II. Latvijas valsts augstāko amatpersonu runas

02.12.2014. 19:09

 

II. Latvijas valsts augstāko amatpersonu runas

Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Vašingtonas Stratēģisko un starptautisko studiju centrā "Jaunās Eiropas pilnveidošana: Baltijas dimensija"

Vašingtona, 2001. gada 24. aprīlis

Dr. Hamre!

Ekselences! Dāmas un kungi!

Man ir liels pagodinājums uzrunāt tik izcilu auditoriju Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrā, kas ir kļuvis par vienu no visievērojamākajiem valsts politikas pētniecības centriem Amerikas Savienotajās Valstīs. Šādiem institūtiem ir svarīga nozīme, jo to mērķis ir objektīvi analizēt un bez aizspriedumiem novērtēt tālejošās izmaiņas, kas ietekmē mūsu globalizēto pasauli 21. gadsimtā.

Pēdējos desmit gados vien daudzās Eiropas daļās, ieskaitot manu valsti Latviju, ir notikušas tik plaša mēroga politiskas, ekonomiskas un sociālas pārmaiņas, ka tas patiesi ir apbrīnojami.

Šodien ir izaugusi jauna paaudze, kam ir grūti iedomāties, ka nedaudz vairāk nekā pirms desmit gadiem Vācija vēl bija sadalīta valsts un vēl stāvēja Berlīnes mūris. Lielvalsts, kas bija zināma kā Padomju Savienība, tikai sāka samazināt savu kontroli pār desmitiem valstu, ko tā gadu desmitiem ilgi bija turējusi savā gūstā. Taču bija sākuši pūst pārmaiņu vēji, un aukstais karš tuvojās beigām. Visā Viduseiropā un Austrumeiropā miljoniem cilvēku iesaistījās nevardarbīgās protesta akcijās, lai demonstrētu savu ticību brīvības, demokrātijas, cilvēka pamatbrīvību un cilvēktiesību principiem. Kā pareizi ir izteicies bijušais ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais, viņi prasīja vienotas un brīvas Eiropas izveidošanu.

Padomju impērijas sabrukums radīja jaunu pasauli ar lielām cerībām, lielām gaidām un lielām iespējām. Tam sekoja milzīgas ekonomiskās, sociālās un politiskās pārmaiņas, un var patiesi apbrīnot to, cik mierīgi un konstruktīvi šīs pārmaiņas ir notikušas lielākajā daļā agrāko komunistisko valstu. Dažos gadījumos grūtības tiešām ir bijušas milzīgas, un tāpēc sasniegumi ir vēl jo iespaidīgāki. Nedaudz mazāk kā pirms desmit gadiem mana valsts beidzot varēja atkal ieņemt savu vietu pasaules arēnā kā suverēna valsts pēc pusgadsimtu ilgas atrašanās svešas varas totalitārajā režīmā.

Dāmas un kungi!

Desmit gados Latvija ir spējusi no pašiem pamatiem atjaunot funkcionējošu brīvā tirgus ekonomiku, un tagad Latvijā iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi ir vieni no visātrākajiem Eiropā. Piemēram, pagājušajā gadā mūsu ekonomikas pieaugums bija 6,6 procenti, un mēs sagaidām, ka šāds pieauguma temps saglabāsies tuvākajā nākotnē.

Mūsu nacionālā valūta lats ir stabils jau vairākus gadus pēc kārtas. Mūsu banku sistēma ir starptautiski atzīta, stabila un droša. Mūsu valstī ikgadējie inflācijas pieauguma tempi ir vieni no viszemākajiem Viduseiropā un Austrumeiropā, tikai nedaudz virs 2 procentiem. Mēs esam sekmīgi pārorientējuši lielāko daļu ārējās tirdzniecības no austrumiem uz rietumiem un esam jau gandrīz pabeiguši valsts uzņēmumu privatizāciju.

Un beidzot, kas ir ne mazāk svarīgi, jāatzīmē, ka mēs esam radījuši labvēlīgu biznesa klimatu ārzemju investoriem. Ir taisnība, ka šo plašo ekonomisko pārmaiņu priekšrocības nav izjutušas visas Latvijas iedzīvotāju grupas, piemēram, vecuma pensijas ir zemākas, nekā mēs to gribētu, bet nav šaubu par šo pārmaiņu nepieciešamību un vispārējo ilgtermiņa ieguvumu.

Papildus Latvijas ievērojamajiem ekonomiskajiem sasniegumiem manā valstī ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas sociālajā un politiskajā sfērā. Mēs esam sekmīgi atjaunojuši demokrātisku politisko sistēmu un tādas cilvēka pamatbrīvības kā vārda un runas brīvība. Un mēs daudz strādājam, lai integrētu nepilsoņus, kas mums palikuši mantojumā no padomju okupācijas un piespiedu industrializācijas.

Mūsu mērķis ir izveidot integrētu un ietverošu sabiedrību, kurā valda tolerance un savstarpēja sapratne Latvijas dažādo etnisko un sociālo grupu starpā. Vispusīgajā sabiedrības integrācijas programmā ir definēta Latvijas ilgtermiņa stratēģija dažādās sfērās, ieskaitot pilsonību, valodu un izglītību. Kopš 1998. gada ikviens pastāvīgais Latvijas iedzīvotājs pēc Naturalizācijas pārvaldes valodas un vēstures eksāmenu nokārtošanas var iegūt Latvijas pilsonību, un daudzi ir izmantojuši šo iespēju. Vairāk nekā 95 procenti no tiem, kas kārto naturalizācijas eksāmenus, to sekmīgi izdara pirmajā reizē. Durvis ir atvērtas, un tie, kas vēlas, ienāk pa tām.

Dāmas un kungi!

Latvija ir arī apņēmusies atrisināt jautājumus, kas saistīti ar traģiskajiem notikumiem mūsu zemē nacistiskās Vācijas un Padomju Krievijas okupācijas laikā, sākot ar holokaustu, bet ieskaitot arī masveida deportācijas un citus noziegumus, kas izdarīti Staļina režīma laikā. Mēs esam izveidojuši Vēsturnieku komisiju, kuras sastāvā ir starptautiski atzīti zinātnieki, kas veic plašus pētījumus par šiem sāpīgajiem notikumiem mūsu pagātnē. Mēs esam apņēmušies atcerēties šos notikumus un izglītot mūsu bērnus, lai Latvijā vairs nekad nenotiktu līdzīgas zvērības un represijas.

Latvija ir atmaskojusi un turpina atmaskot holokausta masu slepkavības kā īpaši nežēlīgus noziegumus pret cilvēci. Mēs nosodām genocīdu kā šausmīgu un zemisku noziegumu un viennozīmīgi atsakāmies no katra indivīda, kas ir izdarījis šādus noziegumus. Mēs esam apņēmušies saukt pie atbildības katru kara noziedznieku, kam līdz šim ir izdevies izvairīties no apsūdzības neatkarīgi no viņa tautības un neatkarīgi no tā, kur un kad šādi noziegumi izdarīti. Latvijā holokaustam un citiem noziegumiem pret cilvēci nav noilguma. Mēs atbilstoši likuma burtam bargi sodīsim tos, kuri tiks atzīti par vainīgiem.

Dāmas un kungi!

Tiesiskuma princips, ko es tikko minēju, cilvēktiesību ievērošana, brīvības un demokrātijas ideāli ir tas, ko Latvijas tauta centās sasniegt cīņā par neatkarību no Padomju Savienības pirms desmit gadiem. Tās ir galvenās, nemainīgās vērtības, kas Latvijai ir kopīgas ar tās rietumu kaimiņvalstīm.

Pēdējo desmit gadu laikā mēs esam ielikuši stingru pamatu šo vērtību aizsardzībai un nostiprināšanai, kā arī pilsoniskas sabiedrības saliedēšanai mūsu valstī. Mēs esam radījuši modernu politisko vidi, kurā vadošie ir tādi Ziemeļvalstīm raksturīgi principi kā caurskatāmība, atbildība un informācijas pieejamība.

Mēs esam daudz paveikuši un strādājam pie tā, lai nostiprinātu sasniegto, mēs iesaistāmies jaunos projektos, tādos kā e-pārvalde pašvaldību un valsts līmenī. Mūsu galvenais mērķis ir atkal pievienoties Eiropas valstu drošajai un plaukstošajai tautu saimei, ar kurām mums ir kopīgas vērtības un ideāli. Tāpēc mēs vēlamies iestāties Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas aliansē.

Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO beidzot pieliks punktu Otrā pasaules kara pēdējām sekām. Tas beidzot radīs taisnīgu un noturīgu kārtību Eiropā.

Mēs neko nelūdzam un nevēlamies neko par velti. Mēs atzīstam, ka iestāšanās aliansē, kuras darbība ir bijusi visveiksmīgākā mūsdienu vēsturē, uzliek saistības, atbildību un taisnīgu pienākumu sadali. Mēs izturamies nopietni pret savu apņemšanos nodrošināt mieru un stabilitāti ne tikai Baltijas jūras krastos, bet visā Eiropā. Mēs esam apņēmušies modernizēt mūsu aizsardzības spēkus, kas pirms desmit gadiem bija jāveido pilnīgi no jauna. Pēdējos trīs gados mēs esam palielinājuši aizsardzības budžetu par 30 procentiem un turpināsim to palielināt, līdz tas sasniegs 2 procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta 2003. gadā.

Rīcības plāns dalībai NATO ir un bija nozīmīgs instruments progresa sasniegšanā. Mēs ieguldām līdzekļus mūsu militārā personāla izglītošanā un sniedzam viņiem rietumvalstu prasībām atbilstošu apmācību. Mūsu militārie spēki ir sākuši strādāt ar NATO operatīvajām komunikāciju sistēmām. Mūsu aizsardzības plānošana notiek saskaņā ar NATO standartiem, un mēs aktīvi piedalāmies NATO programmā "Partnerattiecības mieram".

Latvijai ir politiskā griba un atbilstošs finansējums, lai sniegtu mērenu, bet vērtīgu ieguldījumu alianses kopīgajās aizsardzības aktivitātēs. Savu iespēju robežās Latvija ir piedalījusies visās NATO vadītajās miera uzturēšanas operācijās, kas notikušas Dienvidaustrumeiropā kopš 1996. gada. Mana pirmā ārzemju vizīte kā jaunajai Latvijas Valsts prezidentei 1999. gadā bija vizīte Sarajevā. Man bija iespēja uz vietas redzēt kara cirstās rētas un sarunāties ar vienkāršiem cilvēkiem, kas cietuši no bruņotā konflikta zvērībām un šausmām.

Man bija arī izdevība tikties ar Latvijas karavīriem, kas kopā ar Igaunijas karavīriem Dānijas bataljona sastāvā piedalījās miera uzturēšanas misijā Bosnijā un Hercegovinā. Latvijas militārās policijas vienības ir dienējušas un vēl turpina dienestu Kosovā kā daļa no KFOR, tāpat arī mūsu mediķi.

Latvija cieši sadarbojas ar Igauniju un Lietuvu savu aizsardzības struktūru integrācijā. Visas trīs Baltijas valstis ir iesaistījušās vairākos trīspusējos projektos, ieskaitot Baltijas bataljonu, kopīgu Baltijas jūras spēku eskadru, Baltijas gaisa telpas kontroles sistēmu un Baltijas Aizsardzības koledžu. Visi šie kopīgie projekti dos ieguldījumu aliansē pēc trīs Baltijas valstu uzņemšanas NATO, un tie jau demonstrē mūsu spējas sadarboties Eiropas drošības interesēs.

