I. DAŽI LATVIJAS ĀRPOLITIKAS ASPEKTI

02.12.2014. 19:09

I. DAŽI LATVIJAS ĀRPOLITIKAS ASPEKTI

2000. gads un Latvijas integrācija Eiropas Savienībā
Latvijas NATO integrācijas politika 
Latvija un reģionālās sadarbības aspekti 
Latvijas un Krievijas attiecību problemātika 
Latvijas pagātnes mantojums un vēstures izvērtēšana 

2000. GADS UN LATVIJAS INTEGRĀCIJA EIROPAS SAVIENĪBĀ

2000. gads raksturojams kā nozīmīgs Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā. Tas pagāja 1999. gada decembrī Helsinkos notikušās Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju sanāksmes lēmumu par ES paplašināšanās tālāku attīstību gaisotnē. Gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā vislielākā uzmanība tika veltīta tam, lai nodrošinātu valdības deklarēto mērķi - sagatavot valsti dalībai Eiropas Savienībā, jau sākot ar 2003. gadu. Eiropas integrācija ir viena no tām jomām, kur nepastāv stingri noteiktas robežas starp iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem uzdevumiem. To pilnībā raksturo arī 2000. gada notikumi Eiropas līguma ieviešanas, Eiropas Savienības iestāšanās sarunu, Nacionālās programmas integrācijai Eiropas Savienībā īstenošanas un ar to saistītajās jomās.

Latvijas un Eiropas Savienības savstarpējo attiecību kopumu juridiski regulē 1995. gada jūnijā noslēgtais Eiropas līgums. 1999. gada 31. decembrī noslēdzās Eiropas līguma noteiktais pārejas periods. Veiksmīgs šī pārejas perioda noslēgums tika īpaši atzīmēts 2000. gada 15. februārī notikušajā trešajā Eiropas līguma Asociācijas Padomes sanāksmē. Gada pirmajā pusē izdevās veiksmīgi atrisināt Latvijas un Eiropas Savienības domstarpības par cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzības pagaidu pasākumu pielietošanu. Veiksmi lielā mērā noteica arī Eiropas līguma ietvaros notikušās sarunas par turpmāko liberalizāciju tirdzniecībā ar lauksaimniecības precēm.

2000. gadā ir gūti panākumi citās ar Eiropas līgumu saistītajās jomās, pirmkārt tajās, kas nosaka sadarbības mehānismus izglītības, zinātnes, vides aizsardzības un citās jomās. Tika nodrošināta plašāka Latvijas dalība Eiropas Savienības strukturālajās programmās izglītībai un apmācībai, zinātnei un pētniecībai, mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam, enerģētikai, kā arī videi un kultūrai.

Par Latvijas un Eiropas Savienības tuvināšanās procesa vēl vienu apliecinājumu 2000. gadā kļuva divu būtisku nolīgumu parakstīšana. Pirmkārt, tas bija Eiropas Atbilstības novērtēšanas protokols, kuru parakstot, Latvija kā viena no pirmajām kandidātvalstīm apliecināja savu gatavību praktiski iekļauties Eiropas Savienības iekšējā tirgū. Otrkārt, tā bija vienošanās par Latvijas pievienošanos Eiropas Vides aģentūrai, kas dod plašas iespējas vides aizsardzības pasākumu koordinācijai un informācijas apmaiņai ar Eiropas Savienības dalībvalstīm un institūcijām. Vienlaikus abi nolīgumi liecina par pozitīvu vērtējumu Latvijas likumdošanas un administratīvās sistēmas briedumam.

Latvijas un Eiropas Savienības attiecības arī 2000. gadā turpināja attīstīties kā savstarpējs dialogs, ko, pirmkārt, nodrošināja Eiropas konference, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstu un kandidātvalstu politisko vadītāju forums. Šoreiz tās uzmanības lokā bija Eiropas Savienības institucionālās reformas un tām veltītās Eiropas Savienības Starpvaldību konferences gaita. Latvijai bija iespēja izteikt savu viedokli šajos ar Eiropas nākotnes skatījumu saistītajos jautājumos gan sanāksmē ārlietu ministru līmenī 2000. gada 23. novembrī Sošo, gan arī Eiropas Savienības dalībvalstu un kandidātvalstu valdību vadītāju sanāksmē 2000. gada 7. decembrī Nicā.

Sekmīgi attīstījās jau par ikdienu kļuvušais Eiropas Savienības un kandidātvalstu politiskais dialogs Ārlietu ministriju līmenī. Latvijas diplomātiem tā ir laba iespēja dalīties informācijas un pieredzes apmaiņā ar saviem kolēģiem dalībvalstu un kandidātvalstu galvaspilsētās, kā arī Eiropas Savienības institūcijās Briselē. Īpaša vieta šajā darbā ir Eiropas Savienības Kopējās ārējās un drošības politikas (KĀDP) pasākumu koordinācijai ar kandidātvalstīm. Jāatzīmē, ka tā ir divvirzienu kustība, jo arī Latvija ir devusi būtisku ieguldījumu Eiropas Savienības KĀDP tālākajā attīstībā, sniedzot savu skatījumu par jautājumiem, kas vistiešāk skar Latvijas ārpolitiskās un reģionālās intereses un kuros ir uzkrāta bagāta ārpolitiska pieredze.

Nenoliedzami nozīmīgākais 2000. gada notikums bija Eiropas Savienības iestāšanās sarunu oficiālā atklāšana 15. februārī. Pamatojoties uz Helsinku Eiropas Savienības Padomes lēmumiem, Eiropas Savienības prezidējošā valsts Portugāle 2000. gada pirmajai pusei sastādīja visai ambiciozu, bet izpildāmu sarunu programmu, kas balstījās uz katras kandidātvalsts gatavības pakāpi. Latvijas iestāšanās sarunu procesā jau no paša sākuma dominēja divi Helsinkos izvirzītie pamatprincipi: diferencēta pieeja katras dalībvalsts iestāšanās sarunām, vadoties no tās individuālajiem panākumiem acquis communautaire ieviešanā, un "iedzīšanas" iespēja (catch-up) attiecībā uz tā saucamās "Luksemburgas grupas"1 valstīm, ar kurām iestāšanās sarunas tika uzsāktas jau 1998. gada sākumā.

Pirmajā sanāksmē sarunu vadītāju līmenī sarunām ar vistālāk progresējušām tā saucamās "Helsinku grupas"2 kandidātvalstīm, tajā skaitā - Latviju, kas notika 2000. gada 28. martā, tika atvērtas astoņas acquis communautaire sadaļas3. Progress Eiropas Savienības likumdošanas ieviešanā un precīzie tālāko pasākumu plāni ļāva jau otrajā sarunu vadītāju sanāksmē 2000. gada 25. maijā vienoties par iespējām provizoriski slēgt sarunas piecās no šīm astoņām sadaļām. Politisks lēmums par šo sadaļu provizorisko slēgšanu tika pieņemts sarunu delegāciju vadītāju sanāksmē ministru līmenī 2000. gada 14. jūnijā.

Ievērojamais progress 2000. gada pirmajā pusgadā ļāva Latvijai cerēt uz sarunu tempa saglabāšanu arī otrajā pusgadā.

Tika sagatavots ambiciozs plāns, paredzot iespēju sarunām atvērt vēl divpadsmit jaunas sadaļas. Eiropas Savienības Komisija un 2000. gada otrajā pusgadā Eiropas Savienības prezidējošā valsts Francija, reāli izvērtējot veicamā darba apjomu un pieejamos resursus, rekomendēja atvērt sarunām vēl astoņas sadaļas4, tādējādi tika panākta sarunu tempa saglabāšanās.

Iestāšanās sarunu gaitu 2000. gada otrajā pusgadā ietekmēja saspringtais darba kalendārs, jo prezidentūras laikā šim mērķim reāli izmantojami ir tikai četri no sešiem mēnešiem. Sarunu sanāksmes sarunu vadītāju līmenī notika 2000. gada 24. oktobrī un 14. novembrī. Jau pirmajā sanāksmē izdevās vienoties vēl par divu sarunu sadaļu slēgšanas iespējām, bet otrajā sanāksmē vēl par vienu sadaļu. Ministru līmeņa sanāksmē 21. novembrī tika panākta vienošanās par vēl vienu sadaļu, kā arī tika apstiprināti sarunu vadītāju sanāksmju rezultāti. Līdz ar to 2000. gadu Latvija noslēdza ar deviņām sarunu sadaļām5.

