1979. gada Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu

02.12.2014. 19:09

 ANO Ģenerālā Asambleja pieņēmusi 1979.gada 18.decembrī.
Stājusies spēkā 1981.gada 3.septembrī.

Šās Konvencijas dalībvalstis,

ievērodamas, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti no jauna nostiprinājuši ticību cilvēka pamattiesībām, cilvēka personības cieņai un vērtībai un vīriešu un sieviešu līdztiesībai,

ievērodamas, ka Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija apstiprina diskriminācijas nepieļaušanas principu un pasludina, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un savās tiesībās un ka katram cilvēkam jābauda visas tiesības un visas brīvības, kas tajā pasludinātas bez jebkādas atšķirības, arī neatkarīgi no dzimuma,

ievērodamas, ka starptautisko paktu par cilvēka tiesībām dalībvalstu pienākums ir nodrošināt vīriešiem un sievietēm vienlīdzīgas tiesības izmantot visas ekonomiskās, sociālās, kultūras, pilsoņu un politiskās tiesības,

ievērodamas starptautiskās Konvencijas, kas noslēgtas Apvienoto Nāciju Organizācijas un specializēto iestāžu virsvadībā, lai sekmētu vīriešu un sieviešu līdztiesību,

ievērodamas arī rezolūcijas, deklarācijas un rekomendācijas, ko pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija un specializētās iestādes, lai sekmētu vīriešu un sieviešu līdztiesību,

būdamas tomēr norūpējušās par to, ka neraugoties uz šiem dažādajiem dokumentiem, joprojām pastāv liela diskriminācija attiecībā uz sievietēm,

atgādinādamas, ka sieviešu diskriminācija pārkāpj līdztiesības un cilvēka cieņas respektēšanas principus, traucē sievietei piedalīties tāpat kā vīrietim savas valsts politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē, kavē sabiedrības un ģimenes labklājības celšanos un vēl vairāk apgrūtina sieviešu iespēju pilnīgu atklāšanu savu valstu un cilvēces labā,

norūpējušās par to, ka trūkuma apstākļos sievietēm ir vismazāk pieejama pārtika, veselības aizsardzība, izglītība, profesionālā sagatavotība un iespējas iekārtoties darbā, kā arī citu vajadzību apmierināšana,

pārliecinātas, ka uz vienlīdzību un taisnīgumu pamatotas jaunas starptautiskās ekonomiskās kārtības nodrošināšana sekmēs vīriešu un sieviešu vienlīdzību,

uzsvērdamas, ka aparteīda, visu rasisma un rasu diskriminācijas formu koloniālisma, neokoloniālisma, agresijas, ārvalstu okupācijas un kundzības un iejaukšanās valstu iekšējās lietās likvidēšana ir nepieciešams nosacījums vīriešu un sieviešu tiesību pilnīgai realizēšanai,

apliecinādamas, ka starptautiskā miera un drošības nostiprināšana, starptautiskā saspīlējuma mazināšana, visu valstu savstarpēja sadarbība neatkarīgi no to sociālajām un ekonomiskajām sistēmām, vispārēja un pilnīga atbruņošanās un it īpaši kodolatbruņošanās stingrā un efektīvā starptautiskā kontrolē, taisnīguma, vienlīdzības un savstarpēja izdevīguma principu nostiprināšana valstu attiecībās, ārvalstu un koloniālajā kundzībā un ārvalstu okupācijā esošo tautu tiesību uz pašnoteikšanos un neatkarību realizēšana, kā arī valstu nacionālās suverenitātes un teritoriālās integritātes respektēšana vaicinās sociālo progresu un attīstību un tā rezultātā sekmēs vīriešu un sieviešu pilnīgas vienlīdzības sasniegšanu,

pārliecinātas, ka valts plašas attīstības, visas pasaules labklājības un miera interesēs nepieciešams, lai sievietes maksimāli piedalītos visās jomās tāpat kā vīrieši,