Dāmas un kungi!

NATO ir labi kalpojusi tās dalībvalstīm. Tā ir kalpojusi tām tik labi, ka arvien vairāk un vairāk valstu ir iestājušās aliansē, un ir notikusi tās paplašināšanās. Latvija vēlas iekļauties nākamajā paplašināšanās vilnī Prāgas galotņu sanāksmē 2002. gadā. Polijas, Čehijas un Ungārijas uzņemšana NATO bija vēsturiski nozīmīgs solis, kas jau ir devis ieguldījumu jaunās Eiropas drošībā, stabilitātē un saliedētībā. Tas apstiprināja principu, ka slavējama rīcība ir jāatalgo, nevis jāignorē. NATO ir deklarējusi, ka tās durvis ir atvērtas un ka lēmums par to, kuras valstis tiks uzņemtas nākamajā paplašināšanās kārtā, nebalstīsies uz vēsturiskiem vai ģeogrāfiskiem apsvērumiem, bet gan uz katras kandidātvalsts praktiskajām aizsardzības spējām.

Mēs ticam, ka NATO dalībvalstis un tikai NATO dalībvalstis būs tās, kas pieņems šo lēmumu. Neviena valsts, kas neietilpst aliansē, nevar izlemt, ko uzņemt un ko neuzņemt. Abi šie svarīgie principi ir deklarēti dažādos oficiālos paziņojumos, un vakar man bija ļoti liels gandarījums dzirdēt, ka tos atkal apstiprina ASV prezidents Džordžs Bušs, viceprezidents Ričards Čeinijs un valsts sekretārs Kolins Pauels. Mēs ticam, ka visas NATO dalībvalstis patiešām ievēros šos principus, kad būs pienācis laiks tos lietot praksē.

Dāmas un kungi!

Krievijas iebildumi pret Baltijas valstu uzņemšanu Ziemeļatlantijas aliansē ir nepamatoti un ir pretrunā EDSO 1990. gada Parīzes Hartai, ko Krievija pati akceptēja un kas apstiprina katras valsts suverēnās tiesības izvēlēties savus sabiedrotos. NATO ir aizsardzības, bet ne uzbrukuma alianse. NATO tās pašreizējā formā bez Baltijas valstīm tajā neapdraud Krieviju, un NATO tās nākotnes formā ar Latviju, Igauniju un Lietuvu kā alianses dalībvalstīm nebūs lielāks drauds Krievijai kā šodien.

Es esmu pārliecināta, ka lielāks skaits plaukstošu, stabilu un drošu ES un NATO partneru uz Krievijas rietumu robežas īstenībā palīdzēs, nevis traucēs Krievijas interesēm. Latvijas kā nākamās Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts attiecības ar Krieviju noteikti uzlabosies un noteikti būs savstarpēji izdevīgas, ja tiks veidotas pragmatiski un saprātīgi. Tas jau ir pierādījies Krievijas attiecībās ar NATO visjaunākajām dalībvalstīm - Poliju, Ungāriju un Čehiju. Es neredzu iemeslu, kādēļ tam vajadzētu būt citādi ar Latviju.

Atteikšanās vai nevajadzīga novilcināšana kādas no triju Baltijas valstu uzņemšanā NATO dotu nepareizu signālu Krievijai un radītu atšķirīgas drošības zonas Baltijas jūras reģionā. Tā būtu atgriešanās pie vecā domāšanas veida, kas sadalīja Eiropu ietekmes sfērās, un tas būtu pretrunā ar mūsu vīziju par jaunas Eiroatlantiskās Savienības izveidošanu.

Visas NATO kandidātvalstis, ko dažreiz sauc par "Viļņas devītnieku", vienprātīgi iestājas pret veco ideju, ka drošības pamatā ir ietekmes sfēras. Ievērojamā spēja sadarboties, ko jau demonstrējušas mūsu valstis kopš pēdējā paplašināšanās procesa sākuma, liecina par stipru savstarpēju atbalstu un solidaritāti, kas sniedzas no Baltijas līdz Melnajai jūrai mūsu kopējos centienos kļūt par Eiroatlantiskās Savienības veiksmīgām un nozīmīgām dalībniecēm.

Dāmas un kungi!

Transatlantiskā saite ir svarīga mūsu kā NATO kandidātvalsts dimensija, un it īpaši tas attiecas uz mūsu partnerattiecībām ar ASV. ASV vienmēr bijusi Baltijas valstu nozīmīgs draugs un sabiedrotais. ASV bija līderis brīvajā pasaulē, kas neatzina apkaunojošo Baltijas valstu okupāciju, un šī konsekventā neatzīšanas politika sekmēja mūsu neatkarības atgūšanu 1991. gadā, kuras pamatā bija mūsu pirmskara valstu juridiskā pēctecība.

Mūsu īpašās attiecības ir atspoguļotas ASV un Baltijas Partnerības hartā, kas bijusi abpusēji izdevīga, un mēs vēlamies, lai tā būtu spēkā arī turpmāk. Ar prieku varu atzīmēt, ka jaunā ASV administrācija akceptējusi hartas principus. Ir daudz iespēju sadarbības paplašināšanai dažādās jomās arī ārpus aizsardzības jautājumiem, piemēram, ASV investīciju Latvijā veicināšana, izglītība un kultūra.

Esmu pārliecināta, ka šī vērtība un interešu kopība ļaus Baltijas valstīm reiz kļūt par pilntiesīgām NATO loceklēm. NATO paplašināšanas Baltijas dimensija ir kļuvusi par morālu, vēsturisku un stratēģisku prasību.

Mēs rēķināmies ar ASV lomu NATO paplašināšanā Prāgas galotņu sanāksmē 2002. gadā, kad ceram saņemt oficiālu uzaicinājumu pievienoties aliansei.

Dāmas un kungi!

NATO un Eiropas Savienība nodrošināja pamatu Eiropas panākumiem pēdējos 50 gados. Tās ir divi institucionālie Eiroatlantijas pīlāri. Cieši integrēta un veiksmīga Eiropas Savienība ar spēcīgas un pa­pla­šinātas Ziemeļatlantijas alianses atbalstu piepildīs mūsu kopīgās cerības par drošu, stabilu un plaukstošu kontinentu.

Lai gan Latvijas iestāšanās sarunas ar ES ilgst tikai gadu, mēs esam daudz paveikuši, lai tuvotos kandidāt­valstīm, kas iestāšanās sarunas sākušas divus gadus agrāk.

Mēs tiešām virzāmies straujiem soļiem un darām visu iespējamo, lai iekļūtu nākamajā paplašināšanās kārtā. Mūsu likumdošanas saskaņošana ar ES acquis communautaire nodrošināja stingras vadlīnijas Latvijas iekšējām reformām un nostiprināja mūsu demokrātiskās institūcijas atbilstoši tām pašām pamatvērtībām, kas pieņemtas NATO valstīs.

Latvijai iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību ir jāpabeidz līdz nākamā gada beigām. Pēc manas ciešas pārliecības, Latvija 2004. gadā kļūs par pilntiesīgu ES locekli. Kaut arī iestāšanās paliek individuāla lieta, kas balstās uz katras kandidātvalsts pašas nopelniem, Latvijai un divām tās Baltijas kaimiņvalstīm ir reāla iespēja būt nākamo Eiropas Savienības dalībvalstu vidū.

Kad pienāks laiks, Latvija būs gatava dot ieguldījumu Eiropas nākotnes aizsardzības spēkos, kuri savukārt varētu palielināt Eiropas iespējas dot ieguldījumu Ziemeļatlantijas aliansē un ļautu Eiropas Savienībai rīkoties, kad NATO izvēlētos palikt malā. Latvija ir apņēmusies iesaistīties NATO un Eiropas paplašinātajā drošības sistēmā. Latvija ir nolēmusi kļūt par aktīvu un veiksmīgu Eiropas Savienības locekli.

Dāmas un kungi!

Mana pārliecība par Latvijas nākotnes perspektīvām sakņojas mūsu lielajos sasniegumos kopš neatkarības atgūšanas. Apspiešanas un stagnācijas mūri ir sagrauti, bet mūsu jaunās Eiropas redzējums vēl nav pilnīgi skaidrs. Eiropas Savienības un NATO - šo abu savstarpēji papildinošo organizāciju paplašināšana neapdraudēs to dalībvalstu sasniegto, bet gan veicinās to. Tā nevājinās, bet stiprinās Eiropas kontinenta vispārējo drošību.

Latvija, tāpat kā Eiropa un NATO, atrodas savas vēstures izšķirošajā punktā. Mēs gribam piedalīties lēmumu pieņemšanā, kuri Eiropu veidos labāku, nekā tā ir bijusi līdz šim, tādu, kurā valdīs stabilitāte, miers, demokrātija un labklājība. Eiropu - vienotu un brīvu.

Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa Trešajā pasaules konferencē pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un citām neiecietības izpausmēm

Durbana, 2001. gada 1. septembris

Prezidentes kundze!

Ģenerālsekretāra kungs!

Godātā augstā komisāre!

Jūsu ekselences!

Valstu un valdību vadītāji!

Dāmas un kungi!

Man ir patiess prieks uzrunāt jūs šodien šajā Trešajā pasaules konferencē, kur Latvija pirmo reizi piedalās kā neatkarīga valsts. Izmantojot šo izdevību, es savas valsts vārdā izsaku aktīvu un dedzīgu atbalstu starptautiskiem centieniem iegrožot rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un citas neiecietības izpausmes.

Šīs parādības diemžēl ir plaši izplatītas un nezūdošas. Tāpat kā aizspriedumi, netaisnība un vardarbība, tās ir cilvēka dabas daļa, bet tām nav jābūt nenovēršamām.

Aizdomīgumu un neuzticēšanos izraisa tādi paši ierosas mehānismi kā piesardzība un modrība, kas ļauj sajust briesmas. Mums visiem ir bioloģiski ieprogrammēts izdzīvošanas mehānisms, lai cīnītos un bēgtu, kas dažreiz var izraisīt stipras bailes un naidu, un impulsu iznīcināt. Mēs visi esam apveltīti arī ar instinktu panākt savu, kas starp stiprākajiem var viegli pārvērsties varaskārē.

Tomēr šis mantojums mums nav likteņa nolemtība, jo dabu var veidot un izmainīt ar audzināšanu. Ar mācīšanu un audzināšanu cilvēka bērns iegūst ne tikai apziņu, bet arī sirdsapziņu.

Katrai kultūrai ir jāsaduras ar grūto uzdevumu apvaldīt agresīvās, antisabiedriskās un ekspluatējošās tendences tās locekļu starpā un ievirzīt tās sabiedriski pieņemamā gultnē. Pārāk bieži tas tiek darīts, aizliedzot agresiju vai apspiešanu attiecībā pret savas grupas locekļiem, bet atļaujot vai pat pamudinot uz šādu rīcību attieksmē pret tiem, kas nepieder pie grupas.

Vēsturiski šādas cilvēku sabiedrību iekšējās grupas tika noteiktas pēc dažādiem kritērijiem, tādiem kā rase, ādas krāsa, reliģija, kultūras tradīcijas, etniskā izcelsme, valoda, kasta, sabiedrības šķira, profesija, dzimums vai seksuālā orientācija.

Iekšējo grupu un ārpus grupu noteikšana pēc šādiem kritērijiem ir pirmsākums rasismam un citām neiecietības izpausmēm, un diskriminācijai. Tas rada vienkāršotu un duālistisku cilvēku iedalījumu kategorijās: tajos, kurus uzskata par cieņas un vienlīdzīgas izturēšanās vērtiem, un tajos, ko par tādiem neuzskata. Ārkārtējos gadījumos, tādos kā cilvēku a priori šķirošana, tas var novest pie manipulēšanas ar to, kā mēs definējam pašu cilvēci: mēs esam patiesi cilvēciski, bet viņi nav.