Jāatzīmē, ka 2000. gada otrajā pusgadā atvērto sadaļu vidū ir vairākas, kurās Latvijas puse izvirzīja zināmas prasības attiecībā uz pārejas periodu piešķiršanu Eiropas Savienības likumdošanas prasību pilnīgai ieviešanai. Izvirzot tās, Latvijas puse konsekventi sekoja principam par pārejas periodu pieļaujamību tikai tajās jomās, kur Eiropas Savienības acquis communautaire ieviešana ir saistīta ar tādām valsts, pašvaldību un privātā sektora izmaksām, kas var ievērojami apdraudēt ekonomisko un sociālo mērķu sasniegšanu valstī. Pārejas periodi ir ierobežoti laikā un darbības jomā, un to laikā ir jānodrošina pakāpeniska Eiropas Savienības prasību līmeņa sasniegšana.

Eiropas Savienības pozīcija attieksmē pret sarunu procesa organizāciju paredz sākotnēji koncentrēt sarunas uz tā saucamajām "vieglajām sadaļām", kurās abu pušu nostājas pilnībā sakrīt, un tikai pēc tam mēģināt rast vienošanos jautājumos, kur kandidātvalstis izvirza konkrētas prasības. Līdz ar to 2000. gadā nopietnas sarunas par "grūtākajām" Eiropas Savienības acquis communautaire sadaļām netika uzsāktas.

Sarunu procesa attīstību būtiski ietekmēja Eiropas Savienības Padomē Portugāles pilsētā Feirā 2000. gada jūnijā pieņemtie lēmumi, kas paver iespēju visvairāk progresējušām valstīm no "Helsinku grupas" 2001. gada laikā atvērt sarunām visas atlikušās sadaļas, tādējādi praksē nodrošinot "iedzīšanas" mehānisma darbību. Latvijas sarunu sagatavošanas delegācija 2000. gada otrajā pusē izstrādāja sarunu pozīcijas būtiskākajās no atlikušajām sarunu sadaļām, lai jau 2001. gada pirmajā pusē, Zviedrijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē laikā, varētu atvērt sarunu sarežģītās sadaļas.

Iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu uzsākšana un attiecīgo sarunu pozīciju izstrāde ievērojami veicināja Eiropas integrācijas kā valstiskas prioritātes nostiprināšanos.

Īpaša loma iestāšanās sagatavošanā ir Nacionālajai programmai integrācijai Eiropas Savienībā (NPIES)6, kas 2000. gada pirmajā pusē tika ievērojami papildināta. Ievērojama uzmanība tajā tika piešķirta Eiropas integrācijas finansu aspektiem. 2000. gadā pirmo reizi NPIES tika pilnīgi sasaistīta ar valsts budžetu. Īpašu uzmanību NPIES un iestāšanās sarunās noteikto pasākumu izpildei valdība pievērsa, izstrādājot 2001. gada budžetu, kurā tika atrasti nepieciešamie līdzekļi visu svarīgāko Eiropas integrācijas pasākumu īstenošanai. Tam sekoja Ministru kabineta lēmums, nosakot, ka 2002. gada un arī turpmākie budžeta projekti veidojami tā, lai prioritārā kārtā tiktu apmierinātas ar Eiropas integrāciju saistītās vajadzības.

Rīcības noteiktība no Latvijas valdības puses ir sekmējusi arī Eiropas Savienības institūciju lielāku iesaistīšanos Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā sagatavošanā. Šajā kontekstā pati būtiskākā ir Pievienošanās partnerības nosprausto mērķu īstenošana. 2000. gada laikā līdzekļi Pievienošanās partnerības ietvaros tika koncentrēti to trūkumu novēršanai, kas tika īpaši atzīmēti 1999. gadā publicētajā Eiropas Savienības Komisijas Regulārajā ziņojumā par Latvijas progresu iestāšanās procesā. Īpaša vērība, plānojot gada laikā veicamos pasākumus, tika pievērsta institucionālās kapacitātes nostiprināšanai, lai nodrošinātu Eiropas Savienības acquis communautaire adekvātu ieviešanu.

2000. gads Eiropas integrācijas kontekstā ir pagājis institucionālās kapacitātes nostiprināšanas garā. Paralēli Eiropas Savienības likumdošanas prasību ieviešanai tam ir bijusi izšķiroša nozīme arī Eiropas Savienības PHARE programmas, kā arī Eiropas Savienības pirmsiestāšanās finansu instrumentu ISPA (vide un transports) un SAPARD (lauksaimniecība un zvejniecība) apgūšanai. 2000. gada PHARE programma Latvijā ir pirmā, kas tika izstrādāta un arī uzraudzīta saskaņā ar decentralizēto sistēmu, kas nozīmē aizvien lielāku pilnvaru nodošanu no Eiropas Savienības institūcijām Briselē vietējam līmenim. Rūpīgi izanalizējot pirmā darbības gada grūtības un pieļautās kļūdas, tiek sagatavota 2001. gada PHARE programma.

2000. gads ir pirmais, kad Latvijai ir kļuvuši pieejami Eiropas Savienības pirmsiestāšanās finansu instrumenti ISPA un SAPARD, kas paredz ievērojamas investīcijas infrastruktūras attīstībā vides aizsardzības, transporta un lauksaimnieciskās ražošanas un zvejniecības jomā. Latvija ISPA ieviešanai sagatavoja konkurētspējīgus projektus. SAPARD programmas ietvaros Latvija ir viena no pirmajām kandidātvalstīm, kurai ir izdevies panākt Lauku attīstības plāna atzīšanu, kā arī nodrošināt panākumus Lauku atbalsta dienesta aģentūras sertificēšanā, kas ir priekšnoteikums Eiropas Savienības līdzekļu piešķiršanai.

Tomēr šiem panākumiem nevajadzētu radīt pašapmierinātību, jo ir pilnīgi skaidrs, ka ir ļoti daudz kas darāms, lai nodrošinātu Latvijas gatavību iestāties Eiropas Savienībā jau ar 2003. gadu. Šī uzdevuma īstenošana prasīs neatslābstošu uzmanību turpmāko gadu laikā līdz pat iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā. Tas radīs drošu pamatu Latvijas pilnvērtīgai dalībai Eiropas Savienībā.

Latvijai 2000. gads bija svarīgs, ņemot vērā arī pašas Eiropas Savienības dalībvalstu centienus atrast institucionālu risinājumu, kas nodrošinātu šīs organizācijas rīcībspēju un tālāku attīstību, paplašinoties Centrālās un Austrumeiropas virzienā. Eiropas Savienības galotņu tikšanās 7.-10. decembrī Nicā tika panākta vienošanās par Eiropas Savienības turpmāko institucionālo uzbūvi, kas nodrošina līdzsvaru Eiropas Savienības lielo un mazo dalībvalstu starpā, padara efektīvāku lēmumu pieņemšanas procesu un līdz ar to paver ceļu jaunu dalībvalstu uzņemšanai.

1 Čehija, Igaunija, Kipra, Polija, Slovēnija un Ungārija.

2 Bulgārija, Latvija, Lietuva, Malta, Rumānija un Slovākija.

3 "Konkurences politika", "Statistika", "Mazie un vidējie uzņēmumi", "Zinātne un pētniecība", "Izglītība un apmācības", "Kultūra un audiovizuālā politika", "Ārējie sakari" un "Kopējā ārējā un drošības politika".

4 "Brīva pakalpojumu kustība", "Brīva kapitāla kustība", "Uzņēmējdarbības likumdošana", "Zivsaimniecība", "Transporta politika", "Ekonomiskā un monetārā savienība", "Rūpniecības politika" un "Patērētāju un veselības aizsardzība".

5 "Ekonomiskā un monetārā savienība", "Statistika", "Rūpniecības politika", "Mazie un vidējie uzņēmumi", "Zinātne un pētniecība", "Izglītība un apmācības", "Patērētāju un veselības aizsardzība", "Ārējie sakari", "Kopējā ārējā un drošības politika". Informācija par situāciju sarunās: http://www.am.gov.lv/lv/?id=3824.

6 Interneta adrese: http://www.eib.lv/.

LATVIJAS NATO INTEGRĀCIJAS POLITIKA

Latvijas drošības politikas absolūta prioritāte ir dalība NATO. Šīs prioritātes īstenošana bija Latvijas valdības un ārlietu dienesta otrs galvenais darbības virziens 2000. gadā.

