Ārlietu dienesta izveide un darbības pirmssākumi

11.06.2019. 13:10
Arlietu dienesta izveide un darbibas pirmssakumi

Latvijas ārpolitikas avoti un pirmie soļi (Dr.hist. Gints Apals)


 

Priekšvēsture un idejiskās saknes

Virzība uz Latvijas valsts izveidošanu sākās no nacionālās atmodas 19.gadsimta otrajā pusē. Pati doma par latviešu teritorijas apvienošanu lika pamatu Latvijas valstiskumam un tautu pašnoteikšanās tiesību īstenošanai.

Emancipācijas centieni neizbēgami ietvēra sākotnējo priekšstatu veidošanos par Latvijas attiecībām ar ārpasauli. Jaunlatviešu un Rīgas Latviešu biedrības aprindu centieni bija vērsti uz tālejošām liberālām reformām Krievijas impērijas politiskās un sociālekonomiskās sistēmas ietvaros. Tomēr tie ietvēra atšķirīgas pieejas, kas, savstarpēji pārklājoties, iezīmēja tālejošus nākotnes attīstības ceļus.

Krišjānis Valdemārs vismaz sākotnēji pozitīvu paraugu redzēja Rietumeiropas sabiedrības modelī un liberālisma idejās. Andrejs Pumpurs un citi nākotni tiecās saistīt ar slāvu tautām. Atis Kronvalds un Rihards Tomsons latviešu nacionālos centienus atvasināja no vācu kultūras ietekmes. Fridrihs Veinbergs un Fricis Brīvzemnieks latviešu identitāti saistīja ar Lietuvas valstiskuma vēsturisko precedentu. Tomēr nacionālās atmodas vadītāji nekādā ziņā neapšaubīja latviešu zemes piederību Krievijas impērijai.


Latvijas autonomija

Pirmās domas par atsevišķu nākotni dzima sociālistu aprindās 20.gadsimta sākumā. Miķelis Valters, Ernests Rolavs un Emīls Skubiķis izstrādāja prasību pēc nacionāli kulturālas autonomijas, balstoties uz Austroungārijas federālisma modeli. 1903.g. emigrācijas preses izdevumos M.Valters postulēja domu, ka "Revolucionārā ceļā Krievija jāpārveido par nacionālu demokrātiju (valstu) federāciju; ja to nevarētu, tad jālaužas pilnīgi ārā no Krievijas".

M.Valtera idejas sasniedza ļoti šauru cilvēku loku, tajās vēl nebija konkrētības par neatkarīgu valsti. Tomēr viņa izvirzītie lozungi lika pamatu virzībai uz nacionālu pašnoteikšanos. 1905.gada revolūcijas laikā un pēc tam plašākos sabiedrības slāņos turpināja izplatīties idejas par Latvijas autonomiju Krievijas valsts sastāvā. Tika izstrādāti vairāki autonomijas projekti. Pēteris Zālīte paraugu redzēja Austrālijas attiecībās ar Britu impēriju, Fēlikss Cielēns – Somijas autonomijā, M.Valters – Polijas statusā. Par autonomiju rakstīja arī Marģers Skujenieks, Linards Laicēns, Jānis Akuraters un Viktors Eglītis.

Lai gan Pirmā pasaules kara laikā autonomijas jēdziena saturs strauji paplašinājās, salīdzinājumā ar citām Krievijas impērijas nomales teritorijām (Ukrainu, Lietuvu, Igauniju, Gruziju) Latvijas valstiskās neatkarības ideja brieda lēni. Vienīgais izņēmums šāda nozīmē bija alternatīva doma par apvienotu latviešu un lietuviešu valsti, ko 1916.gadā Šveicē pauda Jānis Rainis un citi latviešu  emigranti, atbalsojot kreisā lietuviešu politiķa Jona Šļupa idejas. Pēc Krievijas patvaldības gāšanas 1917.gada februārī priekšplānā izvirzījās lozungs “Brīva Latvija brīvā Krievijā!”