Verdzība vienā vai otrā formā, kas gadu tūkstošiem tika piekopta lielākajā pasaules daļā, ir klasisks šādas dehumanizācijas piemērs. Viens no visšausmīgākajiem plaša mēroga dehumanizācijas gadījumiem notika Eiropā ne vairāk kā pirms sešiem gadu desmitiem. Tas bija Trešā reiha piekoptais antisemītisms, kura kulminācija bija holokausta masu slepkavības kā ksenofobijas un neiecietības ekstremāla izpausme.

Vēl viena odioza dehumanizācijas forma, aparteīds, iesakņojās Dienvidāfrikā, šajā valstī, kur notiek mūsu konference, drīz pēc holokausta beigām. To dienvidafrikāņu, kam nebija balta ādas krāsa, tiesību stingra ierobežošana bija pretrunā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pašiem pamatprincipiem. Rasu diskriminācija tādā vai citādā formā ir tikusi piekopta daudzās pasaules daļās un diemžēl turpina neoficiāli pastāvēt daudzās vietās līdz pat šai dienai.

Diskriminācija, kuras pamatā ir etniskā izcelsme, kasta, šķira vai militāra pakļaušana, arī ir visā pasaulē izplatīta parādība, ieskaitot Eiropu. Latvija ir cietusi no tās dažādām izpausmēm, atrodoties svešzemju varā gadsimtiem ilgi. Dzimtbūšanas laikā latviešu zemnieki (tāpat kā zemnieki daudzās citās Eiropas valstīs) praktiski bija feodālo zemes īpašnieku vergi. Dažādos svešzemju okupācijas laikos latvieši tika smagi diskriminēti. Pēc īsa neatkarības perioda pēc 1918. gada sekoja Otrais pasaules karš, kas noveda pie nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības okupācijas.

Padomju Savienībā iesāka piecdesmit gadu ilgo totalitārā režīma ēru, nosaucot tūkstošiem cilvēku par buržuāziskiem reakcionāriem un revolūcijas ienaidniekiem vienkārši tāpēc, ka viņi bija dzīvojuši neat­karīgajā Latvijā kā valstsvīri, parlamentārieši, armijas virsnieki, ierēdņi, profesori, skolotāji, zemnieki vai veikalnieki. Daudzi tika nogalināti un spīdzināti, desmitiem tūkstoši, ieskaitot zīdaiņus un mazus bērnus, slimus un vecus cilvēkus, tika apcietināti nakts vidū, iemesti lopu vagonos un deportēti uz Sibīriju vienā masu deportāciju vilnī pēc otra.

Vēlākos gados padomju varas laikā Latvijā sociālā izcelsme vai vienkārši fakts, ka radinieki atradās trimdā, varēja aizšķērsot ceļu uz augstāko izglītību, profesionālo izglītību vai darba un dzīvesvietas iegūšanu. Sistemātiskas rusifikācijas programmas īstenošanas rezultātā latvieši kļuva par minoritāti daudzās savas zemes vietās, latviešu īpatsvars, kas 1939. gadā bija vairāk nekā 80 procentu no iedzīvotāju kopskaita, 1989. gadā bija samazinājies līdz pat 50 procentiem.

Tik tālas un atšķirīgas valstis, kādas ir Latvija un Dienvidāfrika, pieredzējušas ārkārtīgi līdzīgus likteņa pavērsienus, it sevišķi pēdējos desmit gados, kas ir bijuši radikālu pārvērtību un nozīmīgu sasniegumu laiks abām mūsu valstīm.

Pēc miermīlīgās Dziesmotās revolūcijas un padomju varas sabrukuma Latvijā ir notikusi strauja pāreja uz pilnīgu demokrātiju. Lai pārvarētu pusgadsimtu ilgā totalitārā režīma atstāto traģisko mantojumu un sekmētu visaptverošas un atvērtas sabiedrības attīstību, Latvijas valdība par galveno prioritāti izvirzījusi sabiedrības integrācijas jautājumus. Mūsu Valodas likums tika rūpīgi pārbaudīts, un tika atzīts, ka tas atbilst visaugstākajiem starptautiskajiem standartiem. Mūsu Pilsonības likums ir atvērtāks un liberālāks nekā, piemēram, Vācijas Pilsonības likums.

Latvija izjūt dziļu solidaritāti ar Dienvidāfrikas centieniem izskaust pagātnes netaisnību sekas un izveidot modernu, pilsonisku sabiedrību, kuras pamatā būtu tiesiskums, cilvēktiesību ievērošana un brīvības ideāli. Mēs augsti vērtējam prezidenta Tabo Mbeki izcilo vadību un personīgo ieguldījumu Dienvidāfrikas sabiedrības dažādo daļu samierināšanā un šīs valsts vērā ņemamās attīstības virzīšanā.

Dāmas un kungi!

Daudzas valstis, kas piedalās šajā konferencē, ir smagi cietušas pagātnes netaisnību dēļ. Mūsu pienākums ir mācīties no mūsu vēstures smagā mantojuma, bet mūsu pagātne nedrīkst aizēnot mūsu gatavību darboties ar skatu nākotnē. Es esmu stingri pārliecināta, ka nebūtu lietderīgi izdalīt atsevišķas valstis un ideoloģijas, lai tās kritizētu. Tāpēc es aicinu šīs konferences dalībvalstis to nedarīt. Citādi mums būs grūti, pat neiespējami vienoties par kopīgu deklarāciju konferences beigās.

Tas, par ko mums visiem jāvienojas, ir principi, uz kuriem jābalstās globālai cīņai pret rasismu, diskrimināciju un neiecietību. Pirmais un visbūtiskākais no tiem ir cilvēka dzīvības svētums. Šo principu nav viegli piemērot, taču, neievērojot šo principu, ir maz cerību saglabāt civilizāciju.

Mums jāatzīst katra cilvēka neatņemamās tiesības tikt uzskatītam par cilvēku, pret kuru jāizturas atbilstoši otrajam pamatprincipam, kas ir vienlīdzība.

Visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi ne pēc to fiziskajām un intelektuālajām spējām, bet gan pēc tiem piemītošās vērtības kā cilvēciskām būtnēm.

Apspiešana visās tās izpausmēs, un it sevišķi ilgstoša vardarbība, lietojot ieročus pret civiliedzīvotājiem, ir jautājumi, kuriem starptautiskajai sabiedrībai jāpievērš nopietna uzmanība. Tas pats attiecas uz aizspriedumiem visos to izpausmes veidos, kas sākas ar negatīvām emocijām: bailēm, neuzticēšanos, aizvainojumu, dusmām, kas pēc tam savukārt noved pie aizspriedumainas vai agresīvas rīcības. Vienīgais veids, kā izskaust aizspriedumus un naidīgumu, ir kultivēt to pretstatus: tādas pozitīvas jūtas kā empātiju, simpātiju, līdzjūtību, iecietību un sapratni. Tas ir lēns, grūts un nebeidzams process, bet tas ir jādara. Ja to nedarīs, alkas pēc atriebības vai atmaksas tikai novedīs pie bezgalīgas vardarbības, pie vendetas, kas nekad nebeigsies.

Tas ir izaicinājums atzīt dažādību un atšķirību un nejusties apdraudētam. Dažādība var būt savstarpējas bagātināšanās, nevis apspiešanas avots, atšķirība var būt pamats savstarpējai papildināšanai, nevis konfrontācijai. Patiesu cilvēciskumu sevī mēs varam ieaudzināt, tikai atzīstot, ka ir jāciena jebkurš cilvēks.

Tad mēs varam teikt - tu esi mans brālis, tāpat kā es esmu tava māsa, jo mēs visi esam vienas un tās pašas pirmatnējās Mātes bērni, mēs visi piederam pie vienas cilvēku rases.

Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa runa Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā

Strasbūra, 2001. gada 25. janvāris

Prezident Kočarjan,

prezident Alijev!

Kolēģi Oskanjan, kolēģi Gulijev!

Parlamentārās asamblejas priekšsēdētāja kungs!

Ģenerālsekretāra kungs, godātie parlamentārieši, dāmas un kungi!

Šī ir pirmā reize, kad Latvija Parlamentārajai asamblejai piedāvā Ministru komitejas ziņojumu. Kā Latvijas ārlietu ministrs un šīs komitejas priekšsēdētājs ar prieku uzņemos šo pienākumu.

Šodien es īpaši gribētu pievērsties divām darbības jomām - Armēnijas un Azerbaidžānas uzņemšanai un stāvoklim Čečenijā.

Kā jau teicu šorīt Armēnijas un Azerbaidžānas uzņemšanas ceremonijā, Eiropas Padome ir spērusi vēsturisku soli Dienvidkaukāza reģiona apvienošanā zem Eiropas karoga.

Parlamentārās asamblejas labvēlīgais viedoklis par abām kandidātvalstīm aizvadītajā vasarā deva Ministru komitejai signālu uzsākt lēmuma pieņemšanu. Itālijas dinamiskās prezidentūras laikā pagājušā gada novembrī Ministru komiteja nolēma uzaicināt abas valstis pievienoties Eiropas Padomei, jautājumu par iestāšanās laiku gan atstājot atklātu. Latvijas prezidentūras laikā process tika turpināts, un šajā sakarā šā gada 3. un 4. janvārī notika mana vizīte Baku un Erevānā.

Pēc šīs vizītes esmu pārliecināts, ka pozitīvais lēmums par Armēnijas un Azerbaidžānas uzņemšanu tuvinās šīs organizācijas mērķu sasniegšanu.

Pirmkārt, tas dos spēcīgu impulsu jau aizsāktajiem demokratizācijas procesiem šajās valstīs. Savas vizītes laikā redzēju, ka šis brīdis ir ārkārtīgi piemērots iestājai Eiropas Padomē, kā arī pārliecinājos par šo valstu gribu daudz strādāt, lai iestāšanās saistības tiktu pildītas.

Otrkārt, šī dubultā uzņemšana veicinās stabilitāti reģionā. Vienlaicīgu uzņemšanu atbalstīja gan Baku, gan Erevānā. Turklāt šādu lēmumu visai labvēlīgi novērtēja Gruzijas ārlietu ministrs, ar kuru tikos šīs vizītes laikā. Šo viedokli atbalstīja arī EDSO pārstāvji abās galvaspilsētās.

Treškārt, Armēnijas un Azerbaidžānas uzņemšana dos ieguldījumu Kalnu Karabahas konflikta risināšanā. Kamēr EDSO un tās Minskas grupa saglabā savu nozīmi kā sarunu struktūra, Eiropas Padome nodrošinās ekspertīzi konstitucionālos jautājumos, kā arī dialoga iespējas abu valstu starpā. Iepriecina, ka abi prezidenti šeit, Strasbūrā, ir gatavi apspriest šo jautājumu.

Kā vairākkārt esmu teicis sarunu laikā Baku un Erevānā, uzņemšana Eiropas Padomē nav ceļa beigas, bet drīzāk tā sākums. Saprotams, ka abām jaunajām dalībvalstīm būs vajadzīga Padomes palīdzība un atbalsts iestāšanās saistību izpildē. Ministru komiteja līdz ar Parlamentāro asambleju turpinās novērot arī demokrātisko attīstību un cilvēktiesību ievērošanu abās valstīs. Es ticu, ka šis monitorings noritēs savstarpējas atklātības un sadarbības garā. Armēnija un Azerbaidžāna var rēķināties ar mūsu atbalstu, mēs savukārt rēķināmies ar abu valstu ieguldījumu šīs organizācijas kopējo mērķu sasniegšanā.