1999. gada aprīlī NATO Vašingtonas galotņu sanāksmes laikā Alianses valstis pieņēma vairākus Latvijai svarīgus lēmumus. Pirmkārt, Latvija kopā ar astoņām citām valstīm tika atzīta par NATO kandidāti. Otrkārt, NATO uzsāka Rīcības plāna dalībai NATO procesu, kura mērķis ir palīdzēt kandidātvalstīm labāk sagatavoties dalībai Aliansē. Treškārt, Alianse nolēma pārskatīt NATO tālāk paplašināšanos nākamajā galotņu sanāksmē, kas notiks ne vēlāk kā 2002. gada beigās.

Šie trīs Vašingtonā pieņemtie lēmumi kļuva par Latvijas valdības un ārlietu dienesta turpmākā darba pamatu un vadlīnijām laika posmā līdz nākamajai NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmei.

2000. gada pavasarī Latvijas un arī pārējo NATO kandidātvalstu drošības politikā ienāca jauna dimensija. Deviņu NATO kandidātvalstu - Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Albānijas, Bulgārijas, Maķedonijas, Slovēnijas, Slovākijas un Rumānijas - ārlietu ministri 2000. gada 19. maijā Viļņā nolēma ciešāk sadarboties un koordinēt savu politiku integrācijā NATO1. Šīs sadarbības mērķis ir kopīgi veicināt drošas, stabilas un vienotas Eiropas izveidi, uzlabot visu kandidātvalstu gatavību dalībai Aliansē un ar kopīgām aktivitātēm veicināt NATO paplašināšanās procesu.

Izvērtējot augstāk minēto, Latvijas ārlietu dienests savā darbībā 2000. gadam izvirzīja šādus uzdevumus. Pirmkārt, nodrošināt aktīvu Latvijas politiku Rīcības plānu dalībai NATO procesā un Latvijas Rīcības plāna maksimālu izpildi. Izvirzot šo uzdevumu, tika ņemts vērā, ka panākumi šajā procesā paši par sevi vēl negarantē valsts automātisku uzņemšanu NATO, taču neveiksme varētu nozīmēt valsts izredžu samazināšanos uz pārējo kandidātvalstu fona. Otrkārt, nodrošināt NATO valstu praktisko atbalstu un padomus Latvijas valdībai sagatavošanās procesā. Tas nozīmē atbalstu Latvijas pašaizsardzības spēju paaugstināšanā un Latvijas Nacionālo bruņoto spēku spējas sadarboties ar NATO bruņotajiem spēkiem tālākā attīstīšanā. Treškārt, nodrošināt Latvijas viedokļa NATO paplašināšanās jautājumā skaidrošanu un Latvijas sasniegumu popularizēšanu NATO valstīs. Ceturtkārt, nodrošināt ciešu Baltijas valstu sadarbību NATO integrācijas procesā (jo tikai visas trīs Baltijas valstis kopā var sniegt vērā ņemamu ieguldījumu Alianses stiprināšanā) un attīstīt visu deviņu kandidātvalstu ciešāku sadarbību.

Jau 1999. gada vasarā Latvijas NATO Integrācijas padome2 apstiprināja Latvijas 2000. gada Rīcības plānu dalībai NATO - dokumentu, kas atspoguļo Latvijas paveikto līdz 1999. gadam un plānoto 1999.-2000. gadā, gatavojoties dalībai NATO šādās jomās - politiskie un ekonomiskie jautājumi, militārie un aizsardzības jautājumi, resursu jautājumi, aizsardzības likumdošanas jautājumi, klasificētās informācijas aizsardzības jautājumi. Plāns 1999. gada septembrī tika iesniegts NATO un uzsākta tā izpilde. Kopš šī brīža Rīcības plānā paredzēto uzdevumu īstenošana ir kļuvusi par Latvijas galveno iekšējās sagatavošanās "mājas darbu" dalībai NATO.

Latvijas valdības pieeja 2000. gada plāna izstrādē un īstenošanā tika balstīta uz šādiem principiem: plānam jābūt reālam un tā uzdevumiem izpildāmiem, jānodrošina atbilstošs finansējums un kadri plāna īstenošanai, jānodrošina cieša sadarbība starp Latvijas institūcijām, jāveicina triju Baltijas valstu Ārlietu un Aizsardzības ministriju ekspertu sadarbība, jāpiesaista NATO valstu atbalsts plāna izpildei. Šīs bija mācības, kuras Latvija bija ieguvusi 1998. gadā, izstrādājot 1999. gada plānu integrācijai NATO3, un kuras palīdzēja Latvijai sasniegt teicamu progresu Rīcības plānu dalībai NATO procesā.

Gan īstenojot 2000. gada plānu, gan gatavojot plānu 2001. gadam, Latvijas drošības un aizsardzības politikas eksperti saskaņoja plānotos pasākumus un konsultējās ar kaimiņvalstu Igaunijas un Lietuvas ekspertiem, jo plānu izpilde vairākos punktos ir cieši saistīta ar Baltijas valstu kopīgo aizsardzības projektu BALTBAT, BALTRON, BALTNET un BALTDEFCOL4 attīstību. Lai iepazīstinātu NATO valstis ar Latvijas paveikto 2000. gadā un plāniem 2001. gadam, tika organizētas regulāras Latvijas un NATO valstu divpusējās politiski militārās konsultācijas. Latvijas eksperti apmeklēja lielāko daļu NATO valstu Ārlietu un Aizsardzības ministriju, lai apspriestos par drošības politikas jautājumiem, galveno uzmanību veltot Rīcības plānam dalībai NATO.

Konsultāciju laikā tika iegūti vērtīgi ieteikumi un panākta vienošanās par konkrētiem Latvijas-NATO valstu projektiem, kuru mērķis ir palīdzēt Latvijai pēc iespējas labāk sagatavoties iespējamam uzaicinājumam pievienoties Aliansei. Vienlaicīgi konsultāciju laikā tika veicināta dalībvalstu izpratne par Latvijas drošības un aizsardzības politikas mērķiem.

2000. gadā notikušas nozīmīgas NATO dalībvalstu un NATO galvenās mītnes amatpersonu vizītes Latvijā. Latviju apmeklēja un ar paveikto valsts attīstībā iepazinās lielākā daļa NATO augstāko amatpersonu - NATO ģenerālsekretārs lords Džordžs Robertsons, NATO Eiropas spēku augstākais virspavēlnieks ģenerālis Veslijs Klarks, ģenerālsekretāra vietnieki politiskajos jautājumos, aizsardzības plānošanas un operāciju jautājumos, zinātnes un apkārtējās vides jautājumos, Militārās komitejas, Drošības biroja, Krīzes vadību direkcijas, Ārkārtējo civilo situāciju direkcijas vadītāji, kā arī Kanādas, Polijas, Čehijas un Ungārijas vēstnieki NATO. Rīgā notika arī virkne Latvijas un NATO valstu ekspertu konsultācijas par drošības politikas jautājumiem.

Aktīvs dialogs ar NATO un 2000. gada Rīcības plāna kvalitatīva izpilde bija iespējama, lielā mērā pateicoties atbilstošam finansējuma nodrošinājumam. Darbā Latvijas pārstāvniecībās NATO valstīs un NATO galvenajā mītnē Briselē tika papildus nosūtīti diplomāti un militārie pārstāvji. Bija iespējams palielināt darbinieku skaitu Ārlietu un Aizsardzības ministriju un NBS struktūrvienībās, kuras nodarbojas ar NATO integrācijas jautājumiem. Darba uzsākšanai 2001. gadā ir sagatavoti militārie atašeji vairākās NATO valstīs, kur Latvijai līdz šim nebija sava militārā pārstāvja. Konsekventi ir palielināts finansējums valsts aizsardzības spēju veicināšanai un NATO integrācijas prasību izpildei. Pildot apņemšanos sasniegt finansējumu 2% apjomā no IKP, kas ir nepieciešami, lai izveidotu attīstītu valsts aizsardzības sistēmu, valdība iesniedza Saeimā budžeta projektu, kas paredz 2001. gadā finansējumu 1,3% apjomā no IKP izlietot valsts aizsardzības spēju stiprināšanai. 2001. gada apstiprinātais budžets paredz 1,31% no IKP veltīt valsts aizsardzības vajadzībām. Šie jautājumi bija arī Latvijas NATO Integrācijas padomes 2000. gada sanāksmju darba kārtībā.