ievērodamas nozīmi, kāda ir sieviešu ieguldījumam ģimenes labklājībā un sabiedrības attīstībā, kurš līdz šim vēl nav pilnīgi atzīts, mātes sociālo nozīmi un abu vecāku lomu ģimenē un bērnu audzināšanā un apzinādamās, ka sieviešu loma dzimtas turpināšanā nedrīkst būt par cēloni , jo bērnu audzināšana prasa vīriešu un sieviešu un visas sabiedrības kopīgu atbildību,

atzīdamas, ka vīriešu un sieviešu pilnīgas vienlīdzības sasniegšanai nepieciešams mainīt gan vīriešu, gan arī sieviešu tradicionālo lomu sabiedrībā un ģimenē,

cieši apņēmušās realizēt principus, kas pasludināti Deklarācijā par diskriminācijas likvidēšanu attiecībā uz sievietēm, un šai nolūkā veikt nepieciešamos pasākumus šādas diskriminācijas likvidēšanai visās tās formās un izpausmēs,

vienojās par sekojošo:

I daļa

1. pants

Šās Konvencijas nolūkos jēdziens "diskriminācija attiecībā uz sievietēm" apzīmē jebkādu atšķirību, izņēmumu vai ierobežojumu pēc dzimuma pazīmes, kas samazina vai likvidē cilvēka tiesību un pamatbrīvību atzīšanu, izmantošanu vai realizēšanu sievietēm politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras , pilsoņa tiesību vai jebkurtā citā sfērā neatkarīgi no viņu ģimenes stāvokļa, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesību.

2. pants

Dalībvalstis nosoda diskrimināciju attiecībā uz sievietēm visās tās formās, vienojas nekavējoties ar visiem attiecīgajiem līdzkļiem realizēt diskriminācijas likvidēšanas politiku attiecībā uz sievietēm un šai nolūkā apņemas:

a) ietvert vīriešu un sieviešu līdztiesības principu savās nacionālajās konstitūcijās vai citos attiecīgajos likumdošanas aktos, ja tas vēl nav izdarīts, un nodrošināt ar likumu un citiem attiecīgajiem līdzekļiem šā principa praktisku īstenošanu;
b) veikt tur, kur tas nepieciešams, attiecīgos likumdošanas un citus pasākumus, ieskaitot sankcijas, kuri aizliedz jebkādu diskrimināciju attiecībā uz sievietēm;
c) nodobināt sieviešu tiesību juridisko aizsardzību uz vienāda pamata ar vīriešiem un nodrošināt ar kompetentu nacionālo tiesu un citu valsts iestāžu palīdzību sieviešu efektīvu aizstāvēšanu pret jebkuru diskriminācijas aktu;
d) atturēties no jebkādu diskriminācijas aktu vai darbību izdarīšanas attiecībā uz sievietēm un garantēt, ka valsts orgāni un iestādes rīkosies sasakaņā ar šo saistību;
e) veikt visus attiecīgos pasākumus, lai likvidētu diskrimināciju attiecībā uz sievietēm no jebkādas persdonas, organizācijas vai uzņēmuma puses;
f) veikt visus attiecīgos pasākumus, arī likumdošanas pasākumus, lai grozītu vai atceltu spēkā esošos likumus, lēmumus, paražas un praksi, kuri ir diskriminējoši attiecībā uz sievietēm;
g) atcelt visus savas krimināllikumdošanas noteikumus, kas ir diskriminējoši attiecībā uz sievietēm.

3. pants

Dalībvalstis veic visās jomās, it īpaši politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un kultūras jomā, visus attiecīgos pasākumus, arī likumdošanas pasākumus, sieviešu vispusīgas attīstības un progresa nodrošināšanai, lai garantētu viņām cilvēka tiesību un pamatbrīvību realizēšanu un izmantošanu, pamatojoties uz vienlīdzību ar vīriešiem.

4. pants

1. Dalībvalstu pagaidu speciālo pasākumu veikšana, kuru mērķis ir paātrināt vīriešu un sieviešu faktiskas vienlīdzības sasniegšanu, nav uzskatāma, kā tas noteikts šajā Konvencija par diskriminējošu, taču tā nekādā ziņā nedrīkst izraisīt nelīdztiesīgu vai diferencētu standartu saglabāšanos; šie pasākumi jāatceļ, kad būs sasniegti mērķi, kas paredz vienādas iespējas un līdztiesīgu attieksmi.