Prezidenta kungs!

Tagad, kad Eiropas Padomes dalībvalstu skaits ir pieaudzis līdz 43, ir laiks īpašu uzmanību pievērst kandidātvalstīm, kas joprojām gaida savu kārtu. It sevišķi es gribētu redzēt iniciatīvu attiecībā uz Bosnijas un Hercegovinas sasniegumiem. Latvijas prezidentūra ar īpašu interesi gaida Parlamentārās asamblejas lēmumu šajā jautājumā. Mēs esam pārliecināti, ka Eiropas Padome var dot savu ieguldījumu Bosnijas un Hercegovinas problēmu risināšanā. It īpaši šobrīd, kad Dienvidslāvijas Federatīvajā Republikā notikušas ievērojamas pozitīvas izmaiņas. Es apsveicu lēmumu par īpaša viesa statusa piešķiršanu Dienvidslāvijas federālajam parlamentam, un man ir patiess prieks šeit šodien redzēt parlamenta delegāciju.

Kas attiecas uz Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku, Eiropas Padome jau ir sākusi likumdošanas ekspertīzi attiecībā uz minoritātēm, un februārī tiks rīkota konference par likumdošanas atbilstību Eiropas cilvēktiesību normām. Mēs esam apņēmušies šo darbu veikt, sadarbojoties ar citām starptautiskajām organizācijām. Šī mērķa labad Eiropas Padome pagājušā gada 18. un 19. decembrī organizēja koordinējošu sanāksmi, kurā bija aicinātas piedalīties Dienvidslāvijas Federālajā Republikā strādājošās starptautiskās organizācijas (īpaši ANO, EDSO un ES). Man ir patiess prieks, ka mēs jau esam panākuši vienošanos ar EDSO par biroju kopīgu izvietojumu Belgradā. Tas ļaus mums nodrošināt efektīvu sadarbību mūsu kopējā mērķa labad - stiprināt starptautiskās cilvēktiesību vērtības Dienvidslāvijas Federatīvajā Republikā.

Prezidenta kungs!

Ļaujiet man pievērsties jautājumam, par kuru jūs diskutēsiet šajā pēcpusdienā, - situācijai Čečenijā.

Jūs esat saņēmis Ministru komitejas atbildi uz Asamblejas rekomendāciju Nr.1478 par pēdējo notikumu attīstību saistībā ar konfliktu Čečenijas Republikā, kura tika pieņemta šā gada 17. janvārī.

Atbildē tiek secināts: "Krievijas Federācija veikusi virkni jaunu darbību, lai situācija tiktu uzlabota ... tomēr... tiek gaidīts turpmāks progress ... it īpaši jautājumos par cilvēktiesību aizsardzību un humāno palīdzību." Kā tas teikts atbildes vēstulē, es biju ieradies arī vizītē Maskavā.

Man bija tikšanās ar ārlietu ministru Ivanova kungu, Čečenijas Republikas sociālās un ekonomiskās attīstības ministru Jelagina kungu, Augstākās tiesas priekšsēdētāju Ļebedevu, prezidenta speciālo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos Čečenijā Kalamanova kungu, tieslietu un iekšlietu ministra vietnieku, ģenerālsekretāru vietniekiem, Valsts domes pārstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, tai skaitā ar pārstāvjiem no nevalstiskās organizācijas "Memorial", kuras pārstāvji darbojas arī Čečenijā.

Manas vizītes sākumā tiekoties ar lordu Džadu, mēs pārrunājām viņa paša iegūtas ziņas Maskavā un Čečenijā. Izanalizējot Maskavā iegūto informāciju, es varu apgalvot, ka mani un lorda Džada secinājumi lielā mērā saskan.

Runājot par situāciju Čečenijas Republikā, vispirms jāsaka, ka teroristu aktivitātes joprojām turpinās, un tās arvien vairāk tiek vērstas pret civilajiem mērķiem. Šīs aktivitātes ir nosodāmas ar visstingrākajiem līdzekļiem. Maskavā es aicināju nekavējoties atbrīvot Keniju Gluku un citus ķīlniekus, kuri aizturēti Čečenijas Republikā, un es vēlos atkārtot šo aicinājumu arī tagad.

Pievēršoties secinājumiem, kuri man radās vizītes laikā, es gribētu minēt vairākas pozitīvas attīstības iezīmes.

Pirmkārt, Kalamanova kunga birojs, kas rūpējas par cilvēktiesību un brīvību nodrošināšanu Čečenijā, darbojas efektīvi. Tā darbs devis milzīgu ieguldījumu cilvēktiesību un likuma varas nostiprināšanā. Īpašu cieņu par drosmi un ieguldījumu es vēlos izrādīt Eiropas Padomes ekspertiem, kuri darbojās Znamenskā. Pašreiz viņi ir vienīgie starptautisko organizāciju pārstāvji, kuri pastāvīgi darbojās šajā teritorijā. Es esmu aicinājis Krievijas atbildīgās amatpersonas nodrošināt atbilstošus apstākļus, lai EDSO atbalsta grupa pēc iespējas drīzāk varētu atgriezties Čečenijā.

Otrkārt, milzīgs solis uz priekšu ir Čečenijas tiesu sistēmas darbības atjaunošana. Krievijas varas iestādes man sniedza detalizētu informāciju par tiesu atjaunošanu un tiesnešu atgriešanos savos posteņos. Čečenijā atgriezušies jau 22 tiesneši un tiek izskatītas pirmās civillietas. Tuvākie plāni ir palielināt gan tiesu, gan tiesnešu skaitu.

Treškārt, militāro spēku klātesamība Čečenijā ir samazinājusies, un tiek veidotas civilās administrācijas institūcijas, iesaistot to darbā arvien vairāk pašu Čečenijas iedzīvotāju. Tas veicina uzticēšanos vietējai varai. Čečenu policijas klātbūtne robežkontroles punktos un paātrināta personu apliecinošu dokumentu piegāde ir uzlabojusi pārvietošanās brīvības situāciju.

Ļaujiet man minēt arī tās galvenās jomas, kurās nepieciešams progress.

Pirmkārt, tā ir Čečenijas sociālā un ekonomiskā situācija. Nav iespējams konfliktu atrisināt, nenodrošinot normālas dzīves pamata vajadzības (ēdienu, medicīnisko aprūpi, mājokli, enerģētiskos resursus, izglītību un darba iespējas). Kaut gan Krievijas federālā valdība šiem jautājumiem savā budžetā atvēlējusi 14 miljardus rubļu, Čečenijas iedzīvotāji nav izjutuši izmaiņas. Cieš cilvēki, kas spiesti dzīvot teltīs un māju drupās. Ministru komiteja ir lūgusi nodrošināt humāno palīdzību tiem, kam tā ir nepieciešama. Es atkārtoju šo lūgumu.

Otrkārt, vilšanos izraisa militāro spēku izdarīto noziegumu pret civiliedzīvotājiem, kas ietver arī masu slepkavības lietas, izmeklēšana. Kā mani informēja galvenais kara prokurors, no vairākiem simtiem reģistrēto lietu par militārajiem noziegumiem tikai 38 noziegumi tikuši izmeklēti un tikai 7 gadījumos vainīgie notiesāti. Nepieciešams liels darbs, lai situāciju uzlabotu, vēl jo vairāk tāpēc, ka nopietnāko nodarījumu izmeklēšana nav bijusi pārliecinoša.

Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais jautājums ir tas, ka, neskatoties uz to, ka, Krievijas politiķu vidū pastāv viedoklis, ka paliekošs konflikta atrisinājums var tikt panākts mierīgā ceļā ar politiskas vienošanās palī­dzību, jāatzīmē, ka šai sakarā nav skaidras stratēģijas. Nepieciešams izvirzīt skaidrus politiskos mērķus un vienoties un pārrunāt to sasniegšanas iespējas.

Prezidenta kungs!

Eiropas Padomes aktivitātes Čečenijā pierāda, ka mūsu organizācija ir spējīga sekmēt konflikta atri­si­nājuma meklēšanu un situācijas uzlabošanu, ievērojot cilvēka tiesības un likumu. Ministru komiteja patur šo uzdevumu savā redzeslokā. Mūsu eksperti turpina strādāt Kalamanova kunga birojā. Apvienotā Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas programma par demokrātijas stabilitātes stāvokli Ziemeļkaukāzā ir gatava, lai to īstenotu. Krievijas Federācijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs februāra sākumā ieradīsies Strasbūrā, lai sagatavotu Eiropas Padomes palīdzības programmas Čečenijas tiesām īstenošanu. Latvijas prezidentūra ir gatava īstenot šīs un vēl citas aktivitātes, lai Eiropas Padome varētu uzlabot Čečenijas iedzīvotāju dzīves apstākļus un tiktu sasniegti organizācijas mērķi.

Prezidenta kungs!

Kā jūs redzat no rakstītā ziņojuma un no tā, ko es tikko teicu, Eiropas Padome ir uzņēmusies daudzus svarīgus un sarežģītus uzdevumus vairākos reģionos. Papildus tam mēs sastopamies arī ar citām neatliekamām prioritātēm, piemēram, kā vienkāršot Eiropas Cilvēktiesību tiesas darbu, bez kuras darbības nevar tikt īstenota Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Pēdējie politiskie notikumi Eiropā ir ievērojami palielinājuši darba slodzi, bet mūsu finansiālā kapacitāte nespēj tai tikt līdzi. Ir grūti plānot uz priekšu, jo ne vienmēr ir zināms, kādus resursus piešķirs dalībvalstis.

Tāpēc es pateicos lordam Raselam-Džonstonam par piezīmēm, ko viņš izteica pirmdien šīs sesijas atklāšanā par Eiropas Padomes budžetu. Es aicinu savus kolēģus atcerēties, ka ne vienmēr Eiropas Padome būs pirmajā rindā, bet tās darbam ir liela nozīme Eiropas stabilitātes un demokrātijas veidošanā ilgākā laika posmā.

Paldies par uzmanību!

Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa runa Ziemeļu dimensijas ārlietu ministru otrajā konferencē

Luksemburga, 2001. gada 9. aprīlis

Godātie kolēģi,

Ekselences,

Dāmas un kungi!

Ziemeļaustrumu reģions ir neatņemama plaukstošas Eiropas sastāvdaļa. Šodien no ziemeļiem plūst nevis ledāju aukstums, bet gan globālas nozīmes iniciatīvu svaigums. Ziemeļeiropa ir viens no visstraujāk augošajiem reģioniem pasaulē, un ar lepnumu mēs varam teikt "Ziemeļu informācijas telpa", "Digitālie ziemeļi", "Informācijas ziemeļi", "Jaunie ziemeļi". Latvija atrodas ziemeļu ceļu krustpunktā, kas savieno austrumus un rietumus, ziemeļus un dienvidus. Šodien Tallinu no Kopenhāgenas un Rīgu no Stokholmas šķir tikai viens klikšķis uz datora klaviatūras. Latvija strādā, lai sekmētu Ziemeļu dimensijas izaugsmi no politiskas iniciatīvas par praktisku darbu un iesaista visas reģiona valstis un mūsu Ziemeļatlantijas partnerus sadarbībā.