Patstāvības centienu ārpolitiskā dimensija 1917 -1918

Latviešu politiskais nacionālisms sasniedza jaunu pakāpi 1917.gada nogalē. Šo procesu sekmēja vilšanās Krievijas pagaidu valdības attieksmē pret Latvijas autonomijas centieniem un iespēja, ka Latvijas teritorija kara rezultātā tiks sadalīta starp Krieviju un Vāciju. Patstāvības centieni visspilgtāk atspoguļojās divu sabiedriski politisko organizāciju apvienību darbībā. Septembra otrajā pusē Vācijas spēku okupētajā Rīgā izveidojās Demokrātiskais bloks (DB), novembra beigās Krievijas karaspēka kontrolētajā Valkā tika dibināta Latvijas Pagaidu Nacionālā padome (LPNP), kas sevi uzskatīja par “topošās Latvijas valsts augstāko iestādi.”

LPNP aktīvi veidoja struktūras ārpolitiskai darbībai. 1917.g. decembrī tika izveidota Ārlietu nodaļa Jāņa Goldmaņa vadībā (darbojās Petrogradā), pēc tam tika ievēlēti delegāti darbam ārzemēs – Jānis Kreicbergs, Zigfrīds Meierovics, Jānis Čakste un Jānis Seskis. Par LPNP pārstāvi Ukrainā tika iecelts Kristaps Bahmanis. Tika izveidots LPNP informācijas birojs Stokholmā, kas darbojās paralēli sabiedrisku grupu pašiniciatīvas ceļā radītiem informācijas birojiem Bāzelē, Bernē un Kopenhāgenā.

DB ārpolitiskā darbība bija orientēta uz sakariem ar Vācijas sociāldemokrātiem un demokrātiskajām aprindām. 1918.g. 19.oktobrī DB pārstāvji M.Valters un Eduards Traubergs iesniedza Vācijas kancleram memorandu, prasot atbalstu tūlītējai neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanai. LPNP neatkarīgas valsts izveidi saistīja ar Antantes uzvaru Pirmajā pasaules karā. 1918.g. 23.oktobrī LPNP pārstāvis Z.Meierovics no Lielbritānijas ārlietu ministra Artura Balfūra panāca solījumu atzīt šo struktūru par Latvijas valdību līdz laikam, kamēr Miera konference galīgi izšķirs Latvijas statusu. 11.novembrī tas tika apstiprināts arī rakstiski.


Valsts dibināšana

1918.g. 17.novembrī Rīgā astoņu latviešu politisko partiju pārstāvji uz DB radītā pamata dibināja Latvijas Tautas padomi (LTP), kas uzņēmās Latvijas pagaidu likumdevēja iestādes funkcijas. LTP nebija vēlēta institūcija, tās darbā nepiedalījās labējā un galēji kreisā spārna partijas, kā arī nacionālo minoritāšu pārstāvi. Dibināšanas sēdē vienbalsīgi tika pieņemta LTP padomes politiskā platforma. Tā paredzēja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai suverēnā vara Latvijā pieder LTP, kas ieceļ Pagaidu valdību. Jautājumā par valstiskuma formu un attiecībām pret citām tautām platforma noteica tikai to, ka LTP mērķis ir “apvienota, patstāvīga un neatkarīga Latvija tautu savienībā”, Latvijas valsts būs republika uz demokrātiskiem pamatiem, bet Vācijas karaspēks “evakuējams noteiktā laikā.”

1918.g. 18.novembrī svinīgā aktā LTP paziņoja, ka suverēnā valsts vara ir pārgājusi tās rokās. Tika izveidota Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā, ārlietu ministra amatā iecēla Z.Meierovicu, kas tobrīd uzturējās Lielbritānijā. 18. novembra vakarā LTP priekšsēdētāja vietnieks Gustavs Zemgals un Pagaidu valdības ministru prezidents vārdā Kārlis Ulmanis griezās pie Latvijas pilsoņiem ar uzsaukumu, pasludinot, ka “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republiska valsts. Satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce.”