Ir nostiprinājusies Baltijas valstu politiski militārā sadarbība un panākta trīs valstu NATO integrācijas politikas lielāka koordinācija un kopīgo aizsardzības projektu tālāka attīstība. 2000. gadā Baltijas valstu tradicionālajā sadarbībā papildus jau pieminētajai ciešajai koordinācijai, izstrādājot un īstenojot Rīcības plānus dalībai NATO, iezīmējās jauns aspekts. Pirmo reizi Latvijas, Igaunijas un Lietuvas NATO integrācijas sadarbības vēsturē 2000. gada novembrī notika trīs valstu Ārlietu un Aizsardzības ministriju ekspertu komandas kopīga vizīte vairākās NATO valstīs. Baltijas valstis kopīgi prezentēja savus sasniegumus, gatavojoties dalībai Aliansē, skaidroja Baltijas valstu aizsardzības sistēmu attīstības plānus un pauda viedokli par NATO paplašināšanos.

2000. gadā notika arī Baltijas valstu kopīgo aizsardzības projektu BALTBAT, BALTNET, BALTRON un BALTDEFCOL attīstība. 2000. gada oktobrī līdz ar lielākajām militārajām mācībām Baltijas valstīs "Baltic Eagle" kopīgais bataljons BALTBAT uzsāka jaunu attīstības fāzi. Sākot no šī brīža, katra valsts sāks viena līdzvērtīga un savstarpēji savietojama bataljona izveidi, kas kopā veidos Baltijas valstu brigādi BALTBRIG. 2000. gadā darbu uzsāka arī Baltijas valstu gaisa telpas novērošanas sistēma BALTNET. Notika pirmais kursantu izlaidums Baltijas valstu aizsardzības koledžā BALTDEFCOL.

2000. gadā Latvija aktīvi iesaistījās arī deviņu NATO kandidātvalstu ciešākas sadarbības attīstīšanā. Latvija piedalījās šo valstu ārlietu un aizsardzības ministru sanāksmēs Viļņā un Sofijā, iestājoties par efektīvas praktiskās sadarbības izveides nepieciešamību. Latvijas aicinājums noslēgt līgumus par divpusējo sadarbību aizsardzības sfērā un klasificētās informācijas apmaiņas savstarpējo aizsardzību ieguva pārējo kandidātvalstu atbalstu un ir atspoguļots deviņu aizsardzības ministru 2000. gada 13. oktobra Sofijas sanāksmes gala paziņojumā5. Latvija ir ierosinājusi 2001. gada jūnijā Rīgā sasaukt NATO kandidātvalstu un ieinteresēto NATO valstu bruņoto spēku komandieru sanāksmi.

Latvijas 2000. gada Rīcības plāns dalībai NATO ir atzīts par rūpīgi sagatavotu un īstenotu. Tas apstiprināts arī 2000. gada 24. marta Latvijas un NATO Ziemeļatlantijas padomes sēdē, kas bija Latvijai svarīgākā sanāksme NATO 2000. gadā, jo tajā tika izvērtēts Latvijas progress Vašingtonas galotņu sanāksmē uzsāktā Rīcības plānu dalībai NATO procesā. Sanāksmes laikā NATO Ziemeļatlantijas padome uzsvēra, ka Latvija ir sasniegusi nopietnu progresu sabiedrības integrācijā, Latvijas līdzdalība miera operācijās bijušajā Dienvidslāvijā stiprina Latvijas kandidatūru dalībai NATO un veicina uzskata par Latviju kā uzticamu sabiedroto un drošības veicinātāju nostiprināšanos. NATO valstu vēstnieki atzina, ka Latvija ir nopietni centusies veicināt labas kaimiņattiecības ar Krieviju. Šajā sakarā Latvija tika informēta, ka Krievijas mēģinājumi bremzēt robežlīguma parakstīšanu ar Latviju, kūtrums aktivizēt divpusējo sadarbību ar Latviju, kā arī nepamatotie pārmetumi Latvijai cilvēktiesību un sabiedrības integrācijas jomā neiespaidos Alianses lēmuma pieņemšanu par Latvijas integrāciju NATO. Līdzīgu viedokli Latvijai 2000. gada 26. septembrī vēlreiz apstiprināja Polijas, Čehijas un Ungārijas vēstnieki NATO vizītes laikā Rīgā. Vēstnieki uzsvēra, ka šķēršļi virzībā uz NATO, kurus Latvija nebūs pati radījusi, netiks ņemti vērā.

2000. gadā ir ievērojami aktivizējies Latvijas un NATO valstu politiski militārais dialogs, veicinot NATO valstu amatpersonu izpratni par Latvijas drošības politikas mērķiem un tuvinot Latvijas un pārējo divu Baltijas valstu uzņemšanu Ziemeļatlantijas līguma organizācijā.

1 Skat. "Viļņas paziņojums".

2 NATO Integrācijas padomi vada Ministru prezidents. Tās locekļi ir ārlietu, aizsardzības, finansu un satiksmes ministri. Padomē piedalās arī Bruņoto spēku komandieris, Satversmes aizsardzības biroja un Krīzes kontroles centra direktori, Saeimas Iekšlietu un aizsardzības komisijas vadītājs.

3 Latvija bija viena no tām retajām NATO kandidātvalstīm, kurai vēl pirms Vašingtonas galotņu sanāksmes uzsāktā Rīcības plānu dalībai NATO procesa bija savs nacionālais NATO integrācijas plāns. Latvijas 1999. gada NATO integrācijas plānā atspoguļotos principus NATO darbinieki ņēma par pamatu, izstrādājot prasības Rīcības plānu dalībai NATO procesam (tas tika atzīmēts vairākās NATO sarunās ar Latviju).

4 BALTBAT - Baltijas bataljons, BALTRON - Baltijas valstu kopīgā jūras spēku eskadra, BALTNET - Baltijas valstu gaisa telpas novērošanas sistēma, BALTDEFCOL - Baltijas Aizsardzības koledža.

5 Interneta adrese: http://www.am.gov.lv/en/?id=4501. 

LATVIJA UN REĢIONĀLĀS SADARBĪBAS ASPEKTI

REĢIONĀLĀ SADARBĪBA. Padziļinoties globālajiem politiskās un ekonomiskās integrācijas procesiem, reģionālās sadarbības nozīme kļūst arvien būtiskāka. Uzskatāms sekmīgas reģionālās sadarbības piemērs ir Baltijas jūras valstu reģiona1 sadarbība. Baltijas jūras reģions ir viens no dinamiskākajiem Eiropā, tam ir labs potenciāls, lai kļūtu arī par vienu no ekonomiski un politiski spēcīgākajiem Eiropas reģioniem. Reģiona stratēģiskā nozīme turpina pieaugt līdz ar Eiropas Savienības un NATO paplašināšanos.

Galvenais reģionālās sadarbības mērķis ir nodrošināt reģiona stabilitāti, drošību un attīstību, jo stabilitāte Baltijas jūras reģionā ir priekšnoteikums stabilitātei Eiropā kopumā. Cieša Baltijas jūras reģiona valstu sadarbība ir politiski svarīga, lai nodrošinātu Krievijas iesaisti. Krievijas Ziemeļrietumu un Kaļiņingradas apgabala iesaistīšanos reģionālajā sadarbībā un turpmāku integrāciju reģionālajās un globālajās struktūrās veicina Eiropas Savienības Ziemeļu dimensijas iniciatīva. Paralēli reģiona politiskajai sadarbībai ļoti nozīmīga ir ekonomisko attiecību tālāka padziļināšana. Tikai ciešā sadarbībā ir iespējams veicināt Baltijas reģiona ekonomisko ietekmi.

Turpinot iepriekš aizsākto darbu, Latvija šogad ir aktīvi attīstījusi divpusējo sadarbību ar visām reģiona valstīm, trīspusējo Baltijas valstu sadarbību, astoņu Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbību, kā arī aktīvi darbojusies Baltijas jūras valstu padomē (BJVP). Reģionālās sadarbības veicināšanā būtiskas ir arī Eiropas Savienības Ziemeļu dimensijas iniciatīva un ASV Ziemeļeiropas iniciatīva.