2. Dalībvalstu speciālo pasākumu veikšana, kuru mērķis ir mātes aizsardzība, ieskaitot šajā Konvencijā ietvertos pasākumus, nav uzskatāma par diskriminējošu.

5. pants

Dalībvalstis veic visus attiecīgos pasākumus nolūkā:

a) izmainīt vīriešu un sieviešu izturēšanās sociālos un kultūras modeļus, lai panāktu aizspriedumu izskaušanu, paražu un visas citas prakses likvidēšanu, kuri pamatojas uz ideju par viena dzimuma nepilnvērtību vai pārākumu vai vīriešu un sieviešu stereotipo lomu;

b) nodrošināt, lai audzināšana ģimenē ietvertu sevī pareizu mātes lomas kā sociālas funkcijas izpratni un vīriešu un sieviešu kopīgas atbildības atzīšanu par savu bērnu audzināšanu un attīstību, ar nosacījumu, ka visos gadījumos bērnu intereses ir dominējošās.

6. pants

Dalībvalstis veic visus attiecīgos pasākumus, arī likumdošanas pasākumus, lai izskaustu visu veidu tirdzniecību ar sievietēm un sieviešu prostitūcijas izmantošanu.

II daļa

7. pants

Dalībvalstis veic visus attiecīgos pasķumus diskriminācijas likvidēšanai attiecībā uz sievietēm valts politiskajā un sabiedriskajā dzīvē un , konkrēti, nodrošina sievietēm uz vienādiem noteikumiem ar vīriešiem tiesības:

a) balsot visās vēlēšanās un publiskajos referendumos un tikt ievēlētām visos politiski vēlētos orgānos;
b) piedalīties valdības politikas formulēšanā un realizēšanā un ieņemt valsts amatus, kā arī izpildīt visas valsts funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos;
c) piedalīties ar valdību nesaistītu organizāciju un asociāciju darbībā, kuras risina valsts sabiedriskās un politiskās dzīves problēmas.

8. pants

Dalībvalstis veic visus attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu sievietēm iespēju uz vienādiem noteikumiem ar vīriešiem un bez jebkādas diskriminācijas pārstāvēt savas valdības starptautiskā līmenī un piedalīties starptautisko organizāciju darbā.

9. pants

1. Dalībvalstis piešķir sievietēm vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem attiecībā uz viņu pilsonības iegūšanu, maiņu vai saglabāšanu. Tās arī nodrošina, ka nedz stāšanās laulībā ar ārvalstnieku, nedz vīra pilsonības maiņa laulības laikā neizraisa automātisku sievas pilsonības maiņu, nepadara viņu par bezpavalstnieci un nevar viņu piespiest pieņemt vīra pilsonību.

2. Dalībvalstis piešķir sievietēm vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem attiecībā uz viņu bērnu pilsonību.

III daļa

10. pants

Dalībvalstis veic visus attiecīgos pasākumus diskriminācijas likvidēšanai attiecībā uz sievietēm, lai nodrošinātu viņām vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem izglītības jomā un, konkrēti, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu vienlīdzību, nodrošinātu:

a) vienādus apstākļus orientācijai profesijas vai specialitātes izvēlē, izglītības un diplomu saņemšanas pieejamībai visu kategoriju mācību iestādēs gan lauku, gan arī pilsētu rajonos; šī vienlīdzība tiek nodrošināta pirmskolas, vispārējā, speciālajā un augstākajā tehniskajā izglītībā, kā arī visu veidu profesionālajā sagatavotībā;
b) pieejamību vienādām mācību programmām, vienādiem eksāmeniem, vienādas kvalifikācijas pasniedzēju sastāvam, vienādas kvalitātes skolu telpām un iekārtām;
c) jebkuras vīriešu un sieviešu lomas stereotipa koncepcijas likvidēšanu visos māčību līmeņos un visos veidos, stimulējot kopīgas mācības un citus mācību veidus, kas sekmēs šā mērķa sasniegšanu, piemēram, izdarot mācību līdzekļu un skolu programmu revidēšanu un mācību metožu adaptāciju;
d) vienādas iespējas saņemt stipendijas un citus izglītības pabalstus;
e) vienādas iespējas pieejamībai izglītības turpināšanas programmām, arī programmām rakstpratības izplatīšanai pieaugušo vidū un funkcionālās rakstpratības programmām, kas orientētas arī uz to, lai iespējami dzrīzāk samazinātu jebkādu plaisu starp vīriešu un sieviešu zināšanām;
f) meiteņu skaita samazināšanu, kuras nebeidz skolas, un programmu izstrādāšanu meitenēm un sievietēm, kas priekšlaicīgi atstājušas skolu;
g) vienādas iespējas aktīvi piedalīties sporta un fiziskās sagatavošanas nodarbībās;
h) pieejamību izglītojoša rakstura speciālajai informācijai nolūkā sekmēt ģimeņu veselības un labklājības nodrošināšanu, ieskaitot informāciju un konsultācijas par ģimenes lieluma plānošanu.

11. pants

1. Dalībvalstis veic visus attiecīgos pasākumus diskriminācijas likvidēšanai attiecībā uz sievietēm nodarbinātības sfērā, lai, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu vienlīdzību, nodrošinātu vienlīdzīgas tiesības, konkrēti:

a) tiesības uz darbu kā aneatņemamas visu cilvēku tiesības;
b) tiesības uz vienādām iespējām salīgšanā darbā, arī vienādu atlases kritēriju piemērošanu salīgšanā;
c) tiesības brīvi iaraudzīties profesiju vai darba veidu, izvirzīties amatā un tiesības uz nodarbinātības garantiju, kā arī visu darba atvieglojumu un apstākļu izmantošanu, profesionālās sagatavotības iegūšanu un kvalifikācijas celšanu, ieskaitot apmācību, paaugstināta līmeņa profesionālo sagatavotību un regulāru kvalifikācijas celšanu;
d) tiesības uz vienādu atlīdzību, ieskaitot atvieglojumu saņemšanu, uz vienādiem noteikumiem attiecībā uz līdzvērtigu darbu, kā arī uz vienādu pieeju darba kvalitātes novērtēšanā;
e) tiesības uz sociālo nodrošinājumu, konkrēti, pensijā aiziešanas, bezdarba, slimības un invaliditātes gadījumā, vecumā un citos darbaspēju zaudējuma gadījumos, kā arī tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu;
f) tiesības uz veselības aizsardzību un drošiem darba apstākļiem, arī tādiem, kas garantē dzimtas turpināšanas funkcijas saglabāšanos.

2. Nolūkā novērst diskrimināciju attiecībā uz sievietēm, kam par iemeslu ir laulība vai mātes pienēkumu pildīšana, un garantēt viņām efektīvas tiesības uz darbu dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai:

a) aizliegtu, piedraudot ar sankciju piemērošanu, atlaišanu no darba grūtniecības vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ vai diskrimināciju, kam par iemeslu ir ģimenes stāvoklis atlaišanas brīdī;
b) ieviestu apmaksātus atvaļinājumus vai atvaļinājumus ar salīdzināmiem grūtniecības un dzemdību sociālajiem pabalstiem bez iepriekšējas darba vietas, stāvokļa vai sociālo pabalstu zaudēšanas;
c) stimulētu nepieciešamo sociālo papildpakalpojumu sniegšanu, lai ļautu vecākiem savienot ģimenes pildīšanu ar dabu un piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē, piemēram, izveidojot un paplašinot bērnu kopšanas iestāžu tīklu;
d) nodrošinātu sievietēm īpašu aizsardzību grūtniecības laikā tāda veida dabos, kuru kaitīgums sieviešu veselībai ir pierādīts.

3. Likumdošana, kas saistīta ar šajā pantā minēto tiesību aizsardzību, periodiski tiek izskatīta no zinātnisko un tehnisko zināšanu viedokļa, kā arī revidēta, atcelta vai paplašināta, ja tas nepieciešams.