No LTP un Pagaidu valdības nostājas izriet, ka Latvijas valsts tika radīta, balstoties uz Pirmā Pasaules kara beigu posmā starptautiski atzītajām tautu pašnoteikšanās tiesībām etniskā nozīmē. Līdz ar to tika sarauta tiesiskā saikne ar Krievijas valsti, Latvijas teritorijā iepriekš pastāvējušiem administratīviem veidojumiem (Kurzemes un Vidzemes provincēm) un valststiesiskiem aktiem.

Jau valsts proklamēšanas aktā 18.novembrī politisko partiju grupas pauda viedokli par valsts ārpolitikas mērķiem. LZS un citas centriskās partijas uzskatīja, ka “jāstāv, negrozot attiecības pret sabiedrotiem, par neatkarīgas Latvijas orientāciju tautu savienībā, kā tā izteikusies sabiedroto programmā par mazo tautu pašnoteikšanos." Sociālistu partijas nolasīja savu rezolūciju, atbalstot neatkarīgas Latvijas “orientāciju tautu savienībā” un norādot, ka “jāuztur draudzīgas attiecības ar ārvalstīm (..) jāizlieto viņu materiālais un morāliskais pabalsts, ja tas nesaista Latvijas īstās demokrātijas rokas.” Šie postulāti ietvēra atšķirīgu attieksmi gan pret pašnoteikšanās tiesībām, gan pret attiecībām ar Vāciju un Padomju Krieviju. LSDSP nebija pieņemama cieša sadarbība ar Vāciju cīņā pret komunismu, tāpēc tā 30.decembrī uz laiku pārtrauca darbību LTP.


Pirmie soļi ārpolitikā

Pirmajos astoņos mēnešos pēc valsts dibināšanas ārpolitiku primāri īstenoja Pagaidu valdība. Ārlietu ministrija vēl nebija izveidota un ārlietu ministrs atradās ārzemēs. Galvenie ārējo attiecību jautājumi valdības darbā bija valsts atzīšana, kontaktu dibināšana ar ārvalstu pārstāvjiem, starptautisko līgumu slēgšana, diplomātisko pārstāvju iecelšana un Latvijas delegācijas nosūtīšana uz Parīzes miera konferenci.

Valsts atzīšanas jautājums progresēja lēni. Lielākie panākumi sākotnēji bija attiecību veidošanā ar Vāciju. Jau dažas dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas Vācijas kabineta sēdē tika nolemts atzīt Pagaidu valdību par provizorisku varu latviešu etnogrāfiskajā teritorijā. 26.novembrī Pagaidu valdība saņēma Vācijas ģenerālpilnvarotā Augusta Vinniga notu, kas informēja: “augstāko valdības varu latviešu etnogrāfiskajā apgabalā izpilda Latvijas Pagaidu valdība kā galvenais pārvaldes orgāns, kas atbildīgs Latvijas Tautas Padomes priekšā (..) Vācu civilā pārvalde nodod pārvaldi Pagaidu valdības orgāniem (..) saskaņā ar noteikumiem, kuri vēl izstrādājami.”

Arī pirmie starptautiskie līgumi tika slēgti ar Vāciju. Ārkārtīgi nozīmīgi bija līgumi par palīdzību Latvijas bruņoto spēku (zemessardzes) veidošanai un valsts aizsardzībai pret Padomju Krievijas spēku iebrukumu, kas tika parakstīti 1918.g. 7.decembrī un 29.decembrī, bez tam - 16.decembra līgums par valsts pārvaldes pārņemšanu no Vācijas okupācijas iestādēm.

Pagaidu valdība aktīvi meklēja atbalstu arī pie Antantes valstu militārajiem pārstāvjiem Baltijas reģionā. Šajā nolūkā K.Ulmanis un ministri Klāvs Puriņš un Kārlis Kasparsons apmeklēja Tallinu, rezultātā Rīgā 17.decembrī ieradās britu kara flotes eskadra. Tomēr ne Vācijas militārā palīdzība, ne britu karakuģu klātbūtne, ne zemessardzes rīcībā nodotie ieroči nespēja novērst Rīgas krišanu Pētera Stučkas vadītās un Padomju Krievijas atbalstītās komunistu valdības rokās 1919.g. 3.janvārī.