BALTIJAS JŪRAS VALSTU PADOME (BJVP). 1992. gadā izveidotās BJVP ietvaros ir īstenoti nozīmīgi projekti un jaunas iniciatīvas. Baltijas jūras reģions ir pirmais Eiropā, kas izvirzījis kopīgus mērķus ilgstošai attīstībai. 2000. gadā BJVP ir aktīvi strādājusi pie šādiem projektiem: cīņa ar organizēto noziedzību, veselības aizsardzība, izglītība, vides aizsardzība, Ziemeļu dimensija, bērna tiesības. Viena no BJVP darba prioritātēm šobrīd ir reģionālā un pārrobežu sadarbība.

Ir uzsākts darbs pie pārrobežu sadarbības fonda izveidošanas, kas finansētu nelielus pārrobežu sadarbības projektus. Tika pārskatīts un mainīts arī BJVP Cilvēktiesību komisāra mandāts - no 2000. gada 1. oktobra darbu uzsākusi BJVP Komisāre demokrātiskai attīstībai Helle Daina.

2000. gada nozīmīgākais pasākums bija 12.-13. aprīlī Koldingā (Dānija) notikusī BJVP valdību vadītāju trešā galotņu sanāksme, kuras laikā tika izvērtēts sasniegtais progress drošības un stabilitātes stiprināšanā Baltijas jūras reģionā, kā arī uzsvērts, ka BJVP primārais mērķis ir brīva tirdzniecība un godīga konkurence reģionā.

ASTOŅNIEKA - BALTIJAS UN ZIEMEĻVALSTU SADARBĪBA. Attīstoties reģionālajai sadarbībai, arvien nozīmīgāka kļūst Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbība. Astoņu reģiona valstu ciešā sadarbība uzskatāmi atspoguļo Baltijas valstu lomas nostiprināšanos gan Baltijas un Ziemeļvalstu, gan reģiona un plašākas sadarbības kontekstā.

Astoņu reģiona valstu politiskais dialogs un ikgadējās tikšanās nodrošina iespēju diskutēt par nozīmīgākajiem reģiona attīstības, Eiropas integrācijas un drošības jautājumiem, kā arī sadarbības perspektīvām. 2000. gadā notikušo astoņu Baltijas un Ziemeļvalstu pārstāvju tikšanos vidū svarīgākās ir bijušas premjerministru tikšanās Pērnavā 28. augustā, ārlietu ministru tikšanās Midelfartā (Dānija) 29.-30. augustā un sadarbības ministru tikšanās Rīgā 9.-10. oktobrī.

Šogad sadarbība tika turpināta šādās jomās: ekonomika, izglītība, zinātne un kultūra, infrastruktūras attīstība, vides aizsardzība, iekšlietas un tieslietas, kā arī sadarbība pašvaldību līmenī.

BALTIJAS VALSTU SADARBĪBA. Tuvāko kaimiņu - Baltijas valstu - sadarbība salīdzinājumā ar deviņdesmito gadu sākumu ir būtiski attīstījusies. Sadarbība no politiski deklaratīviem lozungiem par Baltijas valstu vienotību ir kļuvusi par pragmatisku, ikdienas nepieciešamībā balstītu uzdevumu risināšanu. Baltijas valstu sadarbības pamatā ir mūsu kopīgie ārpolitikas un drošības politikas mērķi. Nozīmīgākie Baltijas valstu sadarbības projekti ir koncentrēti jomās, kas sekmē mūsu valstu integrāciju Eiropas Savienībā un NATO.

Dažkārt politiķu runās ir izskanējusi doma, ka Baltijas valstu sadarbībai trūkst satura un rezultātu. Tam nevarētu piekrist. Uzskatāms piemērs šāda viedokļa maldīgumam ir Baltijas valstu sadarbība aizsardzības jomā, kas tiek sekmīgi īstenota trīspusējo sadarbības projektu BALTBAT, BALTNET, BALTRON, BALTDEFCOL2 ietvaros. 2000. gada nozīmīgākie pasākumi BALT-projektu ietvaros bija 15. martā uzsāktā BALTNET operacionālā darbība, kā arī 6. jūnijā Lietuvā atklātais kopīgais Baltijas gaisa telpas novērošanas centrs kā BALTNET projekta sastāvdaļa. Šobrīd Baltijas valstu aizsardzības politiku koordinācija ir viena no prioritātēm valstu tālākās integrācijas NATO kontekstā.

Integrācija Eiropas Savienībā un reģionālā sadarbība ir vienlīdz svarīgi Baltijas valstu sadarbības virzieni, jo mūsu kopīgajās interesēs ir koordinēt ārpolitiskās aktivitātes un darboties savstarpēji papildinoši. Tas ir īpaši svarīgi šobrīd, kad visas trīs Baltijas valstis ir iesaistītas ES iestāšanās sarunu procesā. Tomēr jāuzsver, ka iestāšanās sarunu process ir individuāls un sarunu temps ir atkarīgs no katras kandidātvalsts progresa.

Kā Baltijas valstu ārpolitikas un drošības politikas jautājumu koordinatori veiksmīgi darbojas Baltijas sadarbības institūcijas - Baltijas Asambleja (BA) un Baltijas Ministru Padome (BMP). Regulārās ikgadējās tikšanās trīs Baltijas valstu sadarbības ietvaros visnotaļ sekmē savstarpējās sadarbības attīstību un ārpolitisko mērķu sasniegšanu. Nozīmīgākās šī gada Baltijas valstu pārstāvju tikšanās bija Baltijas valstu valdību vadītāju tikšanās BMP ietvaros Tallinā 2000. gada 18. februārī un Pērnavā 15.-16. jūnijā, BA 16. sesija un Baltijas Padomes (BP) sanāksme Tartu 25.-27. maijā, BA 17. sesija Viļņā 8.-9. decembrī, kā arī Baltijas valstu prezidentu tikšanās Viļņā 30. martā un Rīgā 15. decembrī.

Lai uzlabotu Baltijas valstu sadarbības koordinēšanu, tika izveidots BMP "virtuālais sekretariāts", kuru oficiāli atklāja Baltijas valstu valdību vadītāju tikšanās laikā 2000. gada 18. februārī. Virtuālais sekretariāts3 piešķir BMP darbībai papildu publicitāti, caurskatāmību un nodrošina dialogu ar sabiedrību.

Sekmīgi attīstās Baltijas valstu sadarbība vairākās jomās - iekšlietās, tieslietās, enerģētikā, izglītībā un kultūrā. Veiksmīgas sadarbības apliecinājums ir 2000. gadā Baltijas valstu starpā noslēgtie līgumi: trīspusējais līgums par izglītības kvalifikāciju akadēmisko atzīšanu Baltijas izglītības telpā (parakstīts 18. februārī), trīspusējais līgums par liecinieku un cietušo aizsardzību (parakstīts 17. martā), divpusējie līgumi par savstarpēju klasificētās informācijas aizsardzību (parakstīti 26. maijā). 2000. gada 8. decembrī tika parakstīts trīspusējais līgums par vienotas Baltijas izglītības telpas veidošanu augstākajā izglītībā.

Latvija 2000. gada 1. jūlijā pārņēma prezidentūru Baltijas Ministru Padomē. Savas prezidentūras laikam tā ir izvirzījusi šādus prioritāros virzienus:

  • savstarpēja informācijas apmaiņa un politisko jautājumu koordinācija, tai skaitā Eiropas Savienības un NATO integrācijas jautājumos,

  • uzņēmējdarbības veicināšana Baltijas telpā, sakārtojot juridisko bāzi un atvieglojot robežšķērsošanas procedūru uz Baltijas valstu iekšējām robežām,

  • savstarpējo kontaktu veicināšana, tālāk attīstot kopīgo izglītības telpu un tūrisma jomu.

Vienlaikus Latvija veicinās aktīvu sadarbību aizsardzības jomā (divi svarīgākie uzdevumi ir likumdošanas saskaņošana un kopīgas militārās iegādes), kā arī sadarbību iekšlietu un tieslietu jomā, jo Eiropas Savienības iestāšanās sarunu procesā jautājumi par cīņu ar organizēto noziedzību un korupcijas apkarošanu ir svarīgi visām Baltijas valstīm.

Baltijas valstu sadarbības attīstības nākotne saistās ar mūsu jauno eiropeiski domājošo paaudzi. Mūsu uzdevums ir sniegt tai un visai sabiedrībai kopumā objektīvu informāciju par reģionālās sadarbības nozīmi un aktualitātēm. Labs stimuls turpmākā sadarbības aktivizēšanā varētu būt jaunizveidotā Jaunatnes Baltijas Asambleja (JBA).