Mēs atkal tiekamies šeit, Luksemburgā, ne tikai lai paraudzītos atpakaļ, bet - un tas ir vissvarīgākais -, lai optimāli sagatavotu savu potenciālu pēc iespējas labāku rezultātu sasniegšanai, kā rezultātā ieguvēja būtu visa Eiropa.

Latvijas attiecībās ar Eiropas Savienību ir sācies kvalitatīvi jauns posms - mēs esam iestāšanās sarunu procesā un esam gatavi sarunu ātrai norisei.

Mēs pragmatiski un nepārtraukti turpināsim reformas, lai veiksmīgi noslēgtu sarunu procesu līdz 2002. gada beigām.

Skaidras izredzes iestāties ES drīzākajā laikā dod mums papildu motivāciju, kā arī stiprina reģionālo sadarbību, kurā viens no instrumentiem ir Ziemeļu dimensija.

Ziemeļu dimensija ir izaicinājums, kas joprojām gaida savus īstenotājus. Mums viņi nav jāmeklē Internetā, viņi jau ir šeit. Lūk, es esmu viens no viņiem un uzskatu, ka mēs visi kopā esam šī projekta patiesie veidotāji.

Es vēlos jums izklāstīt mūsu nostāju dažos aktuālos jautājumos attiecībā uz sadarbību ar ES Komisiju un biznesa aprindām un nevalstiskajām organizācijām Ziemeļu dimensijas jautājumos.

Jau divus gadus atklātā un labvēlīgā gaisotnē notiekošā ciešā sadarbība ar ES Komisiju veido drošu pamatu tālākajam darbam. Taču Kriss Patens un Anna Linda savā rakstā "No vārdiem uz darbiem" par ES ārpolitikas Ziemeļu dimensiju, kas tika publicēts laikrakstā "Financial Times", izteicās šādi (vēlos viņus citēt):

"Mums priekšā stāv neatliekams uzdevums izveidot mehānismu Ziemeļu dimensijas Rīcības plāna strukturālai īstenošanai, lai nodrošinātu sinerģiju un reālu -pievienoto vērtību-.."

Mēs šim viedoklim pilnībā piekrītam.

Biznesa konsultantu padome, kas apvieno Baltijas jūras valstu biznesa organizāciju deleģētos pārstāvjus, savās rekomendācijās Ziemeļu dimensijas tālākai attīstībai iesaka Komisijas ietvaros izveidot Ziemeļu dimensijas struktūru, kam būtu reālas koordinēšanas funkcijas.

Es aicinu dalībvalstis izpētīt un atbalstīt šos Biznesa konsultantu padomes priekšlikumus, kuri ir virzīti uz privātā kapitāla iesaisti Ziemeļu dimensijas praktiskajā īstenošanā un iniciatīvas vēršanu realitātē.

Nākamais, par ko es vēlos runāt, ir sadarbība ar biznesa aprindām un nevalstiskajām organizācijām.

Baltijas jūras reģiona ekonomikas ir visstraujāk augošais tirgus Eiropā, kas veido 1/8 no Rietumeiropas iekšzemes kopprodukta un kurā svarīga loma ir privātajam kapitālam.

Ziemeļu dimensijas biznesa foruma organizēšana Zviedrijas prezidentūras laikā ir liels solis pretim Biznesa dimensijas izveidei, kas varētu kļūt par Ziemeļu dimensijas pamatelementu un kalpot kā iespaidīgas un stabilas izaugsmes simbols. Īpaši svarīgi ir saglabāt biznesa aprindu interesi par Ziemeļu dimensijas projektiem, kam ir vislielākā pievienotā vērtība.

Protams, lielu reģionālu, īpaši transporta infrastruktūras un enerģētikas projektu finansēšanas resursi galvenokārt atrodas privāto kompāniju rīcībā. Tomēr neviens investors neriskēs ieguldīt līdzekļus tādos reģionālas nozīmes projektos, kas nebūs guvuši visu iesaistīto valstu atbalstu. Ir nepieciešama vienota izpratne par to, ka sekmīgai reģionālā mēroga projektu uzsākšanai pastāv šādi priekšnosacījumi:

  • ekonomiskais izdevīgums kā primārais aspekts jebkurā biznesā;
  • politisko instrumentu pārvaldītāju atbalsts kā priekšnoteikums reģionāla mēroga projektu ilglaicīgumam;
  • juridiskais ietvars, kas nodrošina ilglaicīgas korektas biznesa attiecības.

Bez sadarbības ar uzņēmējiem nozīmīgs aspekts ir arī nevalstisko organizāciju iesaistīšana Ziemeļu dimensijas ideju īstenošanā.

Labs piemērs tam ir sadarbība starp Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Krievijas Ziemeļ­rietumu reģiona uzņēmumiem un pašvaldībām kopēju pārrobežas sadarbības un attīstības projektu īstenošanā. 2001. gada maijā Rīgā ar ES un partnervalstu kolēģu atbalstu notiks biznesa forums "Baltijas jūras partnerība 2001", kura mērķis ir sadarbības sekmēšana biznesā.

Latvija ir izvirzījusi šādas prioritātes sadarbībai Ziemeļu dimensijas ietvaros:

  • droša enerģijas piegāde reģionālajā un Eiropas līmenī;
  • transporta un loģistikas attīstība;
  • tirdzniecība un pārrobežu sadarbība ar Pleskavas, Ļeņingradas un Kaļiņingradas reģioniem;
  • vides aizsardzība;
  • e-biznesa un e-pārvaldes veicināšana un modernas informācijas sabiedrības sekmēšana.

Latvijas intereses un prioritātes un reģiona intereses ir savstarpēji papildinošas.

Ņemot vērā mūsu ģeogrāfisko novietojumu, jums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka esam izvēlējušies Krievijas Federācijas Pleskavas reģionu kā prioritāti pārrobežu sadarbībā, kā arī pievēršam uzmanību Ļeņingradas reģionam un Novgorodai. Krievijas Ziemeļrietumu reģiona, tai skaitā Kaļiņingradas, attīstība mums, tāpat kā visai Ziemeļeiropai, ir īpaši nozīmīga.

Visu reģiona valstu interesēs ir līdzsvarota Krievijas iesaiste reģionālajos projektos, it īpaši enerģētikas, transporta, loģistikas un vides aizsardzības jomās.

Krievijas nepieciešamajai iesaistei un jaunu projektu īstenošanai enerģētikas jomā jānotiek uz esošās un nepārtraukti augošās Latvijas transporta infrastruktūras bāzes, kas ir finansiāli visizdevīgākais tilts no austrumiem uz rietumiem. Laika gaitā šī infrastruktūra ir pierādījusi savu konkurētspēju starptautiskajā mērogā.

Latvijas naftas tranzīta koridora attīstības projekta ekonomiskā izdevīguma kritēriji ir izvērtēti, un tie ir pārliecinoši, ko apstiprinājuši arī starptautiskie eksperti.

Mēs esam pievienojušies INOGATE līgumam un programmai kā starptautiskam forumam, kura ietvaros ir iespējams izanalizēt un aizstāvēt projektu ekonomiskās priekšrocības un izstrādāt kopējus rīcības plānus.

 Līdz šim paveiktais darbs un turpmāk veicamie uzdevumi Eiropas Savienības un Krievijas "enerģētikas sadarbības" izveidošanā ir ceļš, kurā mēs saskatām priekšrocības arī sev. Mēs pievienojamies šīs sadarbības pamatā liktajiem principiem. Tādēļ mēs vēlamies, lai kopējā Eiropas Savienības Ziemeļu dimensijas Rīcības plānā būtu redzama skaidra sasaiste arī ar konkrētām sektoru programmām.

Baltijas jūras reģions pašlaik ir dinamiskākais pasaulē informācijas sabiedrības veidošanā.

Septembrī, pēc Latvijas premjerministra iniciatīvas, Latvijā notiks biznesa forums, kurā Ziemeļu
e-dimensija tiks pārvērsta realitātē. Komisārs Erki Līkanens jau ir pieņēmis uzaicinājumu piedalīties šajā pasākumā. Latvija aicina reģiona valstis un citas ES dalībvalstis iesaistīties digitālo robežu pārvarēšanā un kā stabiliem partneriem ar ilglaicīgām uz nākotni vērstām programmām piedalīties forumā.

Paldies par uzmanību.

Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa runa Eiropas Padomes 108. ministru sesijā

Strasbūra, 2001. gada 10. maijs

Dārgie kolēģi!

Es pasludinu Ministru komitejas 108. sesiju par atklātu un sveicu Jūs visus šeit.

Darba kārtībā, kas šodien ir iesniegta jums apstiprināšanai, ir iekļauti divi galvenie politiskie jautājumi - Balkāni un Kaukāzs. Abos reģionos ir vērojami gan pozitīvi notikumi, gan diemžēl joprojām norit arī konflikti. Mērķis mūsu diskusijai par šiem jautājumiem ir ne tikai paziņot savu nostāju vai dot situācijas izvērtējumu, bet arī apsvērt, kā Eiropas Padome var sniegt savu neatkārtojamu un mērķtiecīgu ieguldījumu situācijas uzlabošanā.

Kopš mūsu iepriekšējās ministru sanāksmes pagājušā gada novembrī Balkānos ir vērojama pozitīva, daudzsološa notikumu attīstība, kas stiprina demokrātiju reģionā. Tajā pašā laikā vairāki apstākļi raisa nopietnas bažas par stabilitāti reģionā, īpaši, ja turpināsies situācijas eskalācija.

Eiropas Padome atkārtoti izsaka stingru nosodījumu bruņoto grupu izvērstajai vardarbībai "bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā", kas vērsta pret valsts teritoriālo integritāti. Mēs izsakām stingru atbalstu valdības centieniem steidzami veikt nepieciešamās iekšējās reformas, lai uzlabotu attiecības etnisko grupu starpā, nodibinātu likuma varu, sekmētu uzticēšanos un iecietību. Eiropas Padome ciešā sadarbībā ar valsts institūcijām un citām starptautiskajām organizācijām, īpaši EDSO, atbalstīs iespējamo rīcības plānu, lai sekmētu dialogu starp dažādām etniskajā grupām.

Citu šī reģiona valstu - Bosnijas un Hercegovinas un Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas iesniegumi uzņemšanai mūsu organizācijā ir aktuāls punkts mūsu darba kārtībā. Apmeklējot Sarajevu un Belgradu šā gada martā, es pārliecinājos par abu valstu nepārprotamo vēlmi iestāties Eiropas Padomē un gatavību spert nepieciešamos soļus. Vakar vakarā ģenerālsekretāra rīkotajā neformālajā sanāksmē mums bija iespēja tam vēlreiz dzirdēt apliecinājumu no Bosnijas un Hercegovinas ārlietu ministra.

Lai gan es apmeklēju abas kandidātvalstis vienas vizītes ietvaros, es gribētu atkārtoti uzsvērt, ka nav acīmredzama pamata abu valstu uzņemšanu savstarpēji saistīt.

Es uzskatu, ka Eiropas Padomei ir visas iespējas pozitīvi iespaidot situāciju Dienvidslāvijas Federatīvajā Republikā, tajā skaitā sadarbojoties ar EDSO, īpaši tagad, kad mūsu pārstāvniecības Belgradā atrodas zem viena jumta.

Pārejot pie Kaukāza - Ministru komiteja cieši seko notikumu attīstībai abās jaunajās dalībvalstīs Armēnijā un Azerbaidžānā attiecībā uz to, kā šīs valstis pilda saistības, kuras tās uzņēmās, iestājoties organizācijā. Šis kontroles process tiek veikts pozitīvā garā ar mērķi rast veidus, kā Eiropas Padome varētu palīdzēt. Šajā sakarā mums ar abu valstu delegācijām ir izveidojušās izcili labas attiecības.