12. pants

1. Dalībvalstis veic visus attiecīgos pasākumus diskriminācijas likvidēšanai attiecībā uz sievietēm veselības aizsardzības jomā, lai nodrošinātu, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu vienlīdzību, pieejamību medicīniskajai apkalpošanai, arī jautājumos, kas attiecas uz ģimenes lieluma plānošanu.

2. Līdz ar šā panta 1.punkta noteikumiem dalībvalstis nodrošina sievietēm attiecīgu apkalpošanu grūtniecības un pēcdzemdību periodā, sniedzot, ja tas nepieciešams, bezmaksas pakalpojumus, kā arī attiecīgu uzturu grūtniecības un bērna barošanas periodā.

13. pants

Dalībvalstis veic visus attiecīgos pasākumus diskriminācijas likvidēšanai attiecībā uz sievietēm citās ekonomiskās un sociālās dzīves sfērās, lai, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu vienlīdzību, nodrošinātu vienlīdzīgas tiesības, piemēram:

a) tiesības uz ģimenes pabalstiem;
b) tiesības saņemt aizņēmumus, aidevumus pret nekustamu mantu un citu veidu finansu kredītu;
c) tiesības piedalīties pasākumos, kas saistīti ar atpūtu, sporta noidarbībās un visās kultūras dzīves sfērās.

14. pants

1. Dalībvalstis ņem vērā īpašās problēmas, kas rodas sievietēm, kuras dzīvo laukos, un lielo lomu, kāda viņām ir savu ģimeņu ekonomiskās labklājības nodrošināšanā, arī viņu darbību saimniecības nepreču nozarēs, un veic visus attiecīgos pasākumus, lai šās Konvencijas noteikumus piemērotu sievietēm, kas dzīvi laukos.

2. Dalībvalstis veic visus attiecīgos pasākumus diskriminācijas likvidēšanai attiecībā uz sievietēm lauku rajonos, lai nodrošinātu, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu vienlīdzību, viņu piedalīšanos lauku rajonu attīstībā un šās attīstības augļu saņemšanā, piemēram, nodrošina šādām sievietēm tiesības:

a) piedalīties attīstības plānu izstrādāšanā un realizēšanā visos līmeņos;
b) uz pieejamību attiecīgajai medicīniskajai apkalpošanai, ieskaitot informāciju, konsultācijas un apkalpošanu ģimenes lieluma plānošanas jautājumos;
c) tieši izmantot sociālās apdrošināšanas programmu labumus;
d) iegūt visu veidu sagatavotību un formālo un neformālo izglītību, ieskaitot funcionālo rakstpratību, kā arī izmantot pakalpojumus, ko sniedz visi kopienas apkalpošanas veidi un konsultatīvie dienesti lauksaimniecības jautājumos, arī nolūkā paaugstināt viņu tehnisko līmeni;
e) organizēt pašpalīdzības grupas un kooperatīvus, lai nodrošinātu vienādu pieejamību ekonomiskajām iespējām ar algota darba vai neatkarīga darba palīdzību;
f) piedalīties visu veidu kolektīvajā darbā;
g) uz pieejamību lauksaimniecības kredītiem un aizņēmumiem, noieta sistēmai, attiecīgajai tehnoloģijai un uz vienādu statusu zemes un agrārās reformās, kā arī zemju apdzīvotības regulēšanas plānos;
h) izmantot pienācīgus dzīves apstākļus, it īpaši dzīvokļu apstākļus, sanitāros pakalpojumus, elektroapgādi un ūdensapgādi, kā arī transportu un sakaru līdzekļus.

IV daļa

15. pants

1. Dalībvalstis atzīst, ka sievietes un vīrieši ir vienlīdzīgi likuma priekšā.

2. Dalībvalstis piešķir sievietēm tādu pašu civilo tiesībspēju kā vīriešiem un vienādas iespējas tās realizācijai. Tās, piemēram, nodrošina viņām vienlīdzīgas tiesības līgumu noslēgšanā un mantas pārvaldīšanā, kā arī vienādu attieksmi pret viņām visos lietu izskatīšanas posmos tiesās un tribunālos.