Globalizācijas laikmetā nacionālas valsts pastāvēšanu var nodrošināt tikai sadarbībā, jo atsevišķas valsts intereses bieži pārklājas ar valstu kopīgajām interesēm. Baltijas valstīm ir labs politiskais un ekonomiskais potenciāls, nepieciešamā līgumtiesiskā bāze, lai turpmākā sadarbība kļūtu vēl sekmīgāka un kopējās intereses tiktu īstenotas.

1 Reģiona valstis: Dānija, Igaunija, Islande, Krievija, Latvija, Lietuva, Norvēģija, Polija, Somija, Vācija, Zviedrija. 

2 BALTBAT - Baltijas bataljons, BALTRON - Baltijas valstu kopīgā jūras spēku eskadra, BALTNET - Baltijas valstu gaisa telpas novērošanas sistēma, BALTDEFCOL - Baltijas Aizsardzības koledža.

3 Interneta adrese: http://www.bcmvs.net. 

LATVIJAS UN KRIEVIJAS ATTIECĪBU PROBLEMĀTIKA

Labu kaimiņattiecību veidošana ar Latvijas lielāko kaimiņu Krievijas Federāciju (KF) ir svarīgs mūsu valsts ārpolitikas elements. Tas būs svarīgs arī tad, kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti.

2000. gadā Latvija turpināja attiecībās ar Krieviju, balstoties uz jau iepriekšējos gados izvirzītajām prioritātēm, un proti, atsākt Starpvaldību komisijas darbu, pilnveidot sadarbību ekonomikas jomā, stiprināt parlamentāro dialogu, veicināt pārrobežu un reģionālo sadarbību, parakstīt sagatavotos līgumus un tālāk pilnveidot līgumbāzi.

Neskatoties uz Latvijas pastāvīgi pausto apņēmību veidot aktīvu un konstruktīvu dialogu ar Krieviju attiecībā uz visu divpusējo attiecību jautājumu spektru, Latvijas un Krievijas divpusējo attiecību attīstības iespējas 2000. gadā pilnībā netika izmantotas - kavējās jau pirms vairākiem gadiem saskaņotā un Latvijas valdībā apstiprinātā robežlīguma noslēgšana, netika parakstītas arī citas agrāk saskaņotās vienošanās, ieilga jauna līguma par vienkāršoto robežšķērsošanu pierobežas iedzīvotājiem izstrāde, pietiekamu attīstību neguva Latvijas un Krievijas Starpvaldību komisijas darbs, kārtējo reizi tika atlikta sen plānotā Krievijas ārlietu ministra vizīte Latvijas Republikā. Savu aktualitāti šie jautājumi nav zaudējuši, un Ārlietu ministrija turpinās ar tiem strādāt.

Nenoliedzami, Latvijas un Krievijas attiecības ietekmēja Krievijas neadekvātie apvainojumi Latvijas demokrātijai, tiesu sistēmas neatkarībai, Krievijas vēlēšanās divpusējās attiecībās akcentēt tā saucamos humanitāros jautājumus.

Bet tajā pašā laikā jāpievērš uzmanība tiem pasākumiem Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas attiecībās, kuru norise ļauj cerēt uz aktīvāku dialoga attīstību nākamajā gadā.

STARPVALDĪBU KOMISIJAS DARBA ATSĀKŠANA. Latvija pievērsa īpašu uzmanību Starpvaldību komisijas (SVK) darbības atjaunošanai, regulāri aicinot Krievijas kolēģus atsākt dialogu tās ietvaros. Latvijas valdība apsveica Krievijas valdības lēmumu pēc gada pārtraukuma iecelt savu Komisijas līdzpriekšsēdētāju, vērtējot to kā Krievijas gatavību pilnveidot SVK darbu.

2000. gada 8. augustā Maskavā notika SVK līdzpriekšsēdētāju A. Gorbunova1 un A. Blohina2 tikšanās. Latvija cer, ka SVK darba atsākšana ļaus parakstīt jau sagatavotos līgumus un nostiprināt Latvijas-Krievijas līgumbāzi kopumā. Ar šo mērķi Ārlietu ministrija 2000. gada jūlijā un augustā ierosināja sarīkot Latvijas-Krievijas SVK vairāku ekspertu grupu (par ekonomisko un tirdzniecisko sadarbību, par sadarbību tranzīta, transporta, komunikāciju un muitas jomā, par reģionālo un pārrobežu sadarbību, par finansu un īpašumu jautājumiem) tikšanās un piedāvāja darba kārtību ekspertu sanāksmēm.

EKONOMISKO SAKARU PILNVEIDOŠANA. Latvija un Krievija veicināja ekonomisko sakaru tālāko attīstību. Lai gan Krievijas Federācija joprojām ir nozīmīga Latvijas tirdzniecības partnere, tās īpatsvars tirdzniecības kopējā apgrozījumā ir strauji krities kopš 1998. gada Krievijas finansu krīzes. Tā, piemēram, 2000. gada pirmajā pusgadā Latvijas eksports uz Krieviju bija 20,8 miljoni latu jeb 3,7% no kopējā eksporta apjoma. Importa apjoms no Krievijas 2000. gada pirmajā pusgadā bija 105,5 miljoni latu jeb 11,7% no kopējā importa apjoma, kas Krieviju ierindoja Latvijas lielāko importa partneru saraksta otrajā vietā pēc Vācijas. Neskatoties uz Krievijas īpatsvara Latvijas tirdzniecībā krišanos pēdējā gada laikā, Krievijas tirgus ir aktuāls tā ekonomiskā potenciāla dēļ.

Krievija izrādīja interesi par iespējām veikt ieguldījumus Latvijas tautsaimniecībā, kas 2000. gada septembrī veidoja 61,4 miljonus latu jeb 8% no kopējā investīciju apjoma. Nozīmīgākie Krievijas investīciju projekti Latvijā ir "Transņefteprodukt" investīcijas uzņēmumā "Latrostrans", "Gazprom" investīcijas uzņēmumā "Latvijas Gāze" un naftas kompānijas "Lukoil" ieguldījumi naftas produktu tranzīta infrastruktūrā un tirdzniecībā.

Krievijai ir nozīmīga loma arī kravu tranzītpārvadājumos cauri Latvijai. 2000. gada 7 mēnešos lielāko daļu jeb 75% no kopējā tranzīta kravu apjoma Latvijā veidoja tieši Krievijas kravas. Tās galvenokārt ir izejvielas un primārās rūpniecības preces - nafta un naftas produkti, minerālmēsli un metāli.

Nevar neatzīmēt to, ka zināms šķērslis Latvijas sadarbībai ar Krieviju ekonomiskajā jomā ir nepilnā līgumtiesiskā bāze. Mēs ceram, ka nākamais gads būs veiksmīgāks attiecībā uz abpusēju izpratni par svarīgu divpusējo vienošanos parakstīšanas nepieciešamību.

PARLAMENTĀRO KONTAKTU STIPRINĀŠANA. Vēlmi veidot konstruktīvas attiecības ar Krievijas parlamentāriešiem, kā arī sniegt savu artavu starpvalstu attiecību veidošanā pauda Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs J. Straume, kurš 24. martā nosūtīja vēstuli KF Valsts Domes priekšsēdētājam G. Seļezņevam. Tajā Latvijas parlamenta vadītājs aicināja Krieviju, veidojot kaimiņattiecības, balstīties uz mūsdienu Eiropā valdošajiem principiem un apliecināja gatavību veidot draudzīgas, abpusēji izdevīgas attiecības. KF Valsts Domes deputāti tika ielūgti arī piedalīties svinībās, kas bija veltītas 1990. gada 4. maija vēsturisko lēmumu desmitgadei.

Vispasaules krievu preses foruma "Krievi Eiropā: integrācija - sabiedrība, kultūra, bizness", kas notika Rīgā 2000. gada 26.-29. jūlijā, ietvaros Latvijā viesojās KF Valsts Domes priekšsēdētāja vietniece Ļ. Sļiska, kura tikās ar Latvijas Valsts prezidenti V. Vīķi-Freibergu un Ministru prezidentu A. Bērziņu. Tiekoties ar Latvijas parlamentāriešiem, Ļ. Sļiska aktualizēja jautājumu par ciešāka dialoga veidošanu starp abu valstu likumdošanas institūcijām. Turpinot aizsāktos kontaktus, septembra beigās Maskavā notika Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja biedra R. Pīka un Ļ. Sļiskas tikšanās. Sarunu partneri vienojās par nepieciešamību turpināt aizsākto dialogu, kā rezultātā 18.-19. decembrī notika Latvijas Republikas Saeimas un KF Valsts Domes delegāciju tikšanās Maskavā. Saeimas delegācijas sastāvā bija pārstāvis no katras parlamentārās frakcijas, kas liecina par visu politisko spēku vēlmi veidot abpusēji izdevīgas attiecības ar Krievijas Federāciju.