Ļaujiet man izteikt arī cerību, ka abu valstu uzņemšana veicinās saskaņu daudz plašākā mērogā, un konkrētāk - sekmēs risinājuma rašanu Kalnu Karabahas konfliktam. Tas neapšaubāmi veicinās cilvēktiesību ievērošanu, demokrātijas stabilitāti un likuma varu visā Kaukāza reģionā.

Nākamais punkts mūsu šodienas diskusijā ir Eiropas Padomes iesaiste Ziemeļkaukāza reģionā.

Situācija Krievijas Federācijas Čečenijas Republikā joprojām ir nopietna. Mēs esam nobažījušies par joprojām notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un nesenajiem terora aktiem, kas kavē likuma varas atjaunošanu, kā arī politiskās un ekonomiskās situācijas uzlabošanos. Vairākkārtīgi, tostarp arī manas vizītes laikā Maskavā janvārī, es uzsvēru šādas prioritātes attiecībā uz šo reģionu, proti, politisks risinājums dialoga ceļā, ekonomiskā un sociālā atjaunotne, likuma varas atjaunošana un cilvēktiesību aizsardzība.

Es ceru, ka nesenā mandāta pagarināšana trim Eiropas Padomes ekspertiem Īpašā pārstāvja Kalamanova birojā līdz oktobrim sekmēs situācijas uzlabošanos, īpaši ņemot vērā to, ka tagad šiem ekspertiem ir uzdots koncentrēt uzmanību konkrētām problemātiskām jomām, kurās progress ir bijis nepietiekams. Es augstu vērtēju Eiropas Padomes komisāra Alvaro Žil-Roblesa darbību un Parlamentārās asamblejas, īpaši lorda Džada personā, devumu dialoga sekmēšanā starp visām iesaistītajām pusēm.

Eiropas Padomes iesaistei risinājuma meklēšanā, īstenojot savus pamatprincipus, ir jānotiek ciešā sadarbībā ar Krievijas Federāciju un mūsu starptautiskajiem partneriem. Diemžēl EDSO Atbalsta grupai vēl nav izdevies atgriezties Čečenijā. Es sagaidu no Krievijas valsts institūcijām nepieciešamo apstākļu nodrošināšanu EDSO iebraukšanai tuvākajā nākotnē.

Ar to es vēlos uzsvērt, ka Eiropas Padomei ir kopīgas pamatvērtības ar vairākām citām dažāda lieluma un profila starptautiskajām organizācijām. Runājot par Eiropas Padomes īpašo lomu Balkānos un Kaukāzā, jāatzīmē, ka to var veikt tikai sadarbības un darba dalīšanas apstākļos ar citām organizācijām, īpaši ar ES, EDSO un ANO. Es priecājos, ka manu pilnvaru laikā Eiropas Padome ir turpinājusi un padziļinājusi dialogu un koordināciju ar šīm organizācijām.

Ar šiem vārdiem, es vēlreiz Jūs sveicu un gaidu iespēju dzirdēt Jūsu viedokļus.

Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa runa Eiroatlantiskās partnerības padomes sēdē "NATO ir vadošais spēks Eiropas drošības nostiprināšanā"

Budapešta, 2001. gada 30. maijs

Godātie kolēģi, ekselences, dāmas un kungi!

Vispirms atļaujiet man pateikties mūsu ungāru draugiem par šīs sēdes sarīkošanu Budapeštā. Šī, protams, ir pirmā NATO un Eiroatlantiskās Partnerības padomes ārlietu ministru sēde, kas notiek jaunā alianses dalībvalsts galvaspilsētā, un tāpēc tā ir simboliska, jo norāda uz dramatiskām izmaiņām mūsdienu Eiropas politiskajā ainā, kur NATO vēl aizvien ir izšķiroša loma.

Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas ārlietu ministra klātbūtne mūsu sēdē, kas nebūtu iedomājama pirms gada, liecina par pozitīvajām izmaiņām, kas nesen notikušas Balkānos. Mēs atzinīgi novērtējam to, ka Dienvidslāvija, pateicoties demokrātiskai vadībai, ir kļuvusi par daudz konstruktīvāku starptautiskās sabiedrības partneri. Eiropa nevar būt vienota, demokrātiska un brīva bez ilgstoša miera un stabilitātes Balkānos. Tāpēc ir nepieciešams, lai visas mūsu valstis arī turpmāk paturētu Balkānus uzmanības centrā.

Bet nākotnes drošības arhitektūras veidošanas process transatlantiskajā telpā nenotiek tikai Balkānos. Starptautisko drošību arī ietekmē jauni draudi, ko izraisa masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana un piegāde. Pastāvošie ieroču kontroles režīmi nav bijuši pietiekami efektīvi, lai apturētu to izplatīšanu. Tāpēc ir acīmredzama nepieciešamība veikt efektīvus pretpasākumus.

Dāmas un kungi!

NATO paplašināšanas nepārtrauktais process ir ne tikai Latvijas ārpolitikas prioritāte. Tas neapšaubāmi ir viens no galvenajiem punktiem transatlantiskās politikas dienaskārtībā, un tuvojas laiks, kad būs jāpieņem lēmumi šajā jautājumā. Ir skaidrs, ka Baltijas valstu uzņemšana NATO ir būtiska, ja ne centrālā paplašināšanas procesa jautājuma daļa.

Prezidents Havels savā tālredzīgajā un autoritatīvajā runā Bratislavā noteica standartu šīm debatēm un pasvītroja būtisko NATO paplašināšanā - izdzēst agrākās robežlīnijas, kas sadalīja Eiropu, - NATO paplašināšana dod iespējas un labumu visiem, samazinot nedrošību un palielinot stabilitāti. Kā teicis prezidents Havels, tajā izpaužas "kopīga vēlme cīnīties pret visu, kas apdraud cilvēces labāku nākotni".

Latvija savukārt būs gatava saņemt uzaicinājumu nākamgad Prāgā un turpinās dot ieguldījumu, lai eiroatlantiskajā reģionā būtu drošība un stabilitāte. Mūsu apņemšanās piedalīties NATO vadītajos miera uzturēšanas spēkos Balkānos paliek spēkā. Mūsu aizsardzības plānošana ir saņēmusi pozitīvu novērtējumu. Latvijas centienus uzlabot aizsardzības spējas nesen vēlreiz nostiprināja ar lielu balsu vairākumu Saeimā pieņemtais likums par aizsardzības budžeta palielināšanu līdz 2 procentiem no iekšzemes kopprodukta līdz 2003. gadam.

Mūsu centieni iestāties NATO ir daļa no plašāka procesa, lai izveidotu vienotu un brīvu Eiropu. Sadarbība un koordinācija Viļņas grupas kandidātvalstu starpā padara mūsu valstis par stiprākām kandidātvalstīm. Kan­didātvalstu aizsardzības ministru sanāksme, kas notiks Rīgā nākamajā mēnesī, parāda, ka praktiska sadarbība šajā procesā ir tikpat svarīga kā politiskais stimuls, ko dod "Viļņas devītnieks" paplašināšanās debatēm.

Es zinu, ka jautājums par uzaicināšanu tiks izskatīts alianses dalībvalstu galvaspilsētās pirms mūsu nākamās tikšanās šā gada beigās. Nākamā galotņu sanāksme, kas notiks Prāgā, dod iespēju tālāk stabilizēt situāciju mūsu kontinentā un labot vēstures pieļauto netaisnību. Pilnībā izmantojot šo iespēju, tiks nodrošināts, ka alianse saglabā savu vadošo vietu Eiropas drošības nostiprināšanā.

Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa runa Atlantijas līguma asociācijas 47. gadskārtējā asamblejā "NATO paplašināšanās: kā to izdarīt pareizi"

Bleda, 2001. gada 4. oktobris

Ir liels gods uzrunāt tik plašu auditoriju, kurā pārstāvētas drošības politikas nozares nevalstiskās organizācijas, analītiķi un profesionāļi. Šodienas diskusijas tēma ir NATO paplašināšanās kā galvenais process vienotas un brīvas Eiropas izveidē.

Runājot par šo tēmu, mums ir jāatceras 11. septembra traģiskie notikumi. Mēs apliecinām savu solidaritāti, atbalstu un līdzjūtību Amerikas Savienoto Valstu tautai un valdībai, šausmīgo terora aktu upuru ģimenēm. Mūsu valsts ir gatava darīt visu nepieciešamo, lai atrastu un sauktu pie atbildības šo necilvēcīgo noda­rījumu vaininiekus un novērstu līdzīgu notikumu atkārtošanos nākotnē.

11. septembra terora akti bija vērsti ne tikai pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas bija mēģinājums graut mūsu vērtības un pamatprincipus - brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības un brīvības. Pusgadsimta laikā Ziemeļ­atlantijas alianse ir tikusi galā ar daudziem izaicinājumiem. Esmu pārliecināts, ka tā tiks galā arī ar terorisma mesto izaicinājumu. Un kandidātvalstis ir gatavas dot savu ieguldījumu.

Cīņa pret terorismu ir kļuvusi par nepārprotamu prioritāti. Tajā pašā laikā joprojām spēkā ir tās prioritātes, kas pastāvēja pirms 11. septembra. Kā lords Robertsons nesen teica: "Teroristu rīcība nav atcēlusi NATO jau apstiprināto darba kārtību [...] gluži pretēji - tā ir tikai padarījusi šo darba kārtību vēl likumsakarīgāku." Tas attiecas arī uz šodienas diskusijas tēmu - NATO paplašināšanos.

Šodien vairāk kā jebkad agrāk Eiroatlantiskajai Savienībai ir nepieciešami pastāvīgi sabiedrotie, kuri pārstāv tās pašas demokrātiskās vērtības un ir spējīgi un griboši uzņemties savu daļu atbildības par šo vērtību aizstāvēšanu.

Ļaujiet man sniegt jums pārskatu par kandidātvalstu sasniegumiem.

Kopīgās vērtības

Pēdējos desmit gadus Latvija un pārējās kandidātvalstis ir nopietni strādājušas, lai izveidotu demokrātiskas institūcijas un sabiedrību. Šodien kandidātvalstīs valda liberāla demokrātija, funkcionējoša tirgus ekonomika, tiek ievērotas pilsoņu cilvēktiesības un brīvības. Kandidātvalstis, kuras ir iesaistījušās sarunās par iestāšanos ES, pilnībā atbilst ES kritērijiem, kas nepārprotami apliecina to piederību Rietumu sabiedrībai ar tās kopīgām vērtībām.

Gatavība aizstāvēt kopīgās vērtības

Kandidātvalstis ir apliecinājušas savu gatavību aizstāvēt kopīgās vērtības. Pirms vēl kļuvušas par pilntiesīgām dalībvalstīm, tās darbojas kā sabiedrotās, piedaloties NATO vadītajās miera uzturēšanas operācijās Balkānos, sniedzot praktisku ieguldījumu un politisko atbalstu cīņā pret terorismu.

Spēja aizstāvēt kopīgās vērtības

Kandidātvalstu praktisko sagatavotību nodrošina to dalība Rīcības plāna dalībai NATO procesā. Kandidātvalstis ir palielinājušas savus aizsardzības budžetus līdz vidējam dalībvalstu līmenim. Mēs esam apliecinājuši savas spējas izstrādāt un precīzi īstenot ar NATO savietojamus plānus. Pat ja mūsu aizsardzības spējas nevar mēroties ar ASV, Apvienotās Karalistes vai Vācijas spēkiem, mēs esam pierādījuši, ka mūsu aizsardzības sistēmas būs savietojamas ar NATO un ka mēs tās attīstīsim, cik labi vien spēsim.