3. Dalībvalstis vienojas, ka visi līgumi un visi citi jebkāda veida privāti dokumenti, kuru tiesiskās sekas ir sieviešu tiesībspējas ierobežošana, atzīstami par spēkā neesošiem.

4. Dalībvalstis piešķir vīriešiem un sievietēm vienādas tiesības attiecībā uz likumdošanu, kas saistīta ar personu pārvietošanos un dzīvošanas vietas vai dzīvesvietas izvēles brīvību.

16. pants

1. Dalībvalstis veic visus attiecīgos pasākumus diskriminācijas likvidēšanai atttiecībā uz sievietēm visos jautājumos, kas saistīti ar laulībām un ģimenes attiecībām, un, konkrēti, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu vienlīdzību, nodrošina:

a) vienādas tiesības stāties laulībā;
b) vienādas tiesības brīvi izraudzīties laulāto un stāties laulībā tikai ar savu brīvu un pilnīgu piekrišanu;
c) vienādas tiesības un pienākumus laulības laikā un tās šķiršanā;
d) vienādas tiesības un pienākumus vīriešiem un sievietēm kā vecākiem, neatkarīgi no viņu ģimenes stāvikļa, jautājumos, kas saistīti ar viņu bērniem; visos gadījumos bērnu intereses ir dominējošās;
e) vienādas tiesības brīvi un atbildīgi izlemt jautājumu par bērnu skaitu un viņu dzimšanas starplaikiem un piekļūt informācijai, izglītībai, kā arī līdzekļiem, kas ļauj viņām realizēt šīs tiesības;
f) vienādas tiesības un pienākumus būt par bērnu aizbildņiem, aizgādņiem, pilnvaras devējiem un adoptētājiem vai izpildīt analoģiskas funkcijas, ja tās paredzētas nacionālajā likumdošanā; visos gadījumos bērnu intereses dominējošās;
g) vīra un sievas vienlīdzīgas tiesības, arī tiesības izraudzīties uzvārdu, profesiju un nodarbošanos;
h) laulāto vienlīdzīgas tiesības attiecībā uz mantas valdījumu, iegūšanu, pārvaldīšanu, lietojumu un rīcību ar mantu gan bez maksas, gan arī par maksu.

2. Bērna saderināšanai un laulībām nav juridiska spēka, un tiek veikti visi nepieiešamie pasākumi, arī likumdošanas pasākumi, lai noteiktu minimālo laulības vecumu un laulību obligātu reģistrāciju civilstāvikļa aktos.

V daļa

17. pants

1. Šās Konvencijas realizēšanas gaitas izskatīšanai tiek nodibināta Komiteja diskriminācijas likvidēšanai attiecībā uz sievietēm (tālāk sauksies "komiteja"), kurā Konvencijas spēkā stāšanās brīdī būs astoņpadsmit, bet pēc tās ratifikācijas vai pēc trīsdesmit piektās dalībvalsts pievienošanās Konvencijai - divdesmit trīs eksperti, kam ir augstas morālās īpašības un kas ir kompetenti šās Konvencijas darbības sfērā. Šos ekspertus dalībvalstis izraugās no savu pilsoņu vidus, un viņi darbojas personiski, turklāt tiek ievērots taisnīgs ģeogrāfiskais proncips un dažādu civilizācijas formu, kā arī galveno tiesisko sistēmu pārstāvība.

2. Komitejas locekļus ievēlē, aizklāti balsojot, no sarakstā ietverto personu vidus, ko izvirzījušas dalībvalstis. Katra dalībvalsts var izviraīt vienu personu no savu pilsoņu vidus.

3. Sākotnējās vēlēšanas rīkojamas sešus mēnešus pēc šās Konvencijas spēkā stāšanās dienas, Vismaz trīs mēnešus pirms katru vēlēšanu rīkošanas termiņa Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta dalībvalstīm vēstuli ar priekšlikumu pieteikt savas kandidatūras divu mēnešu laikā. Ģnenerālsekretārs gatavo sarakstu, kurā alfabētiskā kārtībā ierakstītas visas šādā veidā izvirzītās personas, norādot dalībvalstis, kas tās izvirzījušas, un iesniedz šo sarakstu dalībvalstīm.

