits viedoklis un par šo jautājumu nav nekādu diskusiju, jo tās ir bezjēdzīgas, vismaz vēstnieka līmenī pavisam noteikti. Ir skaidrs, ka mēs nekad neatzīsim Krimas okupāciju jeb aneksiju, bet Krievija Krimu nekādā gadījumā tā vienkārši neatdos. Tomēr tā situācija nāk līdzi kā melna ēna, un visas oficiālās sarunas sākas ar pozīciju atkārtošanu. Vienlaikus, ja cilvēki vēlas kaut ko atrisināt, piemēram, kādas tehniskas lietas, neraugoties uz to, ka kopējā situācija, teiksim tā – nav laba, tad ar šo jautājumu sarunas pēc klusas abpusējas piekrišanas netiek sāktas vai tas pat vispār tiek nolikts plauktiņā.

Jūs pieminējāt sekošanu līdzi Krievijā notiekošajam. Vai, atrodoties uz vietas, situācija nešķiet atšķirīga no vērtējuma, kas dominē Latvijas sabiedriskajā telpā? Piemēram, vai Krieviju tiešām ir piemeklējušas nopietnas ekonomiskās problēmas, vai arī šāds viedoklis ir vēlamā uzdošana par esošo?

Ja saliek kopā informāciju publiskajā telpā un bildi, kas ir redzama, tad es domāju, ka ārkārtīgi svarīga lieta, kuru nenovērtējam mēs un bieži vien pat nesaprot Eiropas valstīs, ir Krievijas iedzīvotāju izturība jeb tā vienkāršoti – cik ilgi cilvēks var «vilkt» ar savilktu jostu. Man šķiet, ka krieviem kā nācijai tā ir patiešām bezgalīga un nav pat izmērāma. Krievi ir ārkārtīgi izturīgi, lielā mērā viņu smagās vēstures dēļ, kura nekad nav bijusi viegla, bet pēc 1917. gada – īpaši smaga. Es teiktu, ka tā ir tauta, kuras ievērojama daļa ilgi ir atradusies uz izdzīvošanas robežas un jau ģenētiskā līmenī iemantojusi izturību, daudzkārt lielāku nekā Eiropas un daudzām citām valstīm. Ja mums šodien noņemtu visus importētos sierus, es nedomāju, ka sabiedrība pacietīgi klusētu. Bet, ja kāds domā, ka Krievijā siera vai vēl kā cita neesamības dēļ tauta izies ielās, tad nē, neviens ielās neizies. Tas nav tas jautājums, kas spētu viņus satraukt.

Bet, ja runājam par Krievijas ekonomiku, tad šobrīd tiek atzīts, ka nav bijis stratēģiski tālejoši balstīties galvenokārt uz energoresursu eksportu, un jo īpaši liberālais spārns, ieskaitot uzņēmējus, ir pamatoti satraucies par to, kas notiks tālāk. Pagaidām nav arī skaidrs, ar ko noslēgsies tā dēvētā importa aizstāšanas politika, it īpaši pārtikas jomā, par kuru izskan daudz saukļu, apmēram – cik labi, ka ir sankcijas, mēs tagad paši varēsim sevi pabarot! Vai tiešām bija vajadzīgas sankcijas, lai sāktu ražot savu pārtiku? Droši vien, ka ne, taču iespējams, ka kādā ilgākā termiņā šāda politika var dot arī jūtamus rezultātus. Taču tas jebkurā gadījumā prasīs gadus, jo ir nepieciešamas investīcijas, tehnoloģijas, jaunas ražotnes, pie kam līdzīga situācija ir arī citās nozarēs, kurās notiek importa aizstāšana.

Es arī teiktu, ka zemās naftas cenas tomēr jūtami ietekmē valstī notiekošo, un cieš vispirms sociālā joma, pensionāri, skolotāji. Darbu zaudē, piemēram, daudzi cilvēki, kas iepriekš ir bijuši iesaistīti vērienīgos celtniecības projektos. Kopumā tā ir krīze, ļoti līdzīga tai, kādu vēl nesenā pagātnē piedzīvojām arī mēs.

Gana izplatīts vai, teiksim, daļā Latvijas sabiedrības ir izplatīts viedoklis, ka Krievijā to vien dara, kā sapņo par PSRS atjaunošanu. Šādām runām ir kāds pamats?

Manuprāt, PSRS atjaunošana vienkārši nav iespējama, un to lieliski saprot arī paši krievi, kamdēļ PSRS atjaunošana nav tā lieta, ar kuru kāds nopietni grasītos nodarboties. Protams, tas nenozīmē, ka Krievija nevēlētos saglabāt vai paplašināt savas ietekmes zonas, taču tas jau ir kas cits.