Vēl pirms pārcelšanās uz Liepāju Pagaidu valdība spēra vairākus nozīmīgus soļus ārējo sakaru veidošanā. Tie bija centieni nodrošināt pārtikas piegādes no ASV un aizdevumu meklējumi ārzemēs, kā arī valdības diplomātisko pārstāvju iecelšana. Tika apstiprināti pārstāvji Ukrainā (K.Bahmanis), Lietuvā (Vilis Bandrevičs) un Igaunijā (Jānis Ramans), bet 27.decembrī valdība izveidoja delegāciju valsts pārstāvībai Parīzes miera konferencē (J.Čakste, Z.Meierovics, J.Seskis). Miera konferencei uzmanību bija pievērsusi arī LTP, kas 23.novembrī bija pilnvarojusi savu priekšsēdētāju J.Čaksti rūpēties par Latvijas pārstāvību šajā forumā un valsts neatkarības atzīšanu. Līdz ar to J.Čakste konferencē pārstāvēja gan Latvijas valdību, gan likumdevēju.

Ārlietu ministra darbība Londonā bija vērsta uz valsts atzīšanas sekmēšanu. Balstoties uz 11.novembra LPNP provizoriskās atzīšanas rakstu Z.Meierovics organizēja Latvijas pārstāvniecību un informācijas biroju, pēc Z.Meierovica aizbraukšanas uz Parīzi tos vadīja Georgs Bisenieks. Z.Meierovics izstrādāja īsu memorandu par Latviju un panāca Japānas lēmumu provizoriski atzīt Pagaidu valdību, kas datēts ar 10.janvāri.


Pagaidu valdības darbība Liepājā

1919.g. 6.janvārī valdība ieradās Liepājā un turpināja darbu nepilnā sastāvā. Pilnīgā atkarība no Vācijas atbalsta un tās militārajām struktūrām priekšplānā izvirzīja jautājumu par ciešāku sakaru nodrošināšanu ar Lielbritāniju, Franciju un ASV, kā arī Zviedriju, Dāniju, Somiju, Igauniju un Lietuvu. 21.janvārī valdības delegācija (K.Ulmanis, K.Puriņš, J.Goldmanis) ieradās Kopenhāgenā uz sarunām ar Dāniju un Antantes valstu diplomātiem, pēc tam turpināja misiju Tallinā, Helsinkos, Stokholmā un Kauņā. Liepājā valdības darbu nodrošināja M.Valters, Jānis Zālītis un Teodors Hermanovskis

1919.g. 31.janvārī K.Ulmanis no Tallinas ziņoja valdībai, ka gaidāma vienošanās ar Igauniju par kopīgu fronti cīņā ar komunistu spēkiem (to parakstīja J.Ramans 18.februārī, dokumentā nostiprināto teritoriālo koncesiju dēļ Latvija vēlāk neuzskatīja vienošanos par saistošu). Pēc sākotnējiem kontaktiem ar Lietuvas valdības pārstāvjiem Stokholmā K.Ulmanis devās uz Kauņu, kur 1.martā noslēdza līgumus par aizņēmumu, preču tranzītu un  muitu, kā arī sadarbību cīņā pret komunistiem.

Militārā situācija kļuva kritiska, Liepājas krišana komunistu spēku rokās bija iespējama dažu nedēļu laikā. Tā sāka mainīties tikai sakarā ar Vācijas militārās klātbūtnes nostiprināšanos. 1.februārī Liepājā ieradās ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kas kļuva par Kurzemē izvietotā Vācijas karaspēka un Latvijas zemessardzes augstāko komandieri, sekmīgi stabilizējot militāro situāciju un gatavojot pretuzbrukumu.