4. Komitejas locekļus ievēlē dalībvalstu sēdē, ko sasauc ģenerālsekretārs Apvienoto Nāciju Organizācijas centrālajās iestādēs. Šajā sēdē, kurā kvorumu veido divas trešdaļas dalībvalstu, par komitejā ievēlētām personām uzskatāmi tie kandidāti, kas saņem vislielāko balsu skaitu un dalībvalstu pārstāvju absolūto balsu vairākumu, kuri ir klāt un piedalās balsošanā.

5. Komitejas locekļus ievēlē uz četriem gadiem. Taču deviņu pirmajās vēlēšanās ievēlēto locekļu pilnvaru termiņš izbeidzas pēc diviem gadiem; tūlīt pēc pirnajām vēlēšanām šo deviņu locekļu uzvārdus lozējot izraugās komitejas priekšsēdētājs.

6. Komitejas piecus papildlocekļus ievēlē saskaņā ar šā panta 2., 3. un 4.punkta noteikumiem pēc Konvencijas ratifikācijas vai trīsdesmit piektās valsts pievienošanās Konvencijai. Divu šādā veidā ievēlēto papildlocekļu pilnvaru termiņš izbeidzas pēc diviem gadiem; šo divu locekļu uzvārdus lozējot izraugās komitejas priekšsēdētājs.

7. Neparedzētu vakanto vietu ieņemšanai dalībvalsts, kuras eksperts beidzis funkcionēt kā komitejas loceklis, ieceļ citu ekspertu no savu pilsoņu vidus, ja to akceptējusi komiteja.

8. Komitejas locekļi saņem Ģenerālās Asamblejas noteiktu atlīdzību no Apvienoto Nāciju Organizācijas līdzekļiem tādā kārtībā un ar tādiem nosacījumiem, kādus paredz Ģenerālā Asambleja, ievērojot komitejas pienēkumu svarīgumu.

9. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs dod nepieciešamo personālu un piešķir materiālos līdzekļus komitejas funkciju efektīvai veikšanai saskaņā ar šo Konvenciju.

18. pants

1. Dalībvalstis apņemas iesniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram izskatīšanai komitejā ziņojumu par likumdošanas, tiesas orgānu, administratīvajiem vai citiem pasākumiem, ko tās veikušas šās Konvencijas neteikumu izpildīšanai, un par šajā sakarībā sasniegto progresu:

a) viena gada laikā no dienas, kad ieinteresētajai valstis stājusies spēkā šī Konvencija; un
b) pēc tam vismaz pēc katriem četriem gadiem un turpmāk tad, kad to pieprasa komiteja.

2. Ziņojumos var norādīt faktorus un grūtības, kas ietekmē šajā konvencijā paredzēto saistību izpildes pakāpi.

19. pants

1. Komiteja apstiprina savus procedūras noteikumus.

2. komiteja ievēlē savas amatpersonas uz diviem gadiem.

20. pants

1. Komiteja ik gadus rīko sēdes, parasti ne ilgāk par divām nedēļām, lai izskatītu ziņojumus, kas iesniegti saskaņā ar šās Konvencijas 18.pantu.

2. Komitejas sēdes parasti notiek Apvienoto Nāciju Organizācijas centrālajās iestādēs vai jebkurā citā piemērotā vietā, ko noteikusi komiteja.

21. pants

1. Komiteja ik gadus ar Ekonomikas un sociālās padomes starpniecību sniedz apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai Asamblejai ziņojumu par savu darbību un var iesniegt vispārīga rakstura priekšlikumus un ieteikumus, kas pamatojas uz ziņojumu un informācijas pētīšanu, kuri saņemti no dalībvalstīm. Šādi vispārīga rakstura priekšlikumi un ieteikumi tiek ietverti komitejas ziņojumā līdz ar dalībvalstu piezīmēm, ja tādas ir.

2. Ģenerālsekretārs nosūta komitejas ziņojumus Sieviešu stāvokļa komisijai tās informēšanai.