Es ne reizes neesmu dzirdējusi, ka kāda oficiāla amatpersona pat pieminētu šādu iespēju. Par PSRS atjaunošanu var izlasīt, piemēram, atsevišķos skandalozos un radikālos interneta portālos, taču nedz no diplomātiem, nedz nopietniem un saprātīgiem politiķiem nav pat nekādu mājienu par šo tēmu. Protams, ir arī tādi politiķi, kuri ik pa brīdim uznāk tribīnē un paklaigā par to, kas viņuprāt būtu jāizdara ar Eiropu un visiem pārējiem, taču šādu cilvēku iespējas ietekmēt reālo lēmumu pieņemšanu ir labākajā gadījumā ļoti niecīgas. Viņi Krievijā nav noteicošais spēks.

Bez tam es personiski varu piebilst, ka vismaz tie būtībā parastie krievu cilvēki, ar kuriem man ir nācies saskarties, ir atklāti draudzīgi noskaņoti un es nekad neesmu jutusi, ka viņi mūs uzskatītu par piederīgiem Krievijai vai par tādiem, kas uz laiku un nejauši būtu atrāvušies no Krievijas. Tieši otrādi, es daudzkārt esmu dzirdējusi, ka «jūs nekad nebijāt mūsējie, arī PSRS laikā ne». Tur, protams, var domāt, kas tad ir un kas nav mūsējie, taču viņu filozofijā mēs neesam daļa nedz no Padomju Savienības, nedz Krievijas, nedz no jaunās Krievijas. Vēl gan paliek augstā politika, taču tas sabiedrības viedoklis, lai par kādiem tā mūs arī uzskatītu – vienkārši svešiem, nepateicīgiem, agresīviem, pārāk proamerikāniskiem vai vēl kā citādi – ir tāds, ka mēs nepiederam pie viņu pasaules.

Kā jums šķiet, kad jūs varētu atgriezties pie sarunas sākumā pieminētās tilta mūrēšanas?

Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam sabombardēt to tiltu, kas joprojām pastāv, gan tikai, teiksim tā, laipiņu veidā. Mēs ar Krieviju vienmēr būsim kaimiņi, un tas nozīmē, ka ilgtermiņā gan viņiem, gan mums ir izdevīgi nonākt pie labām kaimiņattiecībām. Es domāju, ka labākais veids, kā nesagraut to, kas vēl ir palicis, ir kultūra, kultūras cilvēki, kuri, iespējams, iznesīs šo attiecību smagumu, un man gribētos ticēt, ka šādi mēs tiksim pāri šai krīzei. Neņemos spriest, cik ilgu laiku tas prasīs, taču manas kadences laikā tas noteikti nenotiks. Tomēr pietiek redzēt, kā visa Kremļa Kongresu pils lielā zāle, faktiski kājās stāvot, aplaudē mūsu Elīnai Garančai, kura tur dziedāja kopā Dmitriju Hvorostovski [šobrīd starptautiski zināmāko Krievijas operdziedātāju, kurš atgriezās uz skatuves pēc cīņas ar vēzi], lai saprastu, ka tas ir tas ceļš, kas neļaus šim tiltam sabrukt. Es arī nedomāju, ka pozas ieņemšana – mēs nebrauksim, nesadarbosimies un tā tālāk, tāpēc, ka tā ir Krievija, ir tas, ko vajadzētu darīt, jo tādējādi tiek atgrūsti tie krievu cilvēki, jo īpaši kultūras cilvēki, kuri uzskata mūs par draugiem, kaut gan visiem, protams, ir tiesības uz savu viedokli.

***

Dosjē

Astra Kurme

  • Studējusi Latvijas Universitātē (Fizikas un matemātikas fakultātē, vēlāk arī Starptautisko attiecību institūtā), kā arī starptautisko finanšu menedžmentu Bostonas Universitātē
  • Karjeras diplomāte. Ārlietu ministrijā strādā kopš 1993. gada
  • Bijusi Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Eiropas lietās, ministra biroja vadītāja, speciālo uzdevumu vēstniece, Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Itālijas Republikā, pastāvīgā pārstāve ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijā (FAO), nerezidējošā Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Albānijas Republikā, Sanmarīno Republikā, Maltas Republikā
  • Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Krievijas Federācijā kopš 2013. gada
  • Apbalvota ar Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeni

Publicēts: Diena 
2015.gada 16.novembrī Nr.219 (7215),
rubrika: "intervija", 6.-7.lpp