Liepājas posmā Pagaidu valdība turpināja iecelt savus diplomātiskos pārstāvjus, tādi  tika nozīmēti darbam Dānijā (Mārtiņš Liepa), Zviedrijā (Fridrihs Grosvalds) un Somijā (Kārlis Zariņš). K.Bahmaņa pilnvaras tika paplašinātas uz visu Dienvidkrieviju un Kaukāza valstīm. Turpinājās pilnvaroto pārstāvju iecelšana Latvijas pilsoņu tiesību aizsardzībai ārzemēs, Ēriks Feldmanis un Artūrs Žers saņēma uzdevumu pārstāvēt valdību latviešu gūstekņu lietās Vācijā.  

Darbību Latvijas teritorijā sāka Antantes valstu neoficiālie pārstāvji. Pastāvīga diplomātiska klātbūtne šajā posmā vēl nepastāvēja, Antantes valstu intereses Liepājā pārstāvēja militārpersonas. 1919.g. martā Liepājā ieradās ASV militāri politiskā misija pulkvežleitnanta Vorvika Grīna vadībā un Pārtikas misija kapteiņa Dž.Millera vadībā, kā arī Francijas militārais pārstāvis pulkvežleitnants Emanuēls Diparkē un britu militārā misija majora Alfrēda Kīnena vadībā. Liepājas reidā pastāvīgi atradās Lielbritānijas un Francijas karakuģi.  Liepājas posmā tika meklēti tālāki risinājumi iedzīvotāju apgādes jautājumos, 11.aprīlī valdība atbalstīja nolīgumu ar ASV par pārtikas piegādi.

Pagaidu valdības darbību Liepājā 1919.g. 16.aprīlī pārtrauca zemessardzes (landesvēra) triecienvienības īstenotais pučs. Valdība bija spiesta meklēt patvērumu uz kuģa “Saratov” Liepājas reidā, posmā līdz 27.jūnijam tās rīcībspēja bija ļoti ierobežota.


Parīzes miera konference

Parīzes miera konference sāka darbu 1919.g. 18.janvārī, bet Latvijas delegācija sanāca uz pirmo sēdi 23.janvārī. Sakari ar Pagaidu valdību bija neregulāri, līdz ar to delegācija darbojas autonomi. Konferencē piedalījās 32 valstu oficiālās delegācijas. Latvija nebija pilnvērtīga konferences dalībniece, tās delegācijai šāds statuss netika piešķirts. Līdzīgā situācijā atradās arī vairāki desmiti citu delegāciju.

Šādos apstākļos Latvijas delegācijai nebija cerību izpildīt Pagaidu valdības norādījumus, kurus tā interpretēja kā uzdevumu (1) panākt neatkarības atzīšanu, (2) nodrošināt lielvalstu palīdzību cīņai pret komunistiem un (3) Iegūt ārvalstu aizdevumus un panākt pārtikas piegādi.

Valdības apstiprinātajā sastāvā delegācija (J.Čakste, Z.Meierovics, J.Seskis) strādāja līdz 21.maijam, kad delegācijas vadītājs J.Čakste atgriezās Latvijā. Pēc tam viņa vietā stājās Z.Meierovics, bet delegācijā kā pilntiesīgs loceklis tika kooptēts O.Grosvalds. Bez tam, delegācijas darbā piedalījās arī citi kvalificēti speciālisti un vēlākie diplomāti (Arvīds Brēmers, Vilhelms Skubiņš, Jānis Grišāns, Henrijs Simsons, M.Skujenieks, F.Cielēns). Lai novērstu pārpratumus valsts ārējā pārstāvniecībā un subordinācijā, Z.Meierovicam un J.Seskim izsniegtās LPNP pilnvaras tika nodotas J.ČakstemLTP priekšsēdētājam.

Miera konferences laikā Z.Meierovics kā ārlietu ministrs nolēma izveidot Latvijas informācijas biroju Parīzē, kuru vadīja delegācijas loceklis J.Seskis. Miera konferences laikā tika pieņemts arī lēmums iecel K.Zariņu par pārstāvi ASV, taču pārstāvniecību izveidot nebija iespējams, jo ASV nevēlējās viņam izsniegt vīzu.

Delegācijas darbs galvenokārt bija vērsts uz kontaktu veidošanu darba līmenī un informācijas izplatīšanu par Latviju. Augsta līmeņa politiski kontakti praktiski nebija iespējami, vienīgais izņēmums bija Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas un Gruzijas pārstāvju tikšanās ar Francijas premjerministru Žoržu Klemanso 16. martā. 