22. pants

Specializētajām iestādēm ir tiesības būt pārstāvētām tādu šās Konvencijas noteikumu realizēšanas jautājumu izskatīšanā, kuri ietilpst to darbības sfērā. Komiteja var ierosināt specalizētajām iestādēm iesniegt ziņojumus par Konvencijas realizēšanu nozarēs, kas ietilpst to darbības sfērā.

IV daļa

23. pants

Neviens šās Konvencijas noteikums neaizskar nekādus vīriešu un sieviešu līdztiesības sasniegšanu vairāk veicinošus noteikumus, kuri var būt:

a) dalībvalsts likumdošanā; vai
b) jebkādā citā starptautiskajā konvencijā, līgumā vai nolīgumā, kas ir spēkā šādai valstij.

24. pants

Dalībvalstis apņemas veikt visus nepieciešamos pasākumus nacionālā līmenī, lai pilnīgi realizētu Konvencijā atzītās tiesības.

25. pants

1. Šo Konvenciju var parakstīt visas valstis.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs tiek iecelts par šās Konvencijas depozitāriju.

3. Šī Konvencija jāratificē. ratifikācijas raksti nododami galabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

4. Šai Konvencijai var pievienoties visas valstis. Valsts pievienojas Konvencijai, nododot pievienošanās dokumentu glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

26. pants

1. Lūgumu par šās Konvencijas revidēšanu var iesniegt jebkurā laikā jebkura dalībvalsts, rakstveidā paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja, ja tā atzīst par nepieciešamu veikt kādus pasākumus, pieņem lēmumu par to, kādi pasākumi konkrēti jāveic attiecībā uz šādu lūgumu.

27. pants

1. Šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc divdesmitā ratifikācijas raksta vai pievienošanās dokumenta nodošanas glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Katrai valstij, kas ratificē šo Konvenciju, vai pievienojas tai pēc divdesmitā ratifikācijas raksta vai pievienošanās dokumenta nodošanas glabāšanā, šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc šās valsts ratifikācijas raksta vai pievienošanās dokumenta nodošanas glabāšanā.

28. pants

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs saņem un nosūta visām valstīm piebilžu tekstu, kuras valstis izdarījušas ratifikācijas vai pievienošanās brīdī.

2. Piebilde, kas nav savienojama ar šās Konvencijas mērķiem un uzdevumiem, nav pieļaujama.

3. Piebildes var atcelt jebkurā laikā, iesniedzot attiecīgu paziņojumu ģenerālsekretāram, kurš pēc tam paziņo to visām dalībvalstīm. Šāds paziņojums stājas spēkā ar tā saņemšanas dienu.

29. pants

1. Jebkurš strīds starp divām vai vairākām dalībvalstīm par šās Konvencijas inerpretēšanu vai piemērošanu, kas nav atrisināts sarunu ceļā, nododams pēc vienas no pusēm lūguma arbitrāžas izskatīšanai. ja sešu mēnešu laikā no pieteikuma par arbitrāžas izskatīšanu iesniegšanas brīža pusēm nav izdevies vienoties par arbitrāžas izskatīšanas organizāciju, jebkura no šīm pusēm var nodot attiecīgu strīdu Starptautiskajai tiesai, iesniedzot pieteikumu saskaņā ar Starptautiskās tiesas statūtu.

2. Katra dalībvalsts var šās Konvencijas parakstīšanas vai ratifikācijas brīdī, vai pievienojoties Konvencijai paziņot, ka tā neuzskata, kauz to attiecas šā panta 1.punktā minētās saistības. Citām dalībvalstīm nav saistību, kas izriet no šā panta minētā punkta, attiecībā uz jebkuru dalībvalsti, kas izdarījuši šādu piebildi.

3. Ikviena dalībvalsts, kas izdarījusi piebildi saskaņā ar šā panta 2.punktu, var jebkurā laikā atcelt savu piebildi, paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

30. pants

Šī Konvencija, kuras teksti angļu, arābu, spāņu, ķīniešu, krievu un franču valodā ir vienlīdz autentiski, nododama glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

To apliecinot, apakšā parakstījušies, šim nolūkam pienācīgi pilnvaroti, parakstīja šo Konvenciju.