Paplašināšanās pareiza veikšana

Ir jāizpilda vairāki svarīgi priekšnoteikumi, lai paplašināšanās būtu sekmīga. Manuprāt, svarīgākais no tiem ir sadarbība.

Sadarbībai ir izšķiroša nozīme daudzējādā ziņā - tā ir viena no galvenajām labas sabiedrotās pazīmēm; tā ļauj kandidātvalstīm sasniegt maksimāli augstu gatavības pakāpi dalībai NATO un visbeidzot - sadarbība nodrošina, ka paplašināšanās nenovedīs pie jaunas šķelšanās.

Mēs savā reģionā - Ziemeļeiropā - esam attīstījuši augstu sadarbības kultūru. Baltijas sadarbība, Ziemeļ­valstu sadarbība, kā arī Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība ir labi pazīstami jēdzieni. Pateicoties Baltijas sadarbībai, mēs esam apvienojuši spēkus, kopīgi attīstot mūsu sabiedrības un aizsardzības spēkus. Kopīgi Baltijas projekti, tādi kā BALTBAT un BALTNET, ļauj mums pilnveidot savu potenciālu un apliecina mūsu spējas uzņemties dalībvalsts pienākumus.

Cieša Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbība daudzās nozarēs, tajā skaitā aizsardzības jomā, ir nodrošinājusi mūsu drošības politikas centienu pilnīgu izpratni reģiona NATO dalībvalstu vidū un nepievienojušajās Ziemeļvalstīs. Mūsu Ziemeļu kaimiņi Baltijas valstu dalību NATO uzskata par stabilitāti un drošību veicinošu faktoru reģionā.

Baltijas jūras valstu sadarbība, kas aptver 11 valstis, iekļauj arī Krieviju, kuru mēs redzam kā vienotas un brīvas Eiropas sastāvdaļu. Baltijas jūras valstu padome, ES Ziemeļu dimensija, kā arī ASV Ziemeļeiropas iniciatīva ir efektīvi instrumenti produktīvas sadarbības ar Krieviju nodrošināšanai. Reģionālas iniciatīvas, kā arī cieša sadarbība starp NATO un Krieviju un ES un Krieviju, nepārprotami, nāk par labu visām pusēm un sekmē stabilitāti un drošību Eiropā.

Latvija no savas puses ir gatava pārliecināt savas kaimiņvalstis, ka tās pievienošanās aliansei nav vērsta ne pret vienu valsti. Mēs piedāvājam Krievijai papildu pasākumus pārskatāmības nodrošināšanai, ciešākus kontaktus militārajā jomā un aktīvu līdzdalību reģionālajās iniciatīvās, kas vērstas uz uzticības veicināšanu un sadarbību militārajā jomā. Iestājoties NATO, Baltijas valstis noteikti iestāsies par ciešāku sadarbību starp aliansi un Krievijas Federāciju.

Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais sadarbības aspekts ir kandidātvalstu kopīga darbība Viļņas grupas ietvaros. Kandidātvalstu kopīgi veiktās aktivitātes laikaposmā kopš pirmās tikšanās Viļņā pirms vairāk nekā gada ir sekmējušas mūsu praktisko sagatavotību dalībai aliansē un stimulējušas diskusijas par papla­šināšanos. Šodien notikusī "Viļņas desmitnieka" ārlietu ministru tikšanās deva vēl vienu iespēju apspriest un gatavot mūsu kopīgos pasākumus. Esmu pārliecināts, ka sadarbība starp desmit kandidāt­valstīm būs galvenais aspekts, kas nodrošinās pareizu paplašināšanās norisi un virzīs mūs tuvāk mūsu kopīgam mērķim - vienotai un brīvai Eiropai.

Paldies par uzmanību.

Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa runa cīņai pret terorismu veltītajā Eiropas Konferencē

Brisele, 2001. gada 20. oktobris

Izsakām solidaritāti, atbalstu un līdzjūtību Amerikas Savienoto Valstu tautai un valdībai, briesmīgo terora aktu upuriem, kas cieta traģiskajos 11. septembra notikumos.

11. septembra terora akti bija vērsti ne tikai pret Savienotajām Valstīm. Tie bija mēģinājums graut mūsu vērtības un pamatprincipus - brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības un brīvības. ES un NATO ir organizācijas, kas balstās uz noteiktām vērtībām, tāpēc, loģiski, tās bija pirmā viennozīmīga un stingra atbalsta instance Savienotajām Valstīm. Krievijas, kā arī vairāku Tuvo Austrumu valstu izvēle atbalstīt starptautiskās pret­terorisma koalīcijas centienus ir ļoti apsveicama. Mums gribētos cerēt, ka Krievija nonāca pie šāda lēmuma, vadoties nevis pēc īslaicīgiem taktiskiem apsvērumiem, bet gan nopietni pārdomājot stratēģiskās prioritātes.

Cīņa pret terorismu ir kļuvusi par nepārprotamu prioritāti. Tajā pašā laikā joprojām spēkā ir tās prioritātes, kas pastāvēja pirms 11. septembra. Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi pagājušonedēļ izteica stingru pārliecību, ka "... mums ir jāpaātrina notiekošā integrācija. 11. septembra notikumi liek mums rīkoties izlēmīgi un ātri...". Lorda Robertsona vārdiem runājot, "teroristu rīcība nav atcēlusi NATO jau apstiprināto darba kārtību [...] gluži pretēji - tā ir tikai padarījusi šo darba kārtību vēl likumsakarīgāku".

Mūsu valsts ir gatava darīt visu nepieciešamo, lai atrastu un sauktu pie atbildības šo necilvēcīgo nodarījumu vaininiekus un novērstu līdzīgu notikumu atkārtošanos nākotnē.

Latvijas Ministru kabinets šonedēļ apstiprināja Rīcības plānu cīņai pret terorismu. Tas ir pasākumu komplekss, kam jāsekmē mūsu valsts spējas nepieļaut, ka mūsu teritoriju, banku sistēmu un citus līdzekļus izmanto teroristi. Teroristiem nedrīkst ļaut izvairīties no atbildības.

Galvenie Rīcības plāna elementi ir:

  • cieša sadarbība starp Latvijas valsts drošības dienestiem un partnervalstīm;
  • efektīvāka aizdomīgo finansu darījumu kontrole;
  • pastiprināta stratēģiskas nozīmes preču kontrole uz Latvijas robežām;
  • iesniegumu vīzām kārtīga pārbaude un vīzu režīma ievērošana kombinācijā ar pastiprinātu kontroli uz robežas;
  • gaisa satiksmes drošības uzlabošana;
  • ANO Drošības padomes rezolūciju strauja īstenošana un uzdevums pabeigt pievienošanos attiecī­gajām starptautiskajām konvencijām;
  • terorisma apkarošanas un katastrofu seku likvidēšanas spēju pārlūkošana.

Latvija cieši sekos ES acquis attīstībai šajā jomā, lai pēc iespējas ātrāk to iestrādātu Latvijas likumdošanā.

Latvija jau ir izstrādājusi likumdošanu naudas atmazgāšanas nepieļaušanai. Bankām un citiem finansu operatoriem ir pienākums ziņot par aizdomīgiem naudas pārskaitīju-miem. Šonedēļ valdība iesniedza parlamentam tālāku labojumu paketi Banku likumam un Likumam par nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanu. Šie labojumi paredz:

  • iespēju valsts drošības institūcijām uz prokurora rīkojuma pamata pieprasīt informāciju par finansu kontiem;
  • iestrādāt "terorismu" definīcijā par nelegāli iegūtiem līdzekļiem;
  • uzlikt bankām par pienākumu uz prokurora rīkojuma pamata apturēt aizdomīgas operācijas ar naudu.

Visi šie pasākumi liecina, ka starptautiskā sadarbība, pastiprināta, sabiedroto rīcībai līdzīga sadarbība ir neatņemama kopīgās cīņas pret terorismu sastāvdaļa. Tagad vairāk kā jebkad agrāk Eiroatlantiskajai Savienībai - ES un NATO - ir nepieciešami pastāvīgi sabiedrotie, kas pārstāv tās pašas demokrātiskās vērtības un ir griboši un gatavi uzņemties savu daļu atbildības par šo vērtību aizstāvēšanu.

Paldies par uzmanību.

Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa uzruna Alpbahas forumā "Latvija - drošs partneris Austrijai jaunajā Eiropas Savienībā"

Vīne, 2001. gada 26. novembris

Dāmas un kungi!

Es gribētu pateikties šā pasākuma organizatoriem par ielūgumu. Mēs esam šeit, lai runātu par Eiropas nākotni. Eiropas Savienības kandidātvalstis vēlas būt pilnvērtīgi iesaistītas šajā diskusijā, un tādēļ esmu gandarīts par iespēju šodien uzrunāt jūs - Austrijas sabiedrības pārstāvjus.

Gan Austrijas vadības iniciatīvas "Austrijas Platforma" pasākumi Austrijas reģionos un pilsētās, gan šodienas pasākums, kurā aktīvi piedalās arī nākamās ES dalībvalstis, dod iespēju mums vienam otru labāk iepazīt, kā arī kopīgi domāt par mūsu nākotni jaunajā vienotajā Eiropā.

Austrijas sabiedrībai es vēlētos šodien teikt vairākas lietas. Pirmkārt, Latvija ir drošs partneris jaunajā Eiropā mūsu sekmīgo politisko un ekonomisko reformu dēļ. Otrkārt, Latvija pievērš lielu uzmanību tās kultūras vērtību un valodas saglabāšanai, kas ir viena no Eiropas pamatidejām. Treškārt, Latvija kā nākamā Eiropas Savienības dalībvalsts vēlas redzēt Eiropas Savienību kā nacionālo valstu savienību, kurā mazajām nacionālajām valstīm un to parlamentiem ir garantētas vienādas iespējas.

Jaunajā Eiropas Savienībā, kurā ietilps vairāk nekā 20 valstis, būs sevi jāpierāda globalizācijas laikmetā, konkurējot ar citiem pasaules reģioniem. Būtībā tas jau ir šodienas izaicinājums rast atbildes uz aktuālajiem jautājumiem par to, cik liela loma būs nacionālajām valstīm un nacionālajiem parlamentiem, cik straujam un dziļam jābūt integrācijas procesam iekšlietu, ārlietu un drošības jomās.

Šodien mūsu ceļā nav nekādu šķēršļu, lai īstenotu ieceri par jaunās Eiropas Savienības radīšanu. Mūsu kopīgais uzdevums un pienākums ir pabeigt Eiropas vienotības procesu ātri un optimāli, padarot to neatgriezenisku. Traģiskie 11. septembra notikumi ir vēl viens apliecinājums šā uzdevuma neatliekamībai.

Paplašināšana nāks par labu gan dalībvalstīm, gan kandidātvalstīm. ES paplašināšana radīs lielāko kopējo tirgu pasaulē. Pētnieki lēš, ka pēc ES paplašināšanās pašreizējās dalībvalstīs kopprodukts pieaugs par 10 miljardiem eiro un tiks radītas 300 000 jaunas darbavietas.

Taču Eiropu, protams, nevar raksturot ar ekonomiskiem rādītājiem vien. Raugoties uz ES paplašināšanu tikai no šāda redzes punkta, mēs nesaskatītu politisko mērķi, kas ir un paliek stabilitāte un demokrātija visā mūsu kontinentā.

Dāmas un kungi!