Konferencē dažādu jautājumu risināšanai bija izveidotas 58 specializētas komisijas. 6. maijā tika dibināta Baltijas komisija, kas 10. jūnijā uzklausīja Latvijas delegācijas lūgumu par valsts atzīšanu. Tomēr komisija nebija gatava lūgumu apmierināt līdz brīdim, kamēr Krievija atzīs Latvijas neatkarību. Rezultātā 28.jūnijā parakstītajā Versaļas miera līgumā Latvija minēta nevis kā valsts, bet kā teritorija, kas līdz 1914.g. 1.augustam atradās Krievijas impērijas sastāvā.

Latvijas delegācija kopā ar Azerbaidžānas, Igaunijas, Gruzijas, Ziemeļkaukāza, Baltkrievijas un Ukrainas pārstāvjiem 17.jūnijā iesniedza Miera konferences vadībai deklarāciju, kur uzsvēra savas suverenās tiesības un atkārtoti lūdza neatkarības atzīšanu. Tādējādi minētās valstis protestēja pret Versaļas līguma saturu un arī Antantes valstu 26.maija lēmumu, kas paredzēja atzīt krievu antikomunistisko spēku prasību par Krievijas teritoriālo nedalāmību līdz jaunas Krievijas Satversmes sapulces sasaukšanai.


Ārpolitikas pamatnostādņu veidošana

Delegācijas darba sekundārie rezultāti bija ciešākas sadarbības veidošana ar citu jaunu valstu pārstāvjiem, atbalsts Latvijas pilsoņu repatriācijai un plaša memoranda izstāde par Latviju un tās ārpolitikas mērķiem. Memorands tika sastādīts laikā no 30.janvāra līdz 5.martam. Šo dokumentu iespējams uzskatīt par pirmo konceptuālo Latvijas ārpolitikas dokumentu, kas atspoguļo valsts ārpolitiskās orientācijas nostādnes 1919.g.:

  • Opozīcija Vācijas ģeopolitiskajām interesēm, balstoties uz nostādni, ka “Nesavienojamas ir latviešu un vācu intereses», «krievu – vācu politika apdraud visas jaunās valstis, kas radušās uz vecās krievu ķeizarvalsts drupām.”
  • Federālas Krievijas valsts atjaunošanas neiespējamība - lai gan “ārzemēs bieži vēl runa par krievu federāciju, ieinteresētās tautas šo ideju jau sen atmetušas kā neizpildāmu.”
  • Latvijas neatkarības starptautiskā nozīme saistāma ar vispārēja miers un stabilitātes nodrošināšanu, “pieprasot neatkarību no Vācijas un Krievijas, latvieši prasa vienīgi tādus noteikumus, zem kuriem Eiropa varētu novērst jaunu karu.”
  • Jaunu nacionālu valstu josla Centrāleiropā sakrīt ar Antantes interesēm, tā stabilizēs šo reģionu “nolikdama šķērskoku starp Krieviju un Vāciju no Baltijas līdz Melnajai jūrai, vislabāk nodrošinās pasaules mieru un cilvēces mierīgu attīstību.”
  • Latvijas intereses ekonomikā ietver atziņu, ka ir “saprātīgi veicināt Krievijas tirdzniecību ar ārzemēm.”
  • Sadarbība starp jaunajām nacionālajām valstīm izriet no ģeopolitiskiem apstākļiem, “latviešiem ir tādas pašas intereses, kā somiem, igauņiem, lietaviešiem, baltkrieviem, poļiem, ukrainiešiem un rumāņiem.”