Latviju 2000. gadā apmeklēja arī citi Krievijas parlamentārieši - I. Hakamada, B. Pastuhovs, A. Arbatovs, savukārt dažādos Krievijas organizētajos pasākumos piedalījās Latvijas Saeimas deputāti.

PĀRROBEŽU UN REĢIONĀLĀS SADARBĪBAS VEICINĀŠANA. Viena no Latvijas interesēm attiecību veidošanā ar Krieviju ir sadarbība starp pierobežu rajoniem. Dialoga attīstīšana ar Pleskavas apgabala amatpersonām, biznesa un sabiedriskām organizācijām ir viens no labu kaimiņattiecību ar Krievijas Federāciju veidošanas elementiem. 2000. gada 23. februārī Latvijā viesojās Pleskavas apgabala gubernators V. Mihailovs. Tikšanās laikā Latvijas puse pauda ieinteresētību sadarbības veicināšanā ar Pleskavas apgabalu, kopīgu projektu īstenošanā pārrobežu sadarbības jomā. Svarīga loma kontaktu uzturēšanā ir Latvijas konsulātam Pleskavā un tām konkrētām aktivitātēm, ko veic Latvijas pierobežas rajonu vadība Alūksnes, Balvu un Ludzas rajonos.

Savu darbību turpināja attīstīt un pilnveidot Latvijas-Krievijas-Igaunijas pierobežas reģionu Sadarbības padome, kura strādāja pie projekta "Pleskava-Livonija-VISION - 2010". Tā ietvaros ir izstrādāts juridiskais pamats eiroreģiona izveidei un tā attīstības stratēģija.

2000. gada martā Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijai tika iesniegti Latvijas priekšlikumi kopīgiem projektiem Ziemeļu dimensijas ietvaros, bet jūlijā divpusējais līguma projekts par pārrobežu sadarbību.

Esam ieinteresēti veicināt sakarus arī ar citiem Krievijas reģioniem. 2000. gada oktobrī Voroņežā notika biznesa seminārs "Černozemje 2000", kura darbā piedalījās Latvijas delegācija Latvijas Republikas vēstnieka KF I. Daudiša vadībā.

Seminārā Latvijas delegācija tikās ar Voroņežas apgabala gubernatora vietnieku A. Sisojevu. Tika apspriesti jautājumi, kas skar starptautisko transporta koridoru attīstību, Latvijas un Voroņežas pilsētas, apgabala, kā arī citu Krievijas Melnzemes apgabalu attiecību perspektīvas. Ielūgums apmeklēt Latviju tika izteikts Saratovas apgabala gubernatoram D. Ajackovam.

LĪGUMBĀZES ATTĪSTĪBA. 2000. gadā Latvija un Krievija turpināja darbu pie starpvalstu līgumbāzes attīstības. 24.-25. februārī tika pagarināta Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par pārceļošanas procesa regulēšanu un pārceļotāju tiesību aizsardzību. 2000. gada aprīlī Maskavā tika parakstīta vienošanās starp "Latvijas dzelzceļu" un Krievijas Federācijas Ceļu satiksmes ministriju. Oktobrī notikušās Krievijas iekšlietu ministra V. Rušailo vizītes laikā Protokolu par sadarbību parakstīja arī abu valstu Iekšlietu ministrijas.

2000. gada 26.-27. oktobrī Pleskavā notika Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas sarunas, kuru laikā tika saskaņots līguma projekts par robežas krustpunkta noteikšanu.

Šie piemēri liecina par abu valstu interesi attiecības pilnveidot un nodrošināt tām juridisku pamatu. Latvijas valdība cer, ka 2001. gadā būs iespēja Latvijas un Krievijas līgumbāzi papildināt ar vairākiem svarīgiem līgumiem, piemēram, ar vienošanos muitas jomā, gaisa satiksmes līgumu un citiem. Latvijas un Krievijas līgumbāzes paplašināšanai Ārlietu ministrija arī turpmāk pievērsīs nopietnu uzmanību.

Nākamais gads Latvijas un Krievijas attiecībās iezīmējas ar nopietnām iestrādēm pārrobežu reģionu sadarbības intensifikācijai, iespējamu dialoga aktivizāciju starp abu valstu reģioniem, labām perspektīvām SVK darbības mehānisma pilnveidošanai, iespējām strādāt pie svarīgu divpusēju līgumu parakstīšanas. Divpusējo attiecību veidošanas neatņemama sastāvdaļa ir arī savstarpējā vizīšu apmaiņa, kuru dinamika līdz šim nav bijusi atbilstoša Latvijas-Krievijas attiecību potenciālam.

Šo iespēju izmantošana būs atkarīga no abu valstu vēlmes un gatavības veidot labas un stabilas kaimiņattiecības. Latvija kā nākotnes Eiropas Savienības dalībvalsts ir skaidri definējusi savas prioritātes attiecībās ar Krieviju un ir gatava tās īstenot. Latvija turpinās arī veidot jaunus sadarbības mehānismus ar Krievijas Federāciju, viens no tiem nākotnē varētu būt pieredzes nodošana valsts un tautsaimniecisko reformu īstenošanas jomā.

1 Latvijas Republikas satiksmes ministrs.

2 Krievijas Federācijas federālo, nacionālo un migrācijas lietu ministrs. 

LATVIJAS PAGĀTNES MANTOJUMS UN VĒSTURES IZVĒRTĒŠANA

Latvijas vēsture 20. gadsimtā ir bijusi sarežģīta, pretrunīga un traģiska - tāpat kā Eiropai kopumā. Sevišķi tas attiecas uz Otrā pasaules kara laiku un desmitgadi pēc kara beigām, kad divu totalitāro lielvaru - komunistiskās PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas - nomainošos okupāciju apstākļos Latvijas teritorijā tika izdarīti noziegumi pret cilvēci, īstenots genocīds, notika ebreju holokausts, čigānu iznīcināšana, dažāda rakstura šķiriski un rasistiski ekscesi.

Antitotalitāri virzītās vēstures izpētes ietvaros Latvijas vēsturnieki ir aktīvi iesaistījušies Otrā pasaules kara un jo īpaši holokausta vēstures pētīšanā un izvērtēšanā. Tiek atmesti komunistu propagandas mīti un historiogrāfijas stereotipi, sākta arī tādu tēmu izpēte, kas gadu desmitiem bijušas tabu.

Latvijas pagātnes mantojuma izvērtēšana notiek apzinoties, ka vēstures skaidra, objektīva, neideoloģizēta un nepolitizēta izpratne ir nepieciešamais pamats valsts un sabiedrības virzībai uz nākotni, uz savu vietu demokrātiskā, vienotā Eiropā.

1998. gada 13. novembrī pēc Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa iniciatīvas tika izveidota Latvijas Vēsturnieku komisija, kuras darbā iesaistīti vietējie vēsturnieki, kā arī speciālisti no ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Zviedrijas, Francijas, Krievijas. Komisijas internacionālais raksturs nodrošina pētījumu objektivitāti un auglīgu pieredzes apmaiņu. Komisijas mērķis ir apkopot darba grupu pētījumu gala ziņojumā "Noziegumi pret cilvēci Latvijā divu okupāciju laikā 1940.-1956. gadā".

Latvijas Vēsturnieku komisijas darbība ir atbalsojusies un izraisījusi pozitīvu interesi citās valstīs. ASV senators Toms Lantoss savas vizītes laikā Latvijā 2000. gada 5. janvārī izteica atbalstu Komisijas darba virzībai. Kongresmeņa T. Lantosa vizītes laikā kinoteātrī "Rīga" tika demonstrēta dokumentāla filma par holokaustu "Pēdējās dienas". Skatītājus uzrunāja Latvijas Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga.

26.-28. janvārī Stokholmā Latvijas Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga, izglītības ministrs M. Vītols un Vēsturnieku komisijas locekļi piedalījās starptautiskā forumā par holokaustu. Valsts prezidente uzstājās ar runu par holokausta izpēti un izpratni mūsu valstī1. Notika arī nozīmīga tikšanās ar Simona Vīzentāla centra Jeruzalemē delegāciju, ko vadīja tā direktors Dr. Efraims Zurofs. Nozīmīgs solis ir Latvijas iekļaušanās darba grupā, kas paredz starptautisku sadarbību izglītības programmu paplašināšanā holokausta jomā un mācību spēku sagatavošanā.