Latvija iegājusi atgūtās neatkarības otrajā desmitgadē. Latvijas integrēšanās Eiropas Savienībā visus šos gadus ir bijusi viena no divām neaizstājamām tās ārpolitikas pamatasīm, jo uzskatām, ka jaunā Eiropas Savienība mazām dalībvalstīm dod lielākas izredzes īstenot savas intereses. Eiropas Savienība Latvijai ir daudz vairāk nekā ārpolitikas prioritāte - tas ir projekts, kurā ir iesaistījušies visi Latvijas iedzīvotāji. Visu Latvijas Saeimā pārstāvēto politisko spēku vienbalsīga un viennozīmīga iestāšanās par labu mūsu valsts virzībai uz Eiropas Savienību tam ir apliecinājums.

Otra pamatass, protams, ir iestāšanās NATO. Latvija savu integrāciju ES un NATO uzskata par nedalāmu procesu. Integrējoties NATO, mēs konsekventi īstenojam Rīcības plānu un ceram uz uzaicinājumu nākamā gada novembrī Prāgā. Mēs vēlamies labas attiecības ar Krieviju un apsveicam to, ka Krievijai veidojas ciešāks dialogs ar Rietumiem. Latvijai jau tagad ir laba pārrobežu sadarbība ar Krieviju. Krievijas interesēs ir iegūt kaimiņos stabilu un ekonomiski veiksmīgu Eiropas Savienības dalībvalsti.

Kopš neatkarības atgūšanas desmit gadu laikā mūsu valstī ir radīti visi priekšnoteikumi tautsaimniecības veiksmīgai attīstībai. Latvijā darbojas liberāla un atvērta tirgus ekonomika. Mūsu valsts atrodas ekonomiski aktīvā reģionā, kas aptver gan Baltijas, gan Skandināvijas valstis. Ir panākta makroekonomiskā stabilitāte - zema inflācija, neliels ārējais parāds, stabila valūta. Mūsu valstī ir uz izglītību motivēts darbaspēks un augstas kvalifikācijas speciālisti jauno tehnoloģiju nozarēs. Latviju raksturo ekoloģiski tīra vide un moderna tranzīta infrastruktūra.

Augsta ir ārvalstu investoru interese - lielākās investētāju valstis ir Dānija, Zviedrija, Vācija, Apvienotā Karaliste, ASV un Krievija. Es aicinu arī Austrijas uzņēmējus braukt uz Latviju un atrast ekonomiskās sadarbības partnerus. Latvijas tirdzniecība ir sekmīgi pārorientēta no Austrumiem uz Rietumiem. Vairāk nekā divas trešdaļas no mūsu tirdzniecības apjoma ir vērstas uz ES valstīm. Fakts, ka šogad pirmajā pusgadā IKP pieaugums sasniedza 8,8%, ierindo Latviju Eiropas visstraujāk augošo ekonomiku saraksta augšgalā.

Mūsu reformu panākumi nosaka arī mūsu drošo un pārliecinošo virzību iestāšanās sarunās. Latvija ir spējusi sarunās panākt tās valstis, kuras uzsāka sarunas pusotru gadu ātrāk. Tas apliecina mūsu nopietno attieksmi pret integrācijas "mājas darbiem". Mēs esam slēguši 18 - tas ir vairāk nekā pusi no iestāšanās sarunu sadaļām, un tas pierāda, ka mūsu ieceres beigt iestāšanās sarunas nākamajā gadā un 2004. gadā pirmo reizi piedalīties Eiroparlamenta vēlēšanās ir reālas un īstenojamas.

Mēs zinām, ka Austrijas sabiedrībā ir izskanējušas bažas par darbaspēka pieplūdumu no jaunajām dalībvalstīm. Šīs bažas ir jāuztver nopietni, bet jāizvērtē, cik to saturs ir reāls. Attiecībā uz Latviju tās nav pamatotas, piemēram, 2000. gadā Austrija izsniedza 34 darba atļaujas Latvijas iedzīvotājiem.

Latvijas iedzīvotājus raksturo dziļa pieķeršanās savai zemei, valodai, sabiedrībai. Neapturamās globalizācijas laikmets mums nozīmē ne tikai izaicinājumu, bet arī jaunas iespējas. Eiropas Savienībā mums būs lielākas iespējas ne tikai saglabāt un attīstīt savu kultūru un valodu, bet izmantot globalizācijas pavērtās iespējas iepazīstināt pasaules sabiedrību ar mūsu kultūras vērtībām.

Dāmas un kungi!

Diskusija par Eiropas nākotni, protams, nav nekas jauns. Es gribētu pieminēt viena no Eiropas vienotības procesa pamatlicējiem Roberta Šūmana 1963. gada mūsu kontinenta nākotnes redzējumu. Šajā laikā, kas neviesa daudz cerību, Šūmans skaidri formulēja: "Mums jāveido vienota Eiropa ne tikai brīvo tautu interesēs, bet arī tādēļ, lai mēs varētu uzņemt Austrumeiropas tautas, kad tās atbrīvosies no saviem spaidiem, meklēs mūsu morālu atbalstu un vēlēsies iestāties šajā kopienā."

Kad Latvija atguva savu neatkarību pirms desmit gadiem, mūs uzskatīja par bijušās padomju impērijas sastāvdaļu. Mūs pat nesalīdzināja ar Austrumbloka valstīm. Tagad esam starp veiksmīgākajām ES un NATO kandidātvalstīm. Latvija strauji tuvojas nākotnei, tuvojas jaunajai Eiropai.

Sekmīga sadarbība starp Latviju un Austriju, kā arī Austrijas atbalsts ES paplašināšanai ir nozīmīgs mūsu kopējs ieguldījums jaunās Eiropas radīšanā.

Pateicos par uzmanību!

Latvijas Republikas ārlietu ministra Induļa Bērziņa runa 9. EDSO Ministru padomes sēdē

Bukareste, 2001. gada 3. decembris

Ļaujiet man izteikt pateicību Rumānijas valdībai par viesmīlību un izcilo šīs sanāksmes organizāciju.

Tas, ka EDSO dalībvalstis dzīvo strauji mainīgā pasaulē, ir jau paliekoša patiesība. Taču šogad ir notikusi reāla pasaules politiskā procesa tendenču, tempu un gravitātes centru pārskatīšana. Situācija, kāda izveidojusies pēc nekad vēl nepieredzētiem teroristu uzbrukumiem un vienotas reakcijas uz tiem, kalpo kā katalizators jau notiekošajām izmaiņām.

Pielāgošanās jaunai realitātei ir bijusi pārbaude gan valstīm, gan starptautiskajām institūcijām, tajā skaitā mūsu organizācijai. Uzdevums nebija izgudrot kaut ko no jauna, bet gan racionalizēt senākus un ne tik senus EDSO politikas virzienus, tādus kā ar policiju saistītās aktivitātes, organizētās noziedzības apkarošanu, ar vieglajiem ieročiem saistītos jautājumus, kā cīņas pret terorismu sastāvdaļu. Cīņa pret cilvēku tirdzniecību, ekonomiskās un ekoloģiskās situācijas uzlabošanas centieni ir bijušas svarīgas mūsu darbības jomas. Tagad mijiedarbība ar citām organizācijas aktivitātēm ir kļuvusi vēl acīmredzamāka.

Priekšsēdētājas kundze!

Latvija atrodas, iespējams, visdinamiskākajā šodienas Eiropas reģionā. Pēdējā gada laikā Latvija turpināja pildīt izaicinājumu pilno uzdevumu - stiprināt demokrātisko sabiedrību uz kopīgu vērtību pamata. Valdība ir atvieglojusi naturalizācijas kārtību, tostarp samazinot naturalizācijas nodevu. Tiek veikti apjomīgi pasākumi, lai celtu sabiedrības informētību par naturalizāciju. Latvija joprojām nodrošina un finansē izglītību astoņās dažādās etnisko minoritāšu valodās apmēram 200 skolās. Ir izveidota Minoritāšu izglītības konsultatīvā padome, kuras uzdevums ir veicināt dialogu ar minoritātēm un koordinēt divvalodīgās un minoritāšu izglītības procesu. Latviešu valodas apguves valsts programma joprojām tiek īstenota ar panākumiem.

Ir nostiprināts Latvijas cilvēktiesību ombuds - Valsts cilvēktiesību birojs. Birojs ir pilnveidojis savu aktivitāšu koordinēšanu ar citām sūdzības izskatošām institūcijām un racionalizējis savu darbu. Svarīgi minēt, ka nākamajā gadā tiks palielināts biroja budžets. Visbeidzot, un kas noteikti ir ne mazāk svarīgi, valdība ir pabeigusi izstrādāt Sabiedrības integrācijas programmu. Programma ir pieņemta, ir izveidotas tās īstenošanas struktūras, bet integrācijas projekti jau saņem finansējumu no valsts budžeta. Šis ievērojamais solis uz priekšu ļauj mums būt pārliecinātiem, ka integrācijas process būs ilgtspējīgs. Starptautiskās cilvēktiesību institūcijas un Eiropas Savienība ir pozitīvi novērtējušas cilvēktiesību un minoritāšu aizsardzību Latvijā. Es šeit tikai nocitēšu pirms trijām nedēļām publicēto Eiropas Komisijas kārtējo ziņojumu: "Valsts ir sasniegusi ievērojamu progresu tālākā demokrātiju garantējošo institūciju, likuma varas, cilvēktiesību un minoritāšu respektēšanas un aizsardzības stabilitātes nostiprināšanā un padziļināšanā. Pēdējā gada laikā šajā virzienā ir veikti papildu pasākumi. Latvija turpina izpildīt Kopenhāgenas politiskos kritērijus."

Atgriežoties pie plaša skatījuma uz visas EDSO darbību nākotnē, mēs vēlētos redzēt dinamisku pašreizējās politikas pārskatīšanu aktuālā, reģionālā vai institucionālā aspektā. Tajā pašā laikā kā prioriāte jāsaglabā EDSO pašreizējo saistību izpilde, kā, piemēram, karaspēka izvešana un konfliktu risināšana. Šajā sakarā mēs priecājamies par labajām ziņām no Moldāvijas un ceram, ka šis process sekmīgi turpināsies. Kaukāzā savukārt pašreizējā situācija neliecina par apsveicamiem rezultātiem. EDSO turpinās savu iesaisti, atbildot uz Gruzijas bažām par Stambulas lēmumu īstenošanu.

Priekšsēdētājas kundze!

Mūsu organizācijas pielāgošana mainīgajiem apstākļiem un tās darbības pilnveidošana ir bijusi svarīga tēma mūsu pēdējā laika diskusijās. Nostiprinot EDSO un modernizējot tās rīcībā esošos instrumentus un pasākumus, mums jābalstās uz šīs organizācijas pamatprincipiem un vērtīgo pieredzi. EDSO priekšrocības nepārprotami saistītas ar konfliktu novēršanas un pēckonfliktu rehabilitāciju bruņojuma kontroles un uzticības veicināšanas, cilvēktiesību aizsardzības ceļā un palīdzot valdībām izveidot labākas tiesiskās un pārvaldes sistēmas. Mums vajadzētu paturēt prātā organizācijas misiju un saglabāt tās izpildei visnepieciešamākos instrumentus. Citiem vārdiem - mums ir jāsaskata jomas, kurās EDSO var daudz paveikt, jomas, kurās tā var kaut ko paveikt, un jomas, kurās tā nevar paveikt neko. Ja šī organizācija ies pati savu ceļu, tā gūs paliekošus panākumus.

Paldies, priekšsēdētājas kundze!