Miera konferences laikā starp dažādu jauno valstu pārstāvjiem (Latvija, Igaunija, Lietuva, Polija, Somija, Ukraina, Baltkrievija) notika intensīvas konsultācijas par turpmāko sadarbību. Šajā procesā veidojās priekšnoteikumi ciešākai reģionālai sadarbībai, tika apspriestas vairākas alternatīvas idejas (Somijas priekšlikumi par Baltijas valstu, Polijas un Somijas sadarbību ar Skandināvijas valstīm; Polijas idejas par Polijas, Lietuvas un Latvijas politisko savienību; kā arī Lietuvas atgādinājumus par iespēju veidot Lietuvas un Latvijas federāciju). Latvijas delegācija izvairījās atbalstīt šos projektus, norādot, ka tie jāizskata valdības līmenī.


Antantes valstu iesaiste Latvijas politikā

Pēc 1919.g. 16.aprīļa puča Latvijā iestājās politiskas nestabilitātes periods. 10.maijā pie varas nāca labējā politiķa Andrieva Niedras valdība. A.Niedras valdībai nebija LTP mandāta, šo problēmu tā cerēja risināt ar pašvaldību vēlēšanām un jaunas likumdošanas iestādes izveidošanu. Latvijas valsts pārvaldes iestādes un zemessardze pakļāvās A.Niedras valdības rīkojumiem, taču delegācija Parīzes miera konferencē atteicās to darīt.

Lielbritānijas, Francijas un ASV militārās misijas Latvijā uzturēja kontaktus gan ar A.Niedras valdību, gan ar K.Ulmaņa valdību. Jau kopš 22.aprīļa Antantes militārās misijas centās veicināt jaunas koalīcijas veidošanu, iesaistot A.Niedras un K.Ulmaņa atbalstītājus, kā arī nacionālo minoritāšu pārstāvjus. Tomēr kompromiss starp abām Latvijas valdībām izrādījās neiespējams.

Notikumu gaitu izšķīra militārās norises. 22.maijā Latvijas zemessardze un Vācijas militārās vienības ieņēma Rīgu, padzenot komunistu spēkus un P.Stučkas valdību. Pēc tam, turpinot kustību Vidzemes virzienā, vācu karaspēka daļas un zemessardzes vācbaltiešu vienības pie Cēsīm nonāca konfliktā ar Igaunijas armiju, kas ietvēra K.Ulmaņa valdībai lojālo Ziemeļlatvijas brigādi.

Pēc uzvaras Cēsu kaujās radās reāla iespēja, ka Igaunijas armija ieņems Rīgu. Bezcerīgās militārās situācijas dēļ A.Niedras valdība 24.jūnijā nolēma nodot savas pilnvaras Antantes pārstāvjiem. Šajos apstākļos, nolūkā novērst ilgstošu konfliktu starp Latviju un Igauniju, Antantes militārā misija karojošajām pusēm uzspieda Strazdumuižas pamieru (parakstīts 3.jūlijā), kas paredzēja Igaunijas armijas atkāpšanos uz Ziemeļvidzemi, vācu un vācbaltiešu vienību atvilkšanu uz Daugavas dienvidu krastu un Rīgas nodošanu Antantes misijas pagaidu kontrolē. Par Rīgas civilgubernatoru līdz 14.jūlijam kļuva britu pulkvedis Stīvens Talents.

Situācijas radikālu maiņu sekmēja arī tas, ka, sakarā ar Versaļas miera līguma noteikumiem un Antantes prasībām, Vācija atvilka sava karaspēka vienības no Liepājas. 26.jūnijā Liepājā ieradās  Antantes apvienotā militārā misija britu ģenerāļa Huberta Gofa vadībā. Sarunās ar K.Ulmani uz kuģa “Saratov” tās pārstāvji panāca vienošanos, ka misija atbalstīs K.Ulmaņa valdību, taču tā tiks reorganizēta, iekļaujot nacionālo minoritāšu pārstāvjus.

Pēc šī kompromisa 27.jūnijā K.Ulmaņa valdība varēja atgriezties Liepājā un atsāka pilnvērtīgu darbu. 8. jūlijā tā ieradās Rīgā, bet jau 15. jūlijā LTP apstiprināja jaunu Pagaidu valdību K.Ulmaņa vadībā. Ārlietu ministra amatu atkārtoti ieņēma Z.Meierovics, kas 23.jūlijā atgriezās Rīgā.