Kā nozīmīgs Baltijas valstu un Krievijas vēsturnieku un arhivāru zinātniskās sadarbības aktivizēšanas fakts un pamats ir atzīmējama kopēja nodomu protokola parakstīšana Maskavā 2000. gada 10. februārī par dokumentu krājuma "Padomju Savienība un Baltijas valstis (1939. gada pavasaris-1940. gada vasara)" sagatavošanu un izdošanu. No Latvijas puses nodomu protokolu parakstīja Latvijas Universitātes profesori I. Feldmanis un A. Stranga, kā arī Latvijas Valsts arhīva direktore D. Kļaviņa. Krājuma koncepcija paredz, ka atšķirīgus, diskutablus, agrāk nepublicētu materiālu izvērtējumus katras dalībvalsts pārstāvji vajadzības gadījumā varēs paust atsevišķi tam paredzētos priekšvārdos.

2000. gada 9. martā Latvijas ārlietu ministrs I. Bērziņš tikās ar "Anti-Defamation League" vadību un locekļiem Ņujorkā, tos informējot par holokausta izpētes stāvokli Latvijā, Vēsturnieku komisijas darbību un apspriežot sadarbības iespējas nākotnē.

Latvijas Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga savas vizītes laikā ASV 2000. gada 15. maijā tikās ar Amerikas Ebreju komiteju. Prezidentes padomniecei Vēsturnieku komisijas loceklei E. Zālītei savukārt bija vērtīga, konstruktīva tikšanās ar "Anti-Defamation League" vadību 19. maijā.

2000. gada 3. aprīlī notika Latvijas Vēsturnieku komisijas otrā kopīgā tikšanās sēde Rīgā. Turpmākās darbības plāni tika apspriesti ar Latvijas Valsts prezidenti.

2000. gada 16.-17. oktobrī Rīgā notika Latvijas Vēsturnieku komisijas rīkotā gadskārtējā konference, kas šoreiz bija veltīta tēmai "Holokausta izpētes problēmas Latvijā". Konferencē, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtu, Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centru, kā arī ar Dokumentācijas centru un muzeju "Ebreji Latvijā", piedalījās gan pašmāju vēsturnieki, gan viesi no ASV, Krievijas, Lielbritānijas, Lietuvas, Somijas, Vācijas, Zviedrijas.

Konferenci atklāja Latvijas Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga, uzsverot, ka mūsu pienākums ir izpētīt pagātnes notikumus, izprast notikušā nozīmi un no tā izdarīt secinājumus. Prezidente atzīmēja, ka tagad ir pienācis vēstures pārvērtēšanas laiks, abu totalitāro režīmu noziegumu pētījumos jāatšķir patiesība no meliem, fakti no izdomas, interpretācija no dokumentiem. Jaunajai paaudzei ir jāzina patiesība par holokaustu - mūžīgo kaunu arī Latvijai2.

Vēsturnieku viedokļos konferencē iezīmējās zināma nevienprātība, vai totalitāro režīmu noziegumi Latvijā būtu apskatāmi atrauti viens no otra, vai arī vērtējami plašāku kontekstu un saistību ietvaros un salīdzinošās kopsakarībās. Tika pievērsta uzmanība antisemītisma "avotiem" Latvijas sabiedrībā. Ārvalstu vēsturnieki konferencē sniedza galvenokārt teorētiskus, vispārējus, apkopojošus atzinumus. Latvijas pārstāvju M. Vestermaņa, L. Dribina, A. Strangas, I. Šneideres, A. Žvinkļa, S. Bogojavļenskas un citu referātos bija jaunatklājumu un konkrētu pētījumu atspoguļojums.

Pētījumus par holokaustu un citiem sarežģītiem, traģiskiem Otrā pasaules kara posma jautājumiem Latvijā pamatā nāksies veikt mūsu pašu vēsturniekiem.

Pagātnes asās problēmas ir jāpēta ne tikai akadēmiskā līmenī, to izpētes rezultātiem un saturam ir jābūt iekļautiem izglītības un kultūras programmās. Latvijas valdība aktīvi atbalsta 20. gadsimta vēstures traģisko aspektu un norišu, tai skaitā holokausta tēmu, nostiprināšanu izglītības programmās visos skolu līmeņos.

Līdzās mācību grāmatām, kurās tiek iekļautas nodaļas un sižeti par genocīdu un holokaustu Latvijā, ir jāizceļ vēstures skolotājiem domātas rokasgrāmatas, kas publicētas un sagatavotas, izmantojot starptautisko atbalstu. Šeit jāatzīmē Eiropas vēstures skolotāju organizācijas "Euroclio" projekta "Jauni ceļi uz pagātni" ietvaros 2000. gadā izdotā Nīderlandes Ārlietu ministrijas finansētā rokasgrāmata "Ceļā uz pagātnes izpratni". Ar Eiropas Padomes un Sorosa fonda - Latvija finansiālu atbalstu 2000. gadā iznācis arī Vēstures skolotāju asociācijas veidotais krājums "Pretrunīgā vēsture".

Vēsturnieku komisijas un Vēstures skolotāju asociācijas aprūpē 2000. gada 1.-2. aprīlī Līgatnē notika seminārs 60 vēstures skolotājiem par vēstures sarežģīto, pirmkārt, holokausta jautājumu mācīšanu. Seminārā uzstājās Latvijas Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga. Tika uzsvērta pastāvīgu sadarbības kontaktu nepieciešamība starp vēstures pētniekiem un skolotājiem sarežģīto, pretrunīgo 20. gadsimta vēstures jautājumu kvalitatīvai pasniegšanai skolu jaunatnei.

Kopš 1998. gada Latvijas Universitātē darbojas akadēmiska institūcija - Jūdaikas studiju centrs, kur pastāv iespēja apgūt ebreju vēsturi, filozofiju, kultūru. Ir nolemts piešķirt valsts akreditētā muzeja statusu Dokumentācijas centram un muzejam "Ebreji Latvijā", kurš ar valsts finansiālu atbalstu veiks holokausta un minoritāšu vēstures pētniecības programmas.

Viens no sarežģītākajiem vēstures izvērtēšanas jomas jautājumiem ir piedalīšanās aizdomās turēto kara noziedznieku un personu, kas noziegušās pret cilvēci, apzināšanā, nozieguma faktu pārbaudīšanā, lai vainīgos sauktu pie atbildības likumā paredzētajā kārtībā - neatkarīgi no tā, kādas ideoloģijas aizsegā noziegumi ir izdarīti.

Festivālā Londonā, konferencēs un daudzos vēsturiski izglītojošos un audzinošos pasākumos Latvijā interesi un atbalsi ir guvusi dokumentālā filma "Žanis un citi" par tautā pazīstamo ebreju glābēju Žani Lipki un viņa palīgiem. 2000. gada 4. jūlijā, Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā, Bruno Rozentālam un vēl četriem ebreju glābējiem tikai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Latvijas Republikas Ārlietu ministrija 2000. gadā ir atbalstījusi Latvijas un citu valstu vēsturnieku, kā arī vēstures skolotāju sadarbības kontaktu attīstību, it īpaši Vēsturnieku komisijas aktivitāšu ietvaros, kā arī veicinājusi informācijas izplatīšanu par Latvijas vēstures pētnieku panākumiem okupāciju posma problēmu padziļinātā izvērtēšanā.

2000. gadā Ārlietu ministrija sāka izdot biļetenu angļu un krievu valodā, kurā tiek apkopota informācija par Latvijas veikumu pagātnes mantojuma izvērtēšanā. Biļetens ir publicēts Ārlietu ministrijas mājas lapā3.

Neapšaubāms un zīmīgs apliecinājums panākumiem un pareizajai pieejai totalitārisma vēstures izpētē Latvijā ir slavenā ebreju glābēja Raula Valenberga fonda godalgas piešķiršana Latvijas Valsts prezidentei V. Vīķei-Freibergai, kā arī viņas uzņemšana par šī fonda goda biedri.

1 Skat. Latvijas Valsts prezidentes runu.

2 Interneta adrese: http://www.am.gov.lv/en/?id=3440.

3 Interneta adrese: http://www.am.gov.lv/en/?id